Maz solīja, vēl mazāk deva

Attīstības sadarbība Latvijā bieži tiek „ielikta” ekonomiskā izdevīguma mērcē, taču tas nedod būtiskus rezultātus, jo šādā veidā sabiedrības atbalsts pieaug minimāli, bet laba donora principi ievēroti netiek.

Iesaki citiem:
Maz solija
Foto:Stef

Latvija attīstības sadarbības politiku realizē jau kopš iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), kaut arī Latvijas kā pilntiesīgas donorvalsts statuss tika apstiprināts tikai šī gada 22.janvārī. Un tomēr. Tomēr starp ES dalībvalstīm, kas starptautiskajā mērogā ir pamanāmas kā labi donori, Eiropas attīstības sadarbības organizāciju apvienības CONCORD ikgadējais ziņojums Aid Watch[1] liecina, ka Latvijas kā donorvalsts centieni ir vāji.


Ne formāla, bet reāla palīdzība

Labais donors, labā donorvalsts, labā donora principi — visi šie jēdzieni ir neoficiāli, taču plaši lietoti, lai raksturotu valstis, kuru attīstības sadarbības politika tiek izvirzīta kā piemērs pārējām donorvalstīm. Par labajām donorvalstīm pamatā tiek uzskatītas tās valstis[2], kas nav tikai formāli pievienojušās nozīmīgākajām attīstības sadarbību regulējošajām deklarācijām[3], bet gan tās reāli arī pilda, un savas attīstības sadarbības politiku balsta uz šajos dokumentos iestrādātajām normām un vērtībām.

2005.gadā apstiprinātā Parīzes deklarācija par palīdzības efektivitāti ir kļuvusi par atskaites punktu visām donorvalstīm, jo tā nostiprina piecus attīstības sadarbības efektivitātes pamatprincipus: pārvaldība, saskaņotība, harmonizācija, orientēšanās uz rezultātu un savstarpējā atskaitīšanās[4]. Eiropas mērogā nozīmīgākais attīstības sadarbības normu dokuments ir 2005.gadā pieņemtais Eiropas Savienības attīstības politikas konsenss, kurā apvienoti tā dēvētie “4 C” principi[5] — dalībvalstu un Komisijas politiku saskanība, koordinācija, saskaņotība starp attīstības politiku un citām ES politikām un ārpolitikas aktivitāšu saskanība[6].

Viens no galvenajiem kritērijiem, kas raksturo labās donorvalstis, — to sniegtās palīdzības apjoms teju sasniedz vai pat pārsniedz starptautiski noteiktos palīdzības apjomus. Otrs būtisks aspekts — attīstības sadarbības palīdzības politikas normatīvajā bāzē un realizācijā tiek iekļauti starptautiski par efektīvākajiem atzītie principi. Trešais vienojošais aspekts ir, ka visās šajās valstīs ir pietiekami spēcīgas politiskās iniciatīvas un šīs valstis aktīvi sadarbojas gan savstarpēji, gan starptautiskajās organizācijās, tā pilnveidojot attīstības sadarbības politikas normas un vērtības. Ceturtais un, iespējams, pats svarīgākais aspekts, kas vieno labās donorvalstis, ir liels sabiedrības atbalsts šīs politikas realizācijai un iesaiste attīstības sadarbības politikā, izmantojot nevalstiskā sektora resursus.

Labs donors par attīstības sadarbības politikas mērķi neizvirza savu pozīciju stiprināšanu sadarbības partnervalstīs, bet gan šo valstu attīstību un Tūkstošgades Attīstības mērķu sasniegšanu. Labai attīstības sadarbības politikai jābūt atbilstošai palīdzības saņēmējvalsts prioritātēm, jābūt plānveidīgai un paredzamai ilgtermiņā, tāpat laba attīstības sadarbības politika vienmēr būs atsaistīta[7], un, ja vajadzīgs, var tikt realizēta arī „klusā partnerība”[8].

Labu donorvalstu praksē ar attīstības sadarbības politiku saskaņo arī pārējās valsts politikas jomas, un visbiežāk šāda vajadzība ir ārējās tirdzniecības politikā, kā arī migrācijas un drošības politikas jautājumos. Mērķa valstu izvēlē katra valsts rīkojas atkarībā no savas situācijas, taču pastāv starptautiska norma, ka palīdzība ir jāsniedz vismazāk attīstītajām valstīm.


Latvijā — solījumi un iniciatīvu trūkums

Tas, kas atšķir labu donorvalsti no ne tik labas, ir fakts, ka attīstības sadarbības normas un principi tiek akceptēti ne tikai uz papīra, bet arī ieviesti dzīvē un stiprināti ar atbilstošām politiskajām iniciatīvām. Latvijas gadījumā redzams, ka būtiski principi ne tikai netiek ieviesti dzīvē, bet nav iekļauti pat normatīvajā bāzē.

ES Padomes Ārējo attiecību padomes 2005.gada lēmums paredz, ka līdz 2010.gadam Latvijas attīstības palīdzības budžetam ir jābūt 0,17% no nacionālā kopprodukta (KP), bet vēl pēc 5 gadiem — 0,33%[9] no KP. Ar 2006.gadā Ministru kabineta apstiprināto finansējuma koncepciju Latvija jau oficiāli ir parādījusi, ka tā nepildīs augstāk minēto apņemšanos, jo pēdējos divus gadus finansējums attīstības sadarbībai ir saglabājies 0,06% līmenī no kopprodukta.

Latvijas attīstības sadarbības politikas mērķi, kas izvirzīti 2003.gadā apstiprinātajās pamatnostādnēs, atklāj, ka Latvijas attīstības sadarbības politika ir fokusēta uz iekļaušanos starptautiskajās struktūrās un ar to saistīto interešu realizāciju vairāk nekā uz attīstības sadarbības pamatideju — nodrošināt palīdzības saņēmējvalsts attīstību[10]. Attīstības sadarbības politikas normām neatbilstoša mērķa izvirzīšana rada problēmas, arī domājot par politikas principiem. Politikas pamatnostādnēs izvirzītos politikas principus[11], virspusēji skatoties, varētu uzskatīt par attīstības sadarbības politikas realizācijai atbilstošiem, tomēr šo principu skaidrojumi atklāj, ka arī principi ir vērsti uz Latvijas interešu realizāciju, nevis palīdzības sniegšanu saņēmējvalstij un nevar tikt vērtēti kā atbilstoši labo donoru principiem.

Attīstības sadarbības politikas pamatnostādnes gan ir pirmais politikas dokuments, kas tapis šajā jomā, un ir būtiski uzsvērt, ka katrā nākošajā Ārlietu ministrijas dokumentā ir vērojama tuvināšanās starptautiskajām normām. Piemēram, Attīstības sadarbības programmā 2006.—2010.gadam izvirzītie uzdevumi šķiet atbilstoši Latvijas situācijai un laba donora principiem, jo ir iekļauti gandrīz visi Parīzes deklarācijas par palīdzības efektivitāti principi[12]. Tomēr tajā pašā laikā nav norādes uz saskaņotības principa ievērošanu ar citām valsts politikas jomām, izņemot ārpolitiku. Turklāt programma paredz, ka, izvērtējot projektus, tiks ņemtas vērā saņēmējvalsts prioritātes, taču nav nekādu norāžu uz saņēmējvalsts iesaisti un pārvaldību.

Būtisks solis uz priekšu, Latvijai pārņemot starptautiskās normas, ir Starptautiskās palīdzības likuma pieņemšana Saeimā šā gada aprīlī. Likuma mērķis ir nodrošināt efektīvu un caurskatāmu Latvijas sniegtās starptautiskās palīdzības plānošanu un īstenošanu, lai, ievērojot starptautiskās palīdzības īstenošanas principus un labo praksi, saņēmējvalstīm sniegtu kvalitatīvu un efektīvu starptautisko palīdzību. Likums paredz arī Attīstības sadarbības valsts aģentūras izveidi, kas atvieglotu lēmumu pieņemšanu un finanšu resursu plānošanu ilgtermiņā, taču šobrīd aģentūras izveide nav Ārlietu ministrijas tuvākajā darba kārtībā.

Par spīti politiskajos dokumentos paustajām normām un vērtībām politikas realizācija neatbilst laba donora praksei pat ne tik daudz, kā norādīts politikas dokumentos. Finansējums aizvien tiek plānots viena gada ietvaros, sadarbība ar citiem donoriem ir minimāla un notiek pamatā tikai ES koordinētajās tikšanās reizēs, Latvijai ir tikai divi sadarbības projekti ar citiem donoriem, turklāt Latvija nepraktizē atsaistīto palīdzību. Mazā finansējuma dēļ netiek veikti nekādi politikas efektivitātes mērījumi, turklāt nav izstrādātas arī jomu programmas.


Svarīga attieksmes maiņa

Lai politika veidotos efektīva, konkrētās jomas attīstībai ir nepieciešamas politiskas un sociālas iniciatīvas. Latvijā politiķiem gluži kā lielākajai daļai sabiedrības attīstības sadarbības politika nav aktuāla. Uzskatu, ka Latvijai ir jāsniedz palīdzība trūcīgākām un mazāk attīstītām valstīm, pauž mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju — 43%[13]. Lai palielinātu interesi un atbalstu, attīstības sadarbība bieži tiek „ielikta” ekonomiska izdevīguma mērcē, diemžēl būtisks rezultāts no tā nav redzams, jo sabiedrības atbalsts pieaug minimāli, bet efektivitātes un laba donora principi netiek ievēroti.

Loģiska ir likumsakarība, ka Latvijas iedzīvotājiem, kas iestāšanos ES uztvēra kā iespēju iegūt atbalstu, ir negatīva attieksme pret saistībām pašiem kādu atbalstīt. Attīstības sadarbības normu ieviešanas iniciatīva ir veidojusies ārpus Latvijas, nevis pašā sabiedrībā, kā tas, piemēram, notika vienā no jaunajām, bet labajām donorvalstīm — Īrijā, kur iniciatīva nāca no sabiedrības[14]. Tieši tādēļ Latvijas situācijā ir jābūt spēcīgiem normu socializācijas aģentiem, kas pārliecina sabiedrību par to, ka atbalstu ir iespējams sniegt, to ir iespējams darīt labi un katrs indivīds, tajā iesaistoties, var kaut ko gūt. Ārlietu ministrijai vajadzētu atteikties no saistītās palīdzības sniegšanas un tieši veicināt tādu projektu attīstību, kur sadarbojas vairāku jauno donoru pārstāvji. Tas sniegtu jaunas zināšanas un prasmes un veicinātu starptautisko normu socializāciju. Komunikācijā ar sabiedrību ir jāuzsver tieši reāli piemēri no padarītā, nevis fakts, ka Latvijai tas ir jādara, lai pildītu starptautiskās saistības. Lai kļūtu par labu donoru, nav jābūt milzīgam budžetam, bet gan pareizai attieksmei, jo tikai tas spēs pārliecināt cilvēkus, ka tā ir laba lieta, ko atbalstīt.


___________________

[1] Eiropas attīstības sadarbības organizāciju apvienība CONCORD un to dalības organizāciju ikgadējais ziņojums par Eiropas Savienības dalībvalstu un Eiropas Komisijas attīstības sadarbības kvalitāti.

[2] Visbiežāk par labajiem donoriem tiek uzskatītas tādas valstis kā Zviedrija, Norvēģija, Lielbritānija, Īrija, Dānija, Nīderlande, Luksemburga un Kanāda.

[3] Tūkstošgades Attīstības mērķu pieņemšana 2000.gada septembrī, Monterejas vienošanās 2002.gada martā par palīdzības apjomu, 2003.gada Romas deklarācija par palīdzības harmonizāciju donorvalstu starpā, un 2005.gada Parīzes deklarācija par palīdzības efektivitāti.

[4] “Paris Declaration on Aid Effectiveness” OECD, (2005), http://www.oecd.org/dataoecd/57/60/36080258.pdf

[5] Complementarity, Co-ordination, Coherence, Consistency

[6] EU Development Policy- An Overview, BOND, http://www.bond.org.uk/europe/devpolicy.html

[7] Untied aid — atsaistītā palīdzība (angļu val.), kad donorvalsts sadarbojoties neuzstāda prasības par obligātu savu resursu iegādāšanos vai izmantošanu: Attīstības sadarbība, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, http://www.am.gov.lv/lv/Attistibas-sadarbiba/jedzieni/

[8] Donorvalsts savu finansējumu kādai valstij konkrētai jomai nodod caur citas valsts aģentūru, kas ir aktīva attiecīgajā valstī un attiecīgajā sektorā: Hanke Koopman, “Silent Partnerships” UNESCO

[9] “Koncepcija finansējuma palielināšanai no 2006.gada, līdz 2010.gadam no valsts budžeta Latvijas Republikas attīstības sadarbības politikas īstenošanai”, Ministru kabineta 2006.gada 9.februāra rīkojums Nr.77, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, http://www.am.gov.lv/lv/Attistibas-sadarbiba/pamatdokumenti/koncepcija/#1

[10] “Latvijas Republikas Attīstības sadarbības politikas pamatnostādnes”, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, http://www.am.gov.lv/lv/Attistibas-sadarbiba/pamatnostadnes/

[11] 1) Latvijas ārpolitikas mērķu realizācija un ANO Tūkstošgades mērķu realizācija, 2) politikas realizācijas mehānismi- divpusējā, trīspusējā un daudzpusējā sadarbība, un 3) attīstības sadarbības politikas virzieni- politiskais, ekonomiskais, humānais, izglītojošais, valsts pārvaldes: “Latvijas Republikas Attīstības sadarbības politikas pamatnostādnes”, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, http://www.am.gov.lv/lv/Attistibas-sadarbiba/pamatnostadnes/

[12] Tiek uzsvērta plānošanas un harmonizācijas nozīme, sabiedrības izglītošana, labās pieredzes pārņemšana sadarbojoties vienotos projektos ar citiem donoriem, programmu pieeja, finansējuma palielināšana un paredzamība ilgākā laika periodā: “Latvijas Republikas Attīstības sadarbības politikas programma no 2006.gada līdz 2010.gadam”, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, http://www.am.gov.lv/lv/Attistibas-sadarbiba/pamatdokumenti/programma/

[13] “Attieksme pret attīstības sadarbību” SKDS, (12.2005): 10, http://www.mfa.gov.lv/data/file/l/p/atskaite_am_sadarbiba122005.pdf

[14] Overview, Irish Aid, http://www.irishaid.gov.ie/about.asp

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti