Migrācija Latvijā vēsturiskā perspektīvā

Referāts konferencē "Vai Latvija iet Īrijas pēdās: darbaspēka migrācija" 2006. gada 20. janvārī

Iesaki citiem:

Dāmas un kungi, godātie konferences dalībnieki!

Vispirms es gribētu pateikties par iespēju piedalīties šajā konferencē un rezumēt dažus jautājumus, kas saistās ar Latvijas politiku un migrācijas tematiku.

Jāsaka, ka migrācijas temats gan no politiskā viedokļa, gan arī kā sabiedriskās domas pētījums liecina, ir visai jūtīgs jautājums. Tas izskaidrojams ar to, ka vēsturiski Latvijai migrācijas procesi ir bijuši saistīti ar dažādām ģeopolitiskām izmaiņām attiecībā gan uz Latvijas valstiskumu, gan uz politisko sistēmu. Līdz ar to šie jautājumi tiek uztverti īpaši sāpīgi vai vairāk emocionāli, nekā teiksim, raugoties tikai no ekonomiskā viedokļa.

Ja runā par migrācijas vēsturisko kontekstu, tad aizsākumi saistās gan ar I pasaules kara laiku, gan ar Latvijas Republikas pirmo neatkarības posmu, kad ekonomiskā attīstība nonāca tāda situācijā, ka valdība bija ieinteresēta piesaistīt viesstrādniekus. Tiesa, toreiz šis konteksts bija vairāk balstīts uz racionālām aplēsēm. 1930-to gadu beigās viesstrādnieku piesaistīšana no Polijas un Lietuvas bija no politiskā procesa viedokļa akceptējama politika. Būtībā šis piemērs, ka viesstrādniekiem bija atvieglota pieeja Latvijas pilsonības iegūšanai, liecina par tā laika visai liberālo pieeju migrācijas jautājumiem, kas, iespējams, pat ir noderīgs mūsdienu Eiropas Savienības problēmu risinājumam.

Turpmākais vēsturiskais posms ir daudz traģiskāks. Tas saistās ar II pasaules karu, ar piespiedu trimdas paaudzes veidošanos, ar masu deportācijām, un visbeidzot ar padomju laika imigrācijas politiku, ko jau ārlietu ministrs minēja. Ilustratīvs piemērs ir fakts, ka Atmodas laikā šie padomju laika migranti tika dēvēti par Latvijas Černobiļu, tātad tika uztverti kā sociāla nelaime vai posts Latvijai, no kā ir jāatbrīvojas.

Neatkarības laikā migrācijas jautājums dienas kārtībā ir bijis visai maz. Mūsdienu Latvijā tas ir samērā jauns fenomens, ko apliecina gan sabiedriskās domas pētījums. Ja mēs analizējam politisko procesu, tad šis jautājums ne iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, ne arī politiskajā dienas kārtībā nav bijis aktuāls. Temats aktualizējās pirms Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, jo viens no populārākajiem pretargumentiem, kāpēc Latvijai nevajadzētu stāties Eiropas Savienībā, bija bažas par to, ka no Eiropas Savienības vai Eiropas Savienības ietekmē Latvijā varētu ieplūst liels viesstrādnieku skaits, kas varētu graut latviešu identitāti vai negatīvi ietekmēt nodarbinātības situāciju Latvijā. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā šis mīts izgaisa pats no sevis un aktualizējās pavisam cita problēma, kas saistās ar emigrāciju, jeb brīva darba spēka kustības izaicinājumiem.

Latvijā šis jautājums tiek aplūkots kā zināms riska faktors gan no nacionālo interešu viedokļa, gan arī kā sava veida protests ekonomiskai politikai vai tiem ekonomiskajiem lēmumiem vai virzībai, kāda Latvijā notiek pašlaik. Aplūkojot emigrācijas procesu šobrīd, pēc oficiāliem datiem darba spēks, kas ir pametis Latviju sastāda apmēram 50 000 cilvēku, neoficiāli šis skaitlis varētu būt arī lielāks. Īrijas piemērs, kur faktiski ir viena no lielākajām Latvijas iedzīvotāju kopienām, kā liecina īru dati ir ap 15 000, neoficiāli mēs pieņemam, ka šis skaitlis varētu būt ap 20 000, jo daudzi cilvēki, kas strādā Īrijā, tur ir ieradušies pirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Īrijas piemērs liecina, ka cilvēkiem ir tendence izvēlēties legāla darba priekšrocības, jo tas dod iespējas izmantot Eiropas Savienības dalībvalstu statusu priekšrocības gan individuālo, gan sociālo un darba tiesību jomā.

Ja salīdzina no Latvijas izbraukušo iedzīvotāju skaitu ar citām Centrālās un Austrumeiropas valstīm, tad skaitļi nav dramatiski, un tie sastāda apmēram 5% no Latvijas darbaspēka. Šāda emigrācija notikusi arī citās valstīs, kas savulaik ir iestājušās Eiropas Savienībā, un no šāda viedokļa tas nav problēmjautājums. Tomēr Latvijā šie 5% tiek uztverti daudz jūtīgāk, daudz sāpīgāk. Arī SKDS veiktā aptauja ļoti uzskatāmi parāda sajūtu, ka mums visiem ir draugi, radi paziņas, kaimiņi, kas ir devušies, vai dodas prom.

Skaidrojumi var būt dažādi. Viens no tiem ir demogrāfiskā situācija, kur mūsu dati ir viszemākie Eiropas Savienības valstu vidū un arī prognozes par demogrāfiskās situācijas izmaiņām ir viskritiskākās. Tas rada negatīvu fonu. Otra lieta - Latvija pēc dažādiem makroekonomiskiem datiem atrodas Eiropas Savienības valstu lejasdaļā. Līdz ar to šie procesi tiek uztverti sāpīgāk, nekā ja ekonomika būtu labākā līmenī vai arī dzīves kvalitātes rādītāji būtu augstāki. Vienlaikus Latvijā, paralēli šim emigrācijas procesam arvien vairāk aktualizējas jautājums par imigrācijas politikas liberizāciju. Jo patiesi, ja mēs skatāmies Latvijas imigrācijas politiku, salīdzinot ar citām valstīm, tad Latvijai ir konservatīva, stingra politika, un tā ļauj visai strikti kontrolēt imigrācijas procesu. No politiskā procesa viedokļa tas ir saprotami. Ja aplūkojam sabiedriskās domas aptaujas datus, grūti politiķiem vai politiskām partijām piedāvāt liberalizēt imigrācijas politiku, ņemot vērā sabiedrības diezgan viennozīmīgo attieksmi. Tomēr stingra imigrācijas politika ne vienmēr pasargā no nelegālās imigrācijas riskiem. Nelegālā imigrācija tiek bieži saistīta ar cilvēktiesību pārkāpumiem, dažādām diskriminācijas formām. Tā nav efektīva arī no valsts ekonomiskā viedokļa, tāpēc šeit ir ļoti uzmanīgi jāseko tam, vai procesi neattīstās autonomi, paralēli valsts stingrajai politikai, kad uzņēmēji izmanto dažādus veidus, dažādas shēmas, kā piesaistīt darba spēku no trešajām valstīm. Ir ļoti svarīgi sekot līdzi darba tirgus tendencēm. Pozitīvi, ka, pateicoties tieši dalībai Eiropas Savienībā, diezgan nozīmīga Eiropas Savienības līdzekļu daļa tiek atvēlēta darba tirgus pētījumiem - prognozēm, ko nosaka darba tirgus, vajadzībām un politikas maiņai.

Pēc vairākiem gadiem, ekonomiskajai attīstībai sasniedzot augstāku attīstības līmeni, Latvijas interesēs varētu būt īru modelis, kas sabalansē imigrācijas un emigrācijas procesus. Kad darba roku trūkums ir sasniedzis tādu līmeni, kad ir jāmeklē darba spēks citās valstīs, primārie ir tautieši, kas atrodas ārpus valsts. Statistikas dati par Īriju parāda, ka apmēram ceturtā daļa no cilvēkiem, kas ieceļo Īrijā, ir paši īri. Es domāju, šis modelis Latvijai varētu būt noderīgs, tāpēc ir ļoti svarīgi veidot ilgtermiņa tautiešu atbalstu vai integrācijas politiku, kas dotu iespēju nākotnē šos te cilvēkus izmantot nacionālajā darba tirgū. Īrija ir piemērs tam, ka, atverot darba tirgu, Īrijas nacionālā ekonomika ir ieguvēja un būtībā ieguvējas ir arī jaunās valstis.

Darba spēka mobilitāte ir viens no tiem principiem, kas virza ekonomisko progresu, un tas ir ļoti būtiski Eiropas Savienībā, globālajā tirgū un konkurencē ar ASV un Āzijas reģionu. Tāpēc būtu tikai pašsaprotami, ja arvien vairāk Eiropas Savienības vecās dalībvalstis sekotu Īrijas piemēram un atvērtu darba tirgu. Tas nozīmē - legalizējot arī to cilvēku statusu, kas tur no jaunajām dalībvalstīm jau strādā. Kā liecina Īrijas piemērs, tad lielākā daļa latviešu, kas šajā valstī strādā, ir aizbraukuši jau pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Īrijas politika ir devusi viņiem iespējas izmantot Eiropas Savienības sociālās un darba tiesības, kas ir izdevīgi gan individuālajā līmenī, gan raugoties no Eiropas Savienības nodokļu politikas viedokļa. Tas nozīmē, ka cilvēks, ceļojot pa dažādām valstīm un legāli strādājot, ar saviem nodokļiem pelna sev pensiju, pabalstus. Ja mēs ilgtermiņā ceram uz šo cilvēku atgriešanos Latvijā, tad būtībā cilvēki tur sapelnīto naudu atved uz Latviju, tāpēc darba tirgus atvēršana ir ļoti svarīga. Pretējā gadījumā ir tāda situācija kā Vācijā - pēc mūsu statistikas datiem tur oficiāli strādā ap 100 cilvēku, pēc Vācijas statistikas dienesta datiem Latvijas iedzīvotāju skaits ir 8000-10000. Būtībā cietēji ir gan šie cilvēki, kuri nevar izmantot legālā darba priekšrocības, gan apšaubāms ir Vācijas ekonomikas ieguvums.

Francijas piemērs parāda, ka darba spēka piesaiste no jaunajām valstīm Eiropas Savienības ietvaros ir daudz racionālāk pamatojama un daudz vieglāk saprotama arī dalībvalstīs, nekā trešo valstu pilsoņu piesaistīšana. Visbeidzot ir ļoti būtiski, ka Eiropas Savienība liberalizē imigrācijas politiku, lai ekonomiskā attīstība Eiropā kopumā būtu konkurētspējīga ar citiem pasaules reģioniem. Te ir ļoti svarīga imigrācijas un integrācijas jautājumu sabalansēšana tā, lai no vienas puses tas veicinātu ekonomisko attīstību, no otras puses, lai tas neradītu iekšpolitisko spriedzi dažādās dalībvalstīs. Latvijas nepilsoņu statuss ir diezgan vērtīga pieredze citām Eiropas Savienības valstīm kā risināt trešo valstu pilsoņu integrācijas jautājumu. Šis varbūt ir piemērs, kur Latvija varētu kalpot kā paraugs, risinot ekonomisko un politisko tiesību sabalansēšanu.

Paldies!

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Skumjs

Klusuma skaņas 4 Autors:Anda Rožukalne