Raksts

Mīli savu īpašnieku kā…


Datums:
03. marts, 2011


Autori

Anda Rožukalne


Foto: Cindy Woods

Mēs varam uztraukties par pārtikas izcelsmi, par maizes vai kečupa sastāvu, bet mums ir tik vienaldzīgs saturs, kas veido mūsu izpratni par pasauli.

Vai jautājums par mediju īpašniekiem ir svarīgs? Vai mums ir jāzina, kam pieder mediji? Īsākā atbilde ir — jā, skaidrībai šajos jautājumos ir nozīme.

Kas īpašniekam prātā?

Jautājums — kam pieder mediji? — ir maz saistīts tikai ar ziņkārību. Mediji ietekmē visu sabiedrību, tie var mainīt mūsu prātus un rīcību. Mediji ir klāt valsts un sabiedrības pārmaiņu procesos, tos var sekmēt vai bremzēt. Tāpēc attiecībā uz mediju īpašniekiem svarīga ir ne vien īpašuma forma, bet tas, kāpēc īpašnieks vēlas darboties mediju biznesā.Tas ir jautājums par atbildību, par pieejamā satura daudzveidību, par sabiedrības iespēju iegūt patiesu informāciju.

Tā ir arī diskusija par to, vai mediji ir „tas pats” vai tomēr „cits bizness”. Vairāk nekā piecdesmit gadu laikā, kad radikāli mainījies mediju tirgus, saturs un auditorijas uzvedība, pētnieki tomēr palikuši pie pārliecības — jā, tas ir cits bizness. Mediju sociālās ietekmes dēļ tos nevar vērtēt ar vienkāršas ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas mērauklu. Svarīgo atšķirību iezīmē arī mediju tirgus dualitāte. Mediji darbojas divos tirgos: informāciju, redakcijas radīto saturu tie piedāvā auditorijai, savukārt reklāmdevējs var iegādāties telpu medijā, lai sasniegtu savu preču patērētājus. Medijam jābalansē šajos divos tirgos, katram no spēlētājiem tajā ir atšķirīgi mērķi, atšķirīgas vēlmes un dažāda ietekme.

Lai gan pasaulē parasti kritizē mediju komercializāciju, kas norāda uz satura piemērošanu reklāmdevēja izvēlei, un auditorijas daudzkārtēju pārdošanu lielām korporācijām, tomēr tas vismaz ir bizness. Sliktāk, ja mediju darbība tiek izmantota šauru politisku un ekonomisku interešu virzīšanai, vienlaikus izliekoties, ka medijs piedāvā neatkarīgi veidotu, patiesu saturu.Tā ir Latvijas mediju sistēmas problēma.

Savs vai svešs?

Lūk, interneta portālu Tvnet iegādājies norvēģu mediju milzis Schipsted. Tas lūkojies pēc citiem pirkumiem Latvijā, bijušas sarunas ar a/s Diena akciju turētāju Viesturu Koziolu. Vai labi, ka vietējais uzņēmums pāriet ārvalstu uzņēmuma īpašumā? Šobrīd neredzu nekā slikta. Lai gan Latvijā ir populāri uztraukties, ka „mūsu” mediji var nokļūt „svešās” rokās un tā „mūs pakļaut”, vietējie īpašnieki mediju satura kvalitātei, žurnālistikas principiem un žurnālistu profesionālajai videi, to degradējot, ir nodarījuši daudz lielāku ļaunumu. To viņi nodarījuši arī sabiedrībai kopumā.

Schipsted ir pieredzējis un cienījams uzņēmums, kas nodarbojas ar mediju biznesu, nevis ar ko citu. Tā interneta lapā kā absolūti dabiska parādība ir atbilde uz Latvijā tik sāpīgo (un daudzu neizprasto, kā lieku sen atmesto) jautājumu par mediju darbības principiem un redakcionālo neatkarību[1]. Uzņēmums vienkārši paziņo — tas ir mūsu darbības pamats. Latvijā tikai viens mediju uzņēmums ko tādu pateicis. Tas ir Cits medijs, žurnāla Ir un ir.lv izdevējs, kas publicējis Latvijas vēsturē pirmo mediju akcionāru ētikas kodeksu.[2]

Ārvalstu īpašnieks, tāpat kā vietējais, pats par sevi nav ne bieds, ne laimes sala. Taču, protams, ne jau visu valstu uzņēmēju vēlme iegādāties medijus Latvijā nozīmē to pašu, ko Schipsted gadījums, kas, cerams, spēs Latvijā izmainīt mediju biznesa kultūru. Mēs redzam arī biedējošās transformācijas ap laikraksta Telegraf redakciju, kur parādās Krievijas miljardiera Vladimira Antonova vārds. Šo kungu var manīt arī kombinācijās ar Latvijas politiķiem un amatpersonām.

Pētījumos, analizējot mediju īpašnieku ietekmi uz saturu, konstatēts, ka lielas korporācijas parasti mazāk ietekmē redakcijas, savukārt mazos uzņēmumos, kur īpašnieks ir tuvu redakcijai vai arī to vada, ietekme ir spēcīgāka. Tomēr firmās, kas tiešām darbojas kā mediji, nevis kādu citu iemeslu dēļ, to lielums nenosaka atšķirības pasniegtās informācijas kvalitātē, jo visi darbojas pēc līdzīgiem principiem. Tiesa, mediju korporācijām gan ir lielākas iespējas investēt kvalitātes uzlabošanā.

Kā mīlēt īpašniekus?

Latvijā mediju īpašnieku pašrealizācijas forma ir tikai viena problēmas daļa. Ir vēl divas būtiskas problēmas: redakciju attiecības ar īpašniekiem un auditorijas attieksme pret tiem. Ir traģiski lasīt, ka pat tādi spoži žurnālisti kā Oļegs Ignatjevs, kas parupji tika atlaists no darba TV5 Ziņu dienestā, mierīgi saka — mani var atlaist, ja traucēju īpašniekam paņemt naudu no kāda politiskā spēka.[3] Tas būtu tāpat kā maizes cepējai piekrist, ka drīkst atlaist, ja viņa katrā otrajā kukulītī svaram nepiemet sauju naglu.

Skumja ir šī piekrišana, jo tā radikāli maina žurnālista kā profesionāļa lomu, padarot viņu par parastu pakalpiņu. Traģiski skan Dienas mediju vadītāja Gunta Bojāra atzīšanās[4], ka koncernā ietilpstošie mediji klusēs par īpašnieka darījumiem. Lai gan nevajadzētu. Nav pamata klusēt, ja informācija ir svarīga. Šāda pašcenzūras demonstrēšana norāda uz lielām problēmām un ne jau tikai šī viena medija darbībā. Ja medijam slikti klājas biznesā, tad īpašnieki kā pirmos vaino redaktorus un satura problēmas, aizmirstot savus stratēģiskos lēmumus un redaktoru lojalitāti to izpildē.

Otra problēma ir auditorijas vienaldzība. Lasītāji, skatītāji un klausītāji lielākoties tic un uzticas arī medijiem, kas tiem melo. Auditorija nereti to atpazīst, bet turpina skatīties, lasīt, maksāt. Atvainojiet par vienkāršotu salīdzināšanu, bet es nesaprotu, kas mums visiem par vainu? Mēs varam uztraukties par pārtikas izcelsmi, par maizes vai kečupa sastāvu, bet mums ir tik vienaldzīgs saturs, kas veido mūsu izpratni par pasauli, informācija, kas atrodas mūsu galvās. Vai mums tās nav svarīgas?

________________________

[1] http://www.schibsted.com/en/our-social-responsibility/

[2] http://www.ir.lv/kodekss

[3] http://www.politika.lv/temas/mediju_kritika/18828/

[4] http://www.mansmedijs.lv/saturs/bojars-par-koziolu-vina-darijumiem-un-paradiem-mes-nerakstisim


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!