Atslēgvārdi:

Mazākumtautību izglītība: jāpēta reformas oponentu nostāja 1

Recenzija pārskatam "Ceļā uz sociālo saliedētību un labklājību. Pārskats par izglītību Latvijā 2000. gadā"

Iesaki citiem:

Mazākumtautību izglītība, it sevišķi bilingvālā izglītība un mācībvaloda vidusskolā, šobrīd ir jautājums, kurš joprojām izsauc asas diskusijas un šķeļ Latvijas sabiedrību. Tas ir ne tikai izglītības, bet arī viens no būtiskākajiem etnopolitikas jautājumiem. No vienas puses, valsts valodas kā mācībvalodas ieviešana mazākumtautību skolās nozīmē vienotas nacionālās izglītības sistēmas izveidi, lai skolēni, beidzot mācības, būtu konkurētspējīgi tālākās studijās un darba tirgū neatkarīgi no dzimtās valodas. Viens no šādas konkurētspējas priekšnosacījumiem ir valsts valodas prasme, kura paplašina komunikācijas un mobilitātes iespējas darba tirgū [1]. No otras puses, bilingvālās izglītības reforma vistiešākā veidā ir saistīta ar mazākumtautību tiesībām iegūt izglītību dzimtajā valodā. Uzskati par bilingvālās izglītības reformu sabiedrībā, mazākumtautību tiesībām un krievu skolu statusu ir dažādi. No tā, cik veiksmīgi šis jautājums tiks risināts, t.i., vai tiks sasniegts konsenss par mazākumtautību izglītības jautājumiem, būs atkarīgas arī etniskās attiecības valstī un iesākto sabiedrības integrācijas pasākumu efektivitāte. Mazākumtautību izglītības politikas realizācija būs atkarīga no valsts un mazākumtautību sadarbības, kura līdz šim laikam bieži vien nav bijusi produktīva.

Visbiežāk diskusijas un viedokļi par mazākumtautību izglītības problēmām tiek atspoguļoti masu medijos, preses izdevumos, kuri, kā atzīst paši Pārskata par izglītību Latvijā autori, bieži nav analītiski, bet emocionāli un pamatā noraidoši. Pārskats par izglītību Latvijā piedāvā politikas analīzes kritērijiem atbilstošus rakstus, kuri sistemātiski, pamatoti atsedz mazākumtautību izglītības problēmas un ierosina dialogu jaunajā diskusijas telpā - internetā. Pārskats par izglītību Latvija piedāvā dziļu, informācijas bagātu un interesantu bilingvālās izglītības reformas analīzi (Elmārs Vēbers "Bilingvālās izglītības reforma") un mazākumtautību izglītības politikas veidošanas analīzi (Broņislavs Zaļcermans, Natālija Rogaļeva "Mazākumtautību izglītības politika Latvijā: kas un kā to nosaka?"). Īsumā vēlētos komentēt katru no šiem rakstiem un nobeigumā izteikt dažas atziņas par pētījuma kopsavilkumu.

Elmārs Vēbers analizē bilingāvālās izglītības reformas vadības problēmu, īpašu uzmanību veltot dažādiem šķēršļiem, kas kavē sekmīgas politikas īstenošanu: nepilnības likumdošanā, finansējuma trūkumu, skolotāju nesagatavotību u.c. Pēc recenzijas autores domām, raksta autors nepietiekošu uzmanību velta dažādu politisko aktieru (jeb politikā iesaistīto grupu) interesēm. Tas īpaši izpaužas attiecībā uz mazākumtautību nostāju un viedokļiem par bilingvālās izglītības reformu.

Pirmkārt, nav pietiekoši analizēta reformas oponentu nostāja jeb "emocionāli noraidošas un kritiskas attieksmes" cēloņi. Iespējams, krievu masu mediju negatīvā attieksme pret mazākumtautību izglītības politiku ir haotiskas reformas īstenošanas sekas un liecina par to, ka svarīgi ar mazākumtautību izglītību saistītie jautājumi līdz šim nav atrisināti. Autors arī raksta, ka "vēl joprojām daudzas krievu mācībvalodas skolas nespēj rosināt skolēnu interesi par latviešu valodas apguvi. Beidzot šīs skolas, daudzu skolēnu latviešu valodas zināšanas un prasmes ir vājas. Tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tika uzsākta bilingvālās izglītības reforma" (71.lpp.). Bet varbūt latviešu valodas apguvi kavē arī skolu attieksme un pretestība reformai? Šķiet, ka būtu vērtīgi vairāk analizēt dažādu sabiedrības grupu argumentus "par" un "pret" politikas dažādiem aspektiem un ņemt vērā arī politikas realizāciju ietekmējošos psiholoģiskos aspektus. Bez tam, problēma netiek analizēta cilvēktiesību kontekstā. Savukārt mazākumtautību un it sevišķi krievu sabiedrībā bilingvālā izglītība un mācībvaloda vidusskolā tiek izprasta kā svarīgs minoritāšu tiesību aspekts.

Otrkārt, problēmas, ar ko saskaras mazākumtautību skolas reformas īstenošanas gaitā, it sevišķi reformas ietekme uz izglītības kvalitāti, netiek plaši analizētas. Autors atsaucas uz viena kvalitatīvā pētījuma datiem (fokusgrupu diskusijām ar pirmo klašu skolēnu vecākiem): "Vislielākās grūtības latviešu valodā un bilingvāli apgūstamajos priekšmetos rada nepietiekamais vārdu krājums, kas apgrūtina viņu spēju uztvert un saprast jauno vielu, kā arī runāt latviešu valodā" (76.lpp.). Tiesa, šādu pētījumu nav daudz, taču šī analīze būtu svarīga, un turpmāk šādi pētījumi būtu jāveic.

Treškārt, būtisks ar reformas vadību saistīts jautājums ir mazākumtautību iesaistīšanās reformas īstenošanā. Analīzē netiek skarts jautājums par krievu sabiedrisko organizāciju aktivitātēm, un sabiedrības iesaistīšanās mazākumtautību izglītības politikas veidošanā netiek aktualizēta.

Acīmredzot, Pārskata autoru mērķis nebija sniegt atbildi uz visai aktuālu jautājumu: vai 2004.gadā mazākumtautību vidusskolām būtu jāpāriet uz mācībām valsts valodā? Autori ierosina tālākus pētījumus šajā jomā. Elmārs Vēbers secina, ka "lai īstenotu politiku, kas nešķel sabiedrību", jāizlemj par gadu, kurā vidusskolas pāriet uz mācībām latviešu valodā (78.lpp.). Taču, kā izriet arī no paša autora analīzes, sabiedrību šķel ne tikai termiņa neskaidrības, bet arī nenoteikts krievu skolas statuss. Kaut arī autors uzsver pretrunas likumdošanā, kurā nav skaidrs krievu vidusskolas statuss (77.lpp.), autors neformulē savu nostāju, vai šīs pretrunas vajadzētu novērst.

Mazākumtautību skolu problēmas reformas gaitā atsedz Broņislava Zeļcermana un Natālijas Rogaļevas raksts. Tajā ir iekļauta pieredze no skolām, kurās strādā paši autori, un no citām mazākumtautību skolām. Kā galveno problēmu autori izvirza to, ka zemākā līmeņa subjekti (skolas, skolotāji, vecāki, skolēni) nav kļuvuši par patiesiem izglītības subjektiem. Autori analizē "spriedzes punktus", kuri rodas nacionālo minoritāšu skolām.

Šis pētījums ir īpaši vērtīgs ar to, ka analītiski izskaidro dažādus argumentus "pret" dažādiem izglītības politikas aspektiem. Analīze koncentrējas galvenokārt uz problēmas aprakstu un rāda krasu valsts īstenotās politikas neatbilstību mazākumtautību interesēm. Mazākumtautības skolas, skolotāji, vecāki ir raksturoti kā pilnīgi pasīvi subjekti. Autori secina, ka "izglītības subjekti pilnā mērā nespēj īstenot savu potenciālu: vai nu tie paši nav gatavi šādai īstenošanai, vai arī augstākstāvošo subjektu lēmumi to nepieļauj" (86.lpp.). Autori nepiedāvā problēmas cēloņu analīzi, kura veido svarīgu politikas analīzes sastāvdaļu: kāpēc pastāv šī interešu neatbilstība? Šai nolūkā būtu vērts analizēt ne tikai situāciju, bet arī subjektu rīcību: kas ir darīts, lai risinātu problēmu? Kas aizstāv minoritāšu skolu intereses (piemēram, politiskās partijas, sabiedriskās organizācijas, masu mediji)? Vai ir bijuši mēģinājumi aizstāvēt savas intereses un kas to ierobežoja? Šos jautājumus būtu svarīgi pētīt turpmāk.

Iebildumus izsauc daži Pārskata par izglītību Latvijā kopsavilkuma satura aspekti. Pirmkārt, Pārskats ir vērtīgs ar to, ka tā autori izprot bilingvālo izglītību kā "multietniskas kopienas" attīstības veicinātāju un iesaka ieviest bilingvālās izglītības modeļus arī latviešu skolās. Kopsavilkuma autori sadaļā "Mācībvaloda" uzsver, ka "bažas rada tas, ka šie modeļi tiek piedāvāti tikai nelatviešu skolām... Mūsuprāt, problēmas būtība ir tā, ka skolā ar latviešu mācībvalodu ir maz tādu programmu, kuras būtu orientētas uz minoritātēm vai sociālās un etniskās saliedētības veicināšanu… Tas nekādā ziņā neveicina latviešu mācībvalodas skolu pārveidi par modernu Eiropas skolu, kurā Latvijas sabiedrība rastu atspoguļojumu kā multietniska kopiena" (5.lpp.). Šī ideja ir jauna un ļoti laba, taču, diemžēl, Pārskatā šī problēma netiek analizēta nevienā no piedāvātajiem pētījumiem.

Otrkārt, domājams, ka kopsavilkuma galvenais mērķis ir īsumā izgaismot Pārskatā analizētās aktuālākās problēmas un piedāvāt to galvenos risinājumus. Iespējams, ka tieši kopsavilkumu lasīs lielāka auditorija, nekā Pārskatu. Tomēr kopsavilkumā netiek minēta bilingvālās izglītības reformas vadības problēma. Kopsavilkumā tiek uzsvērta valodu problēmu vēsture (kura pati par sevi diez vai ir galvenā problēma), bilingvālo modeļu piedāvājums latviešu skolām, kas netiek analizēts Pārskatā. Galvenais ieteikums saistībā ar mācībvalodu nav pietiekoši skaidrs un konkrēts: "…mājās lietoto valodu nevajadzētu izmantot, lai Latvijā radītu bērniem barjeras skolas dzīvē. Jāsaglabā mazo minoritāšu tiesības tikt izglītotām citās valodās, bet tam nevajadzētu notikt uz kopīgās pieredzes rēķina" (8.lpp.). Rodas iespaids, ka kopsavilkuma autori cenšas pārliecināt lasītājus par bilingvālās izglītības nepieciešamību. Tomēr lasītāju, tai skaitā, piemēram, minoritāšu skolu pārstāvjus, kopsavilkuma saturs diez vai pietiekoši apmierinātu, jo tas nesniedz akūto skolu problēmu analīzi un ieteikumus. Tas rada iespaidu par kopsavilkuma satura "atrautību" no paša Pārskata satura.

Jāatzīmē, ka lasot Pārskatu par izglītību Latvijā, ir izjūtams, ka attieksme pret mazākumtautību izglītības problēmām daudziem autoriem nešķita aktuāls analīzes aspekts, kaut arī problēmas analizētas saistībā ar izglītības kvalitāti, sociālo zinību apguvi, skolotāju tālākizglītības problēmām.

Kopumā vēlētos pateikties autoriem par veikto analīzi, kura izgaismo daudzas politikas nepilnības un cenšas tās risināt. Gribētos cerēt, lai politikas veidotāji ņems vērā Pārskata autoru un lasītāju ieteikumus.

________________________________

[1] Gellner E. Nations and Nationalism. Basil Blackwell Ltd, 1983

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

bronislav 05.11.2001 20:00
Vēlamies tikai vēl nedaudz papildināt jau izdoto materiālu: Ja laikā, kad rakstījām šo materiālu, mazākumtautību skolas, skolēni, kas tajās mācās, kā arī skolotāji un skolu administrācija jautājumā par bilingvālās izglītības ievešanu ieņēma visai pasīvu pozīciju, tad šodien situācija ir būtiski mainījusies: а) Ir notikusi vecāku konference, novembrī notiks vēl viena. Abas konferences veltītas bilingvālās izglītības modeļiem un latviešu valodas kā mācību līdzekļa izmantošanai vidusskolā. b) Arvien biežāk Rīgas pilsētas skolu valdes rīkotajos semināros (projekta «Bilingvālā izglītība» ietvaros) skolotāji un skolu administrācija skaļi piesaka tās problēmas, ar kurām viņi ir saskārušies, realizējot bilingvālās programmas. c) Presē (laikrakstos «ЧАС» un «Вести») pastāvīgi parādās šim jautājumam veltīti raksti. Un tā vairs nav emociju izpausme, sauciens pēc palīdzības, bet gan mierīgi un argumentēti speciālistu (psihologu, psihofiziologu un pedagogu) skaidrojumi, kas ir bilingvālā izglītība un kādas ir tās iespējamās sekas skolēniem, vecākiem, skolotājiem un visai Latvijas izglītības sistēmai. d) Šobrīd INTERNETā pieejamas divas mājaslapas, kurās aplūkota šī svarīgā problēma: mājaslapa «http://www.rscol.yo.lv/ » un http://www.lashor.lv mājaslapa. Šajās mājaslapās lasītāji var iepazīties ar speciālistu viedokļiem . Tādēļ var teikt, ka pēdējo 4 mēnešu laikā situācija ir būtiski mainījusies. Tomēr līdz šīs problēmas atrisiājumam ir vēl tālu. Iepriecina tas, ka arvien jauni subjekti iesaistās apspriešanā. Tas ļauj cerēt, ka varētu atrast abpusēji pieņemamu risinājumu.

Saistītie raksti
Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Ceļā uz sociālo saliedētību un labklājību. Pārskats par izglītību Latvijā 2000. gadā 6 Autors:SFL programma "Pārmaiņas izglītībā"