Mazākumtautību NVO – lūdzēju psiholoģijas upuri? 0

Kamēr mazākumtautību nevalstiskās organizācijas Latvijas sabiedrībā jūtas kā aiz žoga – kaut arī skaista un ar “domofonu’ aprīkotas, bet tomēr žoga, tikmēr uz pārmaiņām grūti cerēt, tā skan viena no atziņām, izvērtējot, kādas ir NVO iespējas un spējas ietekmēt valsts varas lēmumus.

Ar Viktoru Stefanoviču, Irinu Viņņiku, Denisu Hanovu, Vjačeslavu Vasinu, Vladimiru Sokolovu, Midhatu Satdanovu, Gitu Umanovsku, Eiženiju Aldermani, Uldi Lielpēteru un Nilu Saksu sarunājas Anna Stroja, portāla dialogi.lv redaktore

Iesaki citiem:

Anna Stroja: Diskusijas sākumā es gribētu konkretizēt tās ietvarus. Manuprāt, mums jāatrod atbilde uz vienu vienīgu jautājumu: ko darīt, lai mazākumtautību nevalstiskās organizācijas politikas veidošanās procesā no lūdzējiem pārtaptu par pilntiesīgiem valsts partneriem? Atļaušos arī nosaukt trīs faktorus, kuri šodien visbūtiskāk ietekmē dialoga veidošanos starp valsts varu un trešo sektoru. Pirmkārt, tā ir Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, kas paredz paaugstinātas prasības pret līdzdalības politiku. Otrkārt, ir uzsākts darbs pie Sabiedrības integrācijas valsts programmas jaunās redakcijas, kur valstij neiztikt bez mazākumtautību pārstāvju līdzdalības. Visbeidzot, radikāla noskaņojuma pastiprināšanās nelatviešu vidū, kas izpaužas kā dažu krievu NVO aicinājumi boikotēt ikvienu integrācijai veltītu pasākumu, ieskaitot pat bērnu sporta svētkus. Vēl piebildīšu, ka mēs apzināti atstāsim ārpus šīs sarunas ietvariem jautājumu par mācībvalodu vidusskolās jeb skolu reformu. Lūgšu katru trešā sektora pārstāvi īsi raksturot savas organizācijas lomu dialogā ar valsts varu: kas jūs esat – lūdzējs vai partneris?

Vjačeslavs Vasins, NVO “Pilsoniskā iniciatīva 21” padomes sekretārs: Mēs aktīvi izmantojam visas iespējas iegūt finansējumu. Protams, esam spiesti būt lūdzēju lomā. Piemēram, mēs lūdzām palīdzību Rīgas domei jautājumā par telpu īri uz atvieglotiem noteikumiem. Bez panākumiem. Tā rezultātā es secinu, ka valsts neatbalsta trešo sektoru.

Griežoties pēc palīdzības, man bieži nākas uzklausīt jautājumu, cik biedru ir mūsu organizācijā. Taču tikai aitas skaita pēc galvām. Strādājam nelielā komandā, tomēr es uzskatu, ka efektīvi. Mēs neuzskatām sevi par „krievu sabiedrisko organizāciju”, un nekad neesam atbalstījuši boikota ideju. Mūsu mērķis ir sadarboties ar valsts institūcijām pilsoniskas sabiedrības attīstības jomā, atbalstīt naturalizāciju un sabiedrības integrāciju. Mums ir labas attiecības ar Naturalizācijas pārvaldi (NP), Īpašu uzdevumu ministrijas sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu (ĪUMSILS), kontaktējāmies arī ar Ārlietu ministriju.

Vladimirs Sokolovs, Pilsoņu un nepilsoņu apvienības līdzpriekšsēdētājs: Nekad neatsakos no iespējām iegūt finansējumu. Ja donoru mērķi sakrīt ar maniem, kādēļ gan nepaņemt no viņiem naudu? Mēs piedalījāmies jau pašā pirmajā projektu konkursā, kuru finansēja Amerikas fonds „Freedom House” un kuru īstenoja NP. Esam saņēmuši naudu no Rīgas domes. Esam iesnieguši pieprasījumus Sabiedrības integrācijas fondam (SIF). Ir tāda paruna: kurš maksā, tas pasūta mūziku. Tādējādi rodas jautājums: vai nu tu „gulies” zem tā, kas tev maksā, vai arī centies saglabāt neatkarību savas organizācijas statūtu ietvaros? Mēs dodam priekšroku otrajam.

Midhats Satdanovs, Austrumu tautu centra prezidents: Dzīvojot citas tautas vidū, ir svarīgi apzināties savu piederību un sadarbību – gan ar šo tautu, gan ar saviem tautiešiem. Mūsu projekti tiek veidoti tā, lai nostiprinātu šīs jūtas. Mēs sākām ar konkursu Latvijas tatāriem, kurā katrs varēja parādīt savas prasmes kulinārijā, rokdarbos. Pēc tam mēs Etnogrāfijas muzejā organizējām nacionālos svētkus „Sabantuj”. Svarīgākais bija pārliecināties, ka kaut ko protam, parādīt sevi. Pagājušajā gadā ieguvām SIF grantu. Ja ir skaidri redzams rezultāts, tad arī valdība labprāt atbalsta mūsu aktivitātes.

Gita Umanovska, Rīgas Ebreju kopienas izpildirektore: Ebreju kopiena apvieno ap 25 organizāciju. Tā ir sanācis pa visu mūsu garo vēsturi, ka protam iztikt paši. Kopienai pašai sevi jāuztur – ar biedru naudu, ziedojumiem no saviem locekļiem, starptautiskiem ebreju fondiem, pateicoties kuriem mēs varam nodrošināt saviem ļaudīm sociālu palīdzību. Vienīgais, kas interesē kopienu – lai likumi neapdraudētu mūsu pastāvēšanu. Patreiz galvenā rūpe ir atgūt to, kas piederēja kopienai pirms 1940.gada, jo tiesības atgūt nekustamo īpašumu ir dotas tikai reliģiskām draudzēm. Ja mēs atgūtu divas trīs savas ēkas, tad ebreju kopiena varētu noņemt no valsts slogu uzturēt mūsu kopienas biedru vajadzības kultūras, izglītības vai sociālās aprūpes jomā.

Mēs visu laiku dzirdam: ebreji ir bagāti, tāpēc viņiem nevajag naudu dot. Paldies Dievam, gan SIF, gan ĪUMSILS dod naudu tiem, kuri prot pareizi lūgt, pareizi darboties un pareizi atskaitīties. Mēs to nedarām bieži, bet šad tad naudiņa arī mums tiek, un mums nav par ko sūdzēties. Patreiz piedalāmies vienā lielā ES projektā kopā ar citām mazākumtautību organizācijām. Un es jums pateikšu godīgi, cik reizēm man ir nepatīkami dzirdēt dažu cilvēku pretenzijas pret valsti, ja viņiem tiek dotas iespējas piedalīties, dziedāt, dejot, braukt, mācīties – darīt kaut ko savas organizācijas un savas tautības labā!

Viktors Stefanovičs, Latvijas ukraiņu biedrības līdzpriekšsēdētājs: Ja nebūtu ĪUMSILS, neviens nezinātu, kas mēs esam un kā mūs sauc. Taču sekretariātam mēģina uzvelt atbildību praktiski par visu, kas notiek ar mazākumtautībām, un no ministra Muižnieka periodiski tiek taisīts pilnīgs kompots. Jau pirms tam mums bija kontakti ar NP, taču mūs neviens nekur neaicināja. Protams, mēs varam iet un lūgties, taču tāpat ir skaidrs, ka mēs nevienam neesam vajadzīgi. Dialogam ar mazākumtautībām produktivitāte būs augstāka, ja tās vēlēsies uzklausīt vēl kāds, izņemot ĪUMSILS.

Es neesmu īgņa, tomēr jūtos norūpējies par radikālā noskaņojuma pieaugumu. Lai veidotos sekmīgs dialogs, valdības pārstāvjiem būtu jāiemācās sarunāties ar cilvēkiem. Ja būs aicinājums, būs arī atsaucība. Tostarp dialoga modelis jāmeklē ne tikai un ne tik lielā mērā kultūras jomā.

Irina Viņņika, ĪUMSILS Mazākumtautību lietu departamenta vadītāja: Es šobrīd izsakos kā trešā sektora pārstāve, esmu NVO Mazākumtautību bērnu un jauniešu programmas „Zelta kamoliņš” valdē. Esmu pieradusi pie daudzpusīgas identitātes, un interešu konfliktu šeit nesaskatu, jo jebkurā gadījumā runāju par sektora problēmām.

Mēs sākām kā vecāku – entuziastu grupa, kas gribēja palīdzēt saviem bērniem. Vēlāk pēc mūsu nosacītās skalas pārvietojāmies uz lūdzēju pozīcijām. Taču šodien atrodamies diezgan tuvu tam, lai uzskatītu sevi par valstī notiekošo procesu pilntiesīgiem dalībniekiem. Mēģināsim noteikt robežu starp jēdzieniem „lūdzējs” un „grantu saņēmējs”. Es uzskatu, ka cilvēki, kas raksta projektus, aizstāv savas idejas, ir nevis lūdzēji, bet gan ideju pārdevēji. Un šīm idejām atrodas pircējs - Sorosa fonds, SIF, Baltijas- Amerikas partnerības programma un citi.

Šobrīd valsts varas un NVO sadarbības mehānisms jau ir izstrādāts pietiekami detalizēti. Minēšu piemēru- NVO drīkst sūtīt savu pārstāvi uz ministriju valsts sekretāru iknedēļas sanāksmi.

Anna Stroja: Man ir jautājums mūsu viesiem. Kurš no jums kaut reizi ir izmantojis šādu iespēju?

Gita Umanovska: Es, piemēram, par to neko nezinu.

Irina Viņņika: Es atbildēšu: neviens. Nevienas mazākumtautību NVO rīcībā nav tāda līmeņa ekspertīzes, kāda nepieciešama, lai piedalītos šajās sanāksmēs. Nav neviena pētījuma, kādēļ tik ļoti atšķiras aktivitātes līmenis un kapacitāte latviešu un nelatviešu NVO. Tā nu tas ir. Ārvalstu sponsori, norūpējušies par pilsoniskas sabiedrības attīstību, atbalstīja latviešu organizācijas, neiedziļinoties situācijas niansēs, kamēr mazākumtautības lepni stāvēja maliņā.

Un tagad ieskatīsimies nākotnē. Ārvalstu fondi aiziet. Kas nāks viņu vietā? Mēs meklējām alternatīvos finansējuma ceļus. Taču kā gan NVO vadītājiem, kuri strādā pamatdarbā un papildus veic sabiedrisko darbību, vēl apgūt arī uzņēmējdarbību? Tostarp pie mums absolūti neeksistē tāda lieta kā valsts un pašvaldību funkciju pilnvaru deleģēšana NVO sektoram (es šeit pirmām kārtām domāju mazākumtautību līmeni. Tās NVO, kas darbojas sociālajā sfērā, jau ir sākušas šīs funkcijas pārņemt). Taču Satversmes 114. pants garantē nacionālās identitātes, valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību. Manuprāt, to tad arī var un vajag deleģēt mazākumtautību NVO. Tieši tad mēs vairs nebūsim lūdzēji un mums nevajadzēs knapi turēties izdzīvošanas līmenī, un mēs varēsim pilnvērtīgi attīstīt savu organizāciju. Mēs būsim valsts pasūtījuma izpildītāji.

Anna Stroja: Paldies, Irina. Domāju, jūs ļoti precīzi raksturojāt situāciju: laiks pāriet jaunā līmenī. Es pāreju pie mūsu sarunas otrās kārtas un dodu vārdu izpildvaras pārstāvjiem.

Eiženija Aldermane, Naturalizācijas Pārvaldes priekšniece: Šajā kontekstā jārunā par valsts iestāžu atbildību, jo līdzdalība ir valsts politika. ĪUMSILS būtu nepieciešams novadīt īpašu semināru valsts iestāžu atbildīgajām amatpersonām, kurā izrunāt valsts iestāžu un NVO sadarbības nākotni. Vēl arvien pastāv valsts iestāžu neuzticība NVO sektoram: ko nu tie spēj? Savukārt sabiedrība vairāk uzticas tieši NVO, nevis valstij. Bet NVO lielākai daļai ir pārliecība, ka valsts negrib ar viņiem sadarboties, ir viņu pretinieks un labāk turēties no tās tālāk.

Mēs esam viena no nedaudzajām valsts iestādēm, kas strādā ar mazākumtautībām un ar pilsoniskās līdzdalības jautājumiem, un mums ir pārstāvniecība visā Latvijā. Kad mēs rakstījām sabiedrības integrācijas programmu, es turējos pie tā, ka nedrīkstam likt galveno akcentu uz kultūru. Jo tieši no tā rodas arī šī valsts iestāžu attieksme pret NVO: “Padejo, padzied vienreiz gadā, uztaisa vienu izstādi – nu, un kas no tā?” Mēs uzsvērām pilsoniskās līdzdalības jautājumu. Jo arī mazākumtautību NVO ir atbildīgas par to. Es šo aspektu mazākumtautību NVO darbībā neredzu, lai gan ir pagājuši četri gadi.

Mēs esam gatavi ne tikai runāt par pilsonības iegūšanas jautājumiem mazākumtautību NVO sanāksmēs, bet arī, piemēram, uzspēlēt naturalizācijas eksāmenu. Bet neviena mazākumtautību biedrība nav vēl mūs uzaicinājusi. Pirms vairākiem gadiem mēs piedāvājam mazākumtautību NVO organizēt latviešu valodas kursus. Par velti, jo mums bija tam dota nauda. Mēs uzaicinājām cilvēkus, aiznesām materiālu kaudzi. Vai jums šķiet, ka kaut vai viena biedrība to izmantoja? Neviena, pat neatzvanīja. Tad par ko mēs runājam? Vai kaut vai viena apmeklē mūsu informācijas dienas?

Viktors Stefanovičs: Es gan biju, paņemu materiālus, aiznesu saviem biedriem.

Eiženija Aldermane: Paldies par to! Lūk, šī ir tā līdzatbildība!

Anna Stroja: Kā Jūs skaidrojat šo neatsaucību?

Eiženija Aldermane: Pirmkārt, pieņemu, ka varbūt daži pasākumi notiek ķeksīša pēc. Otrkārt, ļoti novecojušās mazākumtautību NVO sastāvs: 70-80% no šiem cilvēkiem dzīvo pagātnē, nevis nākotnē, nav redzama apzināta sadarbība ar jaunatni. Visās konferencēs var redzēt vienmēr vienus un to pašus cilvēkus.

Anna Stroja: Ja kāda mazākumtautību NVO, līdzīgi kā pirms vairākiem gadiem to darīja klātesošais Vladimirs Sokolovs, ieteiks mainīt likumu, piemēram, lai tiktu dotas pašvaldību vēlēšanu tiesības nepilsoņiem, vai jūs būsiet gatavi uzņemt šo sabiedrisko organizāciju?

Eiženija Aldermane: Pirmkārt, mums nav likumdošanas iniciatīvas tiesību. Mēs varam izteikt tikai priekšlikumus. Dažus grozījumus Pilsonības likumā ĪUMSILS ir izstrādājis kopā ar mums. Bet es domāju, ka viņi uz nezināmu laiku ir iegūluši Ministru kabinetā.

Papildus tam, es uzskatu, ka vajadzētu atdzīvināt ideju par Tautu foruma organizēšanu, kas būtu vērsts uz nākotni, uz savstarpēju sadarbību.

Viktors Stefanovičs: Mūsu biedrība pēdējos četros gados vairākas reizes piedāvāja to organizēt.

Anna Stroja: Kuram tad tas būtu jāorganizē?

Viktors Stefanovičs: Nu, augstākajā līmenī.

Eiženija Aldermane: Piekrītu. Svarīgi, lai šis pasākums būtu ar visnopietnāko ievirzi. Manuprāt, mēs nekad pēc 1991.gada neesam bijuši tik bīstamā sabiedrības sašķeltības situācijā kā šobrīd. Mēs mierīgi vērojam, kā radikālisms soļo pa Latviju, un pretējās reakcijas faktiski nav.

Anna Stroja: Kādi ir Kultūras ministrijas mehānismi sadarbībā ar mazākumtautību NVO?

Uldis Lielpēters, Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks: Būtībā visas galvenās politiskās iniciatīvas, kas ir nākušas no Kultūras ministrijas puses, tapušas sadarbībā ar nevalstisko sektoru. Mūsu uzstādījumi ir kvalitatīva un daudzveidīga kultūras procesa attīstība, kā materiāla, tā arī nemateriāla kultūras mantojuma saglabāšana un kultūras dialogs. Sadarbību ar trešo sektoru mēs nešķirojam “pēc tautības”. Piemēram, mēs finansējam no valsts budžeta muzeju Ebreji Latvijā, jo muzejam ir svarīga sabiedriskā misija, tas ir ļoti kvalitatīvs, izgāja valsts akreditāciju. Latvijas Kultūrkapitāla fonds, kas nodrošina finansējumu, darbojas pēc vienotiem principiem, un šeit nav faktiski ne pozitīvās, ne negatīvās diskriminācijas. Jautājums par mazākumtautību NVO priekšroku ir tas pats ka par atbalstu reģioniem: pazemināt kvalitātes kritērijus mēs nevēlamies. Un ir taču citas programmas, tai skaitā Sabiedrības integrācijas programma, kuru darbībā neapšaubāmi saskatāmas šīs pozitīvās diskriminācijas pazīmes.

Anna Stroja: Kā Jūs komentētu Viņņikas kundzes teikto par 114. Satversmes pantu un par iespēju deleģēt kādas ministrijas funkcijas mazākumtautību NVO?

Uldis Lielpēters: Deleģēšanas pamatprincipus nosaka Valsts pārvaldes iekārtas likums, kas nozīmē, ka deleģēta tiek funkcija, kas ir noteikta kādas iestādes nolikumā vai normatīvā aktā. Turklāt nevis daļa no šīs funkcijas, bet šī funkcija kopumā un pie nosacījuma, ka NVO spēj vismaz tik pat labi to darīt, un tas neizmaksā dārgāk. Šaubos, vai mēs varam deleģēt kādai mazākumtautību NVO mazākumtautības nacionālas kultūras saglabāšanu.

Irina Viņņika: Bet ministrijas funkcija ir Dziesmu svētku rīkošana. Ja mēs lemsim, ka arī mazākumtautību jauniešu festivāliem ir valstiska nozīmē, tad šī funkcija ir deleģējama.

Nils Sakss, Sabiedrības integrācijas fonda direktors: Festivāla organizēšana tomēr nav valsts pārvaldes funkcija, bet valsts var dot pasūtījumu to organizēt.

Anna Stroja: Vai to var atbalstīt SIF?

Nils Sakss: Ļaujiet man sākt nedaudz plašāk. Pirmkārt, pētot citu valsti pieredzi, Latviju var uzskatīt par labu piemēru - iespējas mums neapšaubāmi ir. Cits jautājums, cik katrs no šīm iespējām izmanto. Teikt, ka valsts nerūpējas vai ignorē sektora vajadzības, nevajadzētu. Un ja mēs sakām: “NP vai ĪUMSILS vai SIF ir tie labie”, tad valsts ir labā, jo šīs visas ir valsts institūcijas, un valsts nav abstrakta.

Otra lieta, ja runājam par ES finansējumu, tad atcerēsimies, ka tā ir valsts budžeta sastāvdaļa. Un tā nauda, ko iegūstam projektiem no PHARE programmas ir arī valsts nauda, kas aiziet nevalstiskajam sektoram, jo par to ir noslēgts līgums starp Briseli un Latvijas valdību. Līdz ar to es negribu piekrist cipariem, kuri patreiz bieži minēti, ka no visa NVO finansējuma valsts daļa ir tikai 8%.

Var, protams, domāt, ka viss notiek tā: NVO aizies uz SIF un ja fondam projekts patiks, to atbalstīs. Taču NVO ir tās, kuru dēļ SIF ir izveidots, un viņām ar tādu attieksmi ir jānāk pie mums. Paskatieties uz uzņēmējiem! Viņi saka: mums vajag tādus un tādus kritērijus ES struktūrfondu sadalē, viņi nenāk kā lūdzēji. Tas pats ir ar pašvaldībām. Tātad ir jāmaina lūdzēja psiholoģija.

Kas attiecas uz funkciju deleģēšanu un 114.pantu. Viens no SIF atbalsta virzieniem ir tā saucamais dāvinājums. Ja viena mazākumtautību organizācija grib rīkot kultūras pasākumu, tad mēs tai pilnībā uzticamies. Mūsu vadlīnijās nekas nav teikts par to, kādam ir jābūt šim pasākumam. Cits jautājums ir tie projekti, kas nav ne deleģējumi, ne dāvinājumi, bet granti, kur Fonds uzliek zināmus nosacījumus atbilstoši Sabiedrības integrācijas programmas pamatnostādnēm. Tādejādi mēs neatbalstīsim nevienu projektu, kas veicina divkopienu valsti. Bet šis rāmis ir pietiekami vispārīgs, lai katra organizācija varētu atrast savu konkrēto vietu. Ir arī jāuzsver, ka pašas organizācijas labprātāk izvēlas kultūras pasākumu nišu. Pilsoniskās sabiedrības sekmēšana patreiz ir SIF prioritāte. Finansējums tam arī ir. Nu redzēsim, kas būs ar šā gada konkursu, bet liekas, ka pamatā atkal būs kultūras pasākumi.

Anna Stroja: Vai šeit pārstāvētās NVO ir izmantojušas SIF piedāvājumus?

Viktors Stefanovičs: Mēs piedalījāmies konkursā, bet neguvām atbalstu.

Vladimirs Sokolovs: Ar vienu savu projektu mēs pat dabūjam 40 punktus izvērtēšanā, bet pie naudas netikām. Sacīja, ka nauda beigusies.

Vjačeslavs Vasins: Mēs sadarbojamies ar SIF, un varu izteikties par to ļoti pozitīvi. Bet es mazliet apšaubu viņu ekspertu kvalitāti vai tālredzību.

Nils Sakss: Katru projektu vērtē pieci cilvēki. Mums ir noteikti kritēriji, bet katram ir sava izpratne, un viedokļi vērtēšanas komitejā ir atšķirīgi. Ekspertus mēs izvēlamies atklātā konkursā, bet rodas cits jautājums: vai cilvēki grib veltīt laiku un nākt fondā strādāt?

Deniss Hanovs, ĪUMSILS Mazākumtautību lietu departamenta vadītājas vietnieks: Mums ir jārunā par mazākumtautību fenomenu un problēmu nedaudz plašāk. Jāprecizē tas, ka mazākumtautības funkcionē kā daļa no Latvijas sabiedrības, nevis dzīvo aiz žoga – kaut vai skaista un moderna žoga, ar “domofonu”, bet tomēr aiz žoga, kur viņus ir viegli saskatīt, kontrolēt vai ierobežot. Modernajā sabiedrībā cilvēkiem ir ne tikai etniskā identitāte, bet arī citas. Tā ir jaunā stratēģiskā vīzija, kas visiem būtu jāattīsta – gan valsts pārvaldei, gan mazākumtautību organizācijām. Mazākumtautībām ir jāpaplašina savas vīzijas, un nav tikai jāsaglabā un jāattīsta sava etniskā kultūra, bet arī jāskatās, kā šī kultūra ir savienojama ar vairākiem citiem uzdevumiem. Un ja mēs no mazākumtautību pārstāvjiem nemitīgi dzirdēsim “jūsu valsts”, “jūsu ierēdņi”, “jūsu politika”, rezultāta nebūs.

Anna Stroja: Vai, jūsuprāt, Latvijai būtu svarīga mazākumtautību juridiska definīcija, un vai šādas definīcijas izstrādē – kaut vai Eiropas Padomes Vispārējās mazākumtautību tiesību aizsardzības konvencijas sakarā – ir jāiesaista mazākumtautību NVO?

Deniss Hanovs: Noteikti tā ir ļoti svarīga, bet neviens nevar sēdēt pie galda, to izdomāt un prezentēt citiem. Arī šis jautājums ir ilgstošas, publiskas apspriešanas rezultāts.

Viktors Stefanovičs: Nekādā gadījumā nedrīkst uzticēt šīs definīcijas izstrādi sabiedrībai! To var darīt tikai zinātnieki!

Eiženija Aldermane: Piekrītu.

Deniss Hanovs: Vairākos starptautiskos dokumentos ir noteiktas iespējas indivīdam atzīt to, ka viņš vai viņa pieder pie mazākumtautības vai ka viņš nevēlas piederēt pie tās. Arī šajā konvencijā, kas pie mums ir ļoti problemātisks fenomens, to varētu pavērst pozitīvā gaisotnē. Ja kāds grib sevi uzskatīt par majoritātes pārstāvi, tad ir jānodrošina, ka lielākā kopiena to akceptē. No otras puses, ja es izvēlos otru ceļu un sevi definēju kā mazākumtautības pārstāvi, tad arī esmu brīvs savā izvēlē un valstij tā ir jārespektē.

Gan presē, gan internetā Krievu skolu atbalsta štāba līderi aktīvi piedāvā krievu tautības cilvēkiem reģistrēties, lai izveidotu Krievu kopienu. Vai šis dibinājums Jūsuprāt būtu leģitīms?

Irina Viņņika: Jautājums ir, ko viņi grib reģistrēt? Sabiedrisku organizāciju? Vai cenšas aizstāt Iedzīvotāju reģistru? Vai vēlētāju reģistru, lai vēlētu krievu parlamentu? Mums ir poļu kopiena – ap 60 000 cilvēku. Ja, tā ir kopiena, bet to pārstāv Poļu savienība, NVO, skolas, reliģiskās draudzes. Kopiena nav juridisks jēdziens, tāpēc tie, kuri proklamē Krievu kopienas izveidi, pretendē uz to pašu nosaukumu, kurš ir jau reģistrēts vienai citai sabiedriskai organizācijai.

VjačeslavsVasins: Runa ir nevis par organizācijas izveidi, bet par centieniem leģitimēt divkopienu valsti!

Eiženija Aldermane: Viņi var būt pret valsts politiku, bet nevis pret valsts iekārtu, pret Satversmi. Krievu parlamenta izveidošana – tas ir jau pret valsts iekārtu, jo Latvija nav federālā valsts.

Vladimirs Sokolovs: Tas notiek tāpēc, ka mazākumtautību vidū ir aizdomas, ka notikusi valsts varas privatizācija no latviešu kopienas puses. Ja mums izdosies pārvarēt šo priekšstatu, viss parējais – neuzticība, atsvešinātība – arī tiktu pārvarētas.

Anna Stroja: ĪUMSILS ietvaros darbojas Konsultatīvā padome, kurā ietilpst vairāku mazākumtautību NVO pārstāvji. Pastāstiet lūdzu sīkāk par tās darbību.

Irina Viņņika: Konsultatīvā padome ir mehānisms, kas ir izgudrots jau sen. Tāda ir Izglītības ministrijā, kādreiz bija pie Valsts prezidenta. Mūsu sekretariātā tā ir izveidota jo mūsu ministrs grib zināt, ko domā šīs sabiedrības daļas pārstāvji. Mēs gribam, lai arī no “mūsu klientu” puses (kā mēs saucam mazākumtautību NVO sektoru) izaugtu ekspertu grupa, kuri tad varētu aiziet uz sabiedrisko apspriešanu valsts sekretāru sanāksmē un vēl tālāk.

Anna Stroja: Kā pacelt to kvalitāti?

Irina Viņņika: Apmācīt, informēt. Un vēlreiz - apmācīt, informēt! Jo griba cilvēkos ir. Jo vairāk cilvēks ir izglītots un informēts, jo lielāka viņam ir lojalitāte arī pret valsti. Jo tad viņš izprot, kas notiek valsts pārvaldes līmenī, kā tā darbojas, un kur vajag meklēt risinājumus.

Anna Stroja: Vai jums ir savs budžets, lai apmācītu un informētu?

Irina Viņņika: Maziņš, bet ir. Mums ir 314 “klientu”, un mēs visus informējām par šo iespēju.

Anna Stroja: Cik tad ir atsaukušies?

Irina Viņņika: Tagad 60, sākumā bija 15 vai 20. Ar padomi tā pati problēma – lai runātu par likumprojektu, tas ir jāizlasa, jāizprot, tam jāvelta savs laiks. Un atrast 13 Konsultatīvas padomes locekļus mums nākas ar asarām.

Anna Stroja: Es lūgšu ļoti īsu atbildi uz ļoti īsu jautājumu: vai jūs piedalīsieties jaunās valsts integrācijas programmas izstrādē?

Nilss Sakss: Jā.

Eiženija Aldermane: Nē. Jo jaunas programmas rakstīšana nozīmē sabiedrības integrācijas jautājuma izgāšanos. Programmas aktualizēšanā vai prioritāšu noteikšanā – jā, ar abām rokām.

Gita Umanovska: Jā, ja šī iespēja tiks dota.

Anna Stroja: Kurš tad to dos, Dievs Kungs, vai?

Gita Umanovska: Es šodien pirmoreiz dzirdu, ka ar šo programmu kaut ko darīs. Ja es nezinu, ticiet man, neviens cits ebrejs arī nezin. Varbūt tas notiek slepeni. Informācijai jābūt plašāk pieejamai.

Midhats Satdanovs: Es piedalīšos. Jo svarīgi, lai tā nebūtu palaista no augšas, kā piecgades plāns.

Vladimirs Sokolovs: Bet tikai no apakšas arī jēgas nav. Esmu piedalījies darbā pie pirmās redakcijas un to darīšu tagad, ja redzēšu kaut kādu jēgu.

Vjačeslavs Vasins: Jā, jo citas integrācijas mums nav, lai kā mēs to varbūt gribētu.

Irina Viņņika: Sekretariāta uzdevums ir īstenot sabiedrības integrācijas programmu, un tajā ir rakstīts, ka programma laiku pa laikam jāizvērtē un jāaktualizē. Darīšu visu iespējamo, lai darbā būtu pārstāvētas tās sociālas grupas, kurām draud marginalizācija un atstumtība.

Deniss Hanovs: Noteikti jā. Bet trešajam sektoram jāiet savs ceļš. Viņiem jāeksistē nevis valsts paspārnē, bet autonomi. Tas ir grūti, bet bez tā nevar.

Viktors Stefanovičs: Nepiedalīsimies nekādā veidā, jo neviens no mūsu 23 ierosinājumiem iepriekšējā redakcijā netika ņemts vērā. Bet tādas sarunas kā šodien ir jāturpina.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti