Tik tālu nu esam – atgūtās neatkarības 21. gadā mums ir veseli divi prezidenta amata kandidāti un abi – tieši nekādi.

Pēc iemidzinošajām Kas notiek Latvijā? Zatlera un Bērziņa „debatēm” prātā nepaliek gandrīz neviens vērtīgs teikums, kas parādītu – šiem vīriem ir valstiska saprašana, doma un nākotnes redzējums. Nav gandrīz nekā. Vien apstiprinoši teikumi, ka viens grib palikt, bet otrs – iesēsties tajā augstajā valsts krēslā. „Es zinu, ko varu, un uzdrīkstēšos tomēr pieņemt šo izaicinājumu un turpināt procesu,” – tā Bērziņš, un „Es savu pieredzi likšu lietā arī nākamajos četros gados,” – tā Zatlers. Un abi šie teikumi drīzāk skan kā nolemtība, nevis patiesa vēlme strādāt valsts labā, cik nu plaši Satversme Valsts prezidentam to ļauj.

Var jau būt, ka tā arī ir nolemtība. Ja padomājam, ko gan tagad Zatlers darītu, atgriezies ierindas cilvēka statusā? Operētu traumās un turpinātu saņemt „pateicības”? Skarba tāda nākotne pēc prezidentūras četriem gadiem. Bet ko gan citu lai pašatvaļinājies amatnieks, kas nav pensijas vecumā, iesāk, kaut arī valsts viņam nodrošina apartamentus un privātsekretāri līdz mūžiņa galiņam? Vajadzētu varbūt sēdēt un rakstīt memuārus, bet tad līdzi uz glaunajiem apartamentiem vajadzētu paņemt arī kādu, kas spēj savirknēt teikumus tā, lai veidojas doma, nevis tikai kā Ziemsvētku pantiņu atskaitīt tukšas, no galvas iekaltas frāzes. Tāpēc labāk, protams, būtu, ja izdotos pilī nosēdēt vēl četrus gadus – līdz apaļai jubilejai – un tad jau pensija gandrīz ar roku aizsniedzama, protams, ar nosacījumu, ja vien Latvijā pa šo laiku nav pagarināts pensionēšanās vecums, par gadiem dažiem mūs vēl vairāk attālinot no bezrūpīgi mierīgajām vecumdienām.

Un Bērziņam jau arī tā prezidenta būšana izskatās kā ne paša izdomāta. Ja reiz pats būtu pasēdējis un apņēmies kandidēt, tad noteikti vajadzētu izrādīt lielāku entuziasmu, ieinteresētību un vismaz dažos vārdos skaidri noformulētu viedokli par šodienas aktuāliem valsts jautājumiem un to risinājumiem. Tā vietā knapa lūpu kustināšana, nevarīga iesmiešanās un iemidzinoša, neko nepasakoša runa. Svarīgākais jautājums viņam būtu tautsaimniecības attīstība. Protams, bez atbildes, kā tad šis saimniekotājs mūsu tautsaimniecību attīstīs, sēžot Rīgas pilī. Sekmīgāk, šķiet, viņam veiktos, ja viņš pamanāmāk un enerģiskāk turpinātu strādāt tajā pašā Saeimas Tautsaimniecības komisijā.

Un te nu nonākam pie lielākās intrigas – skatoties uz abiem nevarīgajiem kandidātiem, vienalga nav atbildēts jautājums, vai Bērziņš ir „izmestais” vai „īstais” kandidāts? Viņš ir tik atbilstošs, ka lieliski derētu Zatlera izgāšanai, bet vienlaikus arī tik nekāds, ka būtu gatavais sapnis vasaras naktī – dikti izdevīgs prezidents Lembergam un pārējiem, kam ietekme politikā vajadzīga, lai izbīdītu savas rebes un pēc tam tiktu sveikā cauri.

To, vai Bērziņam ir 51 deputāta balss, šķiet, īsti vēl nezina neviens. Vēl vesela nedēļa laika politiskajam tirgum. Bet kas šajā laikā notiek publiskajā telpā? Nekas. Klusums. Tikpat inerts klusums un kuslums, kāds vēdī no abiem kandiātiem. Un tad, atceroties maiju pirms četriem gadiem, loģiski rodas jautājums, kāpēc šodien mums ir tik ļoti vienalga, kuru prezidentu kāds mums izvelk no zoo vai hūtes un liek pieņemt par Valsts pirmo amatpersonu nākamos četrus gadus? Kāpēc samierināmies tikai ar 140 ironiskām zīmēm Tviterī? Esam noguruši? Neredzam protestiem jēgu? Vai tomēr mums trūkst spēcīgu saucēja balsu – NVO un mediju – kas vismaz sabiedrības domājošo daļu iedvesmo un aicina uz sava viedokļa aizstāvēšanu un paušanu lēmumu pieņēmējiem, liekot viņiem mūsos ieklausīties, ar mums rēķināties, mums atbildēt par savu rīcību.

Šo četru gadu laikā ir vēl vairāk papluinīta mediju vide – ar pašmāju oligarhisko „roulendu” gādību ir izrauti zobi Dienai, ir vēl vairāk novājināta un profesionāli noplicināta LTV. Ir palikuši daži jau bijušie un izveidojušies daži jauni mediji, bet tie interneta un žurnāla formātā diemžēl nepārklāj tik lielu sabiedrības daļu, lai uzrunātu dažādu slāņu cilvēkus plašā demogrāfiskā amplitūdā. Pateicoties oligarhu un viņu shēmotāju iepriekšējo gadu pozitīvisma, sorosisma un visām pārējām tautas smadzeņu skalošanas akcijām, ir mazinājusies uzticība medijiem un NVO, kuru rīcībspēju vēl piedevām krietni ierobežo arī krīzes sekas – naudas trūkums.

Bet, kā jau mēs labi zinām, ne vienmēr visu panākumu atslēga ir nauda. Mēs esam tik vīlušies, ka mūsos ir zudusi vēlme pielikt savu roku, lai ko mainītu. Mēs izvēlamies aizbraukt vai arī norobežoties. Un dzīvot savu dzīvi, it kā uz mums neattiektos tas, kas šajā valstī notiek. Un tad ir tikai loģiski, ka pēc zoodārza prezidenta mums jau pavisam mierīgi var iestāstīt, ka labs būs nākošais nekādais. Simboliski. Jo arī mēs paši kļūstam par nekādiem. Un es negrasos nevienam šo kuslumu un nekādumu pārmest. Tādi mēs esam atgūtās neatkarības 21. gadā. To paši vien esam pieļāvuši.

Ir sajūta, ka pāri Latvijai ir pārrullējis (un vēl turpina rullēt) kāds iznīcinošs visatļautības, stulbuma un gara vājuma rullis. Un mēs pret to esam bezspēcīgi. Kam ir jānotiek, lai mēs saņemtos? Ir jānāk mērim un pēc savas saprašanas jāiztīra šī zeme? Un varbūt, kad pēc pamatīgās tīrīšanas šeit atlikušie rītos jūdzēm tālu dzirdēs gaiļus dziedam, tad beidzot apjautīs, cik maz mēs esam, ka vairāk nevaram būt un ka vienkārši cūciski esam izrīkojušies ar savu atgūto valsti. Ar Latviju, kuru tagad paši vien iznīcinām.