Neatkarīgā Rīta Avīze, 19.05.2005
Latvijā tagad ir pirmais tiesas spriedums, kad tiesa atzīst, ka kāds nav pieņemts darbā homoseksuālas orientācijas dēļ. Rīgas Ziemeļu rajona tiesa pagājušajā nedēļā atzina par diskriminējošu Kultūru vidusskolas vadības rīcību, atsakot darbu garīdzniekam Mārim Santam viņa seksuālās orientācijas dēļ.
Tiesnese Gunta Ozoliņa prasību apmierināja daļēji, norādot, ka Kultūru vidusskolai par morālo kaitējumu M. Santam jāsamaksā 2000 latu, kā arī jāsamaksā tiesu izdevumi.
Kādi motīvi esot vadījuši tiesu? Skolas direktore Solveiga Linda Remese kopā ar Santu strādājusi Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē laikā, kad Santa homoseksuālā identitāte un diskusijas par to tikušas plaši atspoguļotas masu medijos. No tā ir secināts, ka Santam atteikts seksuālās orientācijas, nevis profesionālās neatbilstības dēļ.
Latvijas Darba likuma 29. pants aizliedz, dibinot darba tiesiskās attiecības, radīt atšķirīgu attieksmi atkarībā no darbinieka dzimuma, kā arī atkarībā no darbinieka rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Atbilstoši Darba likumam (29. pants) netieša diskriminācija pastāv, ja acīmredzami neitrāli noteikumi, kritēriji vai prakse rada nelabvēlīgas sekas ievērojami lielākai daļai viena dzimuma personu.
Savukārt 34. pants nosaka: “Ja, dibinot darba tiesiskās attiecības, darba devējs pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizliegumu, pretendentam ir tiesības prasīt atbilstošu atlīdzību. Strīda gadījumā atlīdzības apmēru nosaka tiesa pēc sava ieskata.”
Tiktāl viss ir saprotami. Taču M. Santa tiesas prāva varbūt arī rada precedentu un iedrošinās tiesāties tos, kuriem ir atteikts darbs, taču vienlaikus rada daudzus jautājumus.
Darba likumā seksuāla orientācija tieši netiek nosaukta. Tā var tikt iekļauta vienā no grupām politiskā vai cita pārliecība vai ģimenes stāvoklis vai citi apstākļi.
Problēma, kura rodas gadījumā, ja tiesu sistēma
M. Santa gadījumu pieņem kā tiesu prakses vadlīnijas, ir – kā tiek pierādīta cilvēka homoseksualitāte, ja tā ir bijusi pamatojums diskriminācijai? Civiltiesiskā strīdā būtu jāpierāda ne tikai fakts, ka cilvēks netika pieņemts darbā, bet arī nepieņemtā cilvēka piederība tai grupai, pret kuru ir vērsta diskriminācija. Likumā precīzi uzskaitītos gadījumos šī pierādīšana ir vienkārša. Pasē ir norādīts dzimums. Rase, invaliditāte parasti ir redzama vizuāli. Pierādīt konkrēta cilvēka piederību kādai seksuālai minoritātei ir grūti un dažkārt pat neiespējami. Civiltiesiskā strīdā kādas puses paziņojums tiesā nav pierādījums. Pierādījums nav avīžraksts vai pat runa Saeimā ar apgalvojumu, ka kāds ir homoseksuālists vai citas minoritātes pārstāvis. Viens seksuāls akts ar pretēja dzimuma pārstāvi arī nevar kalpot par pierādījumu, ka pēc viena akta heteroseksuālists tūdaļ ir pieskaitāms homoseksuālistiem utt. Tiesa nedrīkst vadīties no pušu paziņojumiem, bet tiesai ir jāvadās no lietā iesniegtajiem pierādījumiem. Kamēr šādi procesi tikai sākas, Latvijas tiesu sistēmā ir jāatrod veids, kā pierādīt kāda cilvēka piederību konkrētai tieši vai netieši diskriminētai minoritātes grupai.
Ja šāda sistēma netiek radīta, tad ikviens, kurš netiks pieņemts darbā, tūdaļ uzdosies par kādas minoritātes pārstāvi (var uzdoties kaut vai par fetišistu) un pieprasīs kompensāciju ne mazāku par 2000 latiem. M. Santa tiesas prāva paver durvis jaunām tiesu sistēmas afērām.
M. Santa gadījums ieskicē arī jaunu problēmu darba devējiem, kuri ir uzņēmējsabiedrību vadītāji. Komerclikums nosaka, ka vadītājam ir jāvada uzņēmums kā gādīgam un rūpīgam saimniekam. Ja darbā piesakās visādi citādi kvalificēts, ar attiecīgu darba pieredzi un izglītots nekrofils (apmierina seksuālās tieksmes ar miroņiem), vai uzņēmuma vadītājam, kurš zina, ka šāds cilvēks neiederēsies kolektīvā, ir jāpieņem viņš darbā, realizējot darba likumdošanā noteikto vienlīdzīgo attieksmi? Ja uzņēmuma vadītājs redz, ka šāda cilvēka pieņemšana pazeminās darba ražīgumu un izraisīs ievērojamu kadru mainību, kā viņam ir jārīkojas? Vai jārealizē darba likumā noteiktās tiesības, vai primāri jārīkojas kā rūpīgam saimniekam?
Ja nekrofilija ir pietiekami reta, tad manā paša pieredzē ir nācies izšķirt nežēlīgu kautiņu starp divām sievietēm, kad lesbiski orientēta darbiniece darba laikā un darba vietā izteica nepiedienīgu priekšlikumu dziļi ticīgai kristietei. Vienlīdzīgu tiesību principa konsekventa realizācija (nejautājot par reliģisko un citu pārliecību) noveda pie darba konflikta un ražošanas grafiku kavējuma.
Taču M. Santa gadījums atsedz vēl vienu problēmu. Ikvienam ir tiesības nelasīt un neklausīties verbālu ekshibicionistu publiskos paziņojumus par savu seksuālo orientāciju vai šīs orientācijas sezonālu maiņu. Tieši tāpat kā vārda brīvība garantē ikvienam tiesības paziņot par saviem politiskiem vai seksuāliem uzskatiem, ikvienam no mums ir tiesības neklausīties un neinteresēties par citu cilvēku paziņojumiem, kuri mums ētiski nav pieņemami. Ziemeļu rajona tiesas spriedums netieši uzliek par pienākumu katrai skolai un budžeta iestādei abonēt visus dzeltenos preses izdevumus, sākot ar Vakara Ziņām, lai, pasarg Dievs, skolas vadītājs nepalaistu garām kāda cilvēka publisko paziņojumu par savu biseksuālismu vai seksuālo izlaidību, jo citādi tiesu darbi būs nodrošināti.
Tiesu sistēmai ir jāmācās no citu valstu (piemēram, ASV) kļūdām, kad ar šķietamu diskrimināciju piesedzas tiesu afēristi. ASV visdiskriminētākā grupa mūsdienās ir nevis melnādainie vai homoseksuālisti, bet gan heteroseksuālie baltie vīrieši. Latvijas tiesām, pieņemot M. Santa tiesu kā precedentu, ir jāvadās līdzīgi (vismaz 2000 latu) gadījumos, ja būs sūdzības, ka homoseksuāls priekšnieks nepieņems darbā heteroseksuālistu viņa orientācijas dēļ. Tiesu sistēmai ir jāvēršas pret tik tiešām klajiem diskriminācijas gadījumiem, bet tai nav jākļūst par ieroci, lai ar tiesu palīdzību kārtotu personiskus rēķinus un realizētu primitīvas afēras.