Atslēgvārdi:

Meklējot zāles žurnālistikai 2

Mediju bēdām risinājums ir tikpat vienkāršs, cik sarežģīts - veidojiet tādas ziņas, ko cilvēki atzīst par vērtīgām, un, kad tas izdarīts, paprasiet viņiem vai reklāmdevējiem par to naudu.

Iesaki citiem:

Grūtības, ar ko daudzi masu saziņas līdzekļi mūsdienās saskaras, pašreizējos medijus var vai nu iznīcināt vai atgriezt realitātē un likt no jauna atklāt to vietu informācijas vidē. Ja medijs ir svarīgs, tā svarīgumu noteiks auditorija, bet, ja nē, medijam jāpārdomā, vai ir nepieciešams turpināt izlikšanās spēli. Vienotas žurnālistikas pārmaiņu un izdzīvošanas formulas nav, bet risinājums ir meklējams atgriezeniskajā saitē ar auditoriju, pakļaujoties tās balsojumam ar uzmanību vai naudu.


Komercializācija kā indikators vajadzīgumam

Žurnālistika Rietumu demokrātijās ir joma, uz kuru tiek liktas lielas cerības saistībā ar dažādiem svarīgiem sociālajiem uzdevumiem — informēt sabiedrību, uzraudzīt politiku, analizēt un sabiedrības interesēs ietekmēt procesus. Tomēr žurnālistika nevis neatkarīgi pārrauga sabiedriskās sistēmas, bet pati ir daļa no tām, un to skar tādas pašas problēmas kā vidi, kurā mediji darbojas.

Viens no ierobežojumiem ir ekonomiskais. Masu saziņas līdzekļi pastāv brīvā tirgus apstākļos, un tiem nepieciešams darboties pēc tirgus noteikumiem. Tas nozīmē radīt tādu saturu, kāds auditorijai ir gana pievilcīgs, lai to piesaistītu un varētu nopelnīt. Tas ir komercializācijas princips, kura ievērošana masu saziņas līdzeklim ļauj pastāvēt un veiksmīgi darboties, un tādā gadījumā tam nebūs nepieciešams piesaistīt dažādus redzamus un neredzamus labvēļus. Ja žurnālistika nevēlas būt atkarīga no pieprasījuma un piedāvājuma principiem, alternatīva ir atkarība no bagātiem tēvočiem un tantēm.

Komerciālie mediji ir tie, kas naudu pelna, piesaistot auditorijas, kam tiek pārdots saturs, un/vai reklāmdevējus, kam tiek pārdoti reklāmlaukumi. Masu saziņas līdzeklim nebūt nav jāizvēlas tabloīda stils, lai tas būtu interesants lasītājiem. Kaut arī, redzot, ka auditorijas interese par piedāvāto saturu krītas, šis nereti tiek apsvērts kā viens no izdzīvošanas variantiem arī citkārt nopietnos medijos.

Protams, vienkārša, plašām sabiedrības masām saprotama, šokējoša un interesanta, bet ar reālo dzīvi apšaubāmi saistīta satura piedāvāšana ir vienkāršs veids, kā piesaistīt uzmanību — dzeltenajai presei panākumi ir ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. Vārdam „komercializācija” dzeltenuma nokrāsas dēļ ir slikta pieskaņa, tomēr šis jēdziens pats par sevi vēl nenozīmē atteikšanos no augstiem žurnālistikas standartiem, bet gan tikai finansiālu līdzsvarotību. Līdz ar to slavenības, sekss, tendenciozitāte un citi „mediju dzeltēšanas” elementi nav tēmas, kas uzskatāmas par vienīgo un normatīvo šādu mediju veidu.



Ilgtspējīgs biznesa modelis

Pēdējās dienās itin bieži atkārtots akciju sabiedrības Diena valdes priekšsēdētāja Aleksandra Tralmaka izteikums „šaubos, vai kvalitatīva žurnālistika ir ilgtspējīgs biznesa modelis”. Viņš pats pēcāk paziņoja, ka šis izteikums, kas tik bieži tika izmantots, lai attaisnotu laikraksta Diena darbinieku lēmumu rakstīt atlūgumus, ir izrauts no konteksta.[1] Tomēr bija jau par vēlu — no raksta rakstā tika pārdrukāti vārdi, kas vēstīja, ka Dienas vadītājs domā: kvalitatīva žurnālistika nav tas, ar ko viņš, vadot nopietnu preses izdevumu, domā pelnīt.

Sašutums par šo Tralmaka tēzi ir saistīts ar vēstījumu „starp naudu un žurnālistikas ideāliem tiks izvēlēta nauda.” Tomēr no tik nekonkrēta jēdziena kā „kvalitatīva žurnālistika” nebija iespējams secināt, kādu Tralmaks redz Dienas nākotni. To nebija iespējams secināt arī no viņa izvairīgajiem izteikumiem intervijā politika.lv. Lai arī pārprasti, bet jaušams bija vien tas, ka abi — peļņa un kvalitāte — vienā koncepcijā var arī neparādīties.

Latvijā ir gana daudz piemēru, kas šķiet liecinām, ka ar kvalitatīvu piedāvājumu mediju uzņēmumam pelnīt ir grūti. Piemēram, tirgū nespēja noturēties uz kvalitatīvu saturu orientētie žurnāli Kas notiek? un Nedēļa. Tomēr no šo un vēl daudzu citu senākos un ne tik senos laikos bankrotējušu projektu likteņa nedrīkst izdarīt vispārējus secinājumus par komercijas un kvalitātes attiecībām.

Medijam ir izdevīgi sniegt auditorijai to, kas tai ir svarīgs. Medijam ir izdevīgi būt sociāli atbildīgam, kvalitatīvam, analītiskam, ja to novērtē satura patērētāji. Un viņi novērtēs piedāvājumu, kas viņus uzrunā. Savukārt, ja auditorija saturu nepatērē, tas nozīmē, ka cenas un piedāvājuma attiecība nav bijusi pietiekama. Arī ja piedāvājums ir vispārēji lielisks, tam ir nepieciešami patērētāji.



Bez abstraktas kvalitātes birkas

Žurnālistika ir nepieciešama sabiedrībai, bet tas nenozīmē, ka sabiedrībai ir nepieciešama jebkāda žurnālistika, pat ja pēc formāliem kritērijiem to varētu atzīt par kvalitatīvu vai pat izcilu. Žurnālistikai ir jāaizpilda tās nišas auditorijas vajadzībās pēc informācijas, analīzes, izklaides, uzraudzības un diskusijām, ko cilvēks savā ikdienas dzīvē nespēj realizēt pats. Tai ir jāorientējas uz auditoriju, un vairs nevar gaidīt, lai auditorija klusējot atzītu medija veidoto dienaskārtību un piedāvājumu.

Jaunajā vidē, kurā mediju satura veidošanā var iesaistīties visi interesenti, bet lietotāju iespējas vākt un izplatīt informāciju aizvien pieaug, izaicinājums žurnālistikai ir visai liels, un šis izaicinājums ir parādīt, ka tā vēl aizvien ir nepieciešama sabiedrībai. Ar šo uzdevumu iet visādi, un masu saziņas līdzekļi joprojām turpina stāstīt par to, ko auditorija uzzina no citiem kanāliem, bet tā arī neuzzina, ko auditorija vēlas un kā tai pietrūkst.

Žurnālistikai mēģinot apzināt savas vērtības un līdz ar to risināt finanšu problēmas, centrālais jautājums ir šāds: kas par žurnālistiku maksās? Atbilde: maksās tie paši, kas maksāja līdz šim — reklāmdevēji un lasītāji, tikai tā jau būs cita žurnālistika. Tā būs žurnālistika, kuru auditorija būs novērtējusi par derīgu. Žurnālistika, ar kuru auditorijai būs kontakts. Žurnālistika, kas dziļi specializējas nišās un nepretendē uz iepriekš noteiktu „vispārēju” tēmu apkopotājas statusu. Žurnālistika, kas nav atkarīga no kāda un kam nav jābaidās iekost rokā, kura to baro. Žurnālistika, kas notiek tagad.[2] Vispārējo lasītāji atradīs bez problēmām arī, ja izmirs laba daļa masu saziņas līdzekļu, bet konkrētais un unikālais ir nišas, par ko speciālists ir tikai retais.



Orientācija uz patērētāju

Lielās pārmaiņas, ko piedzīvo mediju vide, ir orientācija uz patērētāju. Mūsdienās patērētājs ir tas, kurš nosaka, kad un kādas ziņas vēlas saņemt.[3] Tas liek ziņu organizācijām mainīt savu pieeju saturam un tā vietā, lai gaidītu, ka auditorija nāks pie medijiem, mediji dodas pie auditorijas. Tas ir darāms, piemēram, izmantojot sociālos medijus kā Twitter un Facebook, kā arī RSS sindikāciju un piedāvājot lietotājiem saņemt e-pastu, ja ir paradījušās ziņas par viņu interesējošu jautājumu.


Savukārt auditorijai, ja tā vēlas labāku žurnālistiku, ir jābūt gudrākiem patērētājiem ar labām mediju prasmēm. To pateikt gan ir krietni grūtāk nekā izdarīt, jo mūsdienās informāciju iegūt ir viegli, bet pārliecību par to, ka šī informācija ir vērtīga un patiesa, — krietni grūtāk. Tradicionālo mediju vidē sniegtajai informācijai var uzticēties tāpēc vien, ka medijs, kas par to ziņo, ir pierādījis savu uzticamību. Savukārt vidē, kurā informāciju izplatīt ir iespēja visiem, kam vien pieejams tīmeklis, parādās krietni vairāk puspatiesību vai arī pilnīgu melu, kas turklāt zibenīgā ātrumā izplatās tālāk tīmeklī. Kā raksta Džefs Stibels, agrāk problēma ar ziņām bija saistīta ar to, vai medija sniegtā informācija maz ir ziņas. Tagad, kad reportieris var būt ikviens un ne vienmēr ir iespējams noteikt, vai ziņotājs ir cienījams, problēma ir par ziņu uzticamību.[4] Iepriekšējā laikmeta informācijas filtrēšanas un vārtu sargāšanas mehānismi, ko pārvaldīja dažas lielas mediju organizācijas, izzūd, tāpat kā, fragmentējoties auditorijām, cilvēki saņem aizvien dažādāku informāciju, kas savā starpā var nepārklāties, tādējādi veidojot neskaitāmu daudzumu atsevišķu informatīvo telpu.


Līdz ar to nav bez pamata bažas, kāda varētu izskatīties nākotnes žurnālistika — bez profesionāliem standartiem, bez institucionāla atbalsta, bez reportieriem tālās zemēs, bez resursiem, kas ļautu mēnešiem un pat gadiem ilgi veikt izmeklēšanu. Tomēr arī tas nav iemesls, lai turētos pie modeļiem, kas medijiem ļāva gūt ietekmi un pelnīt 20. gadsimtā, un nemeklētu ceļus, kas žurnālistiku ļautu attīstīt atbilstoši 21. gadsimtam. Galu galā ne jau tikai Latvijā masu saziņas līdzekļu redakcijas nevar atļauties žurnālistiem maksāt par to, lai tie strādātu kā Bobs Vudvords un Karls Bernšteins, kas rakstīja par Votergeitas skandālu. Ne jau tikai Latvijā krītas mediju ieņēmumi, kas atstāj ietekmi uz saturu. Un ne jau tikai Latvijā mediji aizvien skarbāk saprot, ka tie auditorijai kļūst aizvien mazāk un mazāk vajadzīgi.

Mediju bēdām risinājums ir tikpat vienkāršs, cik sarežģīts - veidojiet tādas ziņas, ko cilvēki atzīst par vērtīgām, un, kad tas izdarīts, paprasiet viņiem vai reklāmdevējiem par to naudu, raksta Umērs Haks.[5] Kamēr mediju vēstītais būs nesvarīgs, bet paši mediji uzskatīs, ka tās ir ziņas, kamēr mediju dienaskārtību tik plaši ietekmēs sabiedrisko attiecību triki un reklāmas nauda un kamēr mediji tā vietā, lai ar darbiem pamatotu savu vērtību, liekulīgi sevi cildinās par ceturto varu, tikmēr tā turpinās lēnām izčākstēt.



________________________

[1] Petrenko, D., Arāja, D. (2009, 14. okt.). Es nomiršu ar avīzi padusē. Politika.lv Sk.: http://www.politika.lv/temas/mediju_kritika/es_nomirsu_ar_avizi_paduse/

[2] Haque, U. (2009, July, 27). The Nichepaper Manifesto. HarvardBusiness.org. Retrieved from http://blogs.harvardbusiness.org/...

[3] Šīs tendences aplūkotas arī Pjū izpētes centra Žurnālistikas izcilības projekta šā gada ziņojumā. Morgan, J. (ed.) (2009). The State of the News Media. Sk.: http://www.stateofthemedia.org/2009/

[4] Stibel, J. (2009, July 23). Can the Free Market Fix Journalism? HarvardBusiness.org. Retrieved from http://blogs.harvardbusiness.org/..

[5] Haque, U. (2009, May, 11). Saving News From the Newspapers. HarvardBusiness.org. Retrieved from http://blogs.harvardbusiness.org/...

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis Buholcs - jumors 02.11.2009 14:26
Jēdziena "patērētājs" negatīvā nokrāsa ir no padomju ideoloģiskā sloga, kad tas tika izmantots nevēlamu sabiedrības parādību kritizēšanai. Atmetot šo nokrāsu, "patērētājs" nav nekas slikts, un šādi kādu apzīmēt nebūt nenozīmē, ka viņš spēj tikai ņemt un nekritiski uztver sev sniegto. Patērēt medija saturu nozīmē būt medija auditorijas sastāvdaļai, tas ir pats pamats tālākai mijiedarbībai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors 29.10.2009 15:58
Ja man būtu teikšana, es no leksikona svītrotu vārdu "patērētājs". Šis vārds degradē cilvēka personību, bet tikai personība var saprast, ko izlasījusi, tātad var būt īstā preses mērķauditorija. Ja kāds ir patērētājs, tad viņam avīze noder tualetē vai krāsns iekuram, varbūt arī piesmēķējot.
Bet ja man no liela teksta izvelk visslidenāko frāzi un pasniedz to kā virsrakstu, arvien biežāk noelšos- prātiņ, nāc mājās!

Saistītie raksti
Mugurkauli 255x203

Pildspalvu bizness 15 Autors:Dita Arāja

Kapakmens 255x203

Jums mūsu pietrūks! 4 Autors:Jānis Buholcs

Citi autora darbi
6220425549 cc19140a63

Cīņas suņi 204 Autors:Jānis Buholcs

Tuksums 255x203

Tīklos sapinušies Autors:Jānis Buholcs