Atslēgvārdi:

Miers caur spēku 3

Lai gan Romnijs uzskata Krieviju par „lielāko ASV ģeopolitisko draudu”, ievēlēšanas gadījumā arī viņa tāpat kā Obamas prioritāte nebūtu Krievija.

Iesaki citiem:

Novembra sākumā gaidāmo ASV prezidenta vēlēšanu rezultātus ir grūti prognozēt. Aptauju datos abiem kandidātiem ir vienādi rezultāti un neviens nevar paredzēt, kas līdz rudens vēlēšanām notiks ar ekonomiku, ko ASV vēlētāji min kā būtiskāko kritēriju prezidenta izvēlē. Latvijā par Republikāņu partijas prezidenta kandidāta Mita Romnija ārpolitikas programmu plašāk līdz šim izskanējis galvenokārt viņa apgalvojums, ka Krievija ir ASV „ģeopolitiskais ienaidnieks numur viens”. Šajā rakstā apskatīsim būtiskāko jautājumu Latvijai, kāda ir Republikāņu partijas prezidenta kandidāta Mita Romnija ārpolitikas programma un kā tajā iederas šādi izteikumi.

Lūgts paskaidrot konkrētāk, ko viņš domā ar Krieviju ir „ģeopolitisko ienaidnieku numur viens", Mits Romnijs precizēja, ka lielākos draudus, protams, rada tādas valstis kā Irāna un Ziemelķoreja. Tomēr Krievija, parasti kopā ar Ķīnu, vienmēr atbalstot pasaules sliktākos režīmus, t.sk. arī Asada režīmu Sīrijā. Rakstā „Klanoties Kremlim”[1] žurnālā „Foreign Policy” Romnijs izklāsta savu nostāju pret Krieviju vēl detalizētāk. Viņš prezidenta Baraka Obamas politiku raksturo kā „mēs dodam, Krievija saņem”. Viņa skatījumā Obamas administrācija ir atteikusies no pretraķešu aizsardzības, samazinājusi savu kodolieroču arsenālu, bet nav spējusi panākt pietiekamu sadarbību, piemēram, sankcijās pret Irānu, kamēr Krievija gan visos iespējamos gadījumos ir centusies traucēt ASV ārpolitikai. Obama, pēc Romnija domām, ir bijis pārāk vājš un piekāpīgs pret Krieviju un šīs sadarbības vārdā nav rēķinājies ar vairāku ASV sabiedroto bažām par politiskajiem procesiem Krievijā. Romnija skatījumā Obama ir nodevis Amerikāņu demokrātijas ideālus un cilvēktiesību vērtības attiecībās ar Krieviju. Viņaprāt, ir nepieņemami apsveikt (kā to izdarīja Obama) Vladimiru Putinu ar uzvaru vēlēšanās, kuras nepārprotami bijušas negodīgas.

Šī pieeja ir krasā pretstatā pragmatiskajai Obamas administrācijas pieejai. ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone uz šiem Romnija izteikumam atbildēja: „Es uzskatu, ka tā ir novecojusi pieeja — raudzīties pagātnē tā vietā, lai būtu reālistiski un ar skaidru prātu novērtētu, kādos jautājumus mēs [ar Krieviju] esam vienisprātis un kādos ne. Daudzos jautājumos, kurus mēs cenšamies atrisināt, Krievija ir mūsu sabiedrotais.” Obamas administrācija konfrontācijas vietā centusies sadarboties jautājumos, kur abu pušu intereses sakrīt. START līgums ļāva samazināt nevajadzīgus kodolieroču uzturēšanas izdevumus abām valstīm. Attiecību restarts ir ļāvis uzlabot kooperāciju Afganistānā, it īpaši attīstot Ziemeļu tranzīta koridoru (Northern Distribution Network), kā arī palīdzējis stiprināt sankcijas pret Irānu.

Tomēr Romnijs ārpolitikā skatās caur citu prizmu kā Baraka Obamas administrācija, un viņa kritika ASV ārpolitikai attiecībās ar Krieviju ietilpst plašākā kritikā Obamas administrācijai. Obama bijis pārāk vājš un apoloģētisks pret ASV pretiniekiem un pārāk auksts un neuzticams pret sabiedrotajiem. Obama nav spējis likt Ķīnai pārtraukt manipulēt ar savas valūtas vērtību, tikt galā ar Irānu un Sīriju. Attiecību uzlabošana ar Krieviju, neņemot vērā demokrātijas un cilvēktiesību eroziju, likusi NATO valstīm Austrumeiropā justies aizmirstām, kā arī Obama nav pietiekami izrādījis atbalstu Izraēlai. Šī Romnija kritika ASV pēdējo četru gadu ārpolitikai lielā mērā izriet no viņa ārpolitikas ideoloģijas — neokonservatīvisma.


Militārā varenība

Mita Romnija ārpolitikas programma ir nosaukta „Amerikāņu gadsimts”[2]. Tas nav tikai kārtējais bravūrīgais un tukšais pirmsvēlēšanu sauklis. Šis virsraksts ir aizgūts no neokonservatīvās ideoloģijas „Jaunā Amerikāņu gadsimtaprojekta”[3] (Project for New American Century) retorikas un sevī iemieso šīs ārpolitikas ideoloģijas būtību. Arī Romnija padomnieki nāk no neokonservatīvo rindām. Tādēļ, lai izprastu Romnija ārpolitikas programmu, jāapskata neokonservatīvie un neokonservatīvisms.

Neokonservatīvisma pamatlicēji ir grupa ASV ārpolitikas ekspertu, akadēmiķu un ierēdņu, kuri 90. gados secināja, ka pēc Aukstā kara beigām ASV ārpolitika nevirzās pareizā virzienā, jo uzticēšanās diplomātijai un Krievijas un Ķīnas dēļ bieži vien paralizētajai vājajai ANO drošības padomei nedod rezultātus. Tāpēc ASV, balstoties militārajā varenībā, jāuzņemas globāla vadība no spēka pozīcijām, jo tikai ASV militārā varenība un tās globālais pārklājums garantē mieru un drošību pasaulē. Šie uzskati izriet no neokonservatīvo vēstures interpretācijas. Viņu skatījumā Otrā Pasaules kara cēloņi bija Tautu Savienības nespēja tikt galā ar agresīviem diktatoriem, kā arī ASV izolacionisma ārpolitika. Tieši pretēja ārpolitika — ASV vadošā globālā loma — ļāva uzvarēt Padomju Savienību Aukstajā karā, tāpēc, balstoties šajā vēsturiskajā pieredzē, jāveido ASV ārpolitika. Lai uzturētu mieru un pastāvošo pasaules kārtību, nepieciešama ASV dominance, globāls militārs pārklājums, ja nepieciešams, arī vienpusēja rīcība, jo starptautiskās organizācijas ir vājas un sabiedrotie nevēlas uzņemties atbildību.

Neokonservatīvisma pamatlicēji ir grupa ASV ārpolitikas ekspertu, kuri uzskata — tikai ASV militārā varenība un tās globālais pārklājums garantē mieru un drošību pasaulē.



2001. gada 11. septembra notikumi neokonservatīvisma idejas un piekritējus izbīdīja Džordža W. Buša administrācijas īstenotās ārpolitikas priekšgalā, jo šis terora akts pierādīja daļai ASV politiskās elites un sabiedrības, ka starptautiskās organizācijas nespēj nodrošināt mieru pasaulē. ASV jāuzņemas vadība, jo tikai ASV ir resursi, kas spēj novērst terorisma draudus un apturēt pret civiliedzīvotājiem vērstu vardarbību. Neokonservatīvo risinājums — militāra intervence Tuvajos Austrumos[4] tieši pēc 11. septembra terora aktiem bija tikai loģisks no uzbrukumam pakļautās administrācijas puses, kā arī to atbalstīja liela sabiedrības daļa.

Mits Romnijs konsekventi ir paudis atbalstu neokonservatīvajām idejām jau kopš 2008. gada, kad viņš pirmo reizi centās kļūt par Republikāņu prezidenta kandidātu. 2010. gadā Romnijs publicēja grāmatu „Nekādas atvainošanās: Aizstāvot ASV varenību” (No Apology: The Case for American Greatness) ar izteikti neokonservatīvu platformu. Romnija ārpolitikas padomnieku rindās ir daudzi bezkompromisu neokonservatīvie — „Jaunā Amerikāņu gadsimta projekta” autori, Buša administrācijas veterāni un Irākas karu atbalstošie pētniecisko institūtu kadri.[5]


Vārdos bargs un kontroversāls

Baraks Obama, it īpaši retorikā, salīdzinoši ir dūja un rēķinās ar starptautiskajām organizācijām. Atšķirībā no Buša Irākas kara gadījumā Obama pielietoja militāru spēku Lībijā tikai pēc ANO atļaujas saņemšanas, strikti ievērojot mandātu, un Lībijas kampaņu „vadīja no aizmugures”. Neokonservatīvā Romnija retorikā nebūtu pieņemams šāds izteiciens. Romnija sauklis ir „Miers caur spēku”. Neokonservatīvie nekādā veidā neatbalsta Obamas plānoto militāro izdevumu samazināšanu, jo tā, viņuprāt, mazinātu ASV varenību. Tādēļ Romnijs pretēji Obamam plāno ASV armiju, it īpaši kara floti, modernizēt un paplašināt, un turpināt ballistisko raķešu aizsardzības sistēmas attīstību. Viņš sola vērsties pret Ķīnas politiku mākslīgi uzturēt zemu savas valūtas kursu, jo tas kaitē ASV ekonomikai. Viņa skatījumā ASV nekad nedrīkst vienoties ar teroristiem, tāpēc dialogs ar Taleban Afganistānā ir nepieņemams.

Tomēr iespējams, ka Romnija pirmsvelēšanu retorika ir bijusi pat pārāk radikāla, jo pat republikāņu vidū pastāv raizes par viņa bezkompromisu ārpolitikas uzskatiem. Romnijam nav izteikuši atbalstu tādi Republikāņu ārpolitikas grandi kā bijušais Valsts sekretārs Kolins Pauels, bijušie Nacionālās drošības padomnieki Henrijs Kissindžers un Brents Skovkrofts.

Romnijs grib būt bargāks pret Krieviju, bet netaisās beigt sadarbību pretterorisma un kosmosa izpētes jomā vai pārtraukt piegādes Afganistānai caur Krieviju.



Vel vairāk, atskaitot agresīvo retoriku, starp Mitu Romniju un Baraku Obamu nav daudz būtisku atšķirību. Romnijs nepiedāvā ārpolitikas stratēģiju, kas būtiski atšķirtos no Obamas. ASV ārpolitikā pastāv konsenss par cīņas ar terorismu turpināšanu, par bezpilota lidmašīnu izmantošanu, par Ķīnu un Āziju kā būtiskāko nākotnes reģionu. Abi pieļauj teorētisku uzbrukumu Irānas kodolobjektiem kā pēdējo līdzekli, lai apturētu Irānas kodolambīcijas, tikai atšķirībā no Obamas Romnija draudiem būtu daudz lielāks ticamības moments. Attiecībā uz Sīriju Romnijs uzskata, ka vajadzētu būt agresīvākai ārpolitikai, bet arī viņš atturētos no spēka lietošanas. Jā, viņš grib būt bargāks pret Krieviju, bet netaisās beigt sadarbību pretterorisma un kosmosa izpētes jomā vai pārtraukt piegādes Afganistānai caur Krieviju. Lai gan šāda agresīvāka retorika varbūt ir labs pirmsvēlēšanu kampaņas paņēmiens, tomēr tā un dziļāka satura trūkums izsauc arvien lielāku ārpolitikas ekspertu kritiku.[6]

Arī Romnija vizītē Atlantijas Okeāna mūsu pusē augusta sākumā plaši izskanēja viņa kontroversālie izteikumi. Romnijs Izraēlā izteicās, ka ekonomiskie panākumi ir saistīti ar kultūru, izsaucot palestīniešu sašutumu. Savukārt Londonā viņš paguva pamatīgi nokaitināt britus, kritiski izsakoties par Olimpiskajām spēlēm. Toties Polijā ažiotāžu sagādāja Romnija padomnieks, kurš lika žurnālistiem aizvērties.


Realitāte atvēsina

Jebkurš kandidāts pirmsvēlēšanu periodā cenšas attēlot sarežģītos ārpolitikas jautājumus vienkārši un pārliecināt vēlētājus par saviem pareizajiem risinājumiem. Pēc iekļūšanas prezidenta kabinetā jāsaskaras ar reālo politiku un ideoloģiski pirmsvēlēšanu saukļi var pilnībā neatbilst reālajai situācijai, ar kuru prezidentam jāstrādā. Džordža Buša 2000. gada vēlēšanu kampaņa balstījās uz „ASV nebūs pasaules policists un nenodarbosies ar valstu būvēšanu” platformas. Taču pēc 11. septembra notikumiem Bušs uzsāka divus karus Tuvajos Austrumos. Arī Obama pirms vēlēšanām vēlējās sākt dialogu ar ASV naidīgiem režīmiem, taču, saskaroties ar realitāti pēc nonākšanas Baltajā namā, viņa ārpolitika kļuva daudz līdzīgāka Buša ārpolitikai. Pat vairāk — Obama ir palielinājis bezpilota lidmašīnu uzbrukumu skaitu, viņa laikā ir notverts un nogalināts Osama bin Ladens un veiksmīgi panākts starptautiskais atbalsts sankcijām pret Irānu. Tomēr Obamas ārpolitika atšķirībā no paša pirmsvēlēšanu retorikas un neokonservatīvo ideoloģijas ir bijusi mazāk ideālistiska, bet gan vairāk balstīta pragmatismā.

Arī Obama pirms vēlēšanām vēlējās sākt dialogu ar ASV naidīgiem režīmiem, taču, saskaroties ar realitāti pēc nonākšanas Baltajā namā, viņa ārpolitika kļuva līdzīgāka Buša ārpolitikai.



Politiskā realitāte liek mainīt ārpolitikas vīzijas. Tieši tāpat, visdrīzāk, notiks ar Mitu Romniju, ja viņu ievēlēs. Lai gan Romnijs uzskata Krieviju par „lielāko ASV ģeopolitisko draudu”, arī viņa tāpat kā Obamas prioritāte nebūs Krievija. Tuvie Austrumi un arvien vairāk arī Ķīna turpinās dominēt ASV ārpolitikas prioritāšu un drošības jautājumu augšgalā. Tāpat kā Obama, arī Romnijs pēc vēlēšanām būtu spiests pielāgoties reālajai situācijai. Tomēr Romnija administrācija, visticamāk, runātu daudz bargākā tonī par brīvības, cilvēktiesību un demokrātijas aizstāvību pasaulē, tajā skaitā arī Krievijā. Nav gan skaidrs, vai tas dotu lielāku ietekmi un panākumus nekā līdz šim, jo nekādas konkrētas radikāli atšķirīgas ārpolitikas stratēģijas līdz šim Mits Romnijs nav piedāvājis.

_____________________

[1] http://www.foreignpolicy.com/articles/2012/03/27/bowing_to_the_kremlin
[2] http://www.mittromney.com/blogs/mitts-view/2011/10/american-century-strategy-secure-americas-enduring-interests-and-ideals
[3] http://www.newamericancentury.org/
[4] http://www.newamericancentury.org/RebuildingAmericasDefenses.pdf
[5] http://www.mittromney.com/blogs/mitts-view/2011/10/mitt-romney-announces-foreign-policy-and-national-security-advisory-team
[6] http://www.foreignpolicy.com/articles/2012/03/08/gettin_the_gipper_wrong

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Skagalis

Abi pieļauj teorētisku uzbrukumu Irānas kodolobjektiem kā pēdējo līdzekli, lai apturētu Irānas kodolambīcijas
Ir liela atshkiriiba starp Lielvalstiim.Mums mazvalstiim jaameklee savi sabiedroti.Labi sabiedrotie-tie mazas valstiss.Piemeeram Lietuva,Baltkrievija,Izraeela.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Skagalis

Taatad LR uzdevums nav mekleet ienaidniekus,bet gan sadraudziibas valstis.Un veicinaat to labklaajiibu.
Piemeeram,kaadu maarrutku delj Latvijas valdiibai uzskatiit Krievijas F par geopolitisku naidnieku.Taa ir kaiminjvalsts ar kuru ir gruutiibas saprasties veestures jautaajumos.Shobriid nesaprotamies,bet peec dazhie gadiem atradiisim kopsauceejus:)

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Skagalis

Latvija nav lielvasts.Mees censhamies izdziivot,mekleejot sabiedrotos.Tie ir visi LR kaiminji peec perimetra.
Taapat taa ir IZRAEELA. Tikai Izraeelas paarstaavji saprratiiis,kas par ziepeem ir.Lai pastaav klusa un saprotosha sadarbiiba starp LR un citaam valstim.

Saistītie raksti
Streips 165x152

Par vēlēšanām ASV 10 Autors:Kārlis Streips

Citi autora darbi
Energy security

Energy (In)Security: Challenges and Prospects for the EU and Baltic States Autors:Mārtiņš Hiršs, Andris Sprūds