Atslēgvārdi:

Minoritātes: prakse svarīgāka par definīciju 2

Ņemot vērā lielo nepilsoņu skaitu minoritāšu vidū Latvijā, vispieņemamākais variants būtu minoritāšu konvenciju attiecināt ne tikai uz LR pilsoņiem, bet arī tiem mazākumtautību locekļiem, kuri Latvijā ir dzimuši vai nodzīvojuši vismaz vienu vai divas paaudzes.

Iesaki citiem:

Pirms kāda laika portālā politika.lv tika publicēts Tieslietu ministrija (TM) Sabiedrības integrācijas departamenta direktora R.Āboltiņa raksts, kurā tika atspoguļoti starptautisko institūciju mēģinājumi vienoties par kopīgu minoritātes definīciju, šo diskusiju teorētiskie aspekti un to rezultātā izkristalizējušies definīcijas pamatelementi, kā arī secinājumi, kuri būtu jāņem vērā Latvijai saistībā ar debatēm par šo jautājumu.[1] Jāatzīst, ka skaidrs pašreiz ir tikai tas, ka vienotu viedokli šajā jautājumā nav izdevies panākt ne universālā, ne Eiropas mērogā, ko var izskaidrot gan ar objektīvi atšķirīgo minoritāšu situāciju katrā valstī, gan dažu valstu ļoti piesardzīgo nostāju šajā jautājumā. Taču jāpiekrīt rakstā paustajam viedoklim, ka minoritātes jau tādēļ nebeidz eksistēt un to pastāvēšana ir neatkarīga no fakta, vai valsts to atzīst vai nē. Tāpat var piekrist, ka kritēriji minoritātes jēdziena formulēšanai gan starptautiski, gan arī, vērojot diskusijas Latvijā, ir skaidri. Tomēr nesaskaņas par atsevišķiem elementiem vai to izpratni bieži vien ir tās, kuras rada šķēršļus vai tiek minētas kā aizbildinājums nespējai panākt vienotu viedokli.

Nav noslēpums, ka Latvijā šis jautājums visvairāk aktualizējies Eiropas Padomes (EP) Vispārējās nacionālo minoritāšu aizsardzības konvencijas kontekstā, priekšplānā izvirzot jautājumu, vai konvenciju attiecināt tikai uz tiem mazākumtautību pārstāvjiem, kuriem ir Latvijas pilsonība, vai arī uz visiem valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Tādēļ šajā rakstā es vēlētos ieskicēt citu konvencijas dalībvalstu izvēlētos risinājumus, konvencijas īstenošanu uzraugošās Konsultatīvās Komitejas[2] vērtējumu par tiem, analizējot dalībvalstu iesniegtos ziņojumus, un no tā izrietošos secinājumus, kuri būtu jāņem vērā Latvijai risinot šo jautājumu.

Vispirms jāmin, ka, pieņemot šo dokumentu, kurš ir pirmais starptautiskais līgums, kas veltīts vispārējai nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzībai, dalībvalstis nevarēja panākt saskaņotu viedokli par minoritātes jēdziena formulējumu. Tādēļ jautājums par to personu loku, uz kuriem attiektos konvencijas normas, lielā mērā ir atstāts katras dalībvalsts kompetencē. Taču Konsultatīvā Komiteja ir norādījusi, ka, lai gan, no vienas puses, valstīm šajā jautājumā ir zināma izvērtēšanas brīvība, lai tās varētu ņemt vērā savus īpašos apstākļus, no otras puses, tā jāīsteno atbilstoši vispārējiem starptautisko tiesību principiem, kā arī pamatprincipiem, kuri izriet no konvencijas 3.panta.[3] Šis pants nosaka, ka piederība nacionālajai minoritātei, vispirmām kārtām, ir katras personas brīvas un individuālas izvēles jautājums, un “šī izvēle vai ar to saistīto tiesību izmantošana nedrīkst radīt nekādas nelabvēlīgas sekas”.[4] Tāpat Komiteja ir arī uzsvērusi, ka konvencijas īstenošana nedrīkstētu radīt pamatu patvaļīgām un neattaisnotām atšķirībām.[5] Šeit kā piemēru var minēt Konsultatīvās Komitejas viedokli par Dānijas ziņojumu, kura bija attiecinājusi konvencijas darbību tikai uz tiem vācu minoritātes pārstāvjiem, kuri dzīvo Dienvidjitlandē, reģionā, kurš robežojas ar Vāciju. Komiteja šajā gadījumā norādīja, ka vācu minoritātei piederīgie, kuri dzīvo ārpus šī reģiona, kā arī citu minoritāšu grupu, kurām ir ilgstošas vēsturiskas saites ar Dāniju, kā, piemēram, grenlandiešu, farēru un čigānu pārstāvji nevar tikt a priori izslēgti no konvencijas subjektu loka.[6]

Līdzšinējā konvencijas dalībvalstu praksē šajā jautājumā pamatā var izdalīt divas pieejas. Vairākas konvencijas dalībvalstis kā, piemēram, Austrija un Šveice ratifikācijas dokumentiem ir pievienojušas deklarācijas, kurās sašaurina konvencijas subjektu loku, attiecinot to tikai uz tradicionālo vai vēsturisko minoritāšu pārstāvjiem, kuri ir izveidojuši ilgstošas un noturīgas saiknes ar valsti, kurā dzīvo un ir šīs valsts pilsoņi.[7] Papildus tam, virkne dalībvalstu kā, piemēram, Vācija un Zviedrija ir deklarācijā vai jau ziņojumā par konvencijas izpildi konkrēti minējušas tās minoritāšu grupas, uz kurām konvencija tiks attiecināta. Turpretī citas Konvencijas dalībvalstis ir pieņēmušas visaptverošu pieeju, neizvirzot šādas prasības un attiecinot konvenciju arī uz jaunajām minoritātēm.

Arī Latvijas gadījumā tika diskutēti vairāki varianti. Pirmkārt, tiek ierosināts konvenciju pieņemt bez definīcijas vai formulēt minoritātes jēdzienu tā, ka konvencija attiektos uz visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Savukārt otrs visbiežāk minētais variants ir pieņemt konvenciju ar sašaurinātu definīciju, attiecinot to tikai uz pilsoņiem. Ņemot vērā lielo nepilsoņu skaitu minoritāšu vidū, domājams, vispieņemamākais būtu konvenciju attiecināt ne tikai uz Latvijas pilsoņiem, bet arī uz tiem mazākumtautību locekļiem, kuri Latvijā ir dzimuši vai nodzīvojuši vismaz vienu vai divas paaudzes. Šāds laika posms starptautisko ekspertu vērtējumā tiek uzskatīts par pietiekamu, lai persona integrētos vietējā sabiedrībā un izveidotu noturīgas un stipras saiknes ar savu jauno mītnes zemi.

Deklarāciju, kura visas konvenciju normas attiecinātu tikai uz pilsoņiem, Komiteja Latvijas gadījumā varētu vērtēt kā esošu pretrunā ar konvencijas jēgu un mērķi – nodrošināt valsts teritorijā esošo mazākumtautību pārstāvju tiesību aizsardzību, un spēkā neesošu, atbilstoši Latvijai saistošajai Vīnes Konvencijai par starptautiskajiem līgumiem.[8] Jo jāņem vērā, ka šādā gadījumā ārpus konvencijas aizsardzības paliktu, piemēram, aptuveni puse krievu, bet ukraiņu gadījumā - pat vairākums attiecīgajai minoritātei faktiski piederīgo.[9] Nepieciešamību pārskatīt personu loku, uz kurām tiek attiecināta konvencijas darbība, īpaši apsverot tās attiecināšanu arī uz nepilsoņiem, Komiteja ir izteikusi arī savā viedoklī par Igaunijas iesniegto ziņojumu.[10]

Konsultatīvā Komiteja ir arī norādījusi, ka dažas konvencijas normas, kā, piemēram, arī Latvijai aktuālais konvencijas 11.panta 3.punkts, kurš paredz, ņemot vērā katras valsts specifiskos apstākļus, “...izvietot tradicionālos vietvārdus, ielu nosaukumus un citus topogrāfiskos apzīmējumus, kas domāti sabiedrībai, arī minoritātes valodā teritorijās, kuras tradicionāli lielā skaitā apdzīvo nacionālajām minoritātēm piederošas personas, ja ir pietiekams pieprasījums pēc šādām norādēm,”[11] būtu attiecināms tikai uz vēsturiskajām minoritātēm. Savukārt, citi, kā, piemēram, 6.pants, kurš, cita starpā, paredz personu aizsardzību pret diskrimināciju, kurai par pamatu ir to etniskā, reliģiskā vai cita identitāte, attiecas arī uz jauno minoritāšu pārstāvjiem.[12] Bez tam, arī vairāku citu konvencijas normu, kā, piemēram, 5.panta, kurš paredz mazākumtautību kultūras saglabāšanu un identitātes aizsardzību, attiecināšana tikai uz pilsoņiem visdrīzāk būtu pretrunā gan ar Latvijas Satversmes 114.pantu[13] un likumu “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, kā arī Latvijai jau šobrīd saistošā starptautiskā pakta “Par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām” 27.pantu.[14] Paralēli starptautiskai kritikai, ko radītu šāda rīcība, pašmāju eksperti ir jau norādījuši uz praktiska rakstura problēmām, kā arī šāda soļa negatīvajām iekšpolitiskajām sekām.[15]

Rezumējot, jāsecina, ka, pieņemot juridiski apšaubāmus vai formālus risinājumus, problēma atrisināta netiks. Kā liecina Komitejas vērtējumi par dalībvalstu ziņojumiem, tā savā darbībā lielu uzmanību pievērš ne tikai likumdošanas normām, bet arī to īstenošanai praksē. Ja galvenie argumenti pret minoritāšu tiesību piešķiršanu nepilsoņiem un konvencijas ratifikāciju ir bažas par latviešu valodas pozīciju pavājināšanos, tad to ir iespējams novērst, izstrādājot pragmatiskus, konvencijai un citiem Latvijai jau pašreiz saistošajiem starptautiskajiem līgumiem, kā arī nacionālajai likumdošanai atbilstošus risinājumus, nevis mākslīgi sašaurinot to personu loku, uz kuriem tā attiektos.
_______________________________

[1] R.Āboltiņš, Minoritātes definēt līdzsvaroti vai nemaz, politika.lv, 06.08.2002.

[2] Konvencijas Konsultatīvā Komiteja sastāv no 18 neatkarīgiem ekspertiem. Lai gan galīgo lēmumu par valstu iesniegto Ziņojumu atbilstību konvencijas standartiem pieņem politiska institūcija - Eiropas Padomes Ministriju Komiteja, līdzšinējā prakse ir pierādījusi, ka Ministru Komiteja savās rezolūcijās pamatā balstās uz Konsultatīvās komitejas viedokļos sniegto dalībvalstu ziņojumu izvērtējumu.

[3] Rainer Hofmann, Protecting the Rights of National Minorities in Europe. First Experiences with the Council of Europe Framework Convention for the Protection of National Minorities. German Yearbook of International Law, vol. 44, 2001, 255.lpp.

[4] Vispārējā nacionālo minoritāšu aizsardzības konvencija, Konvencijas neoficiāls tulkojums, EP Informācijas un dokumentācijas centrs.

[5] Rainer Hofmann, op.cit., 255.lpp.

[6] Turpat.

[7] Turpat, Valstu pieņemtās deklarācijas var atrast arī EP mājas lapā: http://conventions.coe.int/treaty/EN/DeclareList.asp?NT=157&CM=&DF=

[8] Skat. arī M.Mits, Juridisks skats uz mazākumtautību konvenciju Latvijas kontekstā. Pilsoniskā līdzdalība un integrācija, Nr.2., 2001.

[9] Saskaņā ar sniegtajiem datiem, LR Naturalizācijas pārvaldē uz šī gada 1.jūliju, 317 524 (aptuveni 46%) etnisko krievu ir Latvijas pilsoņi, kamēr ukraiņu vidū tādu ir tikai 9 347 jeb aptuveni 15% šai minoritātei piederīgo.

[10] Skat. Konsultatīvās komitejas viedokli par Igauniju: www.humanrights.coe.int/Minorities/Eng/FrameworkConvention/AdvisoryCommittee/Opinions/Table.htm

[11] Vispārējā nacionālo minoritāšu aizsardzības konvencija, Konvencijas neoficiāls tulkojums, EP Informācijas un dokumentācijas centrs.

[12] Rainer Hofmann, op.cit., 256.lpp.

[13] Satversmes 114. Pants nosaka, ka: “Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.

[14] Skat. ANO Cilvēktiesību komitejas Vispārējo komentāru Nr.23, Cilvēktiesību žurnāls Nr.7/8, 1998, 108.-112.lpp.

[15] Skat. N.Muižnieks, Kad Latvija ratificēs Eiropas Padomes Vispārējo mazākumtautību aizsardzības konvenciju? Pilsoniskā līdzdalība un integrācija, Nr.1., 2001, 13.-14.lpp.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vineta 18.10.2002 16:59
Piekrītu, ka mans raksts nedod atbild uz visiem jautajumiem, kuri rastos ratificējot Minoritāšu aizsardzības konvenciju. Tacu šī raksta ietvaros izvēlējos akcentēt vienu no visvairāk diskutētajiem jautājumiem Konvencijas ratifikācijas sakarā. Esmu iecerējis to papildināt, publicējot analītisku rakstu arī par citām vispretrunīgāk vērtētājam normām Konvencijā un iespējamajiem risinājumiem Latvijā. Daļēji šī problemātika ir atspoguļota arī publikācijās, uz kurām esmu atsaucies rakstā. Paldies par jūsu komentāru. Artūrs Kučs

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rietkalns 17.10.2002 11:25
Patiesībā raksts maz , ko dod. Būtu vajadzīgs izanalizēt praktiskās un politiskās sekas, kas būtu ratificējot Konvenciju maksimāli plašā variantā un , kā pats autors pamatoti baidās, sastopoties ar visai nelabvēlīgu uzraugošo starptautisko institūciju attieksmi.

Saistītie raksti
Citi autora darbi