Atslēgvārdi:

Monologu kultūras krīze 6

Šķiet, integrācijas grūtības ir sākotnēji ieprogrammētas – elitei ir priekšstats, ka vienīgi latviešu politiķi zina, ko īsti krieviem Latvijā vajadzētu gribēt. Izplatīta ir naivā pārliecība, ka krievi ļaus izdarīt ar sevi to, kam latvieši izmisīgi pretojās okupācijas gados.

Iesaki citiem:
Cels 255x203
Foto:AFI

Latvijā pieaug diskusiju spriegums sakarā ar 2004. gadā paredzēto būtisko izglītības sistēmas transformāciju. Manuprāt, tas norāda, ka Latvija atrodas integrācijas procesa lūzuma posmā, kad vēl saglabājas starpetnisko attiecību attīstības iespēja divos virzienos - gan uz integrācijas procesa padziļināšanu un līdzšinējo sasniegumu nostiprināšanu, gan uz etnisko attiecību saasināšanos. Nevar noliegt 1999. gada decembrī pieņemtās Latvijas Sabiedrības integrācijas koncepcijas pozitīvo nozīmi un lielo potenciālu, taču ir skaidrs, ka pašreizējā situācijā neapstiprinās viens no tās pamatpieņēmumiem, proti pārliecība, ka valodas apgūšana ir izšķirošais integrācijas faktors. Arvien biežāk krievvalodīgie jaunieši samērā labā latviešu valodā skaidro televīzijas intervijās, kāpēc viņi ņem dalību kārtējā protesta pasākumā un kāpēc viņi jūtas atsvešināti Latvijas sabiedrībā.

Man šķiet, ka integrācijas procesa pašreizējās grūtības bija ieprogrammētas jau no paša sākumā, un to cēlonis nav sabiedrības latviešu daļas labo nodomu trūkums vai krievu publikas patoloģiski noraidošā attieksmē pret visu latvisko. Problēmas rada Latvijas politiskās elites priekšstati par integrācijas ceļiem un metodēm, pirmām kārtām, priekšstats, ka vienīgi latviešu politiķi zina, ko īsti krieviem Latvijā vajadzētu gribēt, kā arī no tā izrietošā pārliecība, ka krieviski runājošajiem bez ierunām ir jāpieņem viņiem piedāvātie noteikumi. Visai izplatīta ir naivā pārliecība, ka krievi Latvijā ļaus izdarīt ar sevi to, kam latvieši izmisīgi pretojās padomju okupācijas piecdesmit gados. Šādas ievirzes, savukārt, sakņojas Latvijas pēcatmodas politiskās kultūras īpatnībās[1]. Tajā vēl joprojām dominē konfrontācijas un monoloģisma pieredze, ko esam guvuši gan Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma, gan nacisma un staļinisma totalitārajos režīmos, gan “reālajā sociālismā” sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Līdz ar to Latvijas sabiedrībā pašreiz viena no akūtākajām problēmām ir dialoga trūkums, kas ir izjūtams ļoti daudzās dzīves sfērās: starp politisko eliti un tautu, starp pozīciju un opozīciju politiskās varas virsotnē, starp galvenajām sabiedrības etniskajām grupām. Rezultātā izvēle starp dažādiem integrācijas stratēģijas variantiem netika izdiskutēta sabiedrībā, starpkopienu dialoga vietā joprojām dominē monoloģisms, kam pamatā ir pārliecība, ka “savējie sapratīs”.

Integrācija ir vidusceļš starp asimilāciju (kā etniskās identitātes zaudēšanu) un segregāciju (kā etnisko kopienu vienaldzīgu līdzāspastāvēšanu). Tā var būt sekmīga un dziļa tikai tad, kad tā ir brīvprātīga dažādu sabiedrības daļu apvienošana vienā veselā uz vienlīdzīgiem pamatiem. Ne velti izcilais rīdzinieks Jesaija Berlins raksta: “Brīvības trūkums, par kuru sūdzas cilvēki un grupas, bieži vien nozīmē pienācīgās atzīšanas trūkumu”[2].Taisnīgs starpetnisko attiecību izkārtojums nevar tikt balstīts nedz vienas puses prasību akcentēšanā, lai cik neapšaubāmi pamatotas tās arī nebūtu, nedz aritmētiskā valodu lietošanas vienādošanā, neņemot vērā vēsturisko pieredzi. Tā iedibināšanā principiāla nozīme ir demokrātiskajam starpkopienu dialogam, kam pamatā ir tolerance - gatavība atzīt arī indivīdam vai indivīdu grupai nepieņemamo vērtību un dzīves veidu tiesības uz pastāvēšanu, par pamatu liekot cita indivīda vai indivīdu grupas suverenās tiesības attīstīt savas spējas un piekopt sev piemēroto dzīves veidu, ciktāl tas neierobežo citu tiesības darīt to pašu.
____________________________________________

[1] Sk. arī: Juris Rozenvalds. Par inteliģenci un tās lomu Latvijas politiskajos procesos 1987. - 2000. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. “A” daļa. 2000. g., Nr. 3/4, 129. - 140. lpp.

[2] Jesaija Berlins. Četras esejas par brīvību. Rīga, Sprīdītis, 2000, 200.lpp.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pitijs 23.01.2003 17:13
Hmm, man liekas, ka shi ir tipiski liberaala situaacijas analiize.

Man liekas, ka ir perfekti nospraut to robezhu runaajot par briiviibu, ka jaaljauj dariit viss, ko indiviidi veelas un kas neapdraud citus indiviidus, tomeer...

Buusim godiigi - krieviem lidz galam Latvijaa netiks ljauts dariit visu ko tie veelas. To nosaka piemineetaa veesturiskaa pieredze, ko ir guvushi latvieshi starpetniskajas attieciibaas - diktatu no padomju (lasi: krievu) tautas. Viss, ko krievi dariis sastaps latvieshu elites aizdomas, ka tas ir pret latvieshiem.

Galu gala personigas autonomijas robezhas dikte un nosaka sabiedriibaa valdoshais patiesiibas rezhiims par etnicitati - kuraa dominee latvieshu apdraudetibas diskurss, kas tiek atrazhots gan tishi, lai manipuleetu ar veeleetaajiem, gan netiishi - iracionaalu bailju rezultaataa.

Taapeec man liekas, ka liberaalaa pieeja nebuus gluzhi pareiza, jo vinja tikai iesaldes latvieshu dominances situaaciju un apdraudetibas diskursu - vienigais bus jauns satvars diskusijai - politiska nacija...

Varbuut, ka buutu jaasamierinaas ar sho latvieshu/krievu noshkjiirumu un saancensiibu??? Galu galaa saancensiiba veel nenoziimee naidu un tieksmi uz destrukciju???

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Atbalss 24.04.2002 09:55
Vidus ceļs ir izsklāstīts Austrumu mācībās.Diez vai tas ir piejams musu māju politikiem?Politiki darbojās tad,kad izjūt spiedienu(viņi nav pārdabiskās būtnes).Spiediens var būt iekšējs(apsēstība ar ideju) un ārējs(sabiedribas griba).Būtu jau labi,ja kāds mācētu izvērtēt piedāvāto ideju kvalitāti!Būtu jau labi,ja sabiedrības griba varetu brīvi izpausties caur sabiedriskajām organizācijām!Bet...pašlaik,demokrātija Latvijā ir meklējama partiju brunčos("naudas maisi" izvēlās to fasonu),vai pie auklītes pupām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Imants 16.01.2002 16:59
Vēl par tēmu.: autors raksta:

1."Rezultātā izvēle starp dažādiem integrācijas stratēģijas variantiem netika izdiskutēta sabiedrībā, starpkopienu dialoga vietā joprojām dominē monoloģisms, kam pamatā ir pārliecība, ka “savējie sapratīs”. " Lieta tā, ka reāli pastāv divkopienu ( latentā formā ) valsts, un ,uzsākot šādu dialogu, pastāv bažas, ka krievu kopiena neatsaucami materializēsies no latentas uz reālu formu. Būtu sākumā jānoskaidro tikai daži būtiski jautājumi : kas ir krievu kopiena ,kuri ir krievu kopienas pārstāvji, kādas galu galā, ir krievu kopienas prasības? Bet ar to pašu jau šī kopiena būtu definēta. No tā arī mēs baidāmies, iespējams, pamatoti. Tāpēc arī tiek skaitītas dažādas mantras - integrācija, tolerance - cerībā, ka tas mums palīdzēs. "Mēs esam ceļā uz "integrētu" sabiedrību" - ļoti skaisti, turklāt ceļā var atrasties neierobežoti ilgi.

2."Integrācija ir vidusceļš starp asimilāciju (kā etniskās identitātes zaudēšanu) un segregāciju (kā etnisko kopienu vienaldzīgu ( vienlīdzīgu ? )līdzāspastāvēšanu)." - - beidzot pietiekami īsa un lakoniska "integrācijas" definīcija. Tikai man joprojām nav skaidrs, kā īsti autors šo vidusceļu iedomājas praktiski. Es , piemēram, personiski gribētu būt pakļauts segregācijai tādā veidā, ka dzīvotu privātmājā latviskā vidē, nevis daudzdzīvokļu mājā krieviskā vidē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

JanisVe 14.01.2002 16:35
Integrācijas problēmas vienīgais īstenais risinātājs būs laiks. Tikai paaudžu maiņa parādīs, vai šāda integrācija ir reāli ir iespējama. Pašlaik proces ir samocīts, citāds tas nemaz nevar būt. Mums visiem ir viena vēsture. Latvieši atceras vienu, krievi ko citu. Mēs ejam uz vienu pusi, krievi vēlas palikt tur, kur bija, jo viņiem, viņu interesēm un kultūrai situācija bija ļoti labvēlīga. Tāpēc pretestība ir dabiska. Un tomēr - mēs esam Latvijā. Saistībā ar integrāciju to nekad nedrīkstētu aizmirst ne latvieši, ne krievi. Nebūtu jāizvirza āprobežotas prasības prasību dēļ, bet jāizvērtē, kas reāli nepieciešams, lai maksimāli minimizētu kaitējumu latviešu valodai un kultūrai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

leskus 14.01.2002 11:51
Pēdējā laikā pārņem tāda sjūta,ka lielākai daļai latviešu nav skaidrs,vai nu viņi ir aizmirsuši,kāpēc Latvijai bija nepieciešma neatkarība no padomijas.Pirmais iemesls bija latviešu tautas saglabašana,bet otrs deokupācija.Tagad, kad vara it kā ir pašu rokās, mēs runājam par absurdu integrāciju,kuras būtību pat loģiski nespēj izskaidrot tie, kas paši uzdodas par speciālistiem,bet pavisam esam aizmirsuši par principiem,kas ir nepieciešami patiesai latviešu tautas izdzīvošanai.

Ar integrāciju šobrīd saprotu to,ka pēc iespējas vairāk nepilsoņu saņem pilsonību.Līdz ar to tiek radīta lielāka plaisa pilsoņu vidū, jo līdz ar jaunajiem pilsoņiem būtski mainās pilsoņu politiskās intereses,kas gan iekšpolitikā,gan ārpolitikā kļūst diametrāli pretējas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Imants 11.01.2002 10:36
Diemžēl, raksts tikai konstatē problēmas, kas ikvienam loģiski domājošam cilvēkam Latvijā jau ir tāpat redzamas, bet nesniedz atbildes uz jautājumiem. Kaut vai par dialogu starp etniskajām kopienām - kādā valodā tam galu galā jānotiek, latviešu vai krievu, vai abās? Kā to organizēt? Pat jau no diskusijām internetā redzams, ka samērā maz krievu piedalās latviešu portālos, un otrādi - tāpēc ,ka nevēlas negatīvas emocijas ,turklāt citā valodā. Vēl autors ne sevišķi korekti salīdzina latviešu un krievu ( u.c. "krievvalodīgo" ) situācijas: "Visai izplatīta ir naivā pārliecība, ka krievi Latvijā ļaus izdarīt ar sevi to, kam latvieši izmisīgi pretojās padomju okupācijas piecdesmit gados." Par naivumu var piekrist, tomēr galu galā Latvija nav vienīgā valsts pasaulē ,kur krievi var eksistēt un attīstīties kā nācija. Vienīgā tā ir latviešiem. Tāpēc krievi varētu pretoties pārlatviskošanai mazāk "izmisīgi", nekā latvieši pārkrievošanai. Nevar likt vienādības zīmi starp latviešu ( kā nācijas ) izdzīvošanu un krievu (kā etniskas grupas ) komfortu Latvijā. Par toleranci. Tolerance atrisina tikai pusi no problēmas. Būtībā Latvijā starpetniskā tolerance jau pastāv. Nav nacionālā naida. Ir nacionālais diskomforts, ko latvieši izjutuši nepārtraukti, bet krievi - varbūt pēdējos 10 gadus. Jautājums ir, kā to mazināt, par to arī būtu vērts diskutēt. ( Atvainojos,ja atkārtoti, pirmais nez kādēļ nepievienojās ).

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Pārskats par tautas attīstību 2008/2009 Autors:Juris Rozenvalds, Ivars Ījabs, Tālis Tīsenkopfs, Jānis Ikstens, Iveta Reinholde, Andrejs Jakobsons u.c.

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Korupcijas °C. Pārskats par korupciju un pretkorupcijas politiku Latvijā. 2009. gada pirmais pusgads Autors:Indra Dedze, Diāna Kurpniece, Juris Rozenvalds, Ieva Strode