Atslēgvārdi:

Mainīties pašiem, lai nemainītos klimats

Latvijas politiķu pieeja klimata izmaiņu jautājumam variē starp pilnīgu ignoranci un vieglu ironiju, uztverot klimata politiku kā mēģinājumu bremzēt atsevišķu nozaru attīstību vai norādot uz iespēju palielināt tūrisma plūsmu, ja klimats kļūst maigāks.

Iesaki citiem:
Pilite 255x203
Foto:gooder

Klimata pārmaiņas ienāk ikdienā un ar tās tiek minētas ik reizi, kad laika apstākļi novirzās no pieņemtās normas. Tomēr fatālisma noskaņai nav pamata, vismaz ne šobrīd. Samazinot cilvēka darbības ietekmi uz vidi, klimata pārmaiņas iespējams ierobežot. Arī Latvijai jārīkojas.

Starptautiskie solījumi

1992.gadā pieņemtā ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (Latvija ratificēja 1995.gadā) un 1997.gadā tai pievienotais Kioto protokols (stājies spēkā 2005.gada 16.februārī, Latvijā ratificēts 2002.gadā), ir būtiskākais globālais līgums, kas vērsts uz siltumnīcefekta gāzu (SEG) koncentrācijas stabilizāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamu antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā. Kioto protokols ekonomiski attīstītajām valstīm nosaka konkrētus mērķus un termiņus, lai ierobežotu un samazinātu antropogēno (cilvēku radīto) siltumnīcefekta gāzu emisijas. Atbilstoši tam Latvijai laikposmā no 2008.līdz 2012.gadam jāsamazina SEG emisijas par 8% salīdzinājumā ar 1990.gadu.

SEG ietver vairākas gāzes – oglekļa dioksīdu (CO2), metānu (CH4), slāpekļa oksīdus (NOx), kā arī sēra heksafluorīdu (SF6) un fluorogļūdeņražus (HFC), kas rodas cilvēku saimnieciskajā darbībā, sadedzinot akmeņogles un naftas produktus enerģijas ieguvei, transportā, rūpnieciskajā ražošanā un intensīvajā lauksaimniecībā. Vislielāko ietekmi uz klimatu rada CO2 izmeši, tādēļ visi SEG izmeši tiek pārrēķināti CO2 ekvivalentā. Zinātnieku viedoklis dalās par to, kāds ir kritiskais CO2 koncentrācijas līmenis atmosfērā, kura pārsniegšana radītu globālajā vidē neatgriezeniskas un pasaules iedzīvotājiem katastrofālas sekas. Tomēr Eiropas Padome 1996.gadā paziņoja, ka planētas vidējais temperatūras pieaugums nedrīkstētu pārsniegt divus grādus pēc Celsija. Plānotie pasākumi ir balstīti uz pieņēmumu, ka SEG koncentrācija atmosfērā izteikta daļās uz miljona nedrīkst pārsniegt 550 ppm. Pašlaik šis līmenis jau pārsniedz 400 ppm un pieaug vidēji par 0,5% gadā.

Tomēr globālā vienošanās būs efektīva tikai tad, ja tās izpildē iesaistīsies visas pasaules valstis. Konvencijas pirmais pielikums, kurā iekļautas valstis, kam ir pienākums emisijas samazināt, aptver Eiropas Kopienu un citas ekonomiski attīstītās un bijušās PSRS bloka valstis, tai skaitā, Latviju. Tomēr Kioto protokola globālo jēgu mazina fakts, ka tam nav pievienojusies ASV, kas joprojām ir līderis SEG emisiju radīšanā. Turklāt solījums samazināt emisijas neskar attīstības un jaunattīstības valstis, kas pēdējos gados strauji augošās ekonomikas dēļ ir kļuvušas par ievērojamiem piesārņotājiem, īpaši Ķīna, Indija, Brazīlija.

Eiropas Savienība - līderis klimata politikā, bet ne tās ieviešanā

ES starptautiskajās klimata sarunās sevi pozicionē kā līderi un veido salīdzinoši ambiciozu politiku klimata pārmaiņu samazināšanai. Līdzīgi kā citās jomās, arī ES klimata politika tiek plānota kopīgi, tomēr katrai valstij ir noteikti savi SEG izmešu jomā sasniedzamie mērķi ņemot vērā ekonomikas struktūru un attīstības tendences. Piemēram, Spānijai ir atļauts emisijas pat palielināt, kamēr Zviedrijai tās ir ievērojami jāsamazina.

Lai gan mērķi un politika kopumā ir ambicioza, tomēr ar tās ieviešanu praksē neveicas tik labi. Lai gan laika posmā no 1990.līdz 2004.gadam ES-25 emisijas ir samazinājušās par 4,8%, tomēr pēdējos gados vērojams SEG izmešu palielinājums, un ES kopumā atpaliek no vēlamā scenārija. Pirms mēneša publicētais Eiropas Vides aģentūras ziņojums[1] parāda, ka visstraujākais emisiju pieaugums novērojams transporta sektorā. Laika posmā starp 1990. un 2004.gadu ES-15 SEG emisijas no transporta pieauga vidēji par 26%, bet līdz 2010.gadam tās kopumā varētu palielināties pat par 35% salīdzinājumā ar 1990.gada līmeni. Tāpat ziņojums uzsver, ka tikai aktīvi ieviešot visus plānotos pasākumus, tai skaitā palielinot energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu izmantošanu, mērķi būs iespējams sasniegt.

Viens no pasākumiem, kam būtu jāveicina mērķa sasniegšana izmantojot ekonomiskus stimulus, ir ES izveidotā Emisiju tirdzniecības shēma (ES ETS), kas sāka darboties 2005.gadā. ETS ir pasaulē lielākā starpvalstu tirdzniecības shēma ar SEG izmešiem un tās būtība ir lielākajiem emisiju ražotājiem piešķirt emisiju kvotu, kas izteikta tonnās CO2 ekvivalenta un ļauj emitēt noteikto daudzumu. Ja uzņēmums tērē vairāk, tad emisijas jāsamazina vai iztrūkums jānopērk. Savukārt, ja uzņēmuma faktiskās emisijas ir mazākās kā nepieciešams, tad pāri palikušo var pārdot tirgū. Balstoties uz kopējām pieļaujamajām emisijām, katrai ES dalībvalstij, kas iesaistīta sistēmā, ir jāizstrādā kvotu sadales plāns, ko apstiprina Eiropas Komisija.

2005.gadā tika pārdotas emisiju atļaujas 362 miljoniem tonnu CO2 ekvivalenta[2]. Tirgus cena par atļauju emitēt vienu tonnu CO2 pakāpeniski pieauga pēc sistēmas darbības sākšanas un sasniedza ap 30 eiro, tomēr 2006.gada aprīlī cena strauji krita, sasniedzot 10 eiro. Tas skaidrojams ar ES publicēto ziņojumu par emisiju tirdzniecības sistēmas pirmā gada rezultātiem, kas uzņēmējiem un kvotu tirgotājiem ļāva noprast, ka daudzas dalībvalstis ekonomisko interešu vadītas saviem rūpniecības un siltumapgādes uzņēmumiem ir dāsni piešķīrušas lielas emisiju kvotas, neradot nepieciešamību domāt par emisiju samazinājumu vai iegādāties trūkstošo. Papildus rūpniecības lobija ietekmei, sistēmas trūkumu raksturo fakts, ka ETS aptver tikai vienu daļu no piesārņotājiem, bet neietver, piemēram, aviāciju, kuras ietekme uz klimatu ir strauji augoša.

Latvijas devums – piliens jūrā

Neskatoties uz to, ka Latvija līdz ar vairumu citu ekonomiski attīstīto valstu arī ir devusi solījumu samazināt antropogēnos SEG izmešus, tomēr klimata pārmaiņu jautājums līdz šim pilnvērtīgi nav iekļauts Latvijas politiskajā dienaskārtībā. Latvijas politiķu pieeja šim jautājumam variē starp pilnīgu ignoranci un vieglu ironiju, uztverot klimata politiku kā mēģinājumu bremzēt atsevišķu nozaru attīstību vai norādot uz iespēju palielināt tūrisma plūsmu, ja klimats kļūst maigāks. Aktīvas klimata politikas īstenošanu praksē kavē arī nepieciešamība iesaistīt vairākas nozares, kas atbildīgas par SEG emisiju radīšanu un attiecīgi sadarboties Vides, Ekonomikas, Satiksmes un Zemkopības ministrijām.

Politiķu kūtrumam, protams, ir arī savs racionāls pamatojums, jo Latvijai nav grūtību sasniegt Kioto noteiktās prasības. Kioto protokola atskaites punkts ir 1990.gada emisiju līmenis, taču saistībā ar rūpniecības faktisko sabrukumu un ekonomisko lejupslīdi pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, strauji saruka arī SEG emisijas. 1990.gadā Latvija emitēja 29,1 miljonus tonnu CO2 ekvivalenta[3], kas nozīmē, ka Latvija, lai pildītu starptautiskās saistības, nedrīkst pārsniegt 92% no šī līmeņa un emitēt vairāk par 26,8 miljoniem tonnu CO2 ekvivalenta. Taču 2000.gadā, piemēram, SEG izmeši bija vairs tikai 9,9 miljoni tonnu CO2 ekvivalenta līmenī, veidojot nepilnus 34% salīdzinot ar 1990.gada līmeni. Lai gan emisiju apjoms kopš 2000.gada pakāpeniski palielinās, Latvija bez grūtībām spēj izpildīt starptautiskās saistības vismaz periodā līdz 2012. gadam. Turklāt Latvijas summārā ietekme uz klimatu ir niecīga salīdzinājumā ar tādiem gigantiem kā ASV vai Ķīna un Indija. Arī salīdzinot ar ES-15 valstīm Latvijas radītie SEG izmeši veido tikai 0,61%! Rezultātā valdības apstiprinātā Klimata pārmaiņu samazināšanas programma 2005.-2010.gadam nebūt nav ambicioza un atbalsta t.s. business-as-usual attīstības scenāriju, nedodot signālu par nepieciešamību ieviest energoefektivitātes pasākumus.

Vairāk kā 70% SEG Latvijā rodas enerģētikā, tai skaitā transporta nozarē. Straujākais SEG pieaugums novērojams celtniecības materiālu ražošanas un to izmantošanas jomā. Tādēļ svarīgākais klimata pārmaiņu samazināšanas politikas uzdevums ir samazināt emisijas elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanā un pārvadē, rūpniecības un transporta nozarēs. Par izmaiņu potenciālu liecina arī Latvijas augstā kopējā enerģijas intensitāte, kas parāda, cik daudz enerģijas tiek tērēts vienas IKP vienības radīšanai, kas krietni atpaliek no ES-25 vidējā rādītāja. Tādejādi arī SEG emisiju līmenis pret IKP ir augsts, lai gan tam ir tendence samazināties. Savukārt, salīdzinājumā ar ES-25 zems ir arī elektronenerģijas patēriņš, lai gan prognozējams tā pieaugums līdz ar ekonomisko attīstību un mājsaimniecību ienākumu pieaugumu. Tas norāda, ka Latvija energoresursu tērē neefektīvi, tomēr kopējais patēriņš ir zems.

Primāro energoresursu bilances ziņā Latvija kopumā izskatās labi uz ES fona, jo atjaunojamo energoresursu daļa veido ap 35-36%, bet atjaunojamo energoresursu īpatsvars elektroenerģijas ražošanā sasniedz ap 45%, kamēr ES-25 šie rādītāji ir attiecīgi 6% un 12,8%.[4] Tomēr klimata pārmaiņu ierobežošanā milzīgs potenciāls gan ES, un it īpaši Latvijai ir novērst enerģijas nelietderīgu izmantošanu īstenojot energoefektivitātes pasākumus. Aplēses liecina, ka ekonomiski pamatotā veidā kopējo enerģijas patēriņu ES var samazināt par 20%. Latvijā vislielākais energoefektivitātes potenciāls ir mājsaimniecību sektorā siltumenerģijas jomā, jo ēku zemās siltumpretestības dēļ liela daļa no enerģijas tiek izlietota nelietderīgi. Ja šobrīd Latvijā vidējais īpatnējais siltumenerģijas patēriņš ēkās ir ap 230-250 kWh/m2/gadā, tad Vācijā tas ir ap 100 kWh/m2/gadā, taču energoefektīvās ēkās tas var būt zemāks pat par 30 kWh/m2/gadā.

Mainīties un tērēt mazāk

ES ietvaros neapšaubāms līderis klimata politikā ir Lielbritānija, kas savas prezidentūras laikā par vienu no galvenajām prioritātēm izvirzīja klimata pārmaiņu ierobežošanas jautājumu. Rezultātā ES 2006.gadā uzsāka plašu sabiedrības izglītošanas kampaņu MAINIES[5], kas iedzīvotājus uzrunāja arī Latvijā, norādot, ka nedaudz mainot ikdienas ieradumus, visi kopā varam panākt ievērojamu SEG emisiju samazinājumu. Piemēram, līdz ar pastāvīgi augošo elektrības patēriņu ES-25, bažas rada tas elektrības patēriņš, kas rodas elektroierīcēm atrodoties stand-by režīmā - tas veido ap 5-10% no ES kopējā mājsaimniecību patēriņa. Apzinoties, ka daudz kas var tikt darīts indivīda līmenī, kampaņas aicinājums bija: Izslēdz! Samazini! Pārstrādā! Ej kājām!.

Lai gan par ES rosinātās kampaņas īstenošanas efektivitāti Latvijā var diskutēt, tomēr kopējo jēgu mazina tas, ka tiek uzrunāti tikai iedzīvotāji kā gala patērētāji, aicinot viņus uzņemties atbildību par klimata pārmaiņu mazināšanu. Protams, pieeja ir principiāli pareiza un indivīdu dzīvesveids ir ļoti nozīmīgs, jo lielākā daļa no siltumenerģijas, elektrības un transporta tiek patērēta mājsaimniecībās. Klimatu ietekmē gan tas ar ko pārvietojamies, gan cik lieli ir enerģijas zudumi apsildot mājokļus, kā arī tam, ko ēdam.

Tomēr ir absolūti nepietiekami uzrunāt tikai iedzīvotāju sirdsapziņu, ja kopējie racionālie un ekonomiskie apsvērumi liek rīkoties pretēji. Turklāt Latvijas šī kampaņa neuzrunā sistēmu, proti, ierēdņus un politiķus, kuru pieņemtie lēmumi rada nosacījumus iedzīvotāju izvēlei. Kā iedzīvotājiem samazināt atkritumus, ja viss tiek pārdots iepakots un organiskos atkritumus nav iespējams atdalīt no pārējiem atkritumiem? Kā samazināt elektroenerģijas patēriņu, ja ziemā bez papildus radiatora dzīvoklī ir jāsalst? Kā pārliecināt iedzīvotājus Rīgā pārvietoties ar sabiedrisko transportu, ja sabiedriskā transporta sistēma nav integrēta un gadījumos, ja nepieciešams izmantot divus maršrutus vai kombinēt pārvietošanos ar autobusu, tramvaju un trolejbusu, biļete katru reizi jāpērk no jauna? Kādēļ uzņēmumiem ražošanas procesā samazināt emisijas, ja valdība piešķir dāsnas emisiju kvotas? Kādēļ nekustamo īpašumu projektu attīstītājiem būvēt ēkas ar zemu siltumenerģijas patēriņu, ja būvnormatīvi un standarti to neprasa?

Tikai labi koordinēta un kompleksa rīcība, veicinot energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu plašāku izmantošanu var dot vēlamo rezultātu. Valsts pārvaldei ir būtiska loma, rādot pozitīvu piemēru publiskajā iepirkumā integrējot vides aspektus, izvēloties videi draudzīgus transportlīdzekļus un izmantojot otrreiz pārstrādātu papīru. Tikmēr Valsts kancelejas noteikumi liedz ministrijām taupīt papīru un normatīvo aktu projektus drukāt uz abām lapas pusēm...

______________________

[1] EEA Report No 9/2006. Greenhouse gas emission trends and projections in Europe 2006. (http://reports.eea.europa.eu/eea_report_2006_9/en)

[2] EK SEG emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas pirmā gada rezultāti.

[3] Latvijas Vides aģentūras dati (2003.gadā sagatavotie inventarizācijas dati ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam)

[4] EEA Report No 8/2006. Energy and environment in the European Union.

[5] Vairāk informācijas par kampaņu: http://www.climatechange.eu.com



Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
4243744398 5dc2030cb9

Tautas balss spēks 3 Autors:Alda Ozola

Siltumnica 255x203

Klimata sarkanās līnijas 3 Autors:Alda Ozola

Zali 255x203

Zaļā ilgtspēja Autors:Alda Ozola