Metodoloģija ignorē nekrievu minoritātes 1

Recenzija pētījumam "Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: minoritāšu aizsardzība"

Iesaki citiem:

Varētu domāt, ka šādu pieeju Ziņojuma autori ir izvēlējušies tādēļ, ka Latvijā nav etniskas (nacionālās) minoritātes, un krievvalodīgajai "minoritātei" bija jāpievēršas tādēļ, lai vismaz kaut kādā veidā analizētu un vērtētu minoritāšu stāvokli Latvijā. Tomēr šāds pieņēmums ir aplams un termins "krievvalodīgā minoritāte" patiesībā ir politizēts stereotips. Viendabīga "krievvalodīgā minoritāte" Latvijā nemaz neeksistē.

Izvēlētā metodoloģija ignorē nekrievu minoritāšu problēmas Latvijā. Turklāt pirms Latvijas ukraiņi, ebreji, poļi u. tml. tiek iekļauti krievvalodīgajā saimē vajadzētu paredzēt pašidentifikācijas iespējas un noskaidrot, vai viņi patiešām neatzīst savu etnisko identitāti, kā arī piederību ukraiņu, ebreju, poļu, baltkrievu u. tml. minoritātei Latvijā un sevi uzskata par nediferencētas krievvalodīgās lingvistiskās grupas sastāvdaļu. Turklāt jāpiebilst, ka daudzās etniskās grupās, piemēram, čigāniem, lietuviešiem, igauņiem u. c. krievu valoda kā saziņas valoda nemaz nav izplatīta.

Atšķirīgu etnisko minoritāšu formāls apvienojums "krievvalodīgajā minoritātē" diemžēl ir vienpusīgs un veido neprecīzu priekšstatu par nacionālo minoritāšu problēmām Latvijā. Lingvistiskā, reliģiskā vai jebkura cita atsevišķa pazīme nav un nevar būt pietiekami pamatota, lai atšķirīgas etniskās grupas apvienotu vienā kategorijā un uz to attiecinātu nacionālās minoritātes jēdzienu. Analoģiska aina, piemēram, veidotos tad, ja Vācijā, Francijā vai Lielbritānijā dažādas etniskās izcelsmes imigrantu grupas apvienotu vienā minoritātē pēc kopīgas reliģiskās pazīmes, piemēram islamticības, un raksturotu to kā nacionālu minoritāti, kam piemērojami EP Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību principi.
Raksturojot minoritāšu stāvokli Igaunijā un Latvijā, ir nojaukts svarīgs princips, kas pasludināts arī šī Ziņojuma ievadā: "Vienlīdzīga izturēšanās pret minoritātēm ir jaunās apvienotās Eiropas stūrakmens". Ziņojums ir tendēts norādīt, ka Latvijā ir jāaizsargā krievu lingvistiskā grupa, proti, vispirms krievu minoritāte, bet citas etniskās minoritātes, kuras visu Latvijas neatkarības laiku pūlas atjaunot un uzturēt savu etnisko identitāti, ir mazāk nozīmīgas. Patiesībā Ziņojums tikai iegūtu, ja tas demonstrētu nevis krievu minoritātes "vecākā brāļa" sindromu attieksmē pret baltkrievu, ukraiņu un citām minoritātēm Latvijā, bet gan "krievvalodīgās minoritātes" vietā analizētu un vērtētu patiešām krievu minoritātes stāvokli Latvijā.

Ziņojumā uzsvērts, ka "minoritāšu tiesību aizsardzības mērķis ir ļaut indivīdiem un ļaužu grupām saglabāt savas atšķirības, lai tās varētu izvairīties no piespiedu asimilācijas vairākumtautas kultūrā". Tam neapšaubāmi jāpiekrīt. Taču iepriekš minētās vienpusīgās metodoloģijas izvēles dēļ Ziņojumā neievērots palicis kāds principiāls aspekts - Latvijā joprojām etnisko minoritāšu asimilācijas galvenā līnija ir saistīta ar rusifikāciju, it sevišķi izglītības jomā. Daudzās pilsētās un apdzīvotās vietās vecāki labprāt sūtītu savus bērnus, ja vien tas būtu iespējams, ukraiņu, poļu, lietuviešu, baltkrievu u. tml. skolā. Taču tā kā šāda izvēles iespēja ne visos gadījumos pastāv, vecāki ir spiesti raudzīties uz tuvāko krievu mācībvalodas skolas pusi. Tas liecina, ka nevis Latvijas krievi saskaras ar liegumu būt "atšķirīgiem un saglabāt savu atšķirīgo identitāti" un nevis viņi cieš no tā, ka pastāv "ierobežojumi lietot savu valodu skolās, sabiedriskajā un politiskajā dzīvē", bet gan no tā vispirms cieš Latvijas baltkrievi, ukraiņi, poļi, lietuvieši u. c. Turklāt, ja ukraiņi, baltkrievi, poļi, ebreju palielina skolēnu skaitu savās skolās (tā patiešām arī notiek), tad tas neapšaubāmi sašaurina krievu skolu iespējas Latvijā. Starp citu Ziņojumā ir minēti atsevišķi krievu mācībvalodas skolu slēgšanas piemēri, bet noklusēts ir tas, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas ir izveidotas sešas poļu un divas ebreju skolas, kā arī ukraiņu, baltkrievu, lietuviešu, igauņu u. c. minoritāšu skolas un klases, tostarp čigānu klases Ventspilī un Sabilē.

"Vairumam krieviski runājošas minoritātes aizvien vēl nav pilsonības", secināts Ziņojumā. Taču šis secinājums nav attiecināms uz visām Latvijas minoritātēm vienlīdz vienādā mērā. Lielākā Latvijas čigānu, poļu, igauņu, ebreju, arī lietuviešu daļa ir Latvijas pilsoņi.

Dažos gadījumos ne tikai termina "krievvalodīgā minoritāte" ideoloģizēta izvēle un lietojums, bet arī novecojoši un tendenciozi interpretēti dati ir traucējuši autoriem izdarīt neapstrīdamus secinājumus.

Piemēram, Ziņojumā vairākkārt minēti dati, ka 14% etnisko krievu, 12% pārējo minoritāšu un 7% etnisko latviešu ir bezdarbnieki. Tas vedina domāt par diskrimināciju nodarbinātības jomā. Tomēr Ziņojuma autori ignorē šajā pašā pētījumā minēto atziņu, ka bezdarbs pilsētās ir izrādījies augstāks nekā lauku rajonos. Turklāt, kā zināms, lauku rajonos dzīvojošo latviešu īpatsvars (43%) ir krietni lielāks par lauku rajonos dzīvojošo krievu īpatsvaru (14%).[Arī šie dati minēti attiecīgajā pētījumā.] Tā kā pirms izdarīt secinājumus par etnisko diskrimināciju nodarbinātības jomā, ko it kā izraisa latviešu valodas neprasme, Ziņojuma autoriem vajadzēja veikt aprēķinus par bezdarba līmeņa atšķirībām starp etniskajām grupām tieši pilsētās.

Citā vietā minēts, ka Latvijā apmēram 43% iedzīvotāju nelieto latviešu valodu kā pirmo valodu. Patiesībā 2000.gada tautas skaitīšanas provizoriskie rezultāti liecina, ka tādu ir ievērojami mazāk, proti, 38% no Latvijas iedzīvotājiem.

Ziņojumā minēti neprecīzi dati par nelatviešu deputātu skaitu Rīgas domē un līdz ar to izdarīti vienpusīgi secinājumi par "krievvalodīgās minoritātes" iespējām Rīgas pašvaldībā. Kopš pēdējām pašvaldības vēlēšanām ir pagājis vairāk nekā pusgads un stāvoklis Rīgas domē ir principiāli mainījies.

Pielikums "Minoritāšu aizsardzība Latvijā" (atšķirībā no Ziņojuma pamatteksta) atsevišķos gadījumos ir niansētāks un arī dati ir precīzāki, jo tie acīmredzot pēdējā laikā ir aktualizēti. Tomēr arī te nav izdevies izvairīties no tendenciozām interpretācijām. Piemēram uzsvērts, ka 38% Latvijas iedzīvotāju latviešu valoda nav dzimtā valoda, bet nav minēti Latvijā plaši pieejamie dati par to, kāds ir nelatviešu skaits, kuri patiešām neprot latviešu valodu. Tieši šie dati vistiešāk atklātu, ka pēdējo gadu laikā ir mainījusies valodas situācijā Latvijā un parādītu to, ka ir ievērojami pieaudzis cilvēku skaits, kuri prot un ikdienā lieto latviešu valodu.

Daudzas neskaidrības saistās ar iecerēto pāreju uz latviešu mācībvalodu vidusskolās 2004.gadā, saglabājot tajās minoritāšu izglītības programmas. Tomēr diez vai šo pāreju ir pamatoti interpretēt kā valsts un pašvaldības finansētās vidējās un profesionālās izglītības likvidāciju minoritāšu valodās (10.lpp.). Protams, var diskutēt par to, vai ir mērķtiecīgi minēto pāreju īstenot tieši 2004.gadā. Katrā ziņā ir nepamatoti situāciju, kas, iespējams, varētu veidoties pēc 2004.gada, interpretēt kā kaut ko tādu, kas jau ir it kā noticis fakts, turklāt ar skaidri nepārprotamām negatīvām sekām nacionālo minoritāšu izglītībai Latvijā.

Pielikuma autori arī pārmet, ka sabiedrības integrācijas programmā "minoritātes nav …uzmanības centrā" (29.lpp.). Atliek vien apstiprināt, ka patiešām sabiedrības integrācijas programmā centrālā vieta ierādīta indivīda iespējām un tiesībām, tostarp to personu iespējām un tiesībām, kas pieder pie nacionālajām minoritātēm. Arī pārmetumam, ka sabiedrības integrācijas programmas apspriešanas gaitā "..netika ņemts vērā minoritāšu pārstāvju viedoklis" (28.lpp.), nevar piekrist. Daudzi dokumentāli apstiprinātie un vērā ņemtie ieteikumi liecina ko citu.

Likumsakarīgi, ka Ziņojumā un tā pielikumā (protams izvēlētās metodoloģijas dēļ) ne vārda nav minēts par nacionālo minoritāšu vidē nozīmīgo Nacionālās kultūras biedrību asociācijas darbību, kas, kā zināms, izveidojas dažus gadus pirms neatkarības atjaunošanas un pašlaik aptver vairāk nekā divdesmit nekrievu minoritāšu organizācijas Latvijā.

Tomēr interesanti, ka, neskatoties uz iepriekš minētajām kritiskajām piezīmēm, pielikumā formulētajām rekomendācijām valdībai (31.lpp.) kopumā atliek vien piekrist.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

artis 18.10.2001 10:53
Paldies Elmār,



tiešām labs raksts, kas pareizi norāda uz šī ziņojuma vājajām vietām un politisko tendenciozitāti. Kopumā man jau no šī ziņojuma tapšanas brīža bija vairākas pretenzijas pret šo ziņojumu. Pirmkārt, no metodoloģiskā viedokļa uzskatu par nepareizu veikt 10 šādus pētījumus, kur astoņi ir veltīti čigānu minoritātēm Eiropā, bet Latvijā un Igaunijā ziņojumi runā par krievu mazākumtautību. Daudz pareizāk un godīgāk sponsoriem būtu aplūkot vienu un to pašu minoritāti visās valstīs. Tas ļautu precīzāk salīdzināt.

Otrkārt, ja varu piekrist daļai rekomendāciju ko ziņojuma autori ir piedāvājuši šī darba beigās, tad noteikti nevaru piekrist kopējam darba tonim, kas ir negatīvs un tādēļ noteikti neveicina etnisko saskaņu. Piemēra pēc, tonis ir tikai forma, bet ja es gaidu rindā pie ārsta tad man var divejādi pateikt kad sāksies pieņemšana. Pirmais veids i kad māsiņa piedāvā krēslu un ūdeni un saka ka pieņemšana būs plkst. 10. Otrs veids, ir kad nenosakāma būtne izbāž galvu pa durvju spraugu un uzbrēc, "ko atvilcies tik agri". Manā izpratnē ziņojuma autori ir izvēlējušies otro variantu.

Cieņa, Artis Pabriks

Saistītie raksti