Runa, ko M.L.Kings teica 1963. gada 28. augustā uz Linkolna memoriāla kāpnēm Vašingtonā.Avots: Martin Luther King, Jr: The Peaceful Warrior, Pocket Books, NY 1968Tulkojumu latviešu valodā nodrošinājusi ASV vēstniecība Latvijā
Pirms viena gadu simteņa dižais amerikānis, kura simboliskajā ēnā šobrīd stāvam, parakstīja Brīvlaišanas proklamāciju. Šis nozīmīgais dekrēts nāca kā varens cerību stars tiem miljoniem nēģeru vergu, kuri bija deguši iznīcinošas netaisnības liesmās. Tā nāca kā priekpilna ausma pēc garās gūsta nakts. Taču tagad, kad pagājuši simts gadi, mums ir jāsastopas ar traģisko faktu, ka nēģeris joprojām nav brīvs.
Ir pagājuši simts gadi, un nēģera dzīvi joprojām kropļo segregācijas važas un diskriminācijas ķēdes. Ir pagājuši simts gadi, un nēģeris joprojām mīt uz vientuļas salas plašā materiālās labklājības okeāna vidū. Ir pagājuši simts gadi, un nēģeris joprojām nīkuļo Amerikas sabiedrības nostūros un jūtas kā trimdinieks pats savā zemē.
Un tā, mēs esam šodien šeit pulcējušies, lai pievērstu uzmanību dramatiskai situācijai. Savā ziņā mēs esam nākuši uz savas valsts galvaspilsētu apmainīt „čeku pret naudu”. Kad mūsu republikas veidotāji sarakstīja lielisko Konstitūcijas un Neatkarības deklarācijas tekstu, viņi patiesībā izrakstīja parādzīmi, kas pasludināja, ka ikviens amerikānis ir tās mantinieks.
Šī parādzīme ir apsolījums, ka visiem cilvēkiem tiks garantētas neatņemamas tiesības uz dzīvību, brīvību un laimes meklējumiem. Šodien ir skaidrs, ka Amerika, ciktāl tas attiecas uz tās krāsainajiem pilsoņiem, šo parādzīmi nav spējusi segt. Tā vietā, lai cienītu šo svēto pienākumu, Amerika nēģeriem ir izsniegusi nesegtu čeku, kas ir atsūtīts atpakaļ ar atzīmi „kontā pietrūkst līdzekļu.” Taču mēs neticam, ka taisnīguma banka būtu bankrotējusi. Mēs neticam, ka šīs valsts varenajās iespēju krātuvēs būtu aptrūkušies līdzekļi.
Un tā nu mēs esam nākuši šurp iekasēt šo čeku – čeku, kas pēc mūsu pieprasījuma sniegs mums bagātības, ko sniedz brīvība un drošību, ko sniedz taisnīgums. Mēs esam nākuši šajā svētajā vietā, lai atgādinātu Amerikai par šodienas neatliekamo vajadzību. Šis nav tas laiks, kad varētu nodoties tādai greznībai kā atpūta vai izbaudīt nomierinošo sajūtu, ko sniedz „pakāpenības” zāles. Nu ir laiks celties un nākt ārā no tumšās un pamestās segregācijas ielejas un nostāties uz saules apmirdzēto rasu taisnīguma taku. Nu ir laiks atvērt iespēju durvis visiem Tā Kunga bērniem. Nu ir laiks atbrīvot mūsu valsti no rasu netaisnības plūstošajām smiltīm un uzcelt to uz brālības drošās klints.
Valstij būtu liktenīgi atstāt bez ievērības šī mirkļa neatliekamību un novērtēt par zemu nēģera apņēmību. Šī nēģera likumīgo rūpju svelmējošā vasara nebeigsies, iekams to nenomainīs spēcinošs brīvības un līdztiesības rudens. Tūkstoš deviņsimt sešdesmit trešais gads ir sākums, nevis gals. Tie, kuri cer, ka nēģerim tikai vajadzēja „nolaist tvaiku” un ka tagad tas būs rāms, rūgti maldīsies – ja valstī viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Amerikā nebūs ne atelpas, ne miera, iekams nēģerim netiks piešķirtas viņa pilsoņa tiesības.
Sacelšanās viesuļvētra turpinās tricināt mūsu valsts pamatus, iekams nenāks spožā taisnīguma diena. Taču man ir kaut kas sakāms manai tautai, kas stāv uz aicinošā sliekšņa, kas ved mūs iekšā taisnības pilī. Kamēr iegūstam to vietu, kas mums pēc tiesas un taisnības pienākas, mēs nedrīkstam pieļaut ļaundarības. Necentīsimies veldzēt savas slāpes pēc brīvības, dzerot no rūgtuma un naida kausa.
Savā cīņā mums allaž jāsaglabā augsta pašcieņa un pašdisciplīna – mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūsu radošais protests izvirst fiziskā vardarbībā. Atkal un atkal mums ir jāpaceļas līdz majestātiskajiem augstumiem, kuros uz fizisko spēku tiek atbildēts ar dvēseles spēku.
Apbrīnojamais jaunais kareivīgums, kas ir nācis pār nēģeru kopienu, nedrīkst novest mūs pie neuzticēšanās visiem baltajiem cilvēkiem, jo daudzi no mūsu baltajiem brāļiem, kā to apliecina viņu klātbūtne te šodien, ir sapratuši, ka viņu liktenis ir cieši savijies ar mūsu likteni un ka viņu brīvība ir nesaraujami saistīta ar mūsu brīvību.
Mēs nevaram iet vieni. Un savā ceļā mums jāsola, ka virzīsimies uz priekšu. Mēs nedrīkstam griezties atpakaļ. Dažs labs vaicā pilsoņu tiesību aizstāvjiem: „Kad jums būs gana?” Mums nekad nevar būt gana, iekams mūsu augumiem, smagiem no ceļošanas noguruma, nav pajumtes moteļos šoseju malās un pilsētu hoteļos. Mums nevar būt gana, kamēr nēģeris galvenokārt pārvietojas no mazāka geto uz lielāku. Mums nekad nevar būt gana, iekams Misisipi nēģeris nedrīkstēs vēlēt un Ņujorkas nēģeris uzskatīs, ka viņam nav par ko vēlēt. Nē, nē, mums nav gana, un mums nebūs gana, iekams taisnīgums nelīs pār mums kā varenas straumes ūdeņi.
Man nav pagājis secen tas, ka daudzi no jums nākuši šurp, izcietuši lielus pārbaudījumus un postu. Daži tikko iznākuši no šaurām kamerām. Daži no jums nāk no tādiem apgabaliem, kuros brīvības meklējumu dēļ jūs ir plosījušas vajāšanas vētras un kur policijas brutalitāte likusi jums grīļoties. Jūs esat radošo ciešanu veterāni. Turpiniet strādāt ticībā, ka nepelnītas ciešanas nes atpestīšanu.
Atgriezieties Misisipi, atgriezieties Alabamā, atgriezieties Džordžijā, atgriezieties Luiziānā, atgriezieties mūsu ziemeļu pilsētu graustos un geto, zinot, ka šo situāciju kaut kādā veidā ir iespējams mainīt un ka tā tiks mainīta. Nevāļāsimies izmisuma ielejā. Es jums šodien, mani draugi, saku, ka par spīti šī brīža grūtībām un vilšanām, man tik un tā ir sapnis. Sapnis, kas dziļi sakņojas amerikāņu sapnī.
Man ir sapnis, ka šī nācija kādu dienu celsies un iemiesos dzīvē savas ticības patieso jēgu: „Šo patiesību mēs uzskatām par pašsaprotamu: ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi.” Man ir sapnis, ka kādu dienu rūsganajos Džordžijas pakalnos bijušo vergu un bijušo vergturu dēli spēs apsēsties pie kopīga brālības galda. Man ir sapnis, ka reiz pat Misisipi štats, tuksnešainais štats, kuru karsē netaisnības un apspiešanas svelme, pārtaps par brīvības un taisnīguma oāzi. Man ir sapnis, ka mani četri bērni reiz dzīvos valstī, kurā par viņiem spriedīs nevis pēc viņu ādas krāsas, bet gan pēc rakstura būtības. Man šodien ir sapnis.
Man ir sapnis, ka reiz Alabamas štatā, no kura gubernatora lūpām šobrīd skan nolieguma un noniecinājuma vārdi, mazi melni zēni un mazas melnas meitenes varēs sadoties rokās ar maziem baltiem zēniem un mazām baltām meitenēm un varēs iet līdzās kā māsas un brāļi. Man šodien ir sapnis. Man ir sapnis, ka pienāks diena, kad ikviena ieleja tiks paaugstināta, ikviens pakalns un kalns nolīdzināts, raupjais nolīdzināts un līkais iztaisnots, un atklāsies Tā Kunga godība, un viss cilvēku dzimums to saskatīs. Tā ir mūsu cerība. Ar šo ticību es atgriežos dienvidos. Ar šo ticību mēs spēsim no izmisuma kalna izkalt cerību akmeni. Ar šo ticību mēs varēsim pārvērst mūsu valsts griezīgās disonanses skaistā brālības simfonijā. Ar šo ticību mēs spēsim strādāt kopā, kopā lūgt Dievu, kopā cīnīties, kopā iet cietumā, kopā celties aizstāvēt brīvību, zinādami, ka mēs kādu dienu būsim brīvi.
Tā būs tā diena, kad visi Tā Kunga bērni varēs dziedāt ar jaunu jēgu “Mana zeme, par tevi, saldo brīvestības zemi, es dziedu. Šai zemē, kur tēvtēvi miruši, kur svētceļnieki nākuši, lai no katra pakalna atskan brīvestības zvani.” Un, ja Amerika grib būt diža nācija, tad tam jānotiek. Tad ļausim, lai brīvība atskan no Ņūhempšīras brīnumainajiem pakalniem. Lai brīvība atskan no Ņujorkas varenajiem kalniem. Lai brīvība atskan no Pensilvānijas augstajiem Alegeiniem! Lai brīvība atskan no Kolorado sniegotajiem Roki kalniem! Lai brīvība atskan no Kalifornijas viļņotajām virsotnēm! Bet ne tikai! Lai brīvība atskan arī no Džordžijas Stouna kalna! Lai brīvība atskan no Tenesī Lukauta kalna! Lai brīvība atskan no ikviena Misisipi pakalna! No ikviena kalna, lai brīvība skan!
Kad iezvanīsim brīvību, kad iezvanīsim to katrā ciematā un ciematiņā, kad tā atskanēs no katra štata un katras pilsētas, tad mēs tuvināsim to dienu, kad visi Tā Kunga bērni – melnie un baltie, jūdi un nejūdi, protestanti un katoļi – spēs sadoties rokās un dziedāt sena nēģeru spiričuela vārdus – „Brīvi! Tak beidzot brīvi! Paldies Visvarenajam, mēs beidzot esam brīvi!”