Raksts

Mans Baltijas sirdspuksts


Datums:
24. augusts, 2009


Autori

Dace Akule


Vakar biju starp tiem 50 tūkstošiem, kas piedalījās Baltijas sirdspukstu skrējienā. Ejot uz skrējienu, kopā ar draugiem pārrunājam, vai katrs piedalījies Baltijas ceļā pirms divdesmit gadiem, kāpēc jā un kāpēc nē, un kur tad katrs stāvējis... Tā, protams, bija sarunu tēma ar visiem paziņām, kas tika satikti tovakar, tāpat kā ar visiem tiem, ar kuriem pēdējo nedēļu laikā pārrunāta gada diena un gaidāmais skrējiens. Zināšanai - man toreiz bija 10 gadi un es stāvēju ar visu savu ģimeni pie Rūjienas benzīntanka.

Piereģistrējos 384km, aptuveni 4.5 kilometrus no Brīvības pieminekļa uz Igaunijas pusi, kādu gabaliņu aiz VEF tilta (ja raugāmies no centra puses). Ejot uz šo kontrolpunktu, paejam garām 385km atzīmei, kur gaida jau aptuveni simts cilvēku. Pie mūsu punkta mūs sagaida vairāki simti skrējēju. Ir vienotības, vienota mērķa sajūta. Mēs ieskatamies svešinieku piedāvātajos papīrīšos, saprotot, ka tās ir Baltijas sirdspukstu uzlīmes, un ņemam vairākas, lai varam uzlipināt pie apģērba. Svešinieki sakliedzas, uz kuru kontrolpunktu dodas, kur nākamais atrodas. Gaidām. Tad skrējiens. Nopietns un sirsnīgs. Plaudējam, uzsaucam, skatītāji atbalsta. Gliedz „malači!” Dalībnieki skrien ar maziem bērniem ratos, nesot lielākus bērnus uz pleciem, skrien tautas tērpos, daudzi brauc arī ar riteņiem. Biju nolēmusi noskriet līdz Brīvības piemineklim, bet pusceļā cīnos ar sevi. Sāku domāt, vai man kādam kas jāpierāda? Varētu taču aiziet līdz piemineklim, neskrienot. Tomēr tad domāju – tie, kas cēla šo valsti taču arī kādā grūtākā brīdī varbūt gribēja izstāties. Bet palika. Un tad nu man arī nebūs par grūtu noskriet 4.5 kilometrus, dot savu simbolisko artavu, savus sirdspukstus par to neatkarības sapni, kas mūs vienoja pirms 20 gadiem un kuru mēs šobrīd izdzīvojam. Jā, šobrīd pavisam nedzīvojam kā labā sapnī. Bet mēs visi esam mūsdienu realitātē līdzatbildīgi. Un kaut kas mūsdienu realitātē mainās ik mirkli, īpaši, kad pasaulē tiek laists tik daudz pozitīvas enerģijas un vēlēšanās, kā skrienot divu dienu stafetē Baltijas sirdspukstos. Izejot šo domu karuseli, skriešana kļūst vieglāka. Aizskrienu rikšiem, sarkaniem vaigiem, sviedros slapju seju.

Pie Brīvības pieminekļa mani uzrunā kāda kundze, vaicājot, vai es esmu skrējusi, un tad noglāsta manu plecu, sakot „malacis!” Nu jā, viņa jau tādu akciju nevarēja izbaudīt… Žēl par viņu un tajā pat laikā prieks, ka es varēju ne tikai 1km bet pat visus 4.5 km noskriet, arī par tiem, kas nevarēja. Tad pāris runas un himnas, un es no jauna atklāju, ka joprojām nevaru dziedāt ” Dievs, svētī Latviju”, jo mani pārņem tik lielas emocijas, ka jākož lūpā, lai nesāktu skaļi raudāt. Atceros pirms daudziem gadiem sākušos un turpināto sajūtu par sāpēm, kas latviešiem (Latvijas iedzīvotājiem) bija jāizcieš pirms neatkarības un neatkarības atjaunošanas. Atceros apņemšanos, ka gribu tās kaut mazliet kompensēt ar tādas Latvijas celšanu, kurā ar lepnumu dzīvot būtu gribējuši tie, kas pazaudēja savas dzīves un dzīvības karos, okupācijās, neatkarības cīņās. Atceros, ka arī tāpēc ieguvu labu izglītību, lai to ieguldītu šeit, un tagad to jau daru… Fonā skaļi skan draugu dziedāšana, bet es nevaru. Raudiens ir raudiens. Ja es nebūtu starp cilvēkiem… bet saņemos. Jo latvieši taču neizrāda emocijas. Mums tas grūti nākas.

Pēc oficiālajām runām un dažām dziesmām dodamies remdināt skrējiena rezultātā radušos izsalkumu. Uz McDonaldu. Pirms 20 gadiem mums tāda iespēja nebija. Pēc Baltijas ceļa mēs gājām mājās uz savām kotletēm un kartupeļiem. Bet toreiz man bija pārāk maz gadu, lai diskutētu par latviešu valodas nākotni, par ko mēs runājām McDonaldā. Ar latviešu valodu un Latviju viss būs lieliski, ja mēs katrs katru dienu jutīsimies un darbosimies kaut mazliet tā, kā šodien Baltijas sirdspukstu skrējienā vai Likteņdārzā…


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!