Atslēgvārdi:

Maza, maza, bet ražena 6

Skola ir kas vairāk par cipariem. Kopienai tā ir varbūt pat vienīgā dzīvā institūcija, vecākiem — vieta, kurā lielāko dienas daļu pavada bērns.

Iesaki citiem:

Skolu reforma rit pilnā sparā, un vislielākās izmaiņas piedzīvo tā sauktās mazās skolas. Izglītības plānošanas dokumentos rakstīts, ka šīs skolas ir gan finansiāli neefektīvas, gan arī tajās ir zemāki skolēnu sasniegumi. Tas, šķiet, dod leģitīmu iemeslu, lai pārskatītu šo skolu nepieciešamību un vismaz daļu no tām likvidētu. Nemēģinot pierādīt, ka tikko aprakstītā loģika būtu kļūdaina, gribas iebilst, ka jautājums, kas tad ir mazās skolas un kādas ir to funkcijas, līdz šim ir samērā šauri aplūkots. Vairums no esošajiem argumentiem koncentrējas uz strikti kvantitatīvām pazīmēm, aizmirstot faktorus, kuru saikni ar skolu analizēt ir daudz grūtāk.



Kas ir mazās skolas?

Termins „mazās skolas” var sagādāt grūtības. Kāpēc? Tāpēc, ka ne visi izglītības eksperti, kuri ir uzsākuši diskusijas par šo tematu, ir uzskatījuši par nepieciešamu paskaidrot, ko tad īsti viņi ar šo terminu saprot. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) 2009. gada pārskatā definē, ka mazās skolas ir tās, kurās ir līdz 100 skolēniem. 2008./2009. mācību gadā, pirms finansējuma reformas „nauda seko skolēnam”, Latvijā bija 310 šādas skolas jeb 42% no kopējā skolu skaita. Savukārt 2009./2010. mācību gadā šādas skolas ir 224 jeb 30% no kopējā skolu skaita.

Pirms reformas lielāko daļu Latvijas skolu varētu uzskatīt par ļoti mazām skolām.



Vairums starp skolām ar skolēnu skaitu līdz 100 skolēniem ir pamatskolas. Attiecīgi, tajās ir deviņas klases un, izdalot 100 ar 9, varam lēst, ka katrā klasē ir līdz 11 skolēniem. Te gan ir jāpatur prātā, ka 100 ir maksimālais skolēnu skaits, kas šādā skolā ir, un lielā daļā skolu klašu piepildījums varētu būt vēl zemāks. Ja skolēnu skaitu pārrēķina pedagoga darba likmēs, pieņemot, ka vairums no šīm skolām atrodas novados, un ņem nost maksimāli pieļaujamos izdevumus skolas darba administrēšanai, sanāk atalgojums aptuveni 10 pedagoga darba likmēm..

Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (SSNP) autori, veidojot pētījuma izlasi, norāda, ka ir ņēmuši vērā skolas lielumu, klasificējot visas skolas trijās grupās[ 1 ]. Pirmajā grupā ietilpst lielās skolas, kurās mācās vairāk par 35 piecpadsmitgadīgiem skolēniem, otrajā grupā — mazās skolas, kurās mācās mazāk par 35, bet vairāk par 18 piecpadsmitgadīgiem skolēniem, savukārt trešās — ļoti mazās skolas, kurās mācās mazāk par 18 piecpadsmitgadīgiem skolēniem. Izmantojot šo dalījumu un pieņemot, ka viena vecuma skolēni aptuveni raksturo skolēnu skaitu vienā klasē, var veikt virspusējus aprēķinus par kopējiem šādā klasifikācijā ietvertajiem skolas izmēriem. Balstoties uz šo klasifikāciju, tikai pamatskolas klasēs lielā skolā ir vairāk nekā 315 skolēni, mazā skolā — mazāk par 315, bet vairāk par 162, savukārt ļoti mazā skolā — mazāk par 162 skolēniem. Tas nozīmē, ka pirms reformas lielāko daļu Latvijas skolu varētu uzskatīt par ļoti mazām skolām.

IZM norāda, ka 2009./2010. gadā „klases vidējais piepildījums ir pieaudzis visās klašu grupās. Valstī kopā vidējais klases piepildījums ir pieaudzis līdz 18,4 skolēniem klasē, tas ir, vidēji 15,6 skolēni katrā klasē novados un vidēji 22,6 skolēni katrā klasē republikas pilsētās”[ 2 ]. Skaidrs, ka ar 100 skolēniem pamatskolā šādu klases piepildījumu ir praktiski neiespējami nodrošināt, savukārt, SSNP piedāvātajā klasifikācijā daļa no ļoti mazajām skolām spēs brīvi sasniegt novadu vidējo klases piepildījumu.

Reizē, manuprāt, ir skaidrs, ka minētie skaitļi ir izvēlēti tikai tāpēc, ka izskatās zīmīgi. Tomēr tiem pašiem par sevi nav nekāda sakara ar skolas funkcionēšanu. Teiksim, ja pie 100

Likvidējam vājāko un dārgāko izglītības posmu un iegūsim lētāku izglītības sistēmu ar augstākiem mācību sasniegumiem.



skolēniem pieliks vai atņems vēl 5, lielas izmaiņas skolas ikdienas dzīvē, visticamāk, nenorisināsies. Tādēļ man par mazajām skolām loģiskāk šķiet runāt kā par skolēnu skaitu, kas nenodrošina nepieciešamo pedagoģisko likmju apjomu, lai nodrošinātu visu priekšmetu apguvi. Reizē var minēt arī vairākas citas iezīmes, kas ļauj vieglāk atpazīt mazo skolu. Pirmkārt, parasti tās būs finansiāli mazāk efektīvas par lielajām skolām. Otrkārt, parasti tās ir pamatskolas mazāk blīvi apdzīvotās vietās. Treškārt, pilnīgi droša norāde, ka tiek runāts par mazo skolu, ir apvienotās klases.



Viedokļi par mazajām skolām

Oficiālās politikas redzējums par mazajām skolām ir vairāk vai mazāk skaidrs — tās ir neefektīvas un, kur iespējams, būtu reformējamas, tās likvidējot vai pārveidojot par lielāku skolu filiālēm. 2008. gada pārskatā IZM norāda, ka „analizējot valsts finansējumu uz vienu skolēnu, arī redzams, ka pamatskolās, kurās skolēnu skaits ir līdz 200 skolēniem, tiek ieguldīts vairāk finanšu līdzekļu, nekā vidusskolās, kurās ir lielāks skolēnu skaits — no 200-1000 skolēniem. Līdzīga tendence vērojama, analizējot pašvaldību finansējumu uz vienu skolēnu gadā”[ 3 ]. Ja šo argumentu papildina ar SSNP rezultātiem, kuros ar katru jaunu pārskatu tiek apliecināts, ka mazajās skolās skolēni starptautiski salīdzinošajos testos iegūst zemākus vērtējumus nekā lielajās skolās, tad IZM perspektīva kļūst pilnīgi skaidra — likvidējam vājāko un dārgāko izglītības posmu un iegūsim lētāku izglītības sistēmu ar augstākiem mācību sasniegumiem.

Reizē arī šajos dokumentos mirkli pa mirklim autori ievij atkāpi, ka dažās Latvijas teritorijās tomēr vajadzētu saglabāt mazās skolas, vai arī novada izglītības pārklājumu būtu nepieciešams plānot tā, lai, domājot par kvalitāti un efektivitāti, sabiedrība nezaudētu pieejamību izglītībai. Tāpat aktualizēta tiek arī doma, ka vismaz mazākajās klasēs skolēnu

Īstas drošības, ka visas mazās skolas var likvidēt nedomājot, nav.



nevajadzētu sūtīt pārāk tālu — tomēr būtu labi, ja skola atrastos salīdzinoši tuvu. Attiecīgi īstas drošības, ka visas mazās skolas var likvidēt nedomājot, nav. Un nav jau arī tā, ka valsts aktīvi likvidētu mazās skolas. Novadu ziņā tiek atstāta atbildība atrast skolas, kuras vairs nevar savilkt kopā galus un panākt (likvidējot, reformējot, apvienojot), ka vismaz viena skola novadā spēj ekonomiski efektīvi darboties.

Interesantais šajā stāstā ir tas, ka, neņemot vērā pārliecinošos argumentus, kurus izmanto IZM, diskusija it nemaz nav izsmelta. Paralēli jau no Latvijas neatkarības atjaunošanas uzsāktajai diskusijai par to, ka Latvijas mazais izglītības budžets nevar atļauties mazas un neefektīvas skolas, ik pa laikam izskan argumenti, ka līdz galam netiek novērtēta mazo skolu nozīme. Mazo skolu aizstāvju skatījumā mazā skola ir kopienu centrs, kurā norisinās visa intelektuālā dzīve, kas vieno un uztur kopienu, kurā norisinās informācijas aprite, kas ir galvenais darba devējs, u.t.t. Attiecīgi mazo skolu nozīme nav novērtējama tikai no finansējuma un sekmju perspektīvas. Šāda skola drīzāk ir faktors, kas nosaka, ka kāda kopiena pastāv un, likvidējot skolu, tiks likvidēta arī kopiena.

Daļa vecāku tērē savus resursus un dibina bērniem jaunas mazās skolas.


Šīs diskusijas rezultātā rodas situācija, kurā, no vienas puses, valsts ir atteikusies sargāt mazās skolas, spiežot novadu pieņemt lēmumu, cik nozīmīga katrā gadījumā ir skola. No otras puses, veidojas iniciatīva, kas aicina saglabāt mazās skolas un, lai nodrošinātu to efektivitāti, piesaistīt tām jaunas funkcijas. Redzamākais piemērs šādai iniciatīvai ir Sorosa fonda-Latvija (SFL) projekts Pārmaiņu iespējas skolām. Šī projekta koordinatore Aija Tūna, aprakstot projekta nepieciešamību, norāda: „Ir svarīgi atcerēties, ka izglītība nav brīnumlīdzeklis, kas atrisina visas problēmas, taču tai ir būtiska loma sabiedrības ilgtermiņa attīstībā un ikdienā visās tās jomās un izpausmēs. (..) Vēl jo vairāk, tas (skolas aktualizēšana) var palīdzēt kopienai veidoties un nostiprināties par vietu, kuru, izvēloties dzīves vietu, apdomās pilsētas steigas un anonimitātes nogurdinātās vai pārmaiņām un darbībai gatavās jaunās ģimenes”[ 4 ].

Var pieņemt, ka diskusija, šādi analizējot mazās skolas, ir nevis par skolām, bet par izglītības sistēmas interpretāciju. IZM šajā gadījumā izglītību aplūko šauri, caur skaidri definējamām un izmērāmām funkcijām. Otrs — alternatīvais — skatījums izglītību uzlūko daudz plašāk, izglītības sistēmai vai atsevišķām tās institūcijām izvirzot ne tikai tai tieši noteiktās funkcijas, bet arī netiešas un neizmērāmas, kuru pamatā ir atziņa, ka institūcija jau pati par sevi nosaka noteiktu procesu iespējamību.



Likvidēšana un dibināšana

Tātad ir viedoklis, ka mazās skolas ir jāapvieno ar lielākām vai jālikvidē, un ir viedoklis, ka mazās skolas būtu jāsaglabā un ir tikai nepieciešams tām piesaistīt jaunas funkcijas. Tomēr ar šiem diviem skatījumiem viedokļu dažādība vēl nebeidzas. Kā atsevišķa grupa, kura ietekmē izglītības procesus, te būtu jāmin izglītības patērētāji. Vismaz pamatskolas līmenī šie patērētāji, kuriem būtu jāiesaistās izglītības procesos, ir vecāki.

Veidojas vecāku grupa ar skaidrākām prasībām pret izglītību saviem bērniem un sociālie tīkli ir nodrošina šo vecāku apvienošanos grupās.



Vecāku klātbūtne izglītībā ir faktors, par kuru cīnās abas minētās perspektīvas. Oficiālā — IZM — skatījuma arguments ir, ka, radot skolām konkurences apstākļus, skola būs spiesta iesaistīties aktīvākā komunikācijā ar vecākiem. Savukārt mazo skolu saglabāšana ir iespējama, tikai piesaistot vecākus un viņu iniciatīvu. Abi skatījumi liek uzdot jautājumu: ko šajā laikā dara paši vecāki? Maza daļa no atbildes uz šo jautājumu padara stāstu par mazajām skolām vēl interesantāku, jo daļa vecāku, neņemot vērā jau esošās aktivitātes, tērē savus resursus un dibina saviem bērniem jaunas mazās skolas, piemēram, 99 balti zirgi un Saules skola. Šāda prakse, lai gan pagaidām vēl jauna[ 5 ] un ļoti vāji izteikta, tomēr padara jautājumu par mazajām skolām vēl interesantāku. Oficiālā politika cenšas no mazajām skolām tikt vaļā, nevalstiskā iniciatīva tiecas dot iespēju šīs skolas saglabāt, bet vecāki dibina jaunas — savas mazās skolas.

Vēršot uzmanību uz vecāku aktivitātēm, loģisks jautājums ir — kāpēc? Lai uz to atbildētu, ir jāsāk ar norādi, ka vecāki, kuri iesaistās šādu skolu veidošanā, ir tikai šaura grupa. Parastie argumenti, ko šādi vecāki lieto ir: es gribu, lai mans bērns ir pamanīts, lai skolotāji pazīst manu bērnu, apvienotās klases ir labs veids, kā skolēnam mācīt vērtības, es gribu būt informēts par sava bērna gaitām skolā. Visi šie argumenti ir saistāmi ar kādas noteiktas pedagoģijas izvēli. Lielās skolas šādā skatījumā ir bezpersoniskas, bez padziļinātas bērna spēju attīstības, bez vecāku spējas ietekmēt procesus un bez iespējas noteikt, kurus skolotājus vecāki saviem bērniem gribētu.

Attiecīgi šīs skolas veidojas ap noteiktām vecāku idejām par izglītību, kas nozīmē, ka arī šīs skolas varētu raksturot kā kopienas skolas, tikai kopiena nav iedzīvotāji vienā ģeogrāfiskā teritorijā, bet balstīta uz kādu vienotu redzējumu par izglītības procesu norisi. Reizē šajās skolās, lai tās spētu eksistēt, norisinās tieši tas, par ko cīnās abas iepriekš minētās perspektīvas: vecāki viens otru pazīst un vairums no viņiem ir gatavi veltīt sev pieejamos resursus, lai nodrošinātu tādu izglītību, kādu paši saviem bērniem ir iecerējuši un — lai uzlabotu izglītības iestādi.

Šādā skatījumā nebūtu precīzi teikt, ka Latvijā vecāki neiesaistās izglītības procesos. Viņi iesaistās, tikai daļa ar savu iesaistīšanos izvēlas norobežoties no pašvaldības vai valsts dibinātajām izglītības iestādēm un viņu norobežošanās ir skaidrojama ar vēlmi pēc mazas skolas ar noteiktām mazās skolas īpašībām. Es pieņemu, ka daļēji šādu skolu veidošanu ir iespējams izskaidrot arī ar pirmsskolas izglītības iestāžu pieejamību. Šo izglītības iestāžu

Atsakoties no skolas, var rasties situācija, kad mēs atsakāmies no noteiktām lauku teritorijām.


trūkums ir licis daudziem vecākiem izvēlēties privāto piedāvājumu. Bērnam ejot šādā bērnudārzā, vecāki ir iepazinušies gan ar dažādām alternatīvās pedagoģijas formām, gan arī ar citiem vecākiem, kuri atbalsta līdzīgas idejas. Otrs arguments, kas izskaidro šādu vecāku rīcību, ir, ka veidojas vecāku grupa ar skaidrākām prasībām pret izglītību saviem bērniem un informācijas pieejamība vai sociālie tīkli ir nodrošinājuši šo vecāku apvienošanos grupās. Abos gadījumos, ja šie mani pieņēmumi ir patiesi, tad, visticamāk, arī turpmāk varēs novērot, kā pa vienai tiek dibinātas jaunas, vecāku veidotas, mazās skolas.



Ne tikai cipari

Varu iezīmēt trīs perspektīvas, kā tiek uzlūkotas mazās skolas. Ir interesanti, kā vienu faktoru var interpretēt pilnīgi pretēji atkarībā no kopējā redzējuma par sociālajiem procesiem. Reizē viedokļu dažādība demonstrē, ka šī nav pēdējā reize, kad nāksies domāt par mazajām skolām. Tāpat katrā no šiem viedokļiem ir daļa patiesības, kas nozīmē, ka kādā mirklī tos nāksies konfrontēt, tiecoties nospraust prioritātes (kas gan jau ir noticis).

Ir jāpiekrīt IZM perspektīvai, ka daļa no mazajām skolām ir jālikvidē. Tomēr, nevar neņemt vērā perspektīvu, kurā skola ir vienīgais faktors, kas nodrošina kopienas sociālo dzīvi, un attiecīgi, atsakoties no skolas, var rasties situācija, kad mēs atsakāmies no noteiktām lauku teritorijām. Reizē mazā skola ne vienmēr būs ar sliktākiem mācību sasniegumiem. Es pieņemu — ja mazo skolu atvērs teritorijā, kurā skolēniem ir plaša pieeja dažādiem resursiem ārpus skolas, arī skolas rezultativitāte uzlabosies. Attiecīgi lielu daļu no skolas sasniegumiem var skaidrot nevis ar skolas spēju mācīt un mācīties, bet kopienas izglītības līmeni, pieeju dažādiem resursiem un vērtībām. Ar to es tikai gribu teikt, ka ne visi pārmetumi ir viennozīmīgi raidāmi tikai skolas virzienā. No šādas perspektīvas mazā skola vienmēr saglabāsies kā alternatīva un konkurence lielajām skolām ar citām iespējām un citu saskarsmi skolā.

Vecāku veidotās skolas, visticamākais, izdzīvos par spīti dažādām problēmām, kuras tām varētu rasties.



Vecāku veidotās skolas, visticamākais, izdzīvos par spīti dažādām problēmām, kuras tām varētu rasties. Šai izdzīvošanai pamatā būs pašu vecāku iniciatīva veltīt sev pieejamos resursus (un te es nedomāju naudu, bet drīzāk laiku un organizēšanas spējas) dažādu jautājumu risināšanai. Drūmākā situācijā ir pašvaldību mazās skolas, kuru eksistence ir atkarīga no tās pedagogu spējas saglabāt šo skolu. Tas nozīmē — aktīva finansējuma piesaiste, jaunu funkciju uzņemšanās, pārrunas par kopējo novada izglītības attīstības redzējumu un mazo skolu tajā un nereti arī spēja investēt privātos resursus (un atkal — te nav runa tikai par naudu). Jautājums attiecīgi ir — vai visas šīs skolas ir nepieciešamas un vai tajās, kuras ir nepieciešamas, ir pieejamas nepieciešamās zināšanas un iniciatīva, lai minētos jautājumus risinātu.

Tomēr galvenais secinājums, pie kā es nonāku, ir — skolu un izglītību nedrīkst interpretēt šauri, tikai caur kvantitatīvām finansējuma un sekmju attiecībām, tikai izmantojot skolas eksāmenu rezultātus. Pat ļoti skaidrs ir tas, ka vairumam iesaistīto aģentu skola ir kas vairāk par cipariem. Kopienai tā ir varbūt pat vienīgā dzīvā institūcija, vecākiem — vieta, kurā lielāko dienas daļu pavada bērns. Šādi uztverot skolu, ir muļķīgi domāt, ka kopienai vai vecākiem ikdienā svarīgi būs tikai cipari.

Iesaki citiem:
Creative commons CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dr. - Zane Ozola 13.09.2011 12:36
Raksts ir laba ilustracija zemajiem standartiem petniecibai socialajas zinatnes Latvija.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Zane Ozola 18.08.2011 12:22
Raksts ir labs un aktuāls. Pārāk maz un klusu runājam par šiem jautājumiem. Pirms pāris gadiem ar domubiedriem izveidojām šādu mājas lapu http://laukuskolas.wikidot.com/, kur skaidrojām veidu, kā mazās skolas var pastāvēt. Šobrīd gan lapa vairs netiek atjaunināta, un dati ir mainījušies

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Anna,skolotāja 22.07.2011 17:39
Pilnīgi piekrītu autoram,Diemžēl,mazo skolu iznīcināšanas lavīna jau ir ieguvusi inerci un to apstādināt vai maz ir iespējams. Visa cēlonis ir pragmatisms kā ideoloģija politikā,kas jau tiek kultivēts 20 gadus. Pragmatisms kā praktisks virziens it kā nebūtu nekas slikts,bet savā būtībā tas nozīmē- darīt to,kas ir izdevīgs šeit un tagad.nedomājot par tālākām perspektīvām. Ja šāds perspektīvs skatījums būtu bijis,tad sašaurinot budžeta izdevumus vispirms neķertos klāt izglītībai-tautas un valsts smadzenēm un mugurkaulam.

Ja būtu perspektīva,tad pedagoģiju atļautu studēt tikai ar stingru atlasi un galvenais kritērijs ir tikai viens -spēja mīlēt bērnu. Jo tikai mīlot,spējam mazo cilvēciņu saprast. Nevar par pedagogu strādāt cilvēks ar varas tieksmi raksturā.Skolotāja rokās ir liela vara.Viņs var ar vārdu bērnam iedot spārnus un var arī tos salauzt uz visu mūžu.

Ja šis nosacījums būtu ievērot,tad ieguvējas būtu visas 3 puses. It sevisķi šodienas nestabilitātē mazajam cilvēciņam skola un skolotājs bieži ir vienīgais balsts,jo vecāki,ja tādi ir-paši ir apmaldījušies dzīves problēmās. Lielā skolā daudz grūtāk un bieži pat neiespējami ir iegūt savējā piederības izjūtu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andrejs17 - x2 19.07.2011 02:10
>>> Japiezime ka ari sakumskolas limeni personibu sadursmes un kontakta neizveidosanas trijsturi berns-skolotajs-vecaks iedzen vecakus strupcela, ja nepastav iespeja cetru gadu posma mainit skolotaju.====Protams, klases audzinātāju laukos mainīt nepavisam nav vienkārši; bet pēc tā nav arī liels pieprasījums. Jāņem vērā arī otrs faktors - ja klase ir mazāka, rodas iespēja visas lietas risināt drusku rūpīgāk. "Kontakts trijstūrī" parasti izveidojas. Var saprast, ka vecākajās klasēs bērnam pietrūkst izaicinājumu, ja klase ir maza un skolotāju nedaudz. Bet mazam bērnam (1.-6.kl.) taisni ir labāk, ja skolotājs var pievērst vairāk uzmanības tieši tam, ko viņš ir vai nav iemācījies.Lauku skolu skolotāji katru vecāku tiešām pazīst. Viena lauku skolotāja mūsu maģistratūras programmā stāstīja, ka viņa rūpīgi uzglabājot visus bērnu rakstītos darbiņus, jau mācību gada sākumā izrunā ar katru no vecākiem, parāda darbus un pat palūdz apakšā parakstīties, ka viņi ir iepazinušies ar vērtējumu. Viņa strādā arī pagasta bāriņtiesā - un nekur nevarot "izslīdēt" pat dzērājvecāki - gandrīz katram ir darīšanas vai nu skolā vai pagastmājā. Un lauku vecāki viņas kārtību respektē - ja jaunākajās klasītēs kāds netiek mācībām līdzi - tad vecāki ļoti savlaicīgi zina, un neviens gada beigās nesāk ierastās žēlabas -- "mūs neviens nebrīdināja", "kādēļ manam bērnam ir vasaras darbs", utt.? Kontakts ar vecākiem ir daudz vieglāk iespējams, ja klasē ir 15 bērni nevis 30 bērni. Un parasti bērns saņemas (vai vecāki saņemas palīdzēt savam bērnam) un mazajam pirmklasniekam vai otrklasniekam gada beigās jau ir reālas zināšanas. (Tiesa gan, šis piemērs ir no Zemgales skolas, kur mācās ar kārtu 150 skolēni - tātad nav ļoti maza un likvidēšana tai nedraud.)>>> Kopuma raksts javerte ka politika.lv standartiem neatbilstos. Zel. Mazo skolu kopienas pelnijusas kvalitativaku analizi, iedzilinasanos un diskusiju.====Autors nepretendē uz visu sakarību analīzi, bet gan atgādina, ka industriālais laikmets iet uz beigām - veidojas postindustriālā, uz pakalpojumiem orientēta sabiedrība. Tātad arī bērnus nevar mācīt kā uz konvejera. Katram no viņiem būs dzīvē kaut kas cits jādara. Tātad arī izglītības pieejas vajadzīgas dažādas - un tām ir jāatbilst tai videi, kur bērni atrodas. Analizēt var - visādus rādītājus var izdomāt. Bet mēs labi zinām, ka jēga kaut ko precīzi mērīt ir tikai tad, ja process ir stabils un sakārtots. Pretējā gadījumā mēs mērām troksni. Un ja pagastā daudzi ļaudis ir nodzērušies, ja bērniem reizēm pietrūkst nepieciešamā, tad nav īsti taisnīgi vainot pie tā mazo skolu skolotājus.Un bieži vien svarīgākais kritērijs par skolas kvalitāti ir subjektīvs - kā jūtas bērni un bērnu vecāki. Tieši tas, ko šī raksta autors mēģina pateikt. Ja viņi vēlas pagastā dzīvot, ja viņi no skolas un skolotājiem nebēg pa gabalu, bet cenšas runāt un uzticas - tad viss ir normāli.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

x2 19.07.2011 00:11
Jaatzime ka trukst logikas autora apgalvojumam ka vecaki var ietekmet pedagogu darbu mazaja skola lielaka mera neka lielaka izmera skola. Petijumu kas apliecinatu sadu apgalvojumu nav. Dati liecina par pretejo. Mazaja skola vecakiem jasamierinas ar esoso sauro piedavajumu no neliela pedagogu kolektiva. Tas ir loti o.k. specializeta skola, tai skaita vecaku dibinata, bet galigi nerulle ja pasvaldibas dibinatai skolai izvirzits uzdevums nodrosinat atbilstosa vecumposma noteikta teritorija dzivojoso izglitibas vajadzibas. Lielaka skola pastav iespejamiba mainit prieksmeta skolotaju vai klases audzinataju. To ari parada piemeri no prakses. Japiezime ka ari sakumskolas limeni personibu sadursmes un kontakta neizveidosanas trijsturi berns-skolotajs-vecaks iedzen vecakus strupcela, ja nepastav iespeja cetru gadu posma mainit skolotaju.

Kopuma raksts javerte ka politika.lv standartiem neatbilstos. Zel. Mazo skolu kopienas pelnijusas kvalitativaku analizi, iedzilinasanos un diskusiju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

x 18.07.2011 23:41
Pirma fraze, ko nevar atstat neieverotu, ir autora norade uz skolu vecaki lukojas ka uz vietu kur vinu berni pavada lielu dalu sava laika. Japiekrit autoram ka, ja skola pilda sabiedribas pasutijumu pieskatit bernus kamer vecaki ir darba, tad Latvijas izglitibas sistema ar so uzdevumu piek gala labi lidz izcili, un skolotajiem nav nepieciesams ne mainit macibu metodes, ne ari saturu. Tiesa sistema sadam uzdevumam ir samera padarga. Sekojot sadai autora logikai ari nonakam pie secinajuma ka skolu tikla sagabasana vertejama ka augstaka prioritate pretstata pedagogu daba apmaksai.

Saistītie raksti
Citi autora darbi