Atslēgvārdi:

Mainīties, lai izdzīvotu 4

Multikulturālisms nav tikai valodu un kultūru daudzveidība. Tā ir arī arhitektūra un pat ēdienu smarža.

Iesaki citiem:

Jūs parasti apgalvojat, ka pašlaik nav nevienas sabiedrības, kas nebūtu multikulturāla. Ko jūs ar to domājat?

To, ka visas sabiedrības un kultūras ir plurālas - tajās dzīvo vairāk par vienu kultūras kopienu, pastāv valodu, vērtību daudzveidība, kā arī reliģiskā daudzveidība. Es nezinu nevienu sabiedrību, kur būtu tikai viena valoda, viena identitāte vai viena reliģija. Taču tas, par ko es tagad runāju, drīzāk ir plurālisms. Jo multikulturālisms nozīmē to, ka šī daudzveidība tiek akceptēta kā vērtība, ka cilvēkiem, kas nāk no dažādām kultūrām, ir pilnvērtīgas tiesības uz līdzdalību. No viņiem netiek prasīts atteikties no savas kultūras, viņi var saglabāt savu kultūru ne tikai privātajā dzīvē, bet aī publiskajā telpā. Tāda ir multikulturāla sabiedrība.

Es gribētu tomēr precizēt – ko jūs domājat ar vārdu “kultūra”? Tas ir arī dzīvesveids, vērtības?

Jā, antropoloģiskajā skatījumā tas ir dzīvesveids. Un tas iekļauj sevī gan vērtības, gan ideoloģijas, gan pārliecības. Mēs varam runāt arī par konkrētākām lietām: par ikdienas praksi, tradīcijām, rituāliem, arī par pārtiku. Protams, svarīgi, ka kultūra tiek attiecināta uz grupu, nevis uz atsevišķiem indivīdiem. Citiem vārdiem, tas ir kādas grupas dzīvesstils.

Jums ir tēze par pilsonisko kultūru[2], kurai ir jābūt vienojošam elementam multikulturālajā sabiedrībā. Kas veido šādu kopīgo kultūru?

Neviena sabiedrība nevar pastāvēt bez tādas platformas, kas būtu pieņemama visiem. Ir vajadzīga politiskā, ekonomiskā, lingvistiskā platforma. Taču svarīgi saprast, ka jaunā platforma nebūs identiska tai, ko ir definējis sabiedrības vairākums, tā nebūs vairākuma kultūra. Sabiedrība nevar funkcionēt, ja tikai daži piedalās šīs platformas veidošanā - ja tikai daži piedalās nacionālajā politikā, ekonomikā, izglītībā. Tajā, ko es saucu par “pilsonisko kultūru,” ir jāiesaista minoritātes, tām ir jāatrod sava vieta.

Vai runa ir arī par to, ko Kimlika, piemēram, sauc par “kopīgo identitāti,” kurai liberālajās valstīs nevar būt etnisko robežu?

Es neesmu politologs, bet es kā psihologs ticu, ka cilvēkiem var būt vienlaicīgi vairākas identitātes, tāpāt kā cilvēki var būt bilingvāli un var just piederību vairāk nekā vienai grupai. Nepastāv nekādi psiholoģiski pierādījumi, ka cilvēkiem ir vajadzīga tikai viena identitāte. Cita lieta, ka vairāki cilvēki sevi identificē ar mazākām grupām, piemēram, kultūras un etniskām kopienām, nekā ar visu nāciju un valsti. Attiecībā uz imigrantiem pētījumi uzrāda, ka daudziem, piemēram, jauniešiem šī lokālā etniskā identitāte ir spēcīgāka, bet tajā pašā laikā viņiem ļoti svarīga ir arī identificēšanās ar plašāku kopienu – nāciju. Tāpēc jautājums ir – kā izveidot tādus apstākļus, lai cilvēkiem nebūtu jāizvēlas identitāte, bet gan lai cilvēki varētu piederēt vairākām grupām vienlaicīgi.

Vienojošas pilsoniskas kultūras veidošana no vairākuma tomēr prasa piekāpšanos un ļaut arī minoritātēm definēt spēles noteikumus, vismaz piedalīties šajā procesā. Tas izklausās parāk optimistiski. Arī Teilors savulaik teicis, ka šāds process, ko viņš sauc par nācijas veidošanu, ļoti bieži nostāda majoritāti priviliģētā statusā.

Protams, galvenais šajā procesā vienmēr būs “lielu vīru” viedoklis. Es runāju par ietekmīgāko grupu, kas var arī nebūt skaitliski vislielākā. Daudziem autoriem, kas raksta par šo problēmu, tajā skaitā arī Teiloram un Kimlikam, ir bijusi personiskā pieredze Kanādā: viņi redzējuši, kā sabiedrība, kurā 75% iedzīvotāji runā angliski un 25% - franciski, nevar būt tāda, kur angļu valoda pilnībā dominē, ka nevar būt tādas lingvistiskās privilēģijas. Bet lēmums pasludināt franču valodu par otro oficiālo netika uztverts kā zaudējums, drīzāk kā spēle starp angliski un franciski runājošajiem, jo šis lēmums prasīja izmaiņas arī citās sfērās – izglītības un veselības sistēmā, telekomunikāciju tirgū. Principiāli atšķirīgs modelis būtu, ja mēs teiktu – mēs esam vairākums, mēs netaisāmies mainīties, un, ja jūs vēlaties šeit dzīvot, jums ir jākļūst par tādiem kā mēs. Tad, protams, sekotu attiecīga reakcija.

Cits arguments – ja mēs sakām cilvēkiem, ka viņi nedrīkst izmantot savu valodu publiskajā sfērā, piemēram, ka viņu bērni nedrīkst apgūt izglītību savā dzimtajā valodā, tas ir slazds. Un no psiholoģiskā viedokļa reakcija uz šādu slazdu ir neiecietība. Pie tam tas attiecas uz abām pusēm. Ja, piemēram, vairākums jūtas kā psiholoģiskajā slazdā, teiksim, kaimiņu lielvalsts dēļ, tas arī var vairot neiecietību, jo tas ir jautājums par to, cik droši jūtas cilvēki.

Es jums piekrītu, bailes ir spēcīgs faktors. Man šķiet, Latvijā it īpaši. Jo mazajās valstīs majoritātei bieži vien ir bailes zaudēt savu etnisko identitāti.

Visu trīs Baltijas valstu bailes ir saprotamas. Īpaši ņemot vērā, ka tās ģeogrāfiski atrodas tur, kur vēsturiski ir dominējuši lielāki kaimiņi – Vācija, Krievija. Daudziem cilvēkiem var likties, ka tā nav tikai pagātne, ka kaut kas līdzīgs var notikt arī nākotnē. Līdzīgi cilvēki Kanādā uztver ASV. Jūs salīdzinoši nesen ieguvāt neatkarību, un tagad jūs esat arī Eiropas Savienības dalībvalsts. Jautājums ir – vai jums ir bijis laika padomāt, kas jūs esat, un atrast savu vietu, jo pārmaiņas notika ļoti ātri.


Tātad runa ir arī par tā saucamo “etnisko dzimteni.” Krievija, piemēram, saka, ka tā neiejaucas Latvijas politikā, ka vēlas aizsargāt “tautiešus.”

Es domāju, ka Krievijas velmi ietekmēt arī diktē bailes. Pirmkārt, bailes no NATO. Gan Krievijai, gan Ķīnai ļoti tuvu ir valstis ar ES un NATO militāro klātbūtni. Un skaidrs, ka tas rada bailes.


Kāpēc Eiropā arvien vairāk izskan multikulturālisma kritika?

Pirmkārt, tāpēc, ka to ļoti bieži saprot nepareizi. Piemēram, Kānādā multikulturālisms nozīmē divas galvenas prasības. Pirmā - atbalstīt kultūras daudzveidību kā vērtību. Taču ir jāsaprot arī, ka multikulturālisms nav obligāta prasība būt citādam: cilvēks var izvēlēties, vai viņš vēlas būt atšķirīgs. Otrā prasība, kas ir ne mazāk svarīga, – pilnvērtīga līdzdalība. Tas nozīmē gan barjeru iznīcināšanu, gan institucionālas izmaiņas, gan diskriminācijas izskaušanu. Ja sabiedrībā pastāv kultūru daudzveidība, bet nav līdzdalības, tad mēs varam runāt par atsevišķu grupu segregāciju. Savukārt, ja notiek līdzdalība, bet netiek atbalstīta kultūru daudzveidība, tad tā ir asimilācija. Par integrāciju mēs varam runāt tikai tad, ja abas prasības, kuras es pieminēju, ir vienādi svarīgas. Un trešā prasība – lai līdzdalība būtu iespējama, vismaz sākumā ir nepieciešams kāds “transportlīdzeklis.” Dažas valstis par pamatu var izvēlēties vienu valodu, kas var veicināt arī psiholoģiskās bailes tiem, kas šo valodu nepārvalda kopš bērnības.

Vēl viena kļūda ir uzskats, ka multikulturālismu var īstenot tikai privātajā telpā, ka šī dažādība var palikt cilvēku privātajā dzīvē un nekad, nekad neparādīties publiskajā telpā. Atsevišķas dažādības izpausmes tiek uztvertas kā draudi. Piemēram, mošejas pilsētā. Tātad šī dažādība attiecas arī uz vairākām ikdienas dzīves izpausmēm – arhitektūru, valodu, arī ēdienu smaržu. Var arī teikt, ka multikulturālisms ir vajadzīgs, lai izvairītos no konfliktiem. Mazajām valstīm ir jādomā par imigrāciju arī tāpēc, lai neizmirtu. Ir jāsaprot, ka nācija nemitīgi mainās. Un mēs nevaram pateikt – viss, kopš šī brīža mēs paliksim tādi, kādi esam. Mainīties ir grūti, bet izmaiņas ir neizbēgamas.

_________________________

[1] John W. Berry

[2] civic culture – angļu val.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Janis D. 20.10.2008 22:29
Labdien!

Runāt par to, ka multikulturāla sabiedrība Kanādā tiek veidota tāpēc lai Kvebeka neatdalītos ir nedaudz vienkāršoti. Patiesībā Kvebekas piesaukšana vispār ir nevietā, jo galīgi nav tā, ka tie to vien gribētu kā atdalīties un pārēja Kanāda darītu visu lai tikai tas nenotiktu. Gan Kvebekā ir cilvēki, kas vēlas atdalīties (daži no Block Quebecois), gan arī citur Kanādā ir tādi, kam būtu pa prātam, lai Kvebekas vairs kanādas satāva nebūtu un tā vairs nemēģinātu iegūt kaut kādu sevišķu statusu un, tāpēc, sevišķus līdzekļus (Alberta). Pēdējās vēlēšanas parādīja, ka "Kvebekas jautājums" dotajā brīdi galīgi nav aktuāls.

Atgriežoties pie temata, man šķiet, ka ir svarīgi apzināties, ka saruna jau ir par idejām un iespējām. Kanāda ir milzīga zeme, kur Toronto, Montreāla un Vankuvera ir piemērs tam kā multikulturāla vide var tikt veicināta un kā bieži vien tā ari strādā. Tajā pašā laikā liela daļa pilsētiņu un apdzīvotu vietu Kanādā ir tik pat aizspriedumiem bagātas kā tas ir ar ciematiņiem ASV vai Latvijā. Tāpēc šī multikulturālisma un iesaistes politika Kanādā ir kā tāds labs mērķis uz ko tiekties, bet dotajā brīdī tā noteikti kopumā nav īstenība. Arī centros - lielākajās pilsētās - segregācija kā sekas tam, ka cilvēki nav iekļauti / nav iekļāvušies vispārējā apritē, ir noteikta problēma. Nē, galīgi nav rasu vai tautību kari savā starpā, bet, piemēram, Toronto ir ļoti daudz ķīniešu, kas nekad nav runājuši angliski un tuvākā laikā to nedarīs - dzīvojot savu tautiešu starpā tas nav nepieciešams. Viņiem pašiem dienu dienā tas nav nekas slikts un arī tiem, kas ar viņiem saskaras, tā nav liela problēma - tikai eksotikas deva ikdienā. Tā toties ir problēma, kad jautājums ir par iesaistīšanos politiskajos procesos, jo šie cilvēki, valodas neprašanas dēļ to pilsētas, provinces, vai valsts mērogā izdarīt pilnvērtīgi nevar.

Multikulturālisms Kanādā bieži tiek nostādīts pretstatā ASV praktizētajai integrācijai vai asimilācijai. Tur ideja ir tā, ka mēs jau pieņemsim visas tautības, bet mēs sagaidām, ka pēc noteikta laika šie cilvēki paliks par tādiem amerikāņiem, kādi ir tie "īstie" amerikāņi, kas runā angliski, svin 4. jūliju, ēd hamburgerus, utt. Citiem vārdiem sakot, atšķirība ir tā, ka Kanādā valsts līmenī notiek cilvēku atšķirību atbalstīšana, kamēr ASV notiek šo atšķirību nolīdzināšana ar mērķi veidot viengabalaināku masu cilvēku. Šis protams ir ļoti lielos vilcienos un ļoti plaši runājot! Neviens ASV oficiāli to tā nepasniegtu un par to runā nedaudz citādiem vārdiem, bet tā ir tā lielākā atšķirība.

Kopumā, man šķiet, ir svarīgi apzināties, šis raksts nav par to, ka jādara tas vai šitais un tad tik viss būs kārtībā. Man šis raksts bija par to, kas multikulturālisms ir un ko ar to saprot intervētais cilvēks. Tā nu man šķiet, ka viņš darīja tīri labu darbu to paskaidrojot. Tas vai šis process ir vai nav efektīgs Kanādā, katrs var spriest pats par sevi. No tā, ko esmu pieredzējis vairākās Eiropas valstīs, kur vietējie pret imigrantiem attiecas it kā būtu pārāki tikai savas tautības dēļ, gan lielākā Kanādas daļā nav sastopams. Šo ignoranci un dīvaini aprobežoto attieksmi un pārākumu var attiecināt gan uz vāciešiem, gan angļiem, gan ari, protams, francūžiem. Atkal, protams ne visiem, bet tāda ir bijusi sajūta vismaz man tur atrodoties.

Un visu beidzot pievēršoties Latvijai, man šķiet, ka te sabiedrības uzbūve ir nedaudz citādākā nekā milzīgā federālā valstī kāda ir Kanāda. Nezinu vai ir vērts uzskaitīt visas atšķirības, jo pietiek jau saprast to, ka, atšķirībā no Kanādas, te ir ne tikai daudz iebraucēju, bet arī vietējo ir ļoti daudz. Ja tā skatās uz Kanādu, tad vietējie (indiāņi) tur ir apspiesti un daudz krāmīgākā situācijā nekā latvieši. Multikulturālisms ir ideja, kas sevī ietver tādas sabiedrības veidošanu, kur visu tautību vērtības ir ne tikai tolerētas, bet pieņemtas, kā savējās. Kanādietis var būt tik pat latvietis kā indietis vai anglis un lai ari visiem šiem cilvēkiem ir savas kultūras, tieši tāpēc, ka tie dzīvo valstī, kas šīs atšķirības atbalsta, tie ir "kanādieši" - vienoti savās atšķirībās. Latvijā šāda veida multikulturālisms nedarbotos, jo dotajā brīdi sabiedrība vēl joprojām uzskata atšķirības par atdalošām. Nereti fakts, ka cilvēks nav latvietis, tiek padarīts par iemeslu kāpēc viņa vai viņš nevar bū tik liels Latvijas patriots kā tas īstais latvietis, kas Latvijā ir piedzimis un uzaudzis un kam māte, tēvs, un vecāku vecāki un to vecvecāki ir te dzīvojuši. Šāds uzskats Kanādas politikā tiktu uzskatīts par absurdu, bet Latvijā tas ir uzskatīts par faktu. Varbūt tas ir tāpēc, ka Kanādā visi ir iebraucēji... vai vismaz 98% no visiem tādi ir un tie noteikti ir tie, kas ir pie stūres.

Es domāju, ka mēģinājums salīdzināt situāciju Kanādā un Latvijā multikulturālisma gaismā nav pārāk veiksmīgs dažādo apstākļu dēļ. Neskatoties uz to, situācija Latvijā jau nemainās - valstī pastāv vairākas kopienas - kaut kas noteikti ir jādara lai veidotu sabiedrību, kas būtu saprotoša, iejūtīga un palīdzīga ne tikai "savējiem", bet visiem, kas tiesiski atrodas valstī. Kamēr pastāvēs iedalījums "īstajos" un neīstajos un kamēr tautība būs svarīgāka un nozīmīgāka par pilsonību, tikmēr arī būs problēmas. Vajadzētu būt tā, ka visiem pilsoņiem ir vienādas tiesības un iespējas, bet man šķiet, ka dotajā brīdī tā tas tomēr Latvijā nav. Pieņemu, ka centieni padarīt visu cilvēku tiesības vienlīdz svarīgas un nozīmīgas ir tas kopējais, kas varētu vienot Kanādu un Latviju. Ceru, ka šie centieni ir visu valstu prioritāšu augšgalā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

K. 20.10.2008 13:47
Man diez ko nepārliecināja intervija ar šo smaidīgo kungu. Nenoliedzami krievvalodīgo problēma mūsu valstī pastāv un neapšaubāmi ir aktuāla, manuprāt, to parādīt vēlējās arī cilvēks, kurš intervēja Džonu Beriju.

Lai gan "uz papīra" spriest par multikulturālismu var samērā skaisti un utopiski, praksē (Latvijas gadījumā) tas ir daudz, daudz komplicētāk. Konkrētās problēmas analīzi veikt gan es neuzņemos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris 15.10.2008 18:31
Kanādas "multikulturālisma" ideoloģijai ir viens galvenais mērķis - panākt, lai Kvebeka vēl kādu laiku neatdalītos no Kanādas. T.i. visa oficiālā režīma pēkšņā mīlestība pret mošejām, korejiešu imigrantiem, gejiem un indiāņu nacionālajiem ēdieniem - vienkārši aizstāv pašreizējās elites ekonomiskās intereses. Nekādu citu dzīvesveidu (izņemot mūsdienu rietumu sabiedrībai raksturīgo) neviens tur nevēlas, lai ko par dažādo dzīvesveidu vērtību nerunātu šis smaidīgais vīrs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 15.10.2008 08:49
Dž.Berijs: Piemēram, Kānādā multikulturālisms nozīmē divas galvenās prasības. Pirmā - atbalstīt kultūras daudzveidību kā vērtību....
=====
Ierosinu vēl trešo "galveno prasību" - konkrēti Džonam Berijam, lai viņš apliecināt savu atbalstu "kultūras daudzveidībai kā vērtībai", vismaz uz laiku pārcelties no Kanādas uz dzīvi kādā trešas pasaules valstī.
Dž.Berijs: Var arī teikt, ka multikulturālisms ir vajadzīgs, lai izvairītos no konfliktiem. Mazajām valstīm ir jādomā par imigrāciju arī tāpēc, lai neizmirtu.
=====
Konfliktu novēršanas ziņā par Kanādu labāks piemērs ir Anglija, kur 2005.g. 7.jūlijā pakistāniešu izcelsmes britu pilsoņi sarīkoja sprādzienus Londonas metro. Iespējams, briti neļāva izpausties iebraucēju kultūrai? Grūti gan pateikt, kurai. Aizkustinošs ir arī arguments par imigrāciju kā līdzekli pret izmiršanu. Interesanti, kas notiks, ja visas pasaules valstis nenodrošinās iedzīvotāju dabisku atražošanu, bet vienīgi vēlēsies piesaistīt imigrantus?

Saistītie raksti
Citi autora darbi