Foto: André Mellagi
Izraēlas un palestīniešu 40 gadus ilgušais konflikts nav nekas cits kā arābu valstu, ASV un Krievijas savstarpējās cīņas par ietekmi. Tā arī ir atslēga uz mieru teritorijā, kas nav lielāka par mūsu pašu Kurzemi.
Situācija Gazas joslā atgādina kaut ko no Volfganga Petersena filmas Bezgalīgais stāsts — baisais tukšums Gmorks apēd visas fantāzijas par mieru, un vienīgais glābiņš, lai no jauna radītu mistisko Fantāzijas zemi, ir fantazēt un iztēloties, kā būs, kad būs. Ļaunākais ir tas, ka šīs fantāzijas katram ir savas — Izraēlas valdošajiem politiķiem, tuvojoties vispārējām vēlēšanām, kas paredzētas 10. februārī, ir nepārvarama vēlme parādīt Izraēlas sabiedrībai, ka viņi ir mācījušies no Libānas kara (2006) kļūdām un beidzot pieliks punktu apdraudējumam, kas nāk no valsts dienvidiem — Gazas joslas un ar regularitāti Hamas izšautajām raķetēm. Savas vīzijas par nākotni ir arī Palestīnas autonomijas administrācijai, kas līdz šim nav tikusi galā ar Hamas nepakļāvību, turklāt noslēgumam tuvojas palestīniešu prezidenta Mahmuda Abasa prezidentūras termiņš. Viņš ir kustības Fatah vadītājs, kuram šis Izraēlas iebrukums pat varētu būt īsti pa prātam. Tas, vai šī asinsizliešana cels viņa politiķa prestižu vietējo palestīniešu acīs, ir maz ticams, tomēr ar palīgiem no malas būs bijis iespējams mazināt radikālās un nu jau arī politiskās kustības Hamas spēku. Savs fantāzijas lidojums ir arī palestīniešu kaujiniekiem. Izskanējusi informācija, ka Hamas un Gazas joslā bāzētais kaujinieku grupējums Islāma Džihāds nav varējis vien sagaidīt, kad Izraēla uzsāks sauszemes operāciju šajos 360 kvadrātkilometros. Jo, kā saka Islāma Džihāda komandieris Rafahā Abu Bilals (Abu Bilal): „Mums nav nekādas lielās iespējas sāpināt Izraēlu. Raķešu šaušana ir tikai psiholoģisks ierocis. Tiklīdz Izraēlas karaspēks ienāks Gazas joslā, mums radīsies iespēja viņiem parādīt, ko esam sagatavojuši. Mēs varēsim nogalināt iespējami daudz cionistu.”
Tomēr pats svarīgākais ir pievērst uzmanību pavisam citu spēlētāju „fantāzijām”. Ir tāds teiciens: „Tas, kurš iegūs kontroli pār Tuvajiem Austrumiem, iegūs kontroli pār visu pasauli”. Izraēlas un palestīniešu 40 gadus ilgušais konflikts nav nekas cits kā Arābu valstu, ASV un Krievijas savstarpējās cīņas par ietekmi. Tā ir arī atslēga uz mieru teritorijā, kas nav lielāka par mūsu pašu Kurzemi.
Katram savas intereses
Irāna, Irāka, Sīrija, Jordānija un Ēģipte uzskatāmas par ietekmīgākajiem ārējiem Izraēlas un palestīniešu konflikta aktieriem, kaut arī tieši (izņemot Jordāniju un Ēģipti) nav iesaistījušās Tuvo Austrumu miera procesā. Tieši šīs valstis visuzskatāmāk ir izmantojušas šo konfliktu, lai īstenotu savas intereses reģionā. Iesaistīšanās Izraēlas— palestīniešu konfliktā šiem ārējiem aktieriem būtībā ir cīņa par hegemoniju reģionā. Sīrija mēģina īstenot ideju par “lielo Sīriju”, Irāka un Irāna līdz šim veidojusi tā dēvēto Līča trijstūri, savukārt Ēģipte, ņemot vērā savu ģeogrāfisko atrašanās vietu, vēlas kļūt par arābu valstu līderi. Līdz ar to lielākoties šī reģiona valstis, tieši vai netieši iesaistoties Izraēlas—palestīniešu konfliktā, vadās pēc senas arābu parunas “Mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs.” Pamazām noslēdzoties ASV operācijām Irākā un nododot kontroli pār valsti Irākas politiskajai administrācijai, samazinājusies Irākas vēlme „nedaudz piepalīdzēt” brāļiem palestīniešiem savās brīvības cīņās. Gāztā prezidenta Sadama Huseina valdīšanas laikā Irāka deva ievērojamus līdzekļus radikālajiem palestīniešu grupējumiem, kā arī pašnāvnieku ģimenēm par to, ka viņi veic šo ”cēlo” darbu un ziedo savu dzīvību, cīnoties pret Izraēlu.
Lai atrisinātu šā brīža saspīlējumu Gazas joslā, aktīvi miera risinājumu meklējumos iesaistījusies Ēģipte. Tomēr Kairas iesaistīšanās būtu jāvērtē ar nelielu skepsi. Ēģipti vien palestīnieši, bet arī citas arābu valstis var uzskatīt par labu piemēru tam, kā mierīgi var pastāvēt līdzās ar Izraēlu. Kaut arī šī līdzāspastāvēšana nodēvēta par “auksto mieru”, Ēģipte tomēr ir vienīgā arābu valsts, kas noslēgusi mieru ar Izraēlu. Tomēr bažas rada pati vēlme pēc ietekmes reģionā. Vēloties saglabāt “monopola tiesības” attiecībās ar Izraēlu un ASV, Ēģipte ir tā, kas bremzē Tuvo Austrumu miera procesu, kā arī Izraēlas—arābu konflikta noregulēšanas iespējas.
Jau aukstā kara gados abas lielvalstis — ASV un PSRS (tagad — Krievija) — bija „sadalījušas“ draugus Tuvajos Austrumos. PSRS klaji atbalstīja arābu valstis (protams, ar tādiem izņēmumiem kā Saūda Arābija un Jordānija) un to nostāju Izraēlas—palestīniešu konfliktā. Savukārt ASV, novērtējot Izraēlas kaujinieciskumu pēc tā dēvētā „sešu dienu kara“ 1967. gadā, uzņēmās oficiālās Jeruzalemes finansiālu atbalstīšanu un apbruņošanu. Zināms, ka abas lielvalstis aizgūtnēm šajā reģionā vēl joprojām nogādā ieroču kravas, tādējādi dodot iespēju konfliktējošajām pusēm nevis sēsties pie miera sarunu galda, bet gan demonstrēt jaunākos sasniegumus ieroču tehnoloģijās. Ja ASV tieši atbalstīja Izraēlu, tad palestīniešu cīnītāju rokās automāti nonāca ar „vecāko brāļu“ Sīrijas un Irānas starpniecību. Miers Tuvajos Austrumos Amerikai ir tikpat neizdevīgs kā Krievijai. Viens no ASV Tuvo Austrumu politikas balstiem līdz pat šodienai nemainīgi ir Izraēla — tās drošības un tās kā ebreju valsts suverenitātes nosargāšana.
Ir uzskats, ka ciešās ASV un Izraēlas attiecības nosaka ebreju kopiena, kas dzīvo Savienotajās Valstīs un veido daļu elektorāta. Tomēr, kā liecina statistika, tikai 3 % no ASV iedzīvotājiem ir ebreji. Tā kā lobisms ASV ir legāls, lielāko ietekmi uz Savienoto Valstu politiku izvērš tieši ietekmīgās nevalstiskās ebreju organizācijas. Kaut arī šis fakts spēlē nozīmīgu lomu ASV attieksmē pret Izraēlu, tomēr jāatzīst, ka Savienoto Valstu stratēģiskās intereses Tuvajos Austrumos ir augstākas. Izraēla ir vienīgais demokrātiskais režīms reģionā un līdz ar to uzskatāms par galveno ASV sabiedroto Tuvajos Austrumos. Nosakot Izraēlai šādu sabiedrotā statusu, ASV pilnībā nodrošinājusi tās “žandarma” funkciju izpildi, stājoties pret režīmiem, kas traucē ASV īstenot savas stratēģiskās intereses reģionā, kā arī aukstā kara laikā novērst PSRS hegemoniju. Būtiski, ka Izraēlas ģeogrāfiskais stāvoklis ļauj kontrolēt notiekošo reģionā, jo no Izraēlas var izšaut raķetes, kas spētu sasniegt mērķi visās Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas un pat Āzijas valstīs.
Savukārt Krievija līdzīgi kā ASV ir ieinteresēta ne vien reģiona bagātīgajās naftas rezervēs, bet arī naftas un dabas gāzes drošā tranzītā. Ir ieplānots, ka patlaban būvētais Kaspijas naftas vads, stiepsies arī cauri Irānai — valstij, kas tieši pēdējs gados kļuvusi par ciešāko Krievijas sabiedroto Tuvajos Austrumos. Krievijai iesaistoties Izraēlas— palestīniešu konflikta risināšanā, ir daudz lielākas iespējas manipulēt arī ar notiekošo kaimiņos esošajā Irākā, kuras islāma revolūcijā ir ieinteresēta Irāna. Turklāt Krievijas līdz šim neatrisinātais konflikts Čečenijā ir viens no galvenajiem stimuliem piedalīties konflikta noregulēšanā starp Izraēlu un palestīniešiem. Krievijas izlūkdienests uztur mītu, ka lielākā daļa čečenu separātistu vai algotņu, kas karo pret Krievijas federālajiem spēkiem Čečenijā, tiek sagatavoti tieši Tuvajos Austrumos teroristisko organizāciju Hamas, Islāma Džihāds un Hezbollah nometnēs. Turklāt, ņemot vērā, ka pēc PSRS sabrukuma uz Izraēlu izceļoja vairāk nekā miljons Krievijas pilsoņu, šobrīd veidojot aptuveni piektdaļu no Izraēlas iedzīvotājiem, Krievija paudusi nopietnas bažas par šo cilvēku drošību.
Nepieciešama politiskā griba
Kā jau var noprast, viss liecina, ka starptautiskās sabiedrības centieni noregulēt Izraēlas—palestīniešu konfliktu ir fikcija. Pat Eiropas Savienība savas pasivitātes un milzīgās birokrātijas dēļ līdz šim vairāk kalpojusi kā finanšu instruments Tuvo Austrumu miera procesā. Britu liberālo demokrātu līderis Niks Klegs (Nick Clegg) laikrakstā The Guardian aicina Lielbritānijas premjeru Gordonu Braunu (Gordon Brown) nesēdēt, rokas klēpī salikušam, bet spert nopietnus soļus. Tiem nav jābūt tikai nīkulīgiem aicinājumiem izbeigt karadarbību, kas jau prasījis simtiem mierīgo iedzīvotāju, tajā skaitā arī desmitiem palestīniešu bērnu dzīvību, bet pārtraukt Izraēlas bruņošanu un pārliecināt savus ekonomiskā bloka biedrus — citas dalībvalstis — sekot šim piemēram.
Pēc manām domām, miera procesā ir nepieciešami jauni vidutāji. Un tādus var atrast. Piemēram, Turcija. Kaut arī tai ir savas intereses par ietekmes sfēras palielināšanu šajā reģionā, tomēr jāatzīst, ka Ankarai ir stiprāka vēlme būt daļai no Eiropas. Šī musulmaņu valsts, kas ir cieša ASV sabiedrotā ar mērķi iestāties Eiropas Savienībā, demonstrējot savas diplomātiskās spējas un ģeopolitisko stāvokli pasaulē, šobrīd ir labākais variants, kas varētu panākt abpusēji izdevīgu vienošanos starp konfliktējošajām pusēm.