Katra jauna gada sākumā mani šausmina zviedru vakara avīžu virsraksti – „Jaunā gada apņemšanās – nomest 30kg!”, „Veltīšu vairāk laika ģimenei un draugiem”, „Kā visātrāk piepildīt Jaunā gada apņemšanos?” Es nepārspīlēju. Bez tam man ir aizdomas, ka šie virsraksti gada no gada ir tieši tie paši. Vēl vairāk – aizdomīgi līdzīgi gadu no gada ir arī intervētie brašuļi, kas sagaida Jauno gadu ar ambiciozu apņemšanos listi.
Tomēr ļaužu tradīcijas nav palikušas bez iespaida. Lai arī ne tik iespaidīgu mērķu bagāta, tomēr arī man ir neliela banālu apņemšanos liste.
Īsi sakot – esmu nolēmis lasīt vairāk. Nav tā, ka es nelasītu jau tagad. Lasīšana man aizņem turpat vai divas trešdaļas no manas darba dienas. Tomēr ne jau par politoloģiskās literatūras lasīšanu esmu norūpējies. Man uz naktsgaldiņa vēl joprojām puslasīta stāv kaudze grāmatu un pie tām tad arī esmu nolēmis ķerties – protams, ne jau uz miega rēķina. Viena no tādām grāmatām ir Artūra Šlesingera Jaunākā klasiskā grāmata „A Thousand Days”, kas ir viņa kā prezidenta Kenedija padomnieka memuāri par pavadīto laiku Baltajā namā. Ciko noprotu, tad arī pēc Kenedija ievēlēšanas valdīja milzīga eiforija – aptuveni kā tagad, Obamamānija.
Mātes Terēzas privāto vēstuļu un dienasgrāmatu apkopojums „Come Be My Light” ir fantastisks apliecinājums, ka svētie eksistē. Arī mūsdienās. Turklāt Mātes Terēzas dzīve mani fascinē tā vienkāršā iemesla dēļ, ka savā nepaskaužamajā fantāzijas trūkumā es patiesi nesaprotu, kā viņai pietika spēka ne tikai pārvarēt savas reliģiskās šaubas par viņas attiecībām ar Dievu, bet arī paveikt to varoņdarbu, par ko viņa 1979. gadā ieguva Nobela Miera prēmiju. Man kā zaļam praktikantam Eiropas Komisijā bija izdevība sadarboties ar Mātes Terēzas ordeņa māsām Briselē. Atceros, ka kopā ar pāris citiem jauniešiem biju aizgājis palīdzēt Žēlsirdības māsām saklāt pusdiengaldu beļģu bezpajumtniekiem. Tur redzētais mani atstāja neizdzēšamas pēdas, īpaši jau tādēļ, ka sapratu cik nežēlīgi smags ir māsu darbs; turklāt tā bija mana pirmā saskarsme ar nabadzīgiem cilvēkiem, kas bija ilgāka par knapajām piecām minūtēm Rīgā, uz ielas paejot garām ubagiem. Sāpīgi bija, kad konstatēju, ka neviens no satiktajiem bezpajumtniekiem nebija beļģis; viņi visi runāja poliski. „Beļģu” bezpajumtnieki bija austrumeiropiešu imigranti, kas par pēdējo naudu bija nopirkuši autobusa biļetes uz labklājības valsti, kurā viņiem nebija vietas. Paradoksāli, kamēr man Eiropas Savienība bija līdz tam saistījusies ar iespējām un pieaugošu pārticību, tanī pašā daudziem tā nozīmē sagrautas gaisa pilis un milzīgu risku pieviltas dzīves. Acīmredzot biju ārkārtīgi naivs savā vidusšķiras pasargātībā no dzīves nebēdām. Kad gāju mājup pēc padarītā darba, ar pretīgumu pamanīju, ka tas, ko mēs bijām likuši galdā, tagad gulēja uz ielas – izvemts, jo daudzi no mielasta dalībniekiem nebija ēduši dienām, citi bija slimi – salāti, lēcu putra un ogu plācenis.
Romantisko vērtību piesātinātais Stendāla darbs „Sarkanais un melnais” ir nākamais kandidāts. Stendāls konstruē jauna, anti-reliģioza, ambicioza varoņa ceļu uz laimi īstenā romantisma stilā – Žuljēns Sorēls ir ne tikai pārliecināts liberālis, bet arī dzīvs cilvēks ar savām kaislībām un vājībām, kas kulminējas kaislīgas atriebes motivētā slepkavībā. Viņš nogalina savu bijušo darbadevēju, kas ir izlēmusi sagraut viņa tiekšanos pēc laimes. Protams, ka kā īstam romantiskajam varonim pienākas, ļaunā sabiedrība nogalina viņu – indivīdu, kurš cenšas izlauzties no strikto sociālo priekšnoteikumu važām. Man šī grāmata ir piedienīgs atgādinājums, ka liberālās demokrātijas ienestā cieņa pret indivīda tiekšanos dzīvot laimīgu dzīvi nav pastāvējusi gadu tūkstošiem – tā ir jauna parādība, bet tādēļ jo īpaši sargājama. Tomēr es sagaidu, ka tas būs grūts ceļojums, jo Stendāla “Lisjēns Levēns” nudien bija sarūgtinājums, kamēr “Vanina Vanini” bija mans bērnības pirmais literārais šoks.
Alestēra Kembela „The Blair Years” esmu gribējis izlasīt, kopš redzēju BBC dokumentālo filmu „The Alastair Campbell Diaries”.
Kērtisa Sittenfelde rakstot darbu „American Wife” esot iedvesmojusies no Loras Bušas dzīvesstāsta, kas bija izšķirošais faktors, kādēļ es nolēmu iegādāties grāmatu. Mani ilgstoši ir mocījis jautājums, kas tieši slēpjas aiz Loras Bušas smaida; viņa, kura ir tik izglītota, nāk no vienkāršas ģimenes – kas tieši viņu saistīja Džordžā Bušā? Vai viņa pārdeva Mefistofelim savu miesu un dvēseli, lai kļūtu par Stepfordas sievu? Cik noprotu, tad Sitenfeldei ir sava versija, kas piedāvā krietni vien sarežģītāku izskaidrojumu – kādu? – ar to es labprāt gribētu iepazīties.