Laikaskopos:

Viens likums, dažādi lasītāji 2

Ja ACTA autori būtu likuši mierā internetu vai arī atraduši veidu, kā neradīt bažas par privātpersonu pastiprinātu kontroli tiešsaistē, visas šīs jezgas, visticamāk, nemaz nebūtu.

Iesaki citiem:

Babilonijas valdnieka Hammurapi laikā 18. gadsimtā p.m.ē. tapa viens no pirmajiem zināmajiem rakstītajiem likumu krājumiem pasaules vēsturē. Likumi bija iegravēti akmens plāksnē un izstādīti publiskā vietā, lai visi, kas prot lasīt, ar tiem varētu iepazīties. Tam, ka noteikumi ir fiksēti un publiski, ir nepārvērtējama nozīme tiesību jomā: tādā gadījumā ikviens, kurš prot lasīt, nepieciešamības gadījumā pats var iepazīties ar likumu un tajā rakstīto izmantot strīdu risināšanā. Un nav jāpaļaujas uz starpniekiem, kuri var uzdoties par likumu zinātājiem un normas sniegt savā interpretācijā. Likumu publiska pieejamība ir būtiska demokrātijas sastāvdaļa. Šādi tiek nodrošināts, ka sabiedrība zina savas tiesības un pienākumus un arī var iesaistīties diskusijās par to, kādām šīm tiesību un pienākumu normām būtu jābūt.

Strīdi un debates par Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgumu (ACTA) atgādina, ka mēs jau sen dzīvojam post-Hammurapi pasaulē. Likumi un noteikumi ir publiski pieejami, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka ir iespējama vienprātība par to, ko šie likumi un noteikumi īsti nozīmē un kādā veidā tos piemēros. Autortiesību gadījumā ir vēl papildus problēma: aizvien pieaug plaisa starp reālās dzīves praksēm, likumā noteikto jomas regulāciju un to, kā šo regulāciju ir iespējams piemērot.

Likumu publiska pieejamība vairs īpaši daudz nepalīdz, ja, precīzi šos likumus piemērojot, viegli var nonākt līdz absurdam. Turklāt arī pilsoņi aizvien aktīvāk pašreizējo kārtību noraida. Atkarībā no nepiekrišanas līmeņa pašreizējai situācijai, kā arī no individuālā juridisko zināšanu fona un spējas šāda veida dokumentus skatīt plašākā juridiskā kontekstā, katrs ACTA tekstā[ 1 ] izlasa dažādus nākotnes scenārijus. To, kas nolīgumā īsti ir rakstīts un kas ar to domāts, šķiet, varēs uzzināt tikai tad, kad varasiestādes tos mēģinās realizēt un kad, iespējams, šie mēģinājumi tiks apstrīdēti tiesā. Līdz tam viena puse — kritiķi — stāstīs apokaliptiskus stāstus, cik viss būs slikti, bet otra — valsts pārstāvji — paraustīs plecus un attrauks, ka bažām nav pamata, jo nekas Latvijas likumos nemainīsies un dokumentā nekas tāds nav rakstīts.


Neiesaistīja un nogulēja

Karš par radikāli atšķirīgajām viena un tā paša dokumenta interpretācijām ir tikai viens no zīmīgajiem aspektiem ACTA virzīšanas gaitā. Līdzīga aiza pretējo pušu redzējumu šķīra arī saistībā ar skaidrošanos, kādā veidā Ekonomikas ministrija (EM) par ACTA ir informējusi sabiedrību, un šīs informēšanas rezultāts ir tāds, ka neviens, kuram pret dokumentu ir nopietnas iebildes, tā virzīšanu līdz pat pēdējam brīdim nebija pamanījis.

ACTA latviešu valodā publiski bijis pieejams kopš 2010. gada, pēc tam pērn Ministru kabinetā (MK) izsludināts, saskaņots un apstiprināts, tādējādi viss atbilst esošajai kārtībai. Pret ACTA nekādu iebildumu nav bijis ekspertu grupai intelektuālā īpašuma tiesību jomā, Latvijas Darba devēju konfederācijai, Latvijas Mazo un vidējo komersantu un amatniecības konsultatīvajai padomei, Tautsaimniecības padomei, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai, kuras iepazīstinātas ar līguma tekstu[ 2 ]. Turpretim tie nozaru pārstāvji, kuri tagad nolīgumu kritizē, nebija spējuši laikus reaģēt. Kā 31. janvārī Latvijas Radio diskusijā stāstīja EM valsts sekretārs Juris Pūce, 2010. gadā dokuments nosūtīts arī Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijai, taču tad no turienes nekādas iebildes nav saņemtas.[ 3 ] Dokumenta kritiķi Latvijā, šķiet, pamodās tikai pēc tam, kad par ACTA jau bija parakstīta, savukārt laikus pamanīt, ka ACTA tiek virzīts un attiecīgi interesēties par šāda dokumenta esamību Latvijā nebija spējuši. Zīmīgi, ka Latvijas Interneta asociācijas izpilddirektors Viesturs Šeļmanovs-Plešs, kurš ACTA uzskata par nepieņemamu, janvāra beigās paziņoja, ka pats par šāda dokumenta esamību uzzinājis tikai pirms dažām dienām.[ 4 ] Viņš tāds nav vienīgais, lai arī kritiski viedokļi par sagatavošanā esošo dokumentu ārvalstīs izskanēja jau krietnu laiku iepriekš.

Tas, ka ministrija ar visām ieinteresētajām organizācijām tieši nekontaktējas un dokumentu saskaņošanā neiesaista, nav pārliecinošs attaisnojums protestētāju neinformētībai.



Tas, ka ministrija ar visām ieinteresētajām organizācijām tieši nekontaktējas un dokumentu saskaņošanā neiesaista, nav pārliecinošs attaisnojums protestētāju neinformētībai un proaktivitātes trūkumam. Taču, ja iznākums ir šāds un dialogs faktiski nav noticis, arī ministrijai, protams, nav pamata teikt, ka tā ir izdarījusi visu nepieciešamo.

Ekonomikas ministra Daniela Pavļuta lēmums nesteigties ar ACTA ratifikāciju Saeimā ir pozitīvs signāls, lai gan tas drīzāk nozīmē, ka valsts institūcijas mēģinās nolīgumu sabiedrībai skaidrot („ieskaidrot”?), nevis Latvija nopietni apsver iespēju nolīgumam nepievienoties. Polija, Čehija, Slovākija un Vācija[ 5 ] arī ir atlikušas ACTA ratifikāciju.


„Viņiem nav gana”

ACTA un tā iespējamo seku temats ir uzrunājis daudzus, un, kā redzams, Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kuriem kontrole internetā ir gan praktiski, bet arī emocionāli svarīgs jautājums. Lai arī pēdējo nedēļu laikā ir publicēts daudz kvalitatīvu un argumentētu materiālu par nolīgumu, tomēr emocijas kā allaž ir ērtākais instruments, kā pārliecināt, ka ACTA ir kaitīgs un noraidāms dokuments. Šādu pieeju bieži vien izmanto tiešsaistes petīciju autori, kuri labi apzinās šādu tiešsaistes pilsoniskās aktivitātes specifiku: viņiem ir dotas tikai dažas sekundes laika, lai pārliecinātu petīciju vietnē ieklīdušo apmeklētāju, ka ir jāparakstās. Tiklīdz sāks pārlieku racionāli un argumentēti skaidrot, dīkais apmeklētājs apmulsīs, atmetīs ar roku un dosies tālāk.

Manabalss.lv petīcijas autors šajā ziņā ir gājis vēl tālāk — ne tikai neapgrūtina parakstītājus ar racionāliem skaidrojumiem par dokumentu, bet arī pats nav uzskatījis par vajadzīgu ACTA saturā iedziļināties. Petīcijā teikts, ka ACTA pieņemšanas gadījumā interneta sakaru nodrošinātājs lietotājus novēros un par viņiem „zinās visu”, ja „tam tā labpatiksies”. ACTA ir slikti, jo to atbalsta „naudīgi un ietekmīgi cilvēki, kam nav gana” un kuri „nāk pēc jūsu privātuma, vārda brīvības un cilvēktiesībām”.[ 6 ] Kā lai pēc šāda teksta izlasīšanas cilvēks neņem rokā mietu (vai vismaz datorpeli) un nedodas cīnīties pret ļaundariem?

Tiklīdz sāks pārlieku racionāli un argumentēti skaidrot, dīkais apmeklētājs apmulsīs, atmetīs ar roku un dosies tālāk.



Tajā pašā laikā dokumenta teksts nudien rada daudz jautājumu, uz kuriem ACTA virzītāji nav spējuši skaidri atbildēt. Daudzkārt ir norādīts uz pārlieku plašu pirātisma kā krimināli sodāmas darbības izpratni. ACTA izpratnē pirātisks darbs ir ikviena ar autortiesībām aizsargāta darba kopēšana bez īpašnieka piekrišanas vairāk nekā vienā eksemplārā, savukārt par krimināli sodāmu darbību tā kļūst, ja notiek komerciālā mērogā, tas ir, ja aktivitāte tiek veikta, lai gūtu tiešu vai netiešu labumu[ 7 ] . Kā raksta autortiesību juriste Magda Papēde, netiešu ekonomisko labumu, kas gūts, kopējot darbus, var konstatēt vienmēr — šāds labums ir kaut vai naudas ietaupīšana, nepērkot oriģinālo darbu.[ 8 ] Atšķirībā no ACTA, Latvijas Krimināllikums prasa konstatēt nodarīto kaitējumu nevis nolūku gūt labumu, kas ir krietni subjektīvāks jēdziens.

Nevar pārliecināt arī ministra Sprūdža tviterī izteiktais mierinājums, ka „kopīgiem spēkiem mēs noteikti varam panākt, lai nenotiktu nekādas muļķības.”



Cita neskaidrība — ja dokumentā nav skaidri pateikts, ka interneta sakaru nodrošinātājam ir jākontrolē saturs, kuram tā klients tiešsaistē piekļūst, tas nepārliecina, ka dokumentam šādu seku nudien nebūs un ka Latvija nesteigsies nodrošināt 27. panta 4. punktā rakstīto, proti, ka tiešsaistes pakalpojumu sniedzējam var uzlikt izpaust tiesību īpašniekam informāciju, ļaujot identificēt pārkāpēju.

Nekāds mierinājums nav arī 27. panta 2. punktā vispārīgi sacītais, ka dokuments jāpiemēro tā, lai „saglabātu tādus pamatprincipus kā vārda brīvība, tiesības uz taisnīgu tiesu un privātums”, ja citās tā sadaļās šādus draudus var saskatīt. Ir jāpiekrīt arī tiem, kuri norādījuši, ka Latvijas varasiestādes līdz šim nereti ir izcēlušās ar ko citu nekā sapratni un saudzīgumu, tāpēc nevar pārliecināt arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža (ZRF) tviterī izteiktais mierinājums kā atbilde uz bažīgu jautājumu par iespējām ACTA neadekvāti interpretēt: „Kopīgiem spēkiem mēs noteikti varam panākt, lai nenotiktu nekādas muļķības.”[ 9 ]


Atbildība par brīvību tiešsaistē

Taču lielākā nepilnība nolīgumā ir tāda, ka jomas, kas sabiedrībā ir maz diskutablas, apvienotas ar tādām, par kurām jau sen vienprātības nav, ja tāda vispār kādreiz ir bijusi. Proti, viltotu preču ražošana rūpnieciskos vairumos faktiski ir padarīta par līdzīga rakstura problēmu kā autortiesību pirātisms jebkurā izpausmē. Šī ir vēl viena neatbilstība vai nesaskanība — tāda pastāv starp kopējo plašo dokumenta ieceri cīnīties pret viltojumiem un konkrētajām piedāvātajām normām, kā šos principus ieviest digitālajā vidē. Ja nolīguma autori būtu likuši mierā internetu vai arī atraduši veidu, kā neradīt bažas par privātpersonu pastiprinātu kontroli tiešsaistē, visas šīs jezgas, visticamāk, nemaz nebūtu.

Cilvēkiem ir tiesības vēlēties, lai viņiem nepārtraukti neskatītos uz pirkstiem un lai jau iepriekš netiktu pieņemts, ka viņi ir noziedznieki.



Privātpersonu uzraudzība tiešsaistē (lai ko tas ACTA gadījumā nenozīmētu) ir bīstama. Teiciens „Ja jau tu neko sliktu nedari, tev nav, ko bīties no kontroles” ir slikts mierinājums, jo cilvēkiem ir tiesības vēlēties, lai viņiem nepārtraukti neskatītos uz pirkstiem un lai jau iepriekš netiktu pieņemts, ka viņi ir noziedznieki. Autortiesību aizstāvji savukārt uz satura patērētājiem nereti skatās tieši tā: tu esi zaglis gan gadījumā, ja nevēlies maksāt par sevis patērēto saturu, gan gadījumā, ja būtu gatavs maksāt, taču satura īpašnieki nav pacentušies izveidot ērtu sistēmu, kā to izdarīt un kā pēc tam pie kārotā satura tikt. Tu esi zaglis, ja esi redzējis, dzirdējis un lasījis to, par ko neesi samaksājis. Tu esi zaglis pat tādā gadījumā, ja esi nopircis atskaņošanai ASV un Kanādā paredzētu DVD un mēģini panākt, ka vari to skatīties arī Latvijā. Tu esi zaglis, ja nespēlē pēc izdevēju noteikumiem, kuri nav tapuši plašas vienošanās rezultātā, bet gan vienpusēji un pēc tam represīvi uzspiesti. Arī autortiesību īpašniekiem ir jāuzņemas daļa atbildības par to, cik plaši ir attīstījies pirātisms. Par to stāsta kaut vai tas, ka ASV torentu tīkli nav tik izplatīti kā Eiropā, jo tur ir maksas alternatīva Netflix. Taču tā vietā viņi atkal un atkal mēģina panākt aizvien plašākus aizliegumus. Šie mēģinājumi kontrolēt informācijas telpu skar gan tos, kuri iespējas internetā bez maksas lejupielādēt filmas un mūziku uzskata par savām neatņemamām tiesībām, gan arī tos, kuri pret autortiesībām izturas ar krietni lielāku cieņu, taču tāpat iekļūst „zagļu” kategorijā.

Tāpat nevar nepamanīt Latvijas autortiesību uzraugu AKKA/LAA rosīšanos, aizvien jaunos veidos mēģinot ierobežot brīvu informācijas plūsmu. Pateicoties šai iestādei, Latvijas sabiedrība ir uzzinājusi, ka ar autortiesībām aizsargāta YouTube klipa iegulšana citā tīmekļa vietnē ir nelegāla[ 10 ] un ka arī dzejas rindiņas pie sēru sludinājumiem ir tik ļoti jāsargā un šādu saturu tīmeklī brīvi izvietot nedrīkst.[ 11 ] Un, kad interneta lietotāji masveidīgi norāda uz šādas sīkumainības neadekvātumu, AKKA/LAA pārstāvji izliekas, ka nesaprot, par ko tāds sašutums:[ 12 ] tas viss taču jau sen ierakstīts likumos, ejiet, lasiet un ievērojiet.

Šis ir fons, pret kuru ir interpretējams EM paziņojums, ka ACTA „neierobežos legāli iegūtas informācijas apmaiņu”[ 13 ], kā arī ne viena vien jurista secinājums, ka saistībā ar digitālo vidi ACTA neparedz normas, kuru jau pašlaik nebūtu Latvijas likumos. Šie apgalvojumi ir maznozīmīgi, jo pārlieku bieži ir bijis redzams, ka tas, kas likuma nozīmē ir „nelegāls”, daudzu interneta lietotāju uzskatos jau sen tāds vairs nav. Turklāt šis ministrijas izteiktais mierinājums lieku reizi arī atgādina — par nelegālu atzītas informācijas kontrole tātad ir iespējama. Daudzi pamatoti uztraucas, ka pārlieku stingra autortiesību regulācija sniegs ieganstu, lai izrēķinātos ar citādi domājošajiem. Laikā, kad indivīdiem ir tik plašas iespējas ne tikai saturam piekļūt, bet arī pašiem to veidot un izplatīt tīmeklī, faktiski ir nenovēršami, ka šajā jaunradē var saskatīt arī autortiesību pārkāpumus.

ACTA sastādītāji tādējādi ir bijuši neapdomīgi, vienā dokumentā aptverot jomas, kuras interneta brīvības aktīvistiem vai nu rūp maz, vai arī kuru uzraudzību tie pat atbalstītu, un tādas, kas kaut vai tikai pietuvojas sfērai, kura ir saistīta ar indivīdu kontroli internetā. Publika noraida ne tikai jaunas interneta brīvību regulējošas normas, bet arī pašreizējo, daudzus neapmierinošo normu nostiprināšanu.

Indivīda brīvība internetā ir vērtība. Tā ir telpa, kurā cilvēkiem ir lielas iespējas izteikties, tajā skaitā apejot ierobežojumus, kas dažkārt traucē atklāti paust savu patieso viedokli bezsaistē. Tiešsaiste ļauj veidot un uzturēt lielākas pilsoniskas organizācijas — labs piemērs tam ir šis pats starptautiskais protests pret ACTA vai Ieņem Volstrītu! un šīs kustības atvasinājumi daudzviet pasaulē. Internets ir vide gan pilsonim, gan patērētājam, un šīs jomas nereti ir saaugušas tik cieši, ka tās nav iespējams atdalīt tā, lai pilsonis arī turpmāk būtu brīvs, bet patērētājs maksātu par to, ko patērējis. Šīs jomas cieši saplūst mūsdienu lietotāju un pilsoņu radītajā kultūrā, kurā tāpat kā tradicionālajā tautas kultūrā saplūst dažādi avoti, dažādas interpretācijas un ietekmes.

Tieši tāpēc, ka internetā tehniski ir iespējama totāla kontrole, par tiešsaistes vides regulēšanu domājot, ir ļoti jāpiesargās, lai līdz tādai vispārējībai nenonāktu.



Pa vidu notiek arī klaji autortiesību pārkāpumi — visatļautības sajūtas aizsegs daudziem ļauj nedomāt, ko un kā runā. Netrūkst arī citu morālu un juridisku noziegumu. Tā ir realitāte, taču, koncentrējoties uz to, var aizmirst, kas ir labākais, ko tīmeklis mums ir devis. Tiešsaiste nav un nevar būt visatļautības perēklis, daudzas no šīm nebūšanām tiek risinātas un ir jārisina. Tieši tāpēc, ka internetā tehniski ir iespējama totāla kontrole, par tiešsaistes vides regulēšanu domājot, ir ļoti jāpiesargās, lai līdz tādai vispārējībai nenonāktu. Risinot ar intelektuālo īpašumu saistītus un citus diskutējamus jautājumus, ir jāpatur prātā arī iemesli, kāpēc ir tik labi, ka tāds internets ir, un kā nodrošināt, ka internets kā brīva vieta indivīdu pašizteiksmei paliek arī turpmāk. To nodrošināt ir visu iesaistīto pušu atbildība, un kompromiss tiek gaidīts arī no tiem, kuri ar cīņu pret intelektuālā īpašuma aizskārumiem mēģina kompensēt savu nespēju izmantot tīmekli savā labā. Protests pret ACTA ir veids, kādā pilsoņi cenšas par to atgādināt.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Arturs Pērkons

Pēc nupat mirušās Vitnijas Hjūstones dziesmu cenu straujas paaugstināšanas ikvienam būtu jāsaprot, ka problēma ir starpnieku alkatībā, ne autora aizsardzībā.
Viņiem nekad nepietiks.

Tas, kas rakstā neparādās - ir daudzas radošas jomas, uz kurām autortiesības neattiecas, bet kas tiek ikdienā patērēta sabiedrībā - tā ir arhitektūra, vides plānošanas paņēmieni, tēlniecība.
Interesanti arī, ka režisoru radošais pienesums netiek aizsargāts ar autortiesībām.
Skaidri redzams, ka daži intelektuālā produkta radītāji ir mazāk vienlīdzīgi, jo viņu radīto nevar tiražēt starpnieku peļņas nolūkā.

Saistītie raksti

Labojam.lv labojam.lv

ACTA mk.gov.lv

Citi autora darbi
6220425549 cc19140a63

Cīņas suņi 204 Autors:Jānis Buholcs

Tuksums 255x203

Tīklos sapinušies Autors:Jānis Buholcs