Foto: A. Liepiņš
Varbūt Krievijai šķiet, ka Eiropa tai ir parādā, un tāpēc tiek izvirzītas absurdas prasības? Kamēr Krievija pati nemainīsies, tikmēr tā nespēs atrisināt pat tādus tīri tehniskus jautājumus kā Kaļiņingradas apgabala iedzīvotāju nodrošināšana ar Šengenas valstu vīzām.
Kopš ir sācies intensīvs dialogs starp Maskavu un Briseli, sarunās aizvien biežāk tiek pieminēts Kaļiņingradas vārds. Ir skaidrs, ka pēc nākamās Eiropas Savienības (ES) paplašināšanās kārtas šis apgabals, dēvēts arī par lakmusa testu ES – Krievijas attiecībām, ar aptuveni vienu miljonu iedzīvotājiem un smagajām sociālekonomiskajām problēmām tiks nošķirts no pārējās Krievijas ar Šengenas līguma robežām.
Gan Krievijai, gan ES, līdzdarbojoties Lietuvai un Polijai, ir jādara viss iespējamais, lai novērstu apgabala nonākšanu izolācijas stāvoklī. Par to Maskavas un Briseles starpā valda vienprātība, taču problēmas sākas, kad jālemj par pasākumiem, kuri jāveic, lai uzlabotu sociālekonomisko situāciju Kaļiņingradas apgabalā, un par to, kas ir atbildīgs par paplašināšanās radītajām sekām. Neskaidrību dēļ ir izveidojušies vairāki mīti, kurus apskatīšu raksta turpinājumā.
Kaļiņingrada kā ES problēma
Pirms kāda laika Krievija ES pieprasīja bezvīzu režīmu Kaļiņingradas iedzīvotājiem, lai tie pēc Polijas un Lietuvas iestāšanās ES nezaudētu pašreizējās ceļošanas privilēģijas, ar to liekot noprast, ka, pēc Maskavas domām, ES ir jāuzņemas atbildība par paplašināšanās radītajām sekām. Maskavas bezvīzu režīma piedāvājums ir vērtējams kā absolūti neadekvāts ne tikai politisku apsvērumu dēļ, bet arī no veselā saprāta viedokļa. Ņemot vērā Kaļiņingradas apgabalā valdošo augsto korupcijas līmeni, nav grūti iedomāties, ka pēkšņi nez no kurienes uzrastos liels skaits “kaļiņingradiešu” ar “it kā” Kaļiņingradas pierakstu. Brīvas pārvietošanās tiesības ES teritorijā būs gards kumoss ne tikai tūristiem un uzņēmējiem, bet arī labākas dzīves meklētājiem un organizētās noziedzības pārstāvjiem, kuri Kaļiņingradas apgabalu izmantos kā bāzes vietu tālākajam ceļam uz Rietumeiropu.
ES ir ieinteresēta sadarboties ar Krieviju un uzņemties daļu no atbildības par Kaļiņingradas likteni, tomēr tā skaidri norāda, ka galvenā atbildība par Krievijas nākotni ir jāuzņemas pašai Krievijai. ES var palīdzēt ierīkot lielāku robežpārejas punktu skaitu uz Polijas-Krievijas un Lietuvas-Krievijas robežām, lai mazinātu garās rindas uz apgabala robežām, un samazināt vīzu cenu, kā arī paātrināt to izsniegšanas procedūru, taču atbildīga par Kaļiņingradas apgabala attīstību kopumā ir tikai un vienīgi Krievija.
Kaļiņingradas apgabals kā izņēmums
Nav skaidrs, kāpēc Kaļiņingradas apgabals būtu jāuzskata par izņēmumu. Vienīgā pazīme, kas to padara par unikālu veidojumu, ir tā atšķirtība no pārējās Krievijas un izolācija no ES ekonomiskās telpas, taču neviena no šīm pazīmēm tuvākajā nākotnē nemainīsies.
Tiem, kas apgalvo, ka šis apgabals ir anklāvs, kas pilnībā nošķirts no pārējās Krievijas, nav taisnība, jo anklāvs ir teritorija, kuru pilnībā no visām pusēm ieskauj kaimiņvalstis. Kaļiņingrada nav anklāvs. Tā ir tikai no pārējās Krievijas attālināta šīs valsts teritorija, līdz ar to iedzīvotājiem ir iespējas ceļot uz pārējām savas valsts daļām pa jūru un izmantojot gaisa satiksmi. Krievijai, pirms uztraukties par ES nepiekāpību vīzu jautājumā, vispirms vajadzētu mēģināt rast lētas un efektīvas alternatīvas sauszemes transportam, lai saglabātu savu pilsoņu ceļošanas brīvību.
Kaļiņingradiešu ceļošana uz Krieviju
Aizkustinošas ir Krievijas bažas, ka apgabala iedzīvotāji pēc ES paplašināšanās nevarēs brīvi ceļot uz citām Krievijas daļām un ka ģeogrāfiskā atšķirtība ar laiku varētu izvērsties kultūras atšķirtībā un krieviskās identitātes zaudēšanā.
Šis mīts ir nepareizs vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kaļiņingradieši arī pēc ES paplašināšanās varēs saņemt ES vīzas, lai šķērsotu Polijas un Lietuvas robežas ceļā uz Krieviju. Otrkārt, ļoti liela daļa Kaļiņingradas iedzīvotāju ceļojumu uz ārvalstīm ir vai nu pārrobežu tirdzniecība ar Poliju vai Lietuvu, vai arī braucieni uz ES valstīm. Nākotnē šī tendence varētu tikai pastiprināties, jo Berlīne Kaļiņingradai tomēr ir tuvāk, nekā Maskava.
Kaļiņingrada kā militārs drauds
Ik pa brīdim gan preses slejās, gan akadēmiskajās aprindās pavīd bažas par draudiem apkārtējo valstu drošībai, ko radītu lielāka Krievijas militārā potenciāla koncentrācija Kaļiņingradas apgabalā. Pirms pāris gadiem klīda baumas par kodolieročiem Kaļiņingradā, kas izsauca diezgan plašu rezonansi. Arī Krievijas politiķi vairākkārt ir izteikušies, ka atbilde uz NATO paplašināšanos varētu būt pastiprināta Kaļiņingradas militarizācija. Tomēr nav skaidrs, ko Krievija ar to iegūtu.
Bažas par Kaļiņingradu kā militarizētu zonu ir diezgan nepamatotas, jo tās ļoti vāji sakņojas realitātē. Mīts par militārajiem draudiem, ko it kā rada Kaļiņingrada, ir izveidojies tāpēc, ka pati armijas klātbūtne tiek uztverta kā drauds, nemēģinot to skatīt reģionālajā un arī globālajā kontekstā. Krievijas armijas un kodolieroču klātbūtne Kaļiņingradā nav drauds apkārtējo valstu drošībai, jo, visticamāk, šie ieroči netiek un nākotnē arī netiks pielietoti pret kaimiņvalstīm. Faktiski tā rada draudus, tikai “pateicoties” savam sarežģītajam sociālekonomiskajam un ekoloģiskajam stāvoklim. Ja arī Krievija tur izvietotu tūkstošiem kodolgalviņu, reāli draudi kaimiņvalstu drošībai rastos tikai tad, ja šie ieroči laika gaitā sāktu rūsēt vai tiktu slepus iztirgoti.
Nobeigumā gribētos atzīmēt, ka Krievija vēl joprojām nespēj veidot vienlīdzīgas partnerattiecības ar saviem kaimiņiem. Tai kā Otrā Pasaules kara uzvarētājvalstij ir milzīgas ambīcijas, taču nav varēšanas tās realizēt. Varbūt Krievijai šķiet, ka Eiropa tai ir parādā, un tāpēc tiek izvirzītas absurdas prasības? Kamēr Krievija pati nemainīsies, tikmēr tā nespēs atrisināt pat tādus tīri tehniskus jautājumus kā Kaļiņingradas apgabala iedzīvotāju nodrošināšana ar Šengenas valstu vīzām.