Atslēgvārdi:

Minoritātes definīcija nav pašmērķis 2

Sabiedriskā dzīvē un cilvēku apziņā sāk mazināties atšķirība starp minoritātēm piederīgu Latvijas pilsoni un nepilsoni. Taču nelolosim ilūzijas. Tikko veiktais pētījums rāda, ka visnedrošāk joprojām jūtas krievi – nepilsoņi, kuriem saglabājas atstumtības un segregācijas sajūta.

Iesaki citiem:
Tulpes 255x203
Foto:I. Pumpure

Diskusija par Eiropas Padomes (EP) Vispārējās nacionālo minoritāšu aizsardzības konvencijas ratifikācijas sagatavošanu Latvijā liecina, ka beidzot sākam saprast problēmas svarīgumu. Pilnīgi piekrītu Sabiedrības integrācijas departamenta direktora Reiņa Āboltiņa rakstā portālam politika.lv izteiktajai domai, ka konvenciju nav vērts ratificēt tikai tādēļ, lai vēlreiz pierādītu gatavību sekot EP tiesību uzskatiem. Galvenais motīvs ir – respektēt vairāk nekā 40% Latvijas iedzīvotāju vēlmi saglabāt un attīstīt savu mazākumtautību identitāti: valodu, kultūru, tradīcijas. Mēs aicinām viņus integrēties Latvijas nacionālajā sabiedrībā, apvienoties ap mūsu kopīgām vērtībām. Vienlaikus – integrācijas principi prasa, lai valsts aizsargātu arī katras tautības īpatnās vērtības, atzītu tās par paliekošām, par tādām, kas bagātina Latviju. Vispārējās konvencijas ratifikācija būtu šīs garantijas apliecinājums. Tas stiprinātu iekšējo stabilitāti Latvijā. Lūk, kur saskatu ratifikācijas galveno nozīmi.

Jautājuma aktualitāti apliecina arī tikko notikušā minoritāšu biedrību, apvienību, mākslas un zinātnieku kolektīvu vadītāju un aktīvistu aptauja, izzinot viņu domas par sabiedrības integrācijas un EP konvencijas ratifikācijas kopsakarību. No 103 respondentiem 81 uzskata, ka šī ratifikācija ir plašākas integrācijas būtisks priekšnoteikums. Tikai 6 personas nosaukušas ratifikāciju par nesvarīgu, diemžēl 16 no aptaujātiem neprata atbildēt, jo nezina konvencijas saturu.

R.Āboltiņš pamatoti akcentē minoritātes definīcijas formulējuma izstrādes svarīgumu. Tiešām – būtu labi, ja mūsu parlaments pateiktu, kam Latvijā adresētas konvencijā deklarētās tiesību aizsardzības garantijas. Piekrītu, ka nacionālās minoritātes oficiālu definīciju būs grūti pieņemt. R.Āboltiņš pieļauj, ka tādēļ varētu iztikt arī bez tāda definējuma. Varbūt. Bet tad rastos daudzi pārpratumi un sarežģījumi, konvenciju īstenojot.

Protams, balsojums varētu būt ātrs, ja pieņemtu Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas (EPPA) 1993. gada 1. februāra rekomendāciju, kurā ieteikts atzīt par nacionālai minoritātei piederīgiem cittautiešus, kuri ir mītnes valsts pilsoņi un lielā skaitā tradicionāli dzīvo šīs valsts teritorijā. Šogad EPPA, skatot konvencijas īstenošanas problēmas Beļģijā, apstiprinājusi, ka šī rekomendācija paliek spēkā.

Problēmu savā rakstā detalizēti komentēja Eiropas cilvēktiesību maģistrants Artūrs Kučs - ja Saeima pieņemtu līdz šim visvairāk minēto variantu, ka par nacionālai minoritātei piederīgiem jāatzīst tikai pilsoņi, tad ārpus konvencijā ietvertām tiesību aizsardzības normām paliktu “aptuveni puse krievu, bet ukraiņu gadījumā – pat vairākums”. Tas nebūs problēmas risinājums. Piekrītu A.Kuča bažām, ka Latvijā (kur 23% iedzīvotāju ir nepilsoņi), šāda pieeja tūlīt sadurtos ar konvencijas īstenošanas praksi. Viņš iesaka iet pa citu ceļu, deklarējot nevis minoritāti, bet konvencijas aizsargājamo cilvēku loku, ietverot tajā arī cittautiešus – nepilsoņus.

Domāju, ka tas būtu lietderīgāk. EPPA rekomendācija par minoritātes pazīmēm konvencijā nav iekļauta. Konvencija arī neprasa, lai ratifikācijas aktā būtu minoritātes definīcija. Turklāt pati EPPA rekomendācija formulē minoritātes kolektīvās (grupas) pazīmes, bet konvencijā ir runa par personālo tiesību aizsardzību cilvēkiem, kuri piederīgi nacionālām minoritātēm. Tātad galvenais akcentējums tur veltīts indivīda tiesībām.

Ja Saeima paziņotu, ka tā konvencijā deklarēto tiesību aizsardzības zināmu daļu attiecina arī uz Latvijas nepilsoņiem (no kuriem daudzi ir potenciālie Latvijas pilsoņi), tas stipri uzlabotu etnopolitisko situāciju Latvijā un tuvinātu mūs Igaunijas etnopolitikas sasniegumu līmenim.

Šo viedokli varētu paust ratifikācijas dokumenta pielikumā, Saeimas pieņemtā piezīmē – deklarācijā (ne atrunās, jo tām ir cita funkcija). Pievienojot skaidrojumu, ka teiktais attiecas tikai uz konvencijas īstenošanu, bet nekādi nemaina pilsonības un nepilsoņu tiesību likumdošanas aktus un ir saskaņā ar Latvijas Satversmes 114. pantā deklarētām mazākumtautību tiesībām.

Te jāatgādina, ka 2000. gada 30. martā Saeima, izdarot būtiskus grozījumus Likumā par bijušo PSRS pilsoņu statusu Latvijā, nepilsoņu kultūras tiesības pielīdzināja pilsoņu tiesībām. Pārvērtību tendence jau sākusies. Arī sabiedriskā dzīvē un cilvēku apziņā pakāpeniski sāk mazināties atšķirība starp minoritātēm piederīgu Latvijas pilsoni un nepilsoni, sevišķi skatot tos nepilsoņus, kas dzimuši Latvijas teritorijā un nodzīvojuši te visu mūžu, bet jo sevišķi viņu jauno paaudzi, kura mācījusies un beigusi mācību iestādes pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Taču nelolosim ilūzijas. Tikko veiktais SKDS pētījums parāda, ka tomēr visnedrošāk, nestabilāk joprojām jūtas krievi – nepilsoņi. Viņiem saglabājas atstumtības un segregācijas sajūta. Ja ievērojam un objektīvi novērtējam šīs realitātes, tad skaidri saskatīsim minoritāšu tiesību paplašinājuma vajadzību un iespējas.

Integrācijas veicināšanas nolūkā nacionālās minoritātes definīcija ir vēlama. Bet tās pieņemšana nav pašmērķis. Šis uzdevums nedrīkst kavēt Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas ratifikāciju.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

zan_zane 18.11.2002 17:04
Starptautiskajaas tiesiibaa minoritaati meegina defineet jau kops ANO pirmssaakumiem, un veel nav nonaakushi pie galiigaas versijas. Un tas ir saprotami, jo valstu situaacija ir tik dazhada, ka pat klasifikaacija etniskaas, nacionaalaas, veesturiskaas, ne visaas valstiis ir vienaada. Tomeer parasti pienjemts ir viens - minoritaates definiicja iekljauj pilsonjus. Latvijas gadiijumaa ar vairaak kaa 20% nepilsonju tas buutu nepraatiigi. Taadeelj varbuut, ka mums jaapiekriit, ka minoritaati definee lingvistiskaas, religiskaas vai kultuuras atskiriibas, bet tas nav politisks statuss, tas nedod politiskas tiesiibas. Kaa jebkuraa valstii, veeleeshanu tiesiibas ir pilsonjiem, un visiem ir iespeeja par taadiem kljuut. kas attiecas uz kultuurautonomiju, tad tas ir cits jautaajums - valstij taa ir jaatbalsta, arii finansiaali.

Zane

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edžus 13.11.2002 16:44
Diskusija par minoritātes definīciju, manuprāt ir jāturpina, jo tikai tad apklusīs diskusija, kad definīcija kļus par aksiomu, tas ir, visiem saprotamu, kas vairs nav jāpīerāda. Šai sakarībā nepieciešams pievērsties dažiem konkrētiem faktie. 1. LATVIETIS APPRECĒJA KRIEVIETI, KURAI NO PIRMĀ VĪRA BIJA TRĪS . BĒRNI. Pēc otras laulības iestāšanās, jaunais vīrs, lai viņa skatījumā ģimene būtu pilntiesīga, adoptēja visus bērnus, pārreģistrējot savā uzvārdā. Pēc atmodas visi trīs bērni ieguva Latvijas pavalstniecību (pilsonību), mātei jāiet naturalizācijas ceļu, lai gan viņa ir beigusi latvijas augstskolu latviešu valodā. Viņai pat jāliek eksāmens latviešu valodā un viņa to uzskata par pazemojumu, lo viņas dēls atmodas dienās atradās uz barikādēm. Visi viņi balsoja par latvijas neatkarības atgūšanu. Tagad šai ģimenē četri ir lavijas pavalstnieki (pilsoņi), viena - okupante. tāds ir mūsu politikāņu apzīmējums. Šādu piemēru Latvijā ir daudz daudz. Cik zinu: Latvijā jauktās laulības ir ap 35%. tāpēc loģiski ir visiem, kas dzīvo jauktajās laulībās ar latviešiem, ja vien viņi to vēlas, visiem bez jebkādām naturalizācijām, piešķirt latvijas pavalstniecību. Tas attiecināms uz visām tautībām. tas būtu viens no soļiem, kas mazinātu mākslīgi uzturēto spriedzi. 2. Es nevaru piekrist tēzei, ka krievu tautības cilvēki ir atstumti. jautājums, atstumti no kā? No īāšuma tiesībām? Anglijā, piem., citpavalstniekiem nav īpašuma tiesību uz ražošanas līdzekļiem, viņi nevar būt firmu īpašnieki. Latvijā var. Valodas jautājums, tār ir norma. lai pamēģina Anglijā, ASV, Vācijā, Krievijā būt par liela uzņēmuma īpašnieku, parlamenta deputātu un nezināt VALSTS valodu. Kāpēc Latvijā vispār tiek muļļāts šāds jautājums? Tikai tāpēc lai kāds politisks spēks noturētos pie varas. 3. latvijā ir sajaukti terminoloģijas jēdzieni. Ar pielsonības jēdzienu faktiski tiek apzīmēta pavalstniecība. Jāiegūst pavalstniecību un nevis pilsonību. Latvijas pilsonis es varu būt un arī esmu nebūdams pavalstnieks. Tikai tad mēs varēsim nonākt pie kvalificētas definīcijas, ja vispirms terminoloģijā ieviesīsim nepieciešamo skaidrību. bez skaidrības terminoloģijā, nebūs skaidrības definīcijā. Tā nekļūs par aksiomu, kuru atzīst absōlūtais Latvijas iedzīvotāju vairākums.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Uzliesmojums 255x203

Etniskuma uzplūdi 6 Autors:Leo Dribins