Atslēgvārdi:

Mediācija par sabiedriskajiem medijiem 1

Pati sabiedrība diskusijās par sabiedriskajiem medijiem pie vārda maz tikusi. Iespējams, tāpēc, ka žurnālistu mobilajos telefonos nav iekodēti, piemēram, „sabiedrības pārstāvis 1”, „sabiedrības pārstāvis 2” numuri.

Iesaki citiem:

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas darba grupas Par sabiedrisko mediju attīstības jautājumiem izveidošana no jauna ir uzjundījusi daudzus jautājumus, kas pastāv jau ilgstoši un kuriem nav atrasti racionāli un sabiedrības interešu noteikti risinājumi.



Diskusijas ap darba grupu

Visus darba grupas dalībniekus, spriežot pēc izteikumiem sēdēs, vada vienāda vēlme, lai sabiedriskie mediji būtu spēcīgi un kvalitatīvi. Sabiedrisko mediju attīstībai nav izteikts alternatīvs priekšlikums, piemēram, tos likvidēt, un sabiedrisko pasūtījumu nodot komercmedijiem. Vairums darba grupas dalībnieku var dalīties komunikācijas pieredzē par iepriekšējiem piegājieniem likumu un arī sabiedrisko mediju dzīves un darbības uzlabošanā un labsirdīgi pavīpsnāt par tiem, kas, izrādās, klāsta idejas, kas jau gadiem (ilgākais nosauktais periods — 7 gadi) ir zināmas un tiek diskutētas. Ik pa brīdim tiek šķetinātas iepriekšējās komunikācijas un pieredzes jautājumi — kāpēc neviens no ekspertiem nav nācis uz Nacionālo radio un televīzijas padomi (NRTP) un izteicis savu viedokli, kāpēc iepriekšējie NRTP centieni likumdošanas uzlabošanā nav guvuši Saeimas atbalstu u.t.t. Daudz arī skepses — Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai pašlaik nav vajadzīgas sarunas gar gaišo nākotni, bet gan nauda, lai izdzīvotu 2010. gadā, tāpēc sēdēšana darba grupā ir lieka laika tērēšana. Arī „koridoru sarunas”, šķiet, ir tikpat korektas — medijos atrodamos kolēģu izteikumus darba grupas dalībnieki izliekas nelasījuši un nedzirdējuši.

Mediju telpā problēmu un savstarpējo kompetenču vērtējumi ir atklātāki un kritiskāki. Piemēram, par LR2 nodošanu koncesijā („es to definētu kā slēptu privatizāciju”), par NRTP („NRTP, kas arī ir politizēta”), par ekspertiem („skaidrs ir tas, ka tie, kas vispār nav saistīti ar sabiedriskiem medijiem, grib tajos pārņemt varu”).

Žurnālisti darba grupas veidošanos un darbību vairāk vēro distancēti nevis klātbūtnē un notikušo attēlo, izmantojot dalībnieku izteikumus, kurus citē ar visai krāsainām piebildēm: „pauž bažas”, „skeptiski noskaņots”, „taisnojas”, „neizpratnē”. Žurnālisti procesus arī visai koši komentē, piemēram: „brutālais sabiedrisko mediju pārņemšanas plāns, kuru kā ar cirvi pēdējo nedēļu laikā mēģināja veikt bijušais laikraksta Diena direktors Arvils Ašeradens un aiz viņa stāvošie politekonomiskie spēki, izgāzies.”



Sabiedrības vārdā

Mediācija par sabiedrisko mediju nākotni ir spriedzes pilna. Ne tikai sabiedriskos, bet arī komerciālos medijus arvien ciešāk žņaudz krīze, bet Latvijā pieejamie resursi visu izdzīvošanai ir nepietiekami. Laiks līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām dilst pa dienām. Ļaužu izpratni par sabiedrisko mediju nepieciešamību deldē to kvalitāte. Smags atsitiens gan pašiem medijiem, gan arī sabiedrībai ir mediju kritikas tradīcijas trūkums. Publiska analīze (nevis spriedumi, kuru raidījumu kritiķim paticis vai nav paticis skatīties) dotu iespējas plašākai publikai labāk saprast, kas notiek ar sabiedriskajiem medijiem un ko no tiem vajadzētu prasīt. Publiskajā telpā biežāk parādās orientācija uz to, ka nacionālie sabiedriskie mediji ir caurumu aizlāpītāji informācijas nodrošinājumā tiem, kam trūkst līdzekļu brīvai citu mediju izvēlei.

Spriedze neizbēgami vedina uz polarizēšanos — pretstatīt viedokļus, pretstatīt iespējas un pretstatīt iespējamos rezultātus. Taču, iespējams, tas var dot pat labu rezultātu — sabiedrisko mediju problēmas (un arī ārējā interese par to pastāvēšanu un attīstību) kļūs atklātākas un sabiedrībai pieejamākas.

Sabiedrība, uz kuras interesēm atsaucamies mēs visi — mediju pētnieki, sabiedrisko mediju vadītāji, politiķi, komerciālo mediju vadītāji un viņu interešu lobētāji — gan līdz šim (tāpat kā daudzas citas reizes) meditācijā par sabiedriskajiem medijiem pie vārda maz tikusi (vēlējusies tikt?). Iespējams, tāpēc, ka žurnālistu mobilajos telefonos nav iekodēti, piemēram, „sabiedrības pārstāvis 1”, „sabiedrības pārstāvis 2” (..) „sabiedrības pārstāvis 1000” numuri. Iespējams, tāpēc, ka publiskajā komunikācijā par sabiedriskajiem medijiem ir visai liela augstprātība — tik bieži izskan viedokļi, ka cilvēki nemaz neinteresējas par sabiedrisko mediju likteņiem, ka viņiem trūkst zināšanu, lai kompetenti izvērtētu mediju problēmas, ka vairumam gribas tikai izklaidi.

Bet izaicinošu jautājumu mediācijai par sabiedrisko mediju attīstības jautājumiem, kas varētu piesaistīt tiešām plašas publikas uzmanību, ir daudz. Daži piemēri. Kā pie lēnas likumdošanas izstrādes un pārstrādes gaitas Latvijā NRTP kļuvusi par likumdošanas iniciatīvas pionieri Eiropā, Elektronisko mediju likuma projektā iestrādājot normu, ka „daļu sabiedriskā pasūtījuma Nacionālā Elektronisko mediju padome var konkursa kārtībā nodot citiem elektroniskajiem medijiem”, vēl pirms Eiropas Padomē tika parakstīta rekomendācija, kas tikai mudina dalībvalstu parlamentus analizēt komerciālo mediju iespējas pildīt kādus sabiedrisko mediju uzdevumus? Kāpēc likumprojektā būtiski nav uzlabotas sabiedrības līdzdalības iespējas sabiedrisko mediju pārvaldē un uzraudzībā? Kāpēc likumprojektā nav paredzētas nekādas konkrētas iespējas katram interesentam saprast sabiedrisko mediju darba kvalitātes un rezultātu izvērtējumu? Ir valstis, kurās gada pārskatus apspriež parlamentā, un, ja tie netiek pozitīvi novērtēti, uzraudzības padomes tiek atlaistas.

Sabiedrisko (un arī elektronisko) mediju jomā nepieciešamās izmaiņas ļoti bieži tiek skaidrotas kā „Eiropas prasības”. Tiešām, 2007. gada Eiropas Komisijas Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva (Audiovisual media services directive) nacionālajās likumdošanās ir jāievieš līdz 2009. gada beigām. Šī direktīva ir rezultāts praktiķu un akadēmisko pētnieku vairāku gadu diskusijām par Eiropā notiekošajām elektronisko mediju izmaiņām.

Latvijas mediju regulācija līdz šim ir „norakstīta” no Eiropas. Bet Eiropā pašlaik nav skaidru modeļu, kuri būtu atzīti par labākajiem un derīgākajiem. Drīzāk ir pretēja procesu attīstības izpratne — sabiedriskie mediji ir katras valsts nacionālais jautājums, jo tiem ir atšķirīga vēsturiskā, politiskā, sociālā un kultūras attīstības pieredze. Tāpēc ļoti svarīgi būtu (kaut tagad) domāt un izdomāt, kādu elektronisko mediju vidi Latvijā gribam un kā savu vīziju sasniegt. Eiropa sāka tieši tā un tika līdz direktīvām. Latvija sāka ar Eiropas direktīvām.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Alise 30.11.2009 23:27
Raksts (jeb pareizāksakot - viedoklis, komentārs) nepārliecina. Pārāk daudz nevajadzīgas emocijas un demagoģija. Vai tas palīdzēs jums sasniegt jums vēlamo - pareizo - rezultātu?

Saistītie raksti
Citi autora darbi