Atslēgvārdi:

Mēs izgāzīsimies, ja skatīsimies tikai uz savām lietām

"Mēs izgāzīsimies, ja skatīsimies tikai uz savām lietām. Man jau tagad kolēģi EP ir prasījuši - kā tas tagad būs, jo daudzi Austrumeiropas cilvēki domā tikai par savām interesēm. Tā nevar, ir jāspēj redzēt Eiropas kopējās intereses."

Iesaki citiem:

Ar Eiropas parlamenta deputātiem no Latvijas sarunājas Inta Lase, LTV Panorāma


Diskusijā piedalās Eiropas parlamenta deputāti Liene Liepiņa (JL), Aleksandrs Krišteins (TP), Andis Kāposts (ZZS), Boriss Cilevičs (TSP), kas bijuši arī novērotāji EP, kā arī deputāti Juris Sokolovskis (PCTVL) un Guntars Krasts (TB/LNNK)*, kā arī Eiropas kustības Latvijā vadītājs Andris Gobiņš. Diskusiju vada Inta Lase, LTV Panorāma.

Ko jūs saviem vēlētājiem minat kā būtiskāko veikumu, ko esat sasnieguši kā novērotāji Eiropas Parlamentā un kā vispār vērtējat savas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu tajā?

Andis Kāposts (ZZS, Eiropas parlamentā darbojas Zaļo/Eiropas Brīvo apvienībā). Atklāti sakot, politikā esmu iesācējs un man darbs EP bija augstākā līmeņa skola. Lielākais panākums ir tas, ka atvedu lauksaimniecības komisiju uz Latviju, kura apskatīja reālo situāciju un deva tai savu vērtējumu, kas ir ļoti svarīgi mūsu valstij. Daudzās jomās mēs esam pārspīlējuši ES likumus un noteikumus. Esmu uz to norādījis un šos Ministru kabineta noteikumus vai likumus drīz sāks mainīt. Strādājot EP, iespējas ir ļoti lielas, ja pats gribi tās izmantot.

Liene Liepiņa (JL, Eiropas Tautas partijas grupa). Viens ir skaidrs – ļoti svarīgi ir neformālie kontakti. Man tie ir dabīgā ceļā nākuši, mūsu frakcijas priekšsēdētājs ir vācietis un es esmu Vācijā uzaugusi, tā ka bija ļoti viegli. Protams, valodu zināšanas ļoti atvieglo to lietu. Tulkojot es varu noklausīties ziņojumus komisijās, bet tas neko daudz nedod, ja pie vakariņu galda jārunā ar blakussēdētāju.

Protams, uz ārpusi redzamais lielākais sasniegums ir Tautas partijas frakcijas atbalstītā komunisma nosodījuma rezolūcijā. Bet es negribu teikt, ka tas ir pats būtiskākais un negribu plūkt laurus tikai sev – es vienkārši izmantoju iespēju. Tas nav viegls solis un arī turpmāk tas nebūs viegli.

Aleksandrs Kiršteins (TP, Eiropas Tautas partijas grupa). Pirmais ir pieredze, kas gūta politiskajā Tautas partijas grupā. Man patika tieši iekšējās darba grupas, kurās aktīvi piedalījos – Centrālās un Austrumeiropas darba grupa, kā arī ārlietu darba grupa. Es domāju, ka man izdevās partijas kolēģiem izstāstīt, kas ir kontinuitāte un kādas ir Latvijas problēmas. Otrs – budžeta komitejā man bija iespēja iepazīties ar ES šā gada budžetu. Trešais – bija interesantas sanāksmes tā saucamajā Baltiešu klubā, piemēram, par budžetu. Ar reālu guvumu Latvijai – ar ātrgaitas dzelzceļa būvi no Berlīnes līdz Tallinai un ar enerģētikas tīkliem. Somu sociāldemokrāti budžeta komisijā sadarbojās ar Tautas partijas deputātiem, jo atbalstīja šīs divas lietas. Sadarbība Baltijas klubā un sadarbība Baltijas jūras valstu starpā tieši budžeta komisijā, ir reāla iespēja īstenot mūsu programmu.

Juris Sokolovskis (PCTVL, Zaļie/Eiropas Brīvo apvienība). Es redzēju, cik atšķirīgi ir uzskati deputātiem no Austrumeiropas un no Rietumeiropas. Mēs runājam dažādās valodās. Ne burtiski, bet tāpēc, ka mums ir dažādā pagātne, dažādi apstākļi. Tātad pirmais uzdevums ir atrast kopīgu valodu, lai viņi saprastu mūsu domas. Protams, nevajag lolot lielas ilūzijās, ka mēs ar savu svaru varēsim EP kaut ko ietekmēt. Bet pirmais svarīgais solis ir sperts – mūsu uzdevums kā novērotājiem bija iegūt informāciju, nevis no grāmatām vai masu medijiem, bet tieši. Bez šīs informācijas nekāda progresa nebūs.

Boriss Cilēvičs (TSP, Eiropas sociālistu grupa). Īsti mūsdienīga sociāldemokrātiska partija ir tas, kas trūkst šodienas Latvijā. Iepazīstoties ar sociāldemokrātiskās grupas pamatnostādnēm, izdevās gan pilnveidot Tautas saskaņas partijas nostājas, gan zināmā mērā ietekmēt grupas nostāju daudzos jautājumos, kas saistīti ar jauno dalībvalstu problēmām. Mums izveidojās ļoti laba sadarbība ar lietuviešiem, poļiem, ungāriem.

Konkrēti gribu atzīmēt divas lietas. Pirmais, rīcības programma attiecībā uz Eiropas sociālā modeļa saglabāšanu un attīstību, veselības aizsardzības pieejamību visiem un minimālās algas un pensijas harmonizēšanas mēģinājumiem – tie ir lielie projekti, ko mēs centīsimies īstenot nākamajā EP. Otrs ir saistīts ar tendenci, ka ES no ekonomiskas savienības pārtop uz vērtībām balstītā savienībā. Es aktīvi piedalījos rezolūcijas projekta izstrādē, kas aicina piešķirt vēlēšanu tiesības pašvaldību vēlēšanās visu dalībvalstu pastāvīgajiem iedzīvotājiem. EP janvārī pieņēma to, lai gan kolēģi no labējām partijām balsoja pret. Es domāju, ka tā ir būtiski jauna koncepcija, kas paplašina pilsonības jēdzienu, jo pilsonība vairs netiek uztverta kā juridiska kategorija, bet gan vairāk kā politiska līdzdalība.

Guntars Krasts (TB/NNK, Nāciju Eiropas politiskā grupa). Vērtējot sadarbības mehānismu un diskusiju veidus, varu balstīties uz to pieredzi, kas man ir veidojusies Eiropas Konventā, un šajā gadījumā es nevaru piekrist Sokolvska kungam, ka pastāv liela viedokļu atšķirība starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm. Konventā, kas darbojās pietiekami ilgu laiku un, kurā tika skatīts ļoti plašs problēmu loks, atšķirības neiezīmējās starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm, bet gan visnegaidītākajos virzienos: starp lielajām un mazajām, ziemeļu un dienvidu un tamlīdzīgi. Dalījuma līnijas parādās visdažādākajos veidos, un tas jau arī ir tas pievilcīgākais, ko mēs gribam redzēt EP.

Novērotāji nevarēja (es nevienam nepārmetu individuāli, to noteica esošais klimats) realizēt to, ko viņiem pēc statusa bija iespējas izdarīt. Konkrēti es domāju Šroteres kundzes ziņojumu par Latviju, kas gala versijā tika pieņemts ļoti maz ņemot vērā mūsu novērotāju priekšlikumus. Visi ļoti aktīvi centās pavērst Šroteres ziņojumu Latvijai labvēlīgāku, bet dēļ kuluāros panāktas vienošanās politisko grupu starpā, novērotāju viedoklis tika apiets.

L.Liepiņa: Šroteres ziņojums tomēr tika būtiski mainīts. Tas būs ārkārtīgi reti, kad mēs varēsim vēl 24 citas valstis pārliecināt, ka tieši šitā lieta paliks tāda, kādu to esam noformulējuši. Šroteres kundze ļoti labi zina, kas ir Latvija. Tāpat visi zina, ka viņa pārstāv savas politiskās grupas viedokli un mēs nevaram to izmainīt. Tāpat kā es nevienu sociāldemokrātu nepārliecināšu, ka viņam jādomā kā labējo partiju pārstāvim.

G.Krasts: Tā gluži nav. Viņas viedoklis mainījās atkarībā no tā, vai tuvojas vēlēšanas – iepriekš Šrotere vienā no parlamentārajām komisijām bija absolūti pozitīvi noskaņota par situāciju Latvijā, un tad pēkšņi viņas viedoklis strauji mainījās uz negatīvo pusi.

Andris Gobiņš, (Eiropas Kustība Latvijā). Šis ir labs piemērs, ka acīmredzot kļūda tika pielaista daudz agrāk, proti, Šrotere nebija piemērotākais cilvēks šāda ziņojuma sagatavošanai un tātad mūsu intereses bija jālobē jau agrāk. Tāpēc svarīgi, lai deputāta kandidāti būtu iemācījušies, kā to darīt nākotnē.

Manas galvenās rūpes, domājot par EP vēlēšanām, ir tas, ka tikai 50% no sabiedrības saka, ka piedalīsies vēlēšanās. Tāpēc tagad partiju galvenais uzdevums būtu parādīt, kā un ko mēs esam ietekmējuši Eiropas līmenī, citādi uzvarēs pārliecība, ka tie deviņi jau neko tāpat nevarēs. Manuprāt, svarīgākais no panākumiem, kas arī guvis plašāku mediju uzmanību, ir komunisma nosodījuma deklarācija.

Kāds bija mehānisms, kas ļāva panākt, lai EP Tautas partijas frakcija pieņem komunisma nosodījuma deklarāciju?

L.Liepiņa: Tur jāsāk no paša sākuma – tie ir neformālie kontakti. Mēs EP Tautas partijas frakcijā diezgan daudz runājām par šā gada vēlēšanām un man šķita, ka šis laiks būtu piemērots, lai panāktu komunistiskā režīma nosodījumu – astoņas bijušās komunistiskās valstis pievienojas ES, daudzi cilvēki ir no komunisma cietuši. Savas pārdomas es īsi uzrakstīju frakcijas priekšsēdētājam, ka šāda deklarācija mums varētu būt nozīmīga, un tā tas aizgāja.

A.Kiršteins: Man par šo deklarāciju ir cits uzskats. Mēs it kā visu laiku runājam par komunisma nosodījumu, bet kļuvām smieklīgi ar to, ka laikā, kad notiek cīņa ar terorismu, legalizējām pučistu un čekistu piedalīšanos EP vēlēšanās, legalizējām 1991.gada pučistus teroristus, kas bija šeit nogalinājuši cilvēkus. Tas ir tāpat, kā teikt, ka Bin Ladens varētu pretendēt uz ANO ģenerālsekretāra vietu.

Runājot par komunismu - mums ir jānosoda totalitāro valstu komunistiskā prakse, jo idejas pašas par sevi, Liene, nevar nosodīt. Un šeit ir viena problēma – franču komunists, kas ir cīnījies pretestības kustībā, nav spīdzinājis un nogalinājis savas valsts pilsoņus. Padomju komunisti ir nogalinājuši, saskaņā ar Solžeņicinu, ap 50 - 60 miljonus. Ķīnas un Āzijas komunisti arī ir nogalinājuši - vēl 35 miljonus. Un tas netraucē mūsu prezidentei braukt un spiest roku Ķīnas prezidentam. Tanī pat laikā mēs liekuļojam, ka ar Lukašenko nu galīgi nevaram satikt. Šādā veidā tā deklarācija nekur neder, ir jāspēj runāt skaidrāk. Ja EP labējām partijām būs vairākums, tad komunisma nosodījuma rezolūcija tiks pieņemta arī EP, tikai ar atsauci, ka nosodāmi ir totalitārā režīma noziegumi, ne ideja.

L.Liepiņa: Bet šajā deklarācijā jau tagad runā par režīmiem, ne par ideju.

B.Cilēvičs: Es pret šo ideju esmu diezgan vienaldzīgs, jo redzēju – šī deklarācija tika atbalstīta tikai un vienīgi kā priekšvēlēšanu instruments, jo tā labējās partijas cerēja samazināt kreiso partiju izredzes postkomunisma valstīs. Viņi varbūt nezina, ka šobrīd daudzi kompartijas biedri Austrumeiropā darbojas tieši labējo partiju rindās, vismaz Latvijā tā ir. Es stipri šaubos, vai EP varētu šo deklarāciju pieņemt, pat ja tajā būtu labējo partiju vairākums. Galu galā EP ir komunistiskā frakcija – tās ir komunistiskās partijas, kas atrodas pie varas vai valdošajā koalīcijā dažās ES valstīs. Par totalitāriem režīmiem, kā Aleksandrs piedāvā, tā ir cita lieta, bet godīgi sakot, man apnikusi cīņa ar pagātnes rēgiem. Man diezgan daudz traucēja komunistiskais režīms pagātnē, lai es vēl tagad tērētu laiku un cīnītos pret šo režīmu. Ja panāksiet balsojumu EP par šo deklarāciju, es arī varu nobalsot par, bet vai cilvēki no tā dzīvos labāk? Es minu daudz svarīgākas lietas, piemēram, minimālās pensijas harmonizēšana. Es zinu, ka tas prasīs daudz cīņas, bet mums kā visnabadzīgākajai ES valstij tas ir vissvarīgākais jautājums.

A.Gobiņš: Pensijas un pabalsti – sociālā politika – ir katras dalībvalsts iekšējā lieta.

Viena no iespējām parādīt, kā izdevies aizstāvēt deklarētās prioritātes, būs ES budžeta pieņemšana. Kādu jūs redzat prioritāšu sadalījumu un kā jūs panāksiet, lai jūsu frakciju biedri no citām valstīm atbalsta jūsu priekšlikumus?

B.Cilēvičs: Ir jāpārskata struktūrfondu sadalījums starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm. Runājot ar savas grupas biedriem, es redzu, ka sociāldemokrāti ir gatavi vadīties pēc vispārējā taisnīguma principiem un atbalstīt jaunās dalībvalstis vairāk nekā labējās grupās. Es ceru, ka kolēģiem labējās grupās izdosies panākt tik pat labus panākumus kā mums. Uzskatu, ka saprāta robežās mūsu atbalstīs kolēģi no Vācijas, Francijas un Lielbritānijas.

G.Krasts: Svarīgākā būs spēja argumentēt. Jau tagad zināms, ka reģionālās attīstības fondi varētu tikt samazināti, kas neatbilst Latvijas un arī pārējo jauno un nabadzīgo valstu interesēm. Tātad gaidāma nopietna diskusija par attiecību, kā tos dalīs nākotnē. Šajā jautājumā varētu atrast arī tādu veco dalībvalstu kā Portugāles, Spānijas un Grieķijas politiķu atbalstu. Es domāju, ka budžeta lieta būs viena no tām, kur visi Latvijas deputāti būs vienoti, apmainīsies ar informāciju un līdz ar to veidos konsultāciju tiltu starp politiskajām grupām.

J.Sokolovskis: Svarīga budžeta pieņemšanas laikā būs tieši reģionu sadarbība, jo daudzi reģioni ir ieinteresēti infrastruktūras attīstīšanā. Jāņem vērā, ka tomēr EP nav tik liela loma nedz budžeta, nedz arī citos jautājumos. Mums būtu jācīnās, lai nākotnē tiktu palielināta EP ietekme. Šobrīd jākonstatē, ka ES paliek par kvalificētu ierēdņu savienību.

A.Kiršteins: Es gribu iebilst. Ir vairākas procedūras, kurās EP realizē savas intereses. Budžetu pamatā pieņem parlaments, kas arī vadlīnijas izstrādā, vienīgi lauksaimniecībā un zivsaimniecībā liela ietekme ir Eiropas Padomei.

Mani interesē budžeta sadalījums tam, ko sauc par ārējo darbību, tā saucamo jauno kaimiņvalstu politiku – tās ir milzīgas naudas summas, kas paredzētas kaimiņvalstu attīstībai. Mans uzdevums, izmantojot Latvijas balsstiesības, ir uzlabot vidi ap ES, lai nākotnē bēgļi no šīm valstīm neskrietu šurp uz Latviju. Es runāju par Moldovu, par Kaļiņingradu, par Baltkrieviju un Ukrainu.

L.Liepiņa: Es piekrītu, ka budžeta jautājumos EP ir ļoti liela ietekme un pats svarīgākais ir spēja mums kā politiķiem neredzēt tikai šauri to vienu vēlēšanos – palielināt budžetu mums, bet redzēt visu Eiropa kopumā. Politikā tā ir – nevar gaidīt, ka visi tikai uz mums strādās, arī mums ir jāstrādā uz viņiem. Tas ir svarīgs paņēmiens, lai beigās panāktu savu.

A.Kāposts. Ja runājam par Latvijai svarīgajiem struktūrfondiem – man jau ir iesākts darbs lauksaimniecības komisijā, kur vislielākā pretestība ir no lielajām valstīm – Francijas, Vācijas, kas iniciatīvu var nospiest ar savu deputātu vairākumu. Sabiedrotie mums ir Ziemeļvalstis, kuras komisijā balsoja par to, lai notiktu izlīdzināšana. Labi, ka pagaidām šis jautājums lauksaimniecības komisijā palika atklāts un tas vēl tiks debatēts.

G.Krasts: Es nezinu, kāpēc jūs sakāt – Vācija ir pretējās domās. Vācija, kā arī Nīderlande un Ziemeļvalstis vienmēr bijušas mūsu sabiedrotie.

A.Kāposts: Vācijas viedoklim ir divas puses – vienu pārstāv lielražotāju aizstāvji, bet otri aizstāv mazos uzņēmējus. Viņi paši savā starpā strīdas.

A.Gobiņš: Galvenais, kam jābūt redzamam visos budžeta punktos, ir solidaritātes princips, ka jaunajām dalībvalstīm ir tik pat un pat vēl vairāk iespējas iegūt līdzekļus kā vecajām. Lai to izdarītu, ir jāatrod odziņas saviem draugiem, kā viņiem iegaršosies mūsu prioritātes, un jāatrod īleni tiem, kuriem varētu būt citas intereses, un tā likt, lai mūsu intereses kļūtu arī par viņu interesēm. Jāskatās uz donorvalstīm. Protams, ka EP šīm valstīm nav tik lielas ietekmes, bet viņu parlamentāriešiem ir ietekme uz savu valstu parlamentiem, uz savu valstu sabiedrību, un to var izmantot kā instrumentu. Bet svarīgi arī, lai mūsu deputāti, strādājot EP, domātu, kā tas atbilst Latvijas kopējām interesēm, valdības stratēģijai, Eiropas lietu biroja pamatnostādnēm. Lai nav tā, ka parlamentārieši EP kaut ko runā un tad tas izplēn te uz vietas.

Vai, jūsuprāt, deputātu liktās prioritātes pirms vēlēšanām patiešām atbilst Latvijas kopējām interesēm, raugoties uz EP darba kārtību?

B.Cilēvičs: Man liekas, ka šāda jautājuma nostādīšana īsti korekta nav. Mēs runājam par parlamentu un par politiskajām partijām. Neskatoties uz to, ka dažos jautājumus mums ir kopīgas intereses neatkarīgi no politiskās pārliecības un partijas piederības, valdības uzrakstīto stratēģiju pilnībā mēs nevaram atbalstīt. Valdība pārstāv tikai parlamenta vairākumu vai mazākumu, kā tas ir tagad.

A.Gobiņš: Eiropas lietu birojs jau nepārstāv nedz vairākumu, nedz mazākumu.

B.Cilēvičs: Birojs jau nē, bet es labāk atturēšos runāt, jo pēc biroja pārveidošanas neesmu pārliecināts, ka koordinācijas darbs tagad ir labāks nekā bija Eiropas Integrācijas biroja (EIB) laikā. Bet par stratēģijām – katra partija uzskata, ka zina labāk, kas ir vajadzīgs valstij, tāpēc arī partiju ir daudz. Neesmu pārliecināts, ka EP deputātu koordinācijas darbs ir iespējams un ir lietderīgs, jo katrs no mums darbosies vispirms savas partijas programmas ietvaros. Daudzos gadījumos opozīcijas partijas var nepiekrist stratēģijai, kuru izstrādā valdošās partijas.

L.Liepiņa: Es gan uzskatu, ka nākotnē būtu svarīgi uzturēt labus kontaktus ne tikai ar Eiropas lietu biroju, bet arī ar mūsu cilvēkiem Komisijā, jo tieši viņi jau ļoti agrā stadijā zinās, par kādiem jautājumiem būs runa, un jau tur jāsāk jautājumus ietekmēt. Parlamentā jau, kā saka vācieši, var tikai novilkt rokas bremzi – ja nekas cits vairs nav darbojies, tad atliek parlaments, bet lemšana pamatā notiek Komisijā.

A.Kiršteins: EP ir divu veida sadarbība – vertikālā jeb politiskā (partijas pārstāvji EP un Latvijā) un horizontālā jeb saimnieciskā (sadarbojas visi Latvijas pārstāvji EP). Abas sadarbības ir vienlīdz svarīgas. Jau tagad regulāri pie vēstnieka tika aicināti ministru atašeji, pārstāvji un šīs horizontālās intereses bija iespējams īstenot. Bet par politisko sadarbību – jāatceras, ka EP apstiprina visus starptautiskos līgumus. Tātad Komisija nenoslēgs nekādus līgumus ar Krieviju, kas pretēji Latvijas interesēm. Latvijas ārlietas visu laiku ir bijušas vidēji vājas, bet ES dod iespējas Latvijai realizēt to ārlietu politiku, kuru neesam realizējuši līdz šim. Piemēram, ja parādās murgi par bezvīzu līgumu ar Krieviju (es vēl piekrītu ar Kaļiņingradu, ja viņa kaut kā atdalās, kā Honkonga), mēs to nepieļausim. Eiropieši nezina vienu lietu – vairāki tūkstoši cilvēku, kas pēdējos gados ir dezertējuši no armijas ar ieročiem, nav noķerti un staigā ar automātiem apkārt. Mēs to paskaidrosim un neļausim pieņemt nevienu starptautisko līgumu, kas būs pretējs mūsu valsts interesēm.

Bet kā jūs neļausiet, ja EP nav obligātā frakciju balsojuma, atšķirībā no nacionālajiem parlamentiem?

A.Kiršteins: Ja labējās partijas iegūst vairākumu parlamentā pār kreisajām, tad mēs iestāstīsim, ka šāds līgums nav pieņemams, tāpat kā Liene par komunisma nosodījumu. Sociāldemokrāti, gluži pretēji varbūt, ja iegūst vairākumu, tūlīt vispār atcels visus līgumus.

B.Cilevičs: Nevajag pārspīlēt!

A.Kiršteins: Mūsu frakcijā balsojums ir obligāts.

G.Krasts: Ir jāizstrādā koordinācijas mehānisms, jāatgriežas pie tā līmeņa, kas bija EIB laikā. Patlaban Eiropas lietu birojs patiešām nekādu koordināciju neveic - tā ir vecāko amatpersonu sanāksme, kura par laimi sāk organizēt koordināciju starp ministrijām. Parlamentāriešiem ir jāuztur saikne gan ar Saeimas Eiropas lietu komisiju, gan ar atašejiem un pārstāvniecībām Briselē, kur, protams, būs arī pieejama informācija par Latvijai būtiskiem jautājumiem.

J.Sokolvskis: Neviena no valdībām nav noformulējusi, kādas ir mūsu stratēģiskās intereses. Mums ir tā, esam nopirkuši buldozeru un tas rok tranšeju, nevis, piemēram, tāpēc, ka mums vajadzīgs gāzes vai ūdens vads, bet tāpat vien. Tāpēc mums Latvijā ir jānosaka ekonomiskās prioritātes. Es uzskatu, ka globālā ekonomika prasa smadzenes un šiem mērķiem mums ir jāpielāgo izglītības sistēma. Pēc tam jārūpējas, lai šie speciālisti neaizbrauktu – jārada sociālā sistēma, kurā cilvēks jūtas droši. Labi, alga būs mazāka, bet sociālā sistēma stabila. Tā, protams, pirmām kārtām ir iekšpolitiska problēma, bet tā ietekmē arī uz āru.

A.Gobiņš: Bet šī stratēģija taču ir jāveido kopā! Jums kā deputātam būtu bijis jāiesaistās šīs stratēģijas veidošanā. To, starp citu, no jums sabiedrība gaida.

B.Cilēvičs: Var ilgi strīdētie, kas ir Latvijas nacionālās intereses. Mūsuprāt, nacionālās intereses nosaka vienkāršais fakts, ka Latvijā šodien ir viszemākie ienākumi uz vienu iedzīvotāju, visaugstākās cenas un īsākais mūžs. Mūsu mērķis ir attīstīt ES sociālo dimensiju. Tas nav vienīgais, bet pagaidām, kamēr panāksim Rietumu dzīves līmeni, svarīgākais.

L.Liepiņa. Tādi cēli mērķi kā celt labklājības līmeni jau mums visiem ir, tikai jautājums, kā mēs tos cenšamies panākt. Piemēram, mēs nedomājam kā sociāldemokrāti, ka pārdale ir izeja.

Jūs visi runājāt par mehānismu, kas nepieciešams, lai izpildītu solījumus un ietekmētu lēmumu pieņemšanu. Protams, ka lobisms EP darbu skar mazāk, kā, piemēram, Komisiju, un tomēr, kā savā ikdienas darbā vilksiet robežu starp lobismu, korupciju un interešu konfliktu?

A.Kāposts: Lobisms Eiropā ir pavisam kas cits nekā Latvijā. Tas, ka pie mums lobisms maisās ar korupciju ir pavisam cita lieta. Mums šeit Briselē būs jāstrādā kā lobistiem, ir vienkārši jāiegūst pārsvars – tu piekāpies vienā jautājumā, es citā un tā tas lobisms arī reāli eksistē.

L.Liepiņa: Faktiski lobsims Eiropā ir interešu aizstāvība. Un ja es kā deputāts darbojos un no tā negūstu nekādus taustāmus labumus, vienalga, vai tas ir ceļojums, nauda vai vēl kas cits, es nepārkāpju jūsu pieminēto robežu. Interešu aizstāvība Latvijai ir ļoti vajadzīga, taču mēs kā deputāti nevaram zināt visas jomas, kurās tā vajadzīga visvairāk. Tāpēc es gribētu, kaut mums būtu Latvijā vairāk cilvēku, kas gribētu, lai viņus lobē, lai viņi nāktu pie mums un teiktu, dariet to un šito.

A.Kiršteins: Kad dzirdu vārdu korupcija, man nāk smiekli. Kad Kolam atļāva tiesā samaksāt 500 tūkstošus, lai varētu neatklāt, kā pārkāpts likums un kas tieši finansē viņa partiju! Vai arī, ja mēs salīdzinām Latviju un Igauniju – igauņi teiks, ka korupcija viņiem vispār nav, lai gan ir trīs reizes izzaguši graudu rezerves, kultūrkapitāla fonda direktors visu naudu nospēlēja kazino, bet viens nodzēra savu augstskolu. Latvijā no katras lietas tiek izpūsta milzīga traģēdija. Ir jāsaprot, ka līdz šim Eiropā viss ir turējies tikai uz lobismu un nelietosim vārdu korupcija. Kurš ir spēcīgāks, tas arī to pasūtījumu dabon, un pie tā mums ir jāstrādā.

J.Sokolvskis: Visā pasaulē lobisms ir normāla lieta. Tā robeža visur ir atalgojums, dāvanas un tamlīdzīgas lietas. Protams, ka visi deputāti ir ieinteresēti lobēt savu vēlētāju intereses. Otrais – jāpalīdz attīstīties tiem uzņēmējiem, kuri dod darba vietas, uzlabo infrastruktūru, attīsta ekonomiku. Mūsu svarīgākais uzdevums pirmajā laikā būs iegūt informāciju no pirmavota, jo tās visvairāk trūkst. Daudzi mūsu uzņēmumi, arī iedzīvotāji un pat ierēdņi nezina, kas ir par ko atbildīgs un mums ir jāpalīdz. Bet, treškārt, mums ir jāaizstāv arī Eiropas kopīgās intereses, lai Eiropa kopumā attīstītos.

G.Krasts. Vispirms katram deputātam ir jāizvēlas tās jomas, kurās viņš būs profesionālis, jo argumentācijai, kas būs jāizmanto sacensībā ar pieredzējušiem izglītotiem viedokļa paudējiem EP, ir jābūt nopietnai. Līdzi arī mūsu valstij ir jāizvēlas, kuri ir tie jautājumi, kuros tiek guldīti milzīgi spēki, tad ir jautājumi, kuri ir jāuzrauga, lai savlaicīgi pamanītu kādas svarīgas izmaiņas, un tad ir jautājumi, par kuriem mēs, ņemot vērā administratīvo spēju, apmēram zinām, bet pārāk nepievēršamies.

EP deputāta koruptīvais bažu moments ir stipri nosacīti iespējams, tur nevar lobēt viena uzņēmuma intereses, var kādas nozares, kāda reģiona. Vai tad kaut kāda pilsēta Rīga par savu interešu aizstāvību var korumpēt kādu deputātu, lai tas palīdz iegūt kādu projektu? Domāju, ka tā iespēja ir maz ticama, jo tas būs pietiekami atklāts un visiem redzams process, - kā tiek gatavots priekšlikums, kā iestrādāts budžetā. Varbūt, ka man nepietiek pieredzes, bet es nezinu, vai kādu deputātu būtu pieķēruši, lobējot viena uzņēmuma intereses.

L.Liepiņa. Mēs izgāzīsimies, ja skatīsimies tikai uz savām lietām. Man jau tagad kolēģi EP ir prasījuši – kā tas tagad būs, jo daudzi Austrumeiropas cilvēki domā tikai par savām interesēm. Tā nevar, ir jāspēj redzēt Eiropas kopējās intereses. Šis ir globalizācijas laikmets. Ja es dzīvotu pirms Otrā pasaules kara, es nobalsotu pret ES – tad mēs varējām dzīvot kā viena neatkarīga valsts, tagad vairs ne.

A.Gobiņš. Man ir interesanti skatīties, cik atšķirīgi tiek definētas Latvijas intereses. Izšķirošais būs tas, kurš spēs pirms vēlēšanām pārliecināt, mobilizēt savus cilvēkus un pārliecināt ar reāliem darbiem, kas ir jau padarīti lietas labā, ne tikai ar skaistām frāzēm, kuras arī diemžēl šodien dzirdētas.

_______________

* Uz viedokļu apmaiņu aicinājām pa vienam politiķim no katras Saeimas frakcijas, diemžēl sarunā nevarēja piedalīties LPP deputāte Inese Šlesere.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!