Foto: Krista
Gan mazākumtautību pārstāvju, gan Latvijas valsts interesēs ir tāda Latvijas - Krievijas tilta pastāvēšana, kas ir būvēts uz stabiliem un lojāliem balstiem, nevis plūstošām smiltīm un piektajām kolonnām.
Mazākumtautības kā indivīdu kopumi, kuru vēsturiskās izcelsmes vieta ir ārpus mītnes zemes, var uzskatīt gan par sabiedrības un valsts attīstību veicinošu faktoru, gan arī kavējošu. No pozitīvā viedokļa skatoties, mazākumtautību izcelsmes personas ar savām plašākajām kultūras, valodas, vietējo apstākļu zināšanām var veicināt sapratni starp valstīm. Dot pozitīvu ieguldījumu ekonomiskajā, politiskajā un kultūras sadarbībā. No otras puses, mazākumtautības daudzos gadījumos var tikt izmantotas kā piektā kolonna savas izcelsmes zemes politiskā, ekonomiskā vai kultūras iespaida palielināšanai mītnes zemē. Šajā gadījumā runa var būt par iejaukšanos suverēnas valsts iekšējās lietās un drošības apdraudējumu.
Lai izpētītu un veicinātu mazākumtautību organizāciju lomu Latvijas drošības un ārējā politikā, oktobra sākumā Latvijas Transatlantiskā organizācija ar Pasaules Brīvo latviešu organizācijas finansiālu atbalstu rīkoja politisku konferenci. Konferenci plaši apmeklēja ārvalstu diplomātiskais personāls, tai skaitā Krievijas vēstniecības pārstāvji. Šajā sakarā gribētu padalīties vairākās atziņās, kas radās šīs konferences rezultātā.
Pirmkārt, ir skaidrs, ka mazākumtautību izcelsmes zemes ir joprojām ieinteresētas attiecīgo mazākumtautību organizāciju pastāvēšanā, atšķiras tikai mērķi un metodes, kā šī interese un sadarbība izpaužas.
Otrkārt, izcelsmes zemes intereses lielā mērā nosaka mazākumtautību organizāciju darbības plānus un stratēģiju.
Daļa izcelsmes zemju, piemēram, Polija un Lietuva, redz attiecīgās Latvijas mazākumtautības kā tilta balstus starpvalstu attiecību uzlabošanai. Darba kārtībā nav, piemēram, politisku prasību, kuru sasniegšanai tās vēlētos izmantot šo mazākumtautību pārstāvjus. Lielā mērā šī politika atgādina Vācijas Veimāras republiku, kas līdz savas pastāvēšanas beigām (1933) centās nodalīt savas intereses no dažām reakcionārām baltvācu organizāciju interesēm, kuras nespēja samierināties ar Latvijas valsts īstenotām politiskām un ekonomiskām reformām. Šādos apstākļos baltvācu organizācijas veiksmīgāk integrējās mītnes zemes kultūrā, valodā un politiskajā vidē. Diemžēl Vācijā pēc Hitlera nākšanas pie varas attieksme pret baltvācu lomu Latvijā strauji mainījās. Baltvāciešus pārdeklarēja par vācu tautas sastāvdaļu, kas palīdz īstenot Vācijas intereses Latvijā. Rezultātā pieauga politiskā un ekonomiskā spriedze starp baltvāciešiem un etniskajiem latviešiem. Ieguvējs nebija neviens.
Mūsdienu apstākļos jāsecina, ka Krievijas politika attiecībā pret krievu mazākumu un krievu izcelsmes latviešiem drīzāk atgādina totalitārās Vācijas, nevis Veimāras republikas kursu. Pirmkārt, jau pats vārds “sootečestvenņiki” vai “tautieši” norāda uz etnisko, nevis pilsonisko aspektu prioritāti Krievijas politikā attiecībā uz Latviju – tiek uzsvērta šo Latvijas iedzīvotāju saikne ar mītnes zemi. Otrkārt, krievu mazākumtautības esamība tiek uzskatīta par darba un spiediena rīku, lai ietekmētu Latvijas iekšējo un ārējo politiku. Šajā sakarā jāatceras, ka jau 1992.gadā Krievijas ārpolitikas eksperts Sergejs Karaganovs uzsvēra 3 tēzes:
Krievu tautiešu esība kaimiņzemēs ir atbalstāma;
Krievu mazākumtautību organizācijām jāsniedz finansiāls atbalsts;
Jāveicina krievu valodas nostiprināšanās šajās valstīs.
Lielā mērā Krievija kā PSRS mantiniece īsteno šos principus dzīvē attiecībā uz visām kaimiņvalstīm, tai skaitā uz Latviju. Ko tas nozīmē? Pirmkārt, Krievija atzīst, ka nav vēlama krievu patiesa integrācija mītnes zemes kultūrā un valodā, jo tad mazināsies krievu iedzīvotāju atšķirīgās, kolektīvās identifikācijas iespējas. Nebūs vairs tik daudz “sootečestvenņiku”. Tas, savukārt, mazinās Krievijas ietekmes iespējas uz Latviju, jo vietējie krievi varētu vairāk sākt identificēties ar latviešiem. Šajā sakarā arī jāskata Krievijas vēlme visiem līdzekļiem apturēt mazākumtautību izglītības reformu, tai skaitā atbalstot dažādas mazākumtautību organizācijas un to akcijas. Otrkārt, ir sagaidāms Krievijas oficiāls un neoficiāls finansiāla atbalsta pieaugums tām mazākumtautību organizācijām, kas vēlēsies kavēt mazākumtautību integrācijas procesu, izvirzot politiski nesamērīgas prasības, piemēram, pilsonības likuma principu pārskatīšana un izglītības reformas apturēšana. Sagaidāms, ka tiks darīts viss, lai šīs organizācijas apvienotu autoritatīvu personību vadībā. Tajā pašā laikā tiks kavēta to mazākumtautību organizāciju izaugsme, kuras iestājas par integrācijas un savstarpējās saskaņas veicināšanu Latvijas sabiedrībā. Treškārt, krievu valodas nostiprināšanai tiks izmantotas gan mazākumtautību, gan starptautiskās organizācijas, gan krievu valodas masu mediji Latvijā.
Nepretendējot uz vispusīgu šīs kompleksās situācijas analīzi, gribētu norādīt, ka šajā situācijā daudz kas tomēr ir gan mazākumtautību organizāciju, gan arī Latvijas valsts struktūru ziņā. Pirmajām jāsaprot, ka savu interešu tieša vai netieša identifikācija ar Krievijas politiskajām interesēm kaitē šo organizāciju ilglaicīgai patstāvībai, kā arī sadarbībai ar valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī citām nevalstiskajām organizācijām. Valstij jāsaprot, ka mazākumtautību izcelsmes latviešus un Latvijas iedzīvotājus nedrīkst mērīt pēc vienas olekts. Ir steidzīgi jāveicina to mazākumtautību organizāciju attīstība un sadarbība ar valsts institūcijām, kurām nav saistība ar izcelsmes zemes interesēm izdarīt politisko spiedienu uz Latvijas valsti. Tāpat jāveicina integrētas mazākumtautību elites un viedokļu paudēju apzināšana un iesaistīšana valsts politiskajā elitē. Gan mazākumtautību pārstāvju, gan Latvijas valsts interesēs ir tāda Latvijas – Krievijas tilta pastāvēšana, kas ir būvēts uz stabiliem un lojāliem balstiem, nevis plūstošām smiltīm un piektajām kolonnām.