Foto: sleepymyf
Mediji ir pazaudējuši kontroli pār realitātes konstruēšanas un dienaskārtības noteikšanas procesiem. Spēlētāji ārpusē izrādījušies spēcīgāki.
Žurnālisti Tele2 sagādātās maizītes neapēda, — tā pirmdien, 26.oktobra vakarā, ziņoja Panorāmas reportiere, atgriezusies no Tele2 preses konferences, kurā uzņēmums atzinās, ka nekāda Mazsalacas meteorīta nav, vien joks. Žurnālisti bija apvainojušies. Bet par ko? Tele2 ļauni spēlēja vien pēc pašu mediju radītajiem spēles noteikumiem.
Šova dēļ
Un tā tikai dienu pirms tam…
„Un šajā brīdī kāda satraucoša ziņa — Mazsalacas novadā nokritis milzīgs meteorīts,” svētdienas, 25.oktobra, vakarā vēstīja LNT ziņu diktore. Tikpat pārliecinoši, ka nokritis meteorīts, tajā pašā vakarā stāstīja sabiedriskās televīzijas ziņu raidījums Panorāma, lai arī vienīgais oficiālais avots — glābšanas dienests — tobrīd vien sacīja, ka pļavā kaut kas iekritis, uzliesmojis un izveidojusies bedre. „Tas varētu būt meteorīts,” piesardzīga bija Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta preses sekretāre. Glābēji arī pirmdienas rīta ziņās nesteidzās apstiprināt, ka tiešām būtu nokritis meteorīts. Astronoms Ilgonis Vilks LNT norādīja uz vairākiem faktiem, kas liek pamatoti šaubīties, ka tas tiešām būtu meteorīts. Tas gan ziņu autorus nedarīja piesardzīgākus. „Latvijā nokrīt milzīgs meteorīts!” visu rītu pārliecinoši vēstīja LNT. To, ka nokritis meteorīts, pirmdienas rītā ziņoja arī Latvijas televīzija un Latvijas radio, lai arī pārliecinošu informācijas avotu nebija, tikai — daži aizrautīgi aculiecinieku stāstījumi. Dienas laikā avotu kļuva vairāk. Arvien vairāk liecību, ka bedre ir vien cilvēka roku darbs. Arī mediji beidzot kļuva piesardzīgāki, bet vakarā Tele2 jau bija atzinušies, ka realitāti viltojuši.
Pirms dažām nedēļām televīzijā gribēja nokļūt arī kāda ASV ģimene, kas glābējiem un medijiem stāstīja, ka mājās pagatavotā hēlija balonā aizlidojis viņu sešus gadus vecais dēlēns. Arī Hīnī ģimenei bija pašu radīta video liecība — tajā redzams, kā balons paceļas debesīs. TV helikopteri vairākas stundas tiešraidē sekoja balona ceļam, bet, kad tas piezemējās, glābēji secināja, ka tajā neviena nemaz nav. Izrādījās, dēls bija paslēpies mājas bēniņos, un vēlāk ģimene atzinās, ka patiesībā viss stāsts ir izdomāts. Viņi agrāk bija piedalījušies dažādos televīzijas realitātes šovos, taču pēc tam kādu laiku bija TV kameru aizmirsti. Izsalkusi mediju uzmanības, ģimene sadomāja stāstu par it kā pazudušo dēlu. „Jūs teicāt, ka mēs to darījām šova dēļ,” vecāku plānus CNN tiešraidē negaidīti atklāja pats zēns.
Paši iemācīja provocēt
„Ieeja sarīkojumā,” tā bija rakstīts uz Mazsalacas kultūras centra biļetēm, ko vietējie tirgoja, prasot naudu no tiem, kas vēlējās apskatīties Mazsalacas bedri. Tele2 tik viegli apmuļķoja žurnālistus, jo „sarīkojumu” iepakoja atbilstoši mediju vajadzībām. Zināja, ka medijiem patiks kaut kas neparasts un negaidīts, viegli izstāstāms un dramatizējams. Zināja, ka pietiks ar aizraujošu stāstu, labu bildi, bet faktus žurnālisti meklēs pēc tam. Zināja mediju rutīnu. „Sarīkojums” sākās svētdienas vakarā. Ap 17.30 glābēji saņēma izsaukumu, bet 19.34 LETA jau vēstīja: „Mazsalacā nokritis meteorīts.” Līdz televīzijas vakara ziņām bija atlikušas dažas minūtes. Tas ir pietiekami, lai mediji pagūtu pavēstīt, bet pārāk maz, lai pagūtu pārbaudīt. Turklāt, verifikācija ir apgrūtinoša, vajag īpašu ekspertīzi, jo nokritis meteorīts nav gluži mūsu ikdienas dzīves parādība. Lai stāsts būtu pārliecinošāks, Tele2 sarunāja arī dažus „aculieciniekus” un internetā ielika video.
Žurnālisti apvainojās, ka ir izmuļķoti, tomēr Tele2 vien precīzi izspēlējās pēc tiem noteikumiem, ko paši mediji radījuši. Ziņas jau sen izjaukušas robežu starp informāciju un izklaidi, tāpēc, lai piekļūtu mediju realitātei, jārada šovs, jāpadara kaut kas tāds, kas pārkāpj normu. Lai tiktu pie vārda medijos, ir jāprovocē, jāizaicina. Kā trāpīgi raksta amerikāņu vēsturnieks Daniels Borstins (Daniel J. Boorstin), ziņu notikumi kļuvuši par neko vairāk kā „dramatiskām performancēm”. „Aizver muti!” Saeimas sēdē dusmīgi nobļāvās deputāts Ingmārs Līdaka (ZZS) un kļuva par televīziju vakara ziņu raidījumu varoni, dabūja savas slavas minūtes. Par ko Līdaka debatēja un kāpēc pacēla balsi, tas vairs nebija svarīgi. Baušķenieki arī bija sapratuši mediju uzspiestos noteikumus. Zināja, ka televīzija pie viņiem aizbrauks tikai tad, ja tiks sarīkotas nekārtības. Mierīgu, iepriekš varas iestādēs pieteiktu protesta akciju pie slimnīcas vai pilsētas domes ēkas neviens nepamanītu, nu varbūt sabiedriskā televīzija novadu ziņās pieminētu. Bloķēja ceļu, saskrēja policija un arī visi žurnālisti bija klāt.
Pseido pasaule
Tele2 brutālais realitātes viltojums tika atmaskots un provokācijas autori nemaz neslēpās. Bīstamāka muļķošanās ir tā pseidorealitāte, kas piepilda Latvijas mediju saturu un mēdz slēpties. To, par ko un kā mums domāt, lielā mērā izlemj ārpus mediju organizācijām. Mediji ir pazaudējuši kontroli pār realitātes konstruēšanas un dienaskārtības noteikšanas procesiem. Spēlētāji ārpusē izrādījušies spēcīgāki. Žurnālistika vien fiksē un izplata tālāk citu aktoru piedāvātās realitātes versijas. Mediju saturs ir pilns ar sabiedrisko attiecību radītiem pseidostāstiem un pseidovaroņiem. Par ziņas vērtu tiek kvalificēts tas, kas tāds nemaz nav.
Ziņu aģentūru darba tempi un apjomi rada iespaidu par grandiozu non-stop ziņu plūsmu, kaut liela daļa no tā ir vien pārkopētas preses relīzes, ko tālāk reproducē pārējie mediji. Vakara televīzijas ziņu raidījumos vienas un tās pašas oficiālās sejas norunā iepriekš PR konsultantu uztrenētos dažu sekunžu citātus. Glancētie žurnāli ir pārblīvēti ar pseidovaroņiem, kuru intensīva parādīšanās vienlaikus visur pēc kārtas vieš aizdomas, ka žurnālistika atkal tiek izmantota vien self-promotion mērķiem. Nupat pati bulvārprese atmaskoja divus populārus cilvēkus — režisoru Miku Ozoliņu un aktrisi Agnesi Zeltiņu, kuri, visdrīzāk, bija izspēlējuši savas romantiskās attiecības, vien lai nodrošinātu savas filmas publicitāti. „Privāto Dzīvi par šo jauno pāri 2007.gada pavasarī informēja kāda ar sabiedriskajām attiecībām saistīta persona, turklāt pat aizdomīgi laipni piedāvāja noorganizēt it kā slepenu fotosesiju, kam esot piekrituši arī abi mīlnieki,” rakstīja Privātā Dzīve.
Sabiedrisko attiecību „iepakotie” pseidostāsti atrisina žurnālistikas problēmas. Informācijas vide pieprasa arvien vairāk ziņu arvien lielākā ātrumā. Laiks ir kļuvis par galveno atskaites punktu žurnālistikā. Katra diena sākas kā jauna realitāte. Tas, kas bija vakar, šodien vairs nav svarīgs. Ekonomisko problēmu novājinātās mediju organizācijas arvien mazāk gatavas tērēties par labu proaktīvajai žurnālistikai, meklēt informāciju, nevis to vienkārši savākt. PR piedāvā gatavus stāstus — fakti savākti, citāti atlasīti, arī foto un video noorganizēts. Tā ir ērtāk un lētāk.
Tele2 izdomātais meteorīts trāpīja arī žurnālistikai. Viltojums pat nebija perfekti nostrādāts, zinātnieki jau drīz sāka šaubīties, tomēr pseidostāsts bija perfekti menedžēts. Tas tik ļoti labi iederējās mediju realitātē, ko piepilda dramatiski teksti un krāšņas bildes. Pasaka par meteorītu bija tik aizraujoša, ka mediji to steigšus kvalificēja kā patiesu, kaut arī drošu un uzticamu pierādījumu tam nevienā brīdī nemaz nebija. Tele2 atmaskoja žurnālistikas vājās vietas — ziņas top tiešraidē, viss notiek šeit un tagad, ātrums aprij jēgu, nevienam vairs nav laika pārbaudīt informācijas avotu uzticamību un stāsta patiesumu.