Foto: Ponto e virgula
Ārpus Francijas visciešāk skatās uz potenciālā sociālistu prezidenta spēju sastrādāties ar Eiropas smagsvaru — Vācijas galvu Angeli Merkeli. Patlaban grūti iedomāties, vai „Merkozī savienību” varēs aizstāt „Molanda spēks”.
Lietus un drēgnums nesaudzīgi pārņem vakaru virs Solferino ielas, taču drūmajam laikam šķietami nav nekāda sakara ar priecīgi lēkājošo tūkstošgalvaino pūli. Te, pie Francijas sociālistu štāba, īsā gājienā no Orsē muzeja un Sēnas, blakus Senžermēna bulvārim kopš pavēlas svētdienas, 22. aprīļa, pēcpusdienas nojumēs iekārtojas televīzijas brigādes, ar karogiem un plakātiem rokās pulcējas fani balti sarkanos krekliņos un vienkārši interesenti. Ap septiņiem ierodas vīri ar galdu un akas vāka lieluma pannā sāk čurkstināt desiņas. Iespiestas starp divām uz pusēm pārgrieztas bagetes šķēlēm, tās kāri tiesā nosalušie vakarētāji.
Uz liela ekrāna, kas novietots ielas galā, īsi pēc pulksten 20.00 Francijas telekanāli pasludina pirmos prezidenta vēlēšanu rezultātus, kuros nenovēršami redzams, ka sociālistu līderis Fransuā Olands, tiesa gan — ar niecīgu procentu skaitu, tomēr apsteidz Francijas pašreizējo prezidentu, konservatīvo Tautas kustības savienības līderi Nikolā Sarkozī. Gaviles satricina pūļa vienmērīgo dūkoņu, kas, karogiem plīvojot, skandē: „Fransuā par prezidentu!”.
Skumjā Marseljēza
Tobrīd citā pilsētas pusē, Parīzes 15. priekšpilsētā, Tautas kustības savienības birojā, baudot siltas uzkodas no bagātīgas bufetes, daudz pieklusinātāk pirmās ziņas sagaida Nikolā Sarkozī atbalstītāji. Nodziedājuši Marseljēzu, sveikuši savu politisko līderi ar aplausiem, sagaidījuši N. Sarkozī uzrunu ap pusdesmitiem vakarā, labējie izklīst. Pēdējās nedēļas zaudējumu vēstošie sabiedrisko aptauju dati nav īpaši kļūdījušies — sociālistu kārts ir izrādījusies spēcīgāka. N. Sarkozī ir Parīzē, kamēr F. Olands varenās ziņas saņem, būdams Francijas centra pilsētā Tullē, kur joprojām pilda vietējās pašvaldības vadītāja pienākumus.
Kamēr F. Olanda uzvarētāja runa vēlāk televīzijas tiešraidē no Tulles ir kaismīga un pacilājoša un viņš apsola jaunus laikus gan Francijai, gan Eiropai, tikmēr N. Sarkozī, noslēdzot visu desmit kandidātu uzrunas, atzīstas, ka saprot Francijas vēlētāju bažas par lielā ātrumā mainīgajiem pasaules notikumiem un cīņu turpinās.
Lepēnas ieroči
Taču visu vakaru televīzijas kanāli un otrā rīta avīzes par uzvarētāju sauc kādu citu personu no konkurējošā desmitnieka, proti, radikāli labējās Nacionālās frontes vadītāju Marinu Lepēnu, kura ar solījumiem pamatīgi mazināt imigrāciju, aizvērt robežas iebraucējiem un izbeigt Francijas islamizāciju, izstāties no Eiropas Savienības (ES), atteikties no eiro, un tūlīt izvest karaspēku no Afganistānas ir ieguvusi vairāk nekā 18% lielu vēlētāju atbalstu.
Mērķtiecīgās, 43 gadus vecās politiķes rokās veiksmīgi darbojušies vairāki ieroči. Viņa pratusi piesaistīt plaša spektra vēlētājus — gan tos labējos, kuri vīlušies N. Sarkozī piecu pēdējo gadu politikā, gan nacionālistus, kas grib redzēt francisku Franciju, ap kuru riņķo pasaule, netraucējot pašmāju mieru, gan arī prāvu pulku klasiskās kreisās strādnieku šķiras vēlētāju, kurus uztrauc ekonomiskā un sociālā situācija un kas šoreiz spērušo soli pa labi, jo viņiem patīk M. Lepēnas ideja par robežu aizvēršanu pašmāju tirgus labā, lai apturētu, piemēram, Francijas uzņēmumu aizplūšanu uz Āziju lētāka darbaspēka meklējumos.
Analītiķi norāda, ka M. Lepēnai, pārņemot Nacionālās frontes vadību, ir izdevies arī izvairīties no iepriekšējā partijas līdera, tēva Marī Lepēna monstrozās, radikālās auras, piešķirot partijai daudz konservatīvāku un progresīvāku tēlu.
Tagad atslēga uz prezidenta krēslu ir M. Lepēnas rokās, kura, kā uzskata analītiķi, diezin vai atklāti nostāsies kāda kandidāta pusē publiski. Taču izskanējušas ziņas, ka M. Lepēna savu favorītu varētu izpaust 1.maijā. Eksperti prognozē, ka vismaz puse un iespējams pat vairāk M. Lepēnas atbalstītāju slieksies par labu N. Sarkozī, tomēr nav izslēgts, ka liela daļa izvēlēsies F. Olanda sociālo politiku.
Sociālisti uzvar?
„Viss jau būtu labi, ja ne tā Lepēna,” tā vēlēšanu pirmās kārtas uzvaras prieka viducī saka gandrīz katrs Solferīno ielā apvaicātais F. Olanda atbalstītājs, nojaušot Lepēnas vēlētāju izvēli. Tā kā starpība starp abiem kandidātiem nav tik ievērojama — 28,6% F. Olandam un 27,1% N. Sarkozī —, tad ar drošu pārliecību otrās kārtas prognozes izsaka retais. N. Sarkozī var palīdzēt spilgta nākamo divu nedēļu kampaņa. Taču F. Olands jau paspējis atvairīt vienu no sāncenša viltīgi izmestajiem āķiem, proti, atteikties no trim N. Sarkozī rosinātajām televīzijas debatēm, tā vietā piekrītot vienām. Politikas vērotāji spriež, ka tādējādi F. Olands apzinās savu vājāko punktu un neriskēs izaicināt likteni iepretī pārenerģiskā un pie publiskām debatēm pieradušā N. Sarkozī spējām daudz krāšņāk uzmirdzēt televīzijas gaismā. Tiesa gan, statistika ir visai nesaudzīga un liecina, ka jaunāko laiku vēsturē nevienas televīzijas debates nav spējušas glābt pirmajā vēlēšanu kārtā zaudējumu cietušu kandidātu.
Ķeza, kādā šobrīd nonācis N. Sarkozī, nav nejauša, secina analītiķi. Prezidenta popularitātes kritumā pēdējos gados ir vainojami gan politiskie un ekonomiskie procesi valstī, gan viņa paša dzīvesveids un personības šķautnes. Stagnējoša ekonomika, 12% liels bezdarbs, augstāks pensionēšanās vecums, lieli nodokļi ir argumenti, ar kuriem daļa vēlētāju devušies pie urnām, lai, vēlot par F. Olandu, balsotu pret N. Sarkozī. Francijas sabiedrību, kas smalki izturas pret dažādām privātām kaislībām, tomēr nokaitinājis prezidenta krāšņais dzīves veids, vizināšanās draugu miljonāru jahtās un laulības ar skandalozo modeli un aktrisi Karlu Bruni.
Olanda Eiropa
Tikmēr Eiropā un Briselē uz politiskajām pārmaiņām Francijā raugās ar dalītām jūtām, īpaši uz F. Olanda solījumiem, no kuriem daļu, kā norāda analītiķi, viņam nāksies atmest kā neizpildāmus, taču no pilnīgi visa politiķis atteikties nedrīkstēs. F.Olands, piemēram, ir solījis pārskatīt fiskālās disciplīnas līgumu, kuru vairums ES dalībvalstu līderu, N. Sarkozī ieskaitot, jau ir parakstījuši. Sociālistu līderis arī izteicies, ka eirozonas krīzes izbeigšanai būs nepieciešama eiroobligāciju ieviešana, uz ko īpaši uzacis savilkusi Vācija, saprotot, ka šī ideja nozīmēs visu vājo valstu parādu garantēšanu. Arī solījums izvest karaspēku no Afganistānas jau līdz gada beigām varētu radīt neērtus mirkļus NATO.
Vēlēšanu nakts uzrunā pēc rezultātu paziņošanas no tribīnes Tullē F. Olands solīja, ka, kļūstot par Francijas prezidentu, veicinās arī izmaiņas Eiropā, proti, tādas ekonomikas atmodu, kam vairāk interesēs sociālais taisnīgums. „Mans uzdevums, un es zinu, ka uz mani skatās arī ārpus Francijas robežām, būs nostādīt Eiropu atpakaļ uz izaugsmes un darbaspēka takas,” sacīja Olands.
Tas, uz ko visciešāk skatās ārpus Francijas robežām, ir arī nākamā potenciālā sociālistu prezidenta spēja sastrādāties ar Eiropas smagsvaru — Vācijas galvu Angeli Merkeli. Tiesa gan, patlaban ir grūti iedomāties, vai par teju institūciju kļuvušo „Merkozī savienību” varēs aizstāt „Molanda spēks”.