Raksts

Mana brīvība


Datums:
05. maijs, 2010


Autori

Dita Arāja


Todien man bija balta blūze un ķiršsarkans bruncis. Un vēl man somā bija iedāvinātā grāmata par iegūto otro vietu Madonas ģimnāzijas izteiksmīgās runas konkursā.

„Tu, lielais, lielais Dzīvības koks,” – tā es, vienpadsmitklasniece, kā nu prazdama un ko uzskatīdama par izteiksmīgu, runāju Friča Bārdas dzeju. Protams, nesaistīdama ar tiem notikumiem, kas tajā laikā norisinājās Rīgā, Augstākās Padomes ēkā.

Un tad es nācu mājās, kur mamma rušinājās puķu dobēs un klausījās radio. Bija tāds mazs un dzeltens, par Imulu sauca, un to ražoja laikam jau Rīgas radio rūpnīca. Jā, un todien vecāki runāja, ka nez vai nu arī šodien kas būšot, jo tak gaidīja jau, ka it kā iepriekšējā dienā tas notikšot. Bet tad viss kaut kā tomēr notika. Nākamo epizodi no 1990. gada 4. maija atminos, ka esam visi pie televizora. Tiek lasīti deputātu vārdi un uzvārdi, un cilvēku pūlis laukā pie Augstākās Padomes mājas skaita, cik deputāti balsojuši „par”. Un smuki uzfrizētais Gorbunovs kņadu zālē (un varbūt arī laukā) ik pa laikam apsauc. Viņš savas emocijas vai nu slāpē, vai varbūt viņam tādu nemaz nav. Un tad vēl vēsturiskie kadri, kad deputāti nāk laukā no likumdevēja ēkas, pirkstus uzvaras zīmē izstiepuši, un saviļņotais pūlis tiem uzklūp – spiež rokās ziedus, saķer, apkampj, bučo. Jā, nu tad beidzot tas ir noticis. Latvija ir pasludinājusi neatkarību.

Tajos gados viss, kā nesenajā intervijā izteicās Tālavs Jundzis, bija vienā kūlenī. Man, jaunam bērnam, jau kopš, šķiet, 8. klases bija sajūta, ka nu tik viss notiek. Viss sākās kaut kad nedaudz senāk, kad kādā vakarā, vairs nepateikšu, kurā gadā, uz mūsmājām atnāca tēta brālēns, bijušais politieslodzītais, un pieklusinātā balsī stāstīja manai vecmāmiņai, bijušajai politiski represētajai, ka Rīgā bijusi demonstrācija pie Brīvības pieminekļa, un bijis arī Latvijas karogs. „Nez, kas nu notiks,” radinieks prātuļoja.

Tad 8. klases mācību gada sākumā skolas bērna prieks – mūzikas skolā nenotiek solfedžo, jo skolotāja aizskrējusi uz kultūras namu dibināt vietējo Tautas fronti. Un tad pirmais brīvais 18. novembris ar pirmo Madonā uzvilkto sarkanbaltsarkano karogu uz rajona Kultūras nama jumta. Un svinīgais pasākums pie tā, un mēs kopā ar klasesbiedriem arī aizraurīgi dziedājām „Še, kur līgo priežu meži” un skaidrs, ka tobrīd vēl neoficiālo Latvijas himnu. Dīvaini, pēkšņi visi zinājām šo aizliegto dziesmu vārdus. Un 8. klases beigās mans patriotiski rakstītais „izmēģinājuma” sacerējums, kurā es apcerēju mūsu tautas burvīgo pagātni ar arāju, kas blakus vagai iet, un par to, ka es ticu – Latvija būs brīva. Un literatūras skolotāja precizēja – labāk rakstīt „neatkarīga”, jo garā brīva jau varot būt arī bez neatkarības, bet neatkarība – tas esot spēcīgāk, svarīgāk. Man toreiz labāk patika „brīva”, bet pieņēmu arī skolotājas labojumu.

Nu jā, un tad tās „republikāniskās” brīvības izpausmes – viena pēc otras – Dievkalpojums I LTF kongresa laikā, kad modāmies agri un skatījāmies TV tiešraidi. Un, skaidrs, ka pats kongress. Un tautas sapulce Mežaparkā. Un tad vēl, un vēl, un vēl. Un tad nav brīnums, ka tajā nozīmīgajā 4. maijā man neatkarība de iure vairs nešķita nekas īpašs. Tāds likumsakarīgs nobeigums – sākums brīvībai. Kaut kas tāds, kas pašsaprotami pienākas pēc tik daudziem netaisnības gadiem.

Šogad 4. maijā baltā blūzē vis neplanēsi. Aukstums stindzina. Meklēju cimdus. Neatrodu. Mājupejot sabāžu rokas kabatās. Pirms tam esmu bijusi laukos. Šogad viss iekavējies – mamma pie puķu dobēm vēl ķērusies nav. Sēžam abas virtuvē un ķimerējamies – piepalīdzam tētim dravniecībā – atdalām propolisu no vaskiem. Fonā klausāmies radio – pie Brīvības pieminekļa sadziedas kori un novadi. Un katram mums sava doma par brīvību un neatkarību. Katram sava sajūsma un sava vilšanās. Un man joprojām neatbildēts palicis jautājums, kā daļa cilvēku, kas piedalījās neatkarības atjaunošanā, spēja atgūto valsti apzagt un nozagt. Un es vairs nezinu, vai man ir ilūzijas par atjaunoto valsti un tās cilvēkiem. Man gribas paņemt daļu aukstuma un skumju no manas kolēģes Lindas, kas tieši atjaunotās valsts divdesmitgadē dodas pasaulē pēc siltuma un citādākas dzīves. Ne pēc viegluma, bet pēc drošuma sajūtas, pēc cilvēcības. Bet manī pašā aukstums. Sals. Un daudzi neatbildēti jautājumi. Vairs kaut kā svētkos nepietiek ar apziņu, ka mums ir sava valsts.

Mana valsts ir zagta un izzagta. Mana valsts ir plicināta un noplicināta. Un manā valstī reti kad ir uzklausīti trauksmes cēlēji. Manā valstī par tādiem trakajiem pasmejas un tādus ne grib, ne spēj saprast. Man ir palikusi valstiska neatkarība, kas, protams, ir ārkārtīgi svarīgi. Bet vēl svarīgāka man ir kļuvusi mana brīvība. Tas, cik stipra un brīva vai nebrīva es jūtos 20 gadus pēc Latvijas atjaunošanas. 20 gadus pēc tam, kad es no sirds dziedāju „Še, kur līgo priežu meži” un „Dievs, svētī Latviju”. Jā, es mīlu i šo zemi, i šo valsti, bet man pietrūkst cilvēku atbildības i par zemi, i par valsti. Man pietrūkst cieņas un atbildīguma sajūtas cilvēku attiecībās. Man pietrūkst atklātuma un principu. Bet ir bijusi vilšanās tuvos un tālākos cilvēkos, kurus kādreiz esmu uzskatījusi par saviem sabiedrotajiem.

Man ir palicis tikai mans spēks. Mana brīvība, kurai uzticēties. Un ar katru gadu es sajūtos arvien stiprāka. Un tā iekšējā stipruma sajūta nemaz nav slikta lieta. Tā mans dzīvības koks, kura droši vien man nebūtu bez 1990. gada 4. maija.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!