Mazliet par “politikas sanitāriem” 0

No ārpuses Latvija izskatījās pēc valsts, kas daudz runā, bet maz dara. Man arī ir ļoti žēl, ka pēdējā gada laikā mēs sevi esam nosaukuši par absolūti korumpētiem, jo tas, ko par mums citur pasaulē runā, ļoti lielā mērā ir pašu sarunāts.

Iesaki citiem:

Parasti cilvēkiem ir visai miglains priekšstats par to, kas ir politikas zinātnieks jeb politologs un ar ko viņš nodarbojas. Vai Jūs varētu dažos vārdos pastāstīt, kas tad īstenībā ir politologs?

Politologs ir sabiedrības un varas pētnieks, analizētājs un zināmā mērā arī ietekmētājs vai nu caur savu līdzdalību politiskajos notikumos, vai caur savu akadēmisko darbību. Mūsdienu politologus man gribētos salīdzināt ar filozofiem padomju laikā. Filozofa specialitāte savulaik piedāvāja ļoti plašu skatu uz to, kas notiek pasaulē, sabiedrībā, cilvēkā… Ja šodien paskatāmies, kur ir toreizējie filozofi, tad redzam, ka viņi ir gan banku prezidenti un grāmatu izdevēji, gan politiķi. Mūsdienās politologa specialitāte ir līdzvērtīga, jo tās zināšanas, ko cilvēks iegūst par sabiedrību, varu, valsti un politiku, ir vajadzīgas visur – sākot ar bankām un beidzot ar skolām un bibliotēkām. Atklāti sakot, es nezinu pārāk daudz politologus, kas nevarētu atrast labi apmaksātu darbu – tas, manuprāt, pierāda to, ka viņi ir sabiedrībai vajadzīgi. Cita lieta, ka sabiedrībā valda nepareiza izpratne par politologiem – ja reiz politikas zinātnieks, tad noteikti viņam ir jābūt politiķim. Ar tiem mūsu absolventiem, kas strādā valdībā, mēs varam tikai lepoties – kaut vai zemkopības ministrs Mārtiņš Roze vai Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Edgars Rinkēvičs, tomēr lielākoties politologs ir cilvēks, kurš darbojas dažādos ar pārvaldi saistītos procesos un tas nenozīmē tikai valsts pārvaldi.

Tātad mēs nosacīti varētu teikt, ka ir politologi praktiķi, kas praksē realizē iegūtās zināšanas, un ir politologi teorētiķi, kas, visticamāk, nodarbojas ar pētniecisko darbu. Sakiet, lūdzu, kāds labums vai pievienotā vērtība Latvijas nodokļu maksātājiem rodas no politologiem teorētiķiem?

Šķiet, jāsāk ar to, ka politikas zinātne Latvijā ir ļoti jauna nozare, kas pastāv tikai apmēram 15 gadus un nav pārāk bagāta ar augsta līmeņa teorētiķiem. Vajadzīgs patiešām ilgs dabiskās attīstības posms – bakalaura programma, maģistrantūra, doktorantūra, prakse – lai varētu runāt par kvalificētu augsta līmeņa teorētiķi. Šobrīd Latvijā daļa politologu nodarbojas ar politikas zinātnes teorētiskajiem pētījumiem, daļa savā darbībā mēģina apvienot teorētiskos pētījumus ar politikas praktisko analīzi, bet daļa vairāk koncentrējas uz notikumiem politikā un sniedz to skaidrojumu. Katrai šai grupai ir sava vieta sabiedrībā un sava pievienotā vērtība. Tie, kas nodarbojas ar klasiskajiem teorētiskajiem pētījumiem, velk aiz sevis politologu jauno paaudzi – viņu pievienotā vērtība ir studenti, līdzdalība dažādos projektos un publikācijas ārzemēs. “Kombinēto” politologu pievienotā vērtība no sabiedrības viedokļa raugoties varbūt ir jau daudz uzskatāmāka, jo šie cilvēki piedalās dažādās diskusijās un semināros, un viņu viedoklis kļūst par sabiedriskās domas sastāvdaļu un varbūt kaut kādā stadijā ietekmē politisko procesu. Ja runājam par trešo vairāk pragmātiski un empīriski orientēto grupu, tad šie politologi sabiedrības acīs ir “visvērtīgākie”, jo viņi spēlē “politikas sanitāra” lomu – viņi šķiro, analīzē, vēta un saka: “Jā, tas ir vērtīgs, bet tas – nē.” Tas varbūt ir arī viens no skaidrojumiem kāpēc tā sauktajā “ceturtās varas ešelonā” ir tik daudz politologu – ja mēs paskatāmies uz tiem žurnālistiem, kuriem uztic sabiedrības viedokļa veidotāju lomu, tad redzam, ka liela daļa ir ar politologa izglītību.

Kā Jums šķiet, cik lielā mērā šī pēdējā kategorija, kuras aicinājums būtu tautai saprotamā valodā izskaidrot varas gaiteņos notiekošo, veidot sabiedrisko domu un ietekmēt politiskos procesus, ir spējīga veikt savu uzdevumu?

Es noteikti iebilstu pret to, ka tikai politologi ir sabiedriskās domas ietekmētāji vai veidotāji, jo to veido un ietekmē ļoti daudzu un dažādu faktoru kopums.

Un politologi ir viens no šiem faktoriem…

Jā - viens no. Tāpēc nebūtu pareizi domāt, ja politologs pasaka "jābūt tā", bet nākošajā brīdī tā nenotiek, tad vainīgs ir vai nu politologs, vai politiķis, kurš šo domu nav realizējis. Tik primitīvi tas nenotiek. Politologi ar savu vērtējumu un analīzi veido atmosfēru un kontekstu, kurā notiek attiecīgā diskusija. Manuprāt, tam laba ilustrācija ir situācija, kad Repšes un "Jaunā Laika" frakcijas pārstāvji pēc valdības krišanas, atsaucoties uz to, ka valsts ir briesmās, runāja par nepieciešamību rīkot ārkārtas vēlēšanas. Sabiedrībai šī ideja patika - tik tiešām valstī nav kārtības, ir vajadzīga stingra roka, utt. Šajā brīdī tieši politologi bija tie, kas teica: "Mīļie draugi, "Jaunā Laika" deputāti, izlasiet Satversmi! Laikam jau neesat to vēl lasījuši." Šāda politologu pieslēgšanās grūtos brīžos palīdz līdzsvarot situāciju. Parasti jau nav tā, ka tas, ko saka politologi vienmēr patīk sabiedrībai - tie, kas ir atvērti masu medijiem un ir gatavi komentēt un vērtēt politiskos procesus, neviļus izsakot kādam politiskajam spēkam tuvāku vērtējumu, bieži ir pakļauti riskam zaudēt uzticību gan sabiedrības, gan politiķu acīs. Tādēļ mēs visai bieži varam dzirdēt, ka tas jau ir "Jaunā Laika", bet tas Tautas partijas politologs. Tas ir sāpīgi.

Kas notiek ar to politologu viedokļa ticamību, kas atklāti iestājas kādā politiskajā partijā? Kā, piemēram, Artis Pabriks Tautas partijā. Vai profesionālis, kuram ir arī akadēmiskas pretenzijas, var pāriet sava "pretinieka", kuru viņam ir jāpēta, nometnē?

Politiķis politologam noteikti nav "pretinieks", bet gan "gards kumoss", ko gribas izpētīt. Turklāt katram politologam noteikti kaut vai uz mirklīti ir gribējies pabūt politiķa ādā, lai redzētu, kā tas patiesībā notiek. Tas, ka politologi iesaistās partijās, demokrātiskās valstīs ir izplatīta prakse, pati par sevi tā nav traģēdija. Problēmas rodas tad, kad politologam ir jāizvēlas, kādu ceļu iet - aktīvās politikas vai akadēmisko. Tas, protams, ir katra individuālās izvēles jautājums. Es domāju, ka Tautas partija tikai iegūst, ka tās rindās ir profesionāls politologs, kas redz lietas savādāk nekā cilvēki, kas politikā ir līdz matu galiņiem. Ja politologam izdodas sabalansēt aktīvo politiku ar distancēto visnotaļ snobisko akadēmisko vērošanu, tad tas ir labi, tomēr es uz to skatos ilgtermiņā - ko tu gribi ilgtermiņā? Īstermiņā man varbūt arī ļoti gribētos būt iekšā politikā, bet ilgtermiņā - ko es darīšu pēc tam, kad mana partija tiks izbalsota no Saeimas? Man taču kaut kā būs maize jāpelna?

Jūs varēsiet, piemēram, uzrakstīt memuāru grāmatu ar apakšvirsrakstu: "Kā tās lietas tika darītas".

Es uzrakstītu vienu grāmatu, saņemtu nelielu honorāru, bet kas būs pēc tam?

Starp citu, kādas ir publicēšanās iespējas Latvijas politikas zinātniekiem? Latvijā taču nav neviena specializēta izdevuma, internetā arī ir tikai portāls politika.lv. Vai ar to ir pietiekami, lai uzturētu akadēmisko diskursu?

Tas patiešām ir sāpīgs jautājums, taču lai uzturētu labā līmenī regulāru izdevumu ir vajadzīgi profesionāli politologi un "kritiskā masa", no kuras izaugtu nākamie autori. Diemžēl 15 gados vēl nav radies pietiekami daudz politologu, kas spētu regulāri un daudz rakstīt. Šobrīd Latvijas politologi publicējas dažādos rakstu krājumos vai ārzemēs. Tā kā Latvijas Zinātņu akadēmijas zinātņu nozaru sarakstā politikas zinātne vispār nav iekļauta, mums ir ļoti ierobežotas iespējas. Taču es domāju, ka tas ir vēl kādu 3-4 gadu jautājums un tad mums noteikti būs šāds specializēts politikas zinātnes izdevums.

Kā Latvijas politikas zinātnieki izskatās uz mūsu kaimiņu - igauņu un lietuviešu fona?

Vidēji. Visspēcīgākie ir lietuvieši - ne velti viņiem ir pat vairāki izdevumi, kuros publicēties, viņi arī bija pirmie, kas izveidoja politologu asociāciju, kas tagad ir strauji attīstījusies. Taču tas viss lielā mērā ir valdības un universitātes atbalsta rezultāts, jo tiklīdz Viļņas universitātē tika veidots Politikas zinātnes un starptautisko attiecību institūts, tā uzreiz bija ļoti liels finansējums un cilvēkiem bija pavisam cita motivācija strādāt. Igauņi izskatās sliktāk par mums - viņiem, piemēram, nav pat politologu apvienības. Arī viņu situācija ir savulaik Tartu universitātes īstenotās politikas rezultāts - tā atteicās no vecajiem kadriem un cerēja, ka jaunie uzaugs kā sēnes pēc lietus, taču tam vajadzīgs laiks. Viņiem gan šobrīd ir ļoti spēcīga tāda politikas zinātnes nozare kā publiskā administrācija, kas izskaidrojams gan ar valdības ieinteresētību, gan starptautisko palīdzību. Mēs gājām dabīgas paaudžu nomaiņas ceļu, kam ir gan negatīvās, gan pozitīvās puses.

Jūs vairākkārt esat minējusi Latvijas Politologu apvienību. Kas tā ir par organizāciju?

Latvijas Politologu apvienība ir tāda pati profesionālā organizācija kā ārstu, farmaceitu vai kādas citas profesijas apvienība. Tā ir dibināta, lai politologi, kuri ir gatavi un kuriem ir vēlme domāt par savu profesionālo izaugsmi, varētu sanākt kopā un diskutēt par politikas zinātnes attīstībai svarīgiem jautājumiem. Patlaban apvienībā ir 32 biedri, kas, manuprāt Latvijas politologu skaitam ir labs rādītājs.

Cik šobrīd Latvijā ir politologu?

Grūti nosaukt precīzu skaitli, bet aptuveni var runāt par kādiem 600 cilvēkiem, kas ir saņēmuši politologa diplomu. Par Latvijas Politologu apvienības biedru var kļūt vai nu cilvēks ar politologa diplomu, vai nu tas, kurš profesionāli nodarbojas ar politikas zinātni - tātad galvenokārt tie ir mācībspēki, zinātnieki, augstskolu beigušie, kuriem ir rūpe par politikas zinātnes attīstību Latvijā. Apvienība ir izveidota nesen - pagājušā gada oktobrī, un tās valdē ir Latvijā pazīstami politologi - Juris Rozenvalds, Jānis Ikstens, Artis Pabriks, Tālavs Jundzis, kas pārstāv ļoti dažādas institūcijas, kurās politikas zinātne tiek mācīta vai pētīta. Ir noticis jau pirmais pasākums, kurā tika runāts par Eiropas integrācijas jautājumiem, nākamais tiek plānots par Latvijas un Krievijas attiecībām. Šī apvienība vairāk ir akadēmiski orientēta, nevis bijušo kursa biedru organizācija, kurā viens otram sit uz pleca un atceras, cik jauki bija studēt. Tāpēc mūsu mērķis nav apvienot visus 600 politologus, bet tikai tos, kuriem ir akadēmiski mērķi.

Kopš politologi, ja tā var izteikties, ir konstituējušies, vai par šīs profesijas pārstāvjiem ir jūtama lielāka interese no valsts un politiķu puses?

Nezinu, vai tieši apvienība ir izraisījusi kaut kādu interesi, taču es personiski jūtu, ka pēdējo divu gadu laikā ir sākusies interese par politoloģiju kā zinātni, kā par nozari, kas ģenerē idejas politikas veidotājiem. Protams, pagaidām tā ir tikai fragmentāra. Neesmu sapņotāja un ļoti labi saprotu, ka tam apakšā ir pragmatiskas intereses, taču es daudz augstāk vērtēju faktu, ka politiķis saka: "Man ir vajadzīgs jūsu viedoklis, jo es vēlos samērot, vai mans lēmums ir pareizs, vai nē", nekā, ja politiķis pasaka: "Man vispār jūsu viedoklis ir vienaldzīgs". Nākamā stadija varētu būt politologs kā ideju ģenerētājs situācijās, kad politiķis teiks: "Es stāvu krustcelēs, es varu pieņemt lēmumu A, B vai C. Vai jūs kā profesionālis politikas zinātnē varat man pateikt, kas mani gaida ceļa A, B vai C beigās?" Pats politiķis to nevar pateikt, jo viņš nevar izkalkulēt visus tos faktorus, kas ir saistīti ar ekonomiskiem, sociāliem, politiskiem, ideoloģiskiem un galu galā ar psiholoģiskiem aspektiem. Politikas zinātne to var piedāvāt un es domāju, ka ar laiku tas notiks arvien biežāk.

Ko Jūs kā politoloģe domājat par jauno labējo mazākuma valdību, kas ir apstiprināta, pateicoties ideoloģiski atšķirīgu partiju atbalstam?

Nu re, te jūs sākat pārbaudīt manu profesionalitāti. Es parasti izvairos runāt par lietām, kurās nejūtos profesionāla - padomju laikā tādus cilvēkus sauca "treplo šerokovo profiļa" (plaša profila pļāpa), bet es negribētu iegūt šādu apzīmējumu. Tā kā pēc savas specialitātes esmu "starptautībnieks", tad atbildēšu uz šo jautājumu nevis kā profesionālis, bet kā cilvēks, kurš vēro politiku. Pirmā mana reakcija ir - protams, vairākuma valdība ir labāka par mazākuma valdību, taču arī patreizējā situācijā es nesaskatu lielu traģēdiju. Manuprāt, traģēdija būtu, ja turpinātos vadoņa līnijas uzturēšana, kas ar katru nodzīvoto mēnesi tikai nostiprinātos. Tādēļ šajā jaunajā valdībā, kuras mūžs, iespējams, nebūs pārāk ilgs, es drīzāk saskatu "dziedniecisku" efektu - sapurināmies un paskatāmies, vai tiešām šie "jaunie laiki" bija tik jauni kā tika deklarēts, vai tiešām Latvija ir tik nestabila un neattīstīta valsts, ka mums ir vajadzīgs vadonis, vai Latvijā nav pienācis laiks sākt runāt pat ar tiem, ar kuriem mums nepatīk un negribas runāt, varbūt ir pienācis laiks sākt daudz vairāk rēķināties arī ar sabiedrību, nevis tikai to izmantot un manipulēt ar to, sakot: "Aiz manis stāv daudzi tūkstoši, kas pieprasa ārkārtas vēlēšanas un sauc ar dakšām un slotām ielās". Es neesmu pesimiste un nedomāju - tikai tāpēc, ka "Jaunais Laiks" un "Tautas partija" nevarēja vienoties, tagad ir gals klāt.

Un kā tas izskatās no malas - no starptautiskā viedokļa raugoties?

Tas izskatījās visai bēdīgi. Šeit nav runa par jauno valdību, jo uz to skatās visai cerīgi un pozitīvi - kā zināms, Latvija ir pirmā valsts Eiropā, kuras premjerministrs ir "zaļais". Turklāt uz šī ārkārtīgi negatīvā fona, kas ir saistīts ar izglītības reformu, valdībā tomēr ir cilvēki, kuri, nebaidoties no stāstiem par Maskavu un Kremļa roku, grib runāt ar cilvēkiem, kas ir izgājuši ielās. Neatkarīgi no tā, cik liela un spalvaina tā roka būtu, problēmas ir jārisina, nevis jāaizbildinās ar Maskavu un to, ka tur nekas nav līdzams. Tā var aizdzīvoties līdz ļoti nopietnām lietām. Savukārt, ja runājam par iepriekšējo periodu, kas sākās pagājušajā vasarā un turpinājās līdz šim janvārim, tad uz to skatījās ar diezgan lielām bažām. Bija daudzi neatbildēti jautājumi - piemēram, kāpēc jūs tērējāt miljonu referendumam, ja tai pat laikā nesakārtojāt arī likumdošanu, regulējošos dokumentus, neveidojāt aģentūras un iestādes, kas atbildēs par Eiropas Savienības naudas pārvaldīšanu? No ārpuses Latvija izskatījās pēc valsts, kas daudz runā, bet maz dara. Man arī ir ļoti žēl, ka pēdējā gada laikā mēs sevi esam nosaukuši par absolūti korumpētiem, jo tas, ko par mums citur pasaulē runā, ļoti lielā mērā ir mūsu pašu sarunāts. Es ne mazākajā mērā nejūtos ne korumpēta, ne korupciju uzturoša persona! Šādus piemērus varētu minēt ne vienu vien un tas man ir gan personiski, gan profesionāli skumji.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti