Atslēgvārdi:

Mācos un strādāju 1

Neviens politiķis uz mani nekādu spiedienu nav izdarījis. Un es domāju, ka šis laiks ir bijis pietiekošs, lai saprastu, ka tas nedos nekādu rezultātu. Nav jau jēgas. Nepanāks neko.

Iesaki citiem:

Tieši pirms 100 dienām Latvija ieguva jaunu ģenerālprokuroru. Pēc tam, kad Saeimas partijas, iepriekš solot atbalstīt, tomēr, aizklāti balsojot, bija noraidījušas iepriekšējā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša kandidatūru, šā gada 12. jūlijā ģenerālprokurora krēslā bez īpašām debatēm deputāti iesēdināja iepriekš mazpazīstamo Ēriku Kalnmeieru.

100 dienās Kalnmeiera vārds spilgti skanējis divas reizes — kad viņš solīja tā dēvētajā Ventspils uzņēmumu stipendiātu lietā veikt revīziju un kad atklājās, ka no kāda prokuratūras datora ir pazudusi informācija. Jā, un vēl trešoreiz, kad, aizstāvot KNAB pret Aināra Šlesera (PLL) vārdiskajiem uzbrukumiem, Kalnmeiers publiski Šleseram ieteica „nepieļaut, ka mutes darbība apsteidz smadzeņu darbību”.


Portāls politika.lv ir saskaitījis, ka 19.oktobrī aprit simts dienu, kopš jūs esat ģenerālprokurora amatā.

Jā, taisnība.


Kā jūtaties? Pēdējo reizi, kad mēs tikāmies, bijāt saguris[1].

Ļoti normāli. Pamazām apgūstu darba nianses.


Tādu ir daudz?

Nu, protams. Ģenerālprokurora darbs ir ļoti plašs un daudzveidīgs, darbības sfēru ir daudz. Protams, šajā īsajā laika periodā nevar apgūt visas ģenerālprokurora darba nianses. Tā kā strādāju un vienlaicīgi arī mācos.


Vai šajos trīs mēnešos ir kaut kas tāds, ko jūs jau varat nolikt plauktiņā un teikt: jā, to es esmu sapratis, apguvis.

Jā, protams, protams.


Kā Jūs vērtējat ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera darbību pirmajās 100 dienās, kopš apstiprināšanas amatā?

Ilze Jaunalksne, TV3 raidījuma Nekā personīga žurnāliste
Kalnmeiera stingrais, autoritatīvais tēls, kādu viņš demonstrē sabiedrībai uz ārpusi, sakrīt ar to, kāds viņš ir ikdienā ar saviem padotajiem, un tā ir laba zīme. Nesenā prokurora nonākšana korupcijas apkarotāju nagos liecina, ka Kalnmeiers apzinās, ka cunftē ir arī “melnās avis” un tās godu prokuratūrai nedara.
Lasīt vairāk




Kristīne Strada-Rozenberga, LU juridiskās fakultātes dekāne
Viņš ir pievērsis uzmanību tam, kas notiek grūtajās lietās. Tas izskatās diezgan perspektīvi, jo es nebūt neuzskatu, ka tā ir ģenerālprokurora iejaukšanās. Redzot, ka lietas ir pārāk ilgas, viņam kā iestādes vadītājam tieši tas arī ir jādara ‑ jāskatās, kāpēc? Vēlme noskaidrot, kas notiek, un paprasīt konkrētu darbības plānu ir vērtējama ļoti pozitīvi.
Lasīt vairāk




Mārtiņš MitsMārtiņš Mits, Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors
Ir jāpaiet lielākam laikam — pusgadam, gadam, lai varētu salīdzināt statistiku, piemēram, ar Maizīša kunga laiku. Tad arī, protams, būtu interesanti paskatīties, kas notiek ar Maizīša kunga laikā uzsāktajiem kriminālprocesiem, vai tiek izmeklēšana pabeigta, vai šie kriminālprocesi tiek novadīti līdz tiesai.
Lasīt vairāk



Solvita Kalniņa-Caune, Latvijas Tiesnešu mācību centra vadītāja
Es ļoti ceru, ka Kalnmeiera kungs saņems drosmi, būs skaļš un prasīgs savās vajadzībās, un prasīs daudz vairāk naudas, nekā viņam patlaban budžetā ir ieplānots. Viņam patiešām vajag stipru mugurkaulu un labu komandu, lai viņš varētu iet un kaut vai sist dūri galdā un teikt, ka ilgāk vairs nevar.
Lasīt vairāk



Jānis Maizītis, bijušais ģenerālprokurors
Simts dienas nekādā ziņā nav kritērijs nevienas personas darbībai šādā amatā. Pēc tās pieredzes, kāda man ir bijusi, pildot šos pienākumus, vismaz gads, pusotrs ir jānostrādā, un tad kaut kādā veidā var vērtēt šo amatpersonu.
Lasīt vairāk



Ko jūs esat izdarījis?

Pirmām kārtām, visaktuālākā problēma, par kuru nevar pateikt, ka tā ir izdarīta un atrisināta, bet tiek risināta, — tas ir prokuratūras finanšu materiālais stāvoklis. Uz šo gadu budžets jau ir noteikts un tur neko vairs panākt nevar. Bet par nākamo gadu — kā jebkurā valsts iestādē — budžeta aprises vēl nav zināmas. Tas, ka prokuratūras materiāltehniskais stāvoklis nav tas labākais, nav nekāds noslēpums.


Kaut vai piemērs ar prokurora datoru, no kura pazuda informācija.

Par datoru jau es vairākas reizes esmu sniedzis informāciju masu medijos. Pirmkārt, nekad nav bijusi runa par kriminālprocesa materiāliem, bet gan par prokurora uzkrāto informāciju, par viņa izstrādāto dokumentāciju, kas tika glabāta failos. Tie visi jau iepriekš bija izdrukāti dokumentu veidā un visi ir atjaunoti, ieskanējot atpakaļ datorā. Tas vienkārši bija tāds piemērs, pie kā var novest novecojušās tehnikas izmantošana. Turklāt problēma ar vecajiem datoriem ir arī tāda, ka tie vairs nevelk modernās programmas. Mēs nevaram pieslēgties dažādām informācijas sistēmām. Teiksim, pavisam drīz sāks darboties Iekšlietu ministrijas izveidota datu bāze, kurā būs apkopota informācija par uzsāktajiem kriminālprocesiem. Bet mūsu vecie datori ir par mazjaudīgiem un par lēniem, un es nezinu, cik ilgā laikā tie šo informāciju varēs atvilkt.

Šodien[2] vajadzētu sākties sarunām par iespējām pārņemt lietotu autotransportu no Iekšlietu ministrijas — to autotransportu, ko viņi finanšu līdzekļu trūkuma dēļ ir nolikuši žogmalē un neizmanto. Jo mums nav tādu līdzekļu, lai iegādātos jaunas mašīnas. Ja šī situācija neuzlabosies, tad, sākot ar decembri, mums uz 45 prokuratūras iestādēm atliks 25 transportlīdzekļu vienības, no kurām jaunākā būs 2001.gadā ražota Audi A4 ar noskrējienu zem 300 000 kilometru. Vecākās ir divas: 1994.gadā ražotas Audi 80 mašīnas. Vienai noskrējiens ir 400 000, otrai — 380 000 kilometru. Tā ir realitāte, tas nav kaut kāds izskaistinājums.

TRĪS VAĻI

Tad faktiski viena no galvenajām ikdienas rūpēm ir budžets un finanses, lai prokuratūra vispār tīri tehniski varētu eksistēt.

Jā. Virkne prokuratūras iestāžu Rīgā ir tehniski sliktā stāvoklī — citās prasās nopietns remonts, citās — grīdu salabot, jo gadiem šis jautājums nav risināts. Patlaban es saprotu, ka neviens uzreiz tādu naudu neiedos, bet pamazām ir jāsāk. Jo katrs gads, kas paiet, stāvokli pasliktina un prasa aizvien vairāk līdzekļu. Saprātīgs saimnieks savu saimniecību uztur vienmērīgi normālā kārtībā, nevis nolaiž līdz nullei un tad mēģina atjaunot.


Cik cerīgi ir vispār kaut ko dabūt?

Katrā ziņā ar premjerministru mums bija tikšanās vēl pirmsvēlēšanu nedēļā. Mēs izrunājām, un es varu teikt tikai to, ka kustība jau ir uzsākusies. Kāds būs rezultāts, es nezinu. Jo vēl nevienam nav zināms, kāds būs nākamā gada budžets. Teiksim, vai mācībām būs nauda? Šogad mums mācībām bija atvēlēti 8000 latu.


Nav daudz, vai ne?

Šogad mums ir 500 prokuroru štata vietas. Labi, tās visas nav nokomplektētas, bet tik un tā... Turklāt šajā summā ietilpst arī komandējumu apmaksa — ja cilvēkiem ir jābrauc no tālākiem novadiem uz Rīgu. Tāpēc mēs cenšamies organizēt izbraukuma mācības, tas iznāk daudz lētāk. Tāpat arī ir iestrādes par iespēju izmantot dažādu Eiropas fondu līdzekļus mācībām, taču tas atkal prasa naudu no mūsu puses. Teiksim, ir programma Nord Plus, ziemeļvalstu investīciju fonds. Ja mēs ieguldām prokuroru apmācības programmā 5000 eiro, viņi tikpat. Caur Tiesnešu mācību centru mēs šajā programmā varētu mēģināt iekļauties, tikai viens jautājums man kaut kur jādabū tie 5000 eiro. Ja tie būs, mēs nākamgad organizējam jau veselu mācību ciklu, kas veltīts tieši prokuroriem.


Par ko?

Ir veikta aptauja un man uz trim A4 formāta lapām ir sarakstītas tēmas, kas interesē prokurorus. Kopā ar Tiesnešu mācību centra darbiniekiem mēs varētu apzināt iespējamos lektorus, iespējamās tēmas, kuras varētu sagrupēt blokos, un varētu veidot jau stabilu mācību programmu. Viens no apmācību veidiem būtu vebārijs, kas būtu lētāk no mācībspēku izmantošanas viedokļa. Rīgā sēž lektors, kurš lasa savu lekciju, bet pa visu valsti pie datoriem sēž cilvēki un dzird, turklāt viņiem ir iespēja arī tiešsaistē uzdot jautājumus.


Taču prokuroru datori nevelk.

Jā, mēs atgriežamies pie tā paša. Ir jāuzlabo datortehnika. Piemēram, visiem datoriem būtu jābūt ar skaļrunīšiem. Tas neprasa astronomiskus līdzekļus, bet arī šie līdzekļi ir jādabū. Mēs meklējam iespējas un darbs notiek, bet tas viss, protams, nevar zibenīgi atrisināties.


Astoņas dienas pēc apstiprināšanas amatā jūs izteicāties, ka jau esat sācis apzināt, kāda ir prokuroru slodze un kādas ir kvalifikācijas celšanas iespējas. Kādi ir jūsu secinājumi?

Faktiski jau visu oktobri mēs analizējām virsprokuroru sniegtos datus un viņu redzējumu par štatiem — cik cilvēki vajadzīgi, kā varētu optimizēt pienākumu sadali. Ir atsevišķas prokuratūras, kuru darba pienākumos patlaban ietilpst to kriminālprocesu izmeklēšana, kas uzsākti par citos Latvijas reģionos izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Šādu darbību veikšana un pēc tam lietu nosūtīšana uz attiecīgajām reģionālajām tiesām un izskatīšana ir saistīta ar komandējumiem. Tātad tās ir papildus izmaksas. Tiek izvērtēta iespēja šos kriminālprocesus nodot tieši tiem rajoniem, kur šie noziedzīgie nodarījumi ir izdarīti. Tā kā šis darbs notiek, bet tas ir ļoti uzmanīgi veicams. Jo faktiski kaut kādu strukturālu izmaiņu veikšana ir saistīta ar cilvēku pārvietošanu, štatu izmaiņām. Mēs maksimāli cenšamies rast tādus risinājumus, lai nenāktos bez pietiekoši nopietna pamatojuma samazināt štatus un atbrīvot cilvēkus no darba vai arī piedāvāt viņiem darbu citā reģionā. Tas nav tik vienkārši, taču šis jautājums tiek risināts un līdz gada beigām vēl ir pietiekoši daudz laika.


Vai bez šīm problēmām jūsu darba kārtībā ir vēl kāds degošs punkts, ko nedrīkst atlikt?

Tie jau paši par sevi ir ļoti nopietni bloki. Apmācība, kas nesaraujami saistīta ar kvalifikāciju un vispārējo līmeni, materiāli tehniskais nodrošinājums — tas faktiski ir izdzīvošanas jautājums. Ja 21. gadsimtā jāstrādā ar tādām informācijas tehnoloģijām, ar kādām mēs strādājam, nu tas ir... Tas ir vienkārši briesmīgi. Arī štatu nokomplektēšana, slodžu izlīdzināšana. Līdz 2012. gadam algas visiem prokuroriem būs vienādas un nebūs ne prēmiju, ne piemaksu par labu darbu, līdz ar ko atkrīt iespēja stimulēt labākos darba veicējos. Tad, protams, ir aktuāls jautājums par prokuroru noslogotību. Kāpēc vienam par to pašu algu ir jāstrādā, neredzot ne rīta, ne vakara, bet cits var strādāt bez liekas piepūles? Katrā ziņā šie grozījumi likumā nestimulē darba efektivitātes izaugsmi. Tas nu gan ir.


Tad tie ir trīs vaļi, uz kuriem patlaban balstās jūsu ikdiena?

Jā. Tas ir tā īsi pateikts, bet tas aptver ļoti plašu darba lauku, ļoti plašu. Kaut vai materiāltehnisko problēmu risināšana. Uzskaitīt jau var: es esmu ticies gan ar finanšu ministru, gan ar premjeru. Es jau saprotu arī to, ka valstij tās liekās naudas nebūt nav — tas viss ir uz kredīta. Līdz ar to ir jāmeklē kaut kādi saprātīgi risinājumi, taču arī nedrīkst būt tā, ka kāds cieš. Jo pēc tam visu atjaunot un pacelt normālā līmenī — tas izmaksās daudzkārt vairāk.


INVENTARIZĀCIJA — LĪDZ GADA BEIGĀM

Vai jums atliek laika pasekot līdzi arī aktuālākajiem kriminālprocesiem?

Protams, tādā apjomā, kā tas ir nepieciešams, mani informē par aktuālajām lietām. Dabīgi, es nesēžu un nelasu pašus procesa materiālus, taču lietas kursā man ir jābūt. Viens, ka par kriminālprocesiem interesējas masu mediji un uzdod jautājumus, uz kuriem es drīkstu sniegt informāciju tikai tādā apjomā, kādā es to drīkstu darīt. Bet ir jau arī augstākās valsts amatpersonas, kuras tieši tāpat seko līdzi notikumiem. Ir Nacionālās drošības komisija, Nacionālās drošības padome, kurai ir tiesības pieprasīt informāciju un man tā ir jāsniedz tādā apjomā, kādā likums to ir paredzējis. Līdz ar to arī man pašam ir jābūt lietas kursā par to, ko no manis prasa. Tā kā darba apjoms ir liels un tas ir krietni daudzpusīgāks par to, ko es veicu līdz iecelšanai ģenerālprokurora amatā. Nākas daudzas jaunas sfēras apgūt, tāpēc patreiz diena aiziet ļoti intensīvi un tā ir ļoti noslogota.


Kopš jūsu apstiprināšanas lielāko rezonansi publiskajā telpā izsauca tā sauktās Ventspils lietas inventarizācija.

Kurš gribēja saprast un kā to gribēja, tā arī saprata. Faktiski tas ir nejuridisks termins. Ņemot vērā, ka no izmeklēšanas grupas četri prokurori uztur valsts apsūdzību tiesā, faktiski viņi vairs nevar ar pilnu atdevi strādāt izmeklēšanā pirmstiesas procesā tajā lietas daļā, kas atrodas Ģenerālprokuratūrā. Dabīgi, ka ir jāpiesaista jauni cilvēki, lai darbs noritētu saprātīgi un virzītos uz priekšu. Lai piesaistītu jaunus cilvēkus, ir jāzina, ar ko viņus noslogot. Nevar tagad piesaistīt jaunus darbiniekus grupai un pateikt: nu, tad strādājiet! Sākumā pašiem jātiek skaidrībā, kādā virzienā strādāt, un tieši grupas vadītājam pašam ir jāsaprot, cik cilvēki būs vajadzīgi un — galvenais — ar ko viņus nodarbināt. Labi, atradīsim cilvēkus, iedosim. Ja šie cilvēki ikdienā intensīvi un regulāri nestrādās, tad kāda jēga no šīs grupas? Tāpēc vispirms ir jābūt darba plānam, ir jābūt skaidrībai, cik cilvēku vajag un ko šie cilvēki darīs. Līdz ko šie punkti būs izpildīti, tā jau būs prokuratūras vadības problēma — izdomāt, kur noņemt, no kuras iestādes, un iedot grupai. Patlaban neviens jauns cilvēks vēl piesaistīts nav, bet principā šis darbs, var teikt, jau ir iezīmējies ar konkrētu nepieciešamo cilvēku skaitu. Konkrētu skaitli es nesaukšu, tā ir mūsu iekšēja lieta, cik cilvēku vajadzētu piesaistīt.


Bet ir skaidrs, ka vajadzēs?

Jā, viennozīmīgi, ka vajadzēs. Kā es jau teicu — četri cilvēki ir iesaistīti apsūdzības uzturēšanā tiesā, un pilnīgi dabīgi, ka viņi nespēj pilnvērtīgi darboties vēl izmeklēšanā.


Tātad viens ir skaidri zināms, ka grupai būs vajadzīgi papildus prokurori.

Tieši tā! Būs, un par to vispār diskusijas nevar būt nekādas. To arī grupas vadītājs labi zina un arī viņš jau ir teicis, ka būs vajadzīgi cilvēki.


Intervijā Latvijas radio jūs teicāt, ka “ir dots uzdevums izvērtēt lietu, tās apjomu un iespējami perspektīvos un neperspektīvos izmeklēšanas virzienus un sastādīt darba plānu. (..) Ir jātiek skaidrībā, par kādiem jautājumiem izmeklēšana būtu turpināma un par kādiem, kuros nav saskatāmas kriminālsodāmu noziedzīgu nodarījumu pazīmes, lieta ir izbeidzama vienkārši, tā kā to likums nosaka.”

Par izbeigšanu es vēlreiz uzsveru — es arī Latvijas radio divas reizes atkārtoju šo frāzi, speciāli uzsverot: izbeigt drīkst tikai krimināllietu daļā par atsevišķām darbībām, kuras tika pārbaudītas, vai tās nesatur noziedzīga nodarījuma pazīmes. Konstatējot, ka konkrētajās darbībās nav noziedzīga nodarījuma sastāva, tikai tad var izbeigt. Lai nebūtu tā, ka kāds saprot, ka nu tik beigs kaut ko laukā. Nē, tā tas nav.


Cik tālu ir nonākusi izmeklēšanas virzienu apzināšana?

Es domāju, ka drīz šis darbs tiks pabeigts, un pamatā jau skaidrība ir. Bet, redziet, tas arī ir viss kompleksi. Es jau teicu par slodžu sadali. Ja mēs, piemēram, tagad noņemam kādam rajonam nost cilvēku un sakām: tagad tu pastrādāsi šeit, Rīgā, grupā, tad mums ir jāprognozē, lai šīs rajonu slodzes tiktu vienmērīgi sadalītas uz tur paliekošajiem cilvēkiem un lai arī tur nesāktu veidoties lietu uzkrājums. Tā kā tas nav tā mehāniski — paņemt un pārcelt. Ir jāanalizē situācija.


Jūs teicāt, ka apzināšanas darbs tiks pabeigts drīz. Katrs to var saprast citādi.

Šogad, noteikti šogad tas viss tiks izdarīts. Tādēļ, ka šogad ir jātiek skaidrībā ar štatiem, kas mums ir, kas kur strādā. Tā kā tas noteikti būs šogad.


Žurnālam Klubs jūs esat nosaucis kriminālprocesu TOP 3. Ventspils, Parex un “digitālā numur divi”. Savukārt Latvijas Avīzei jūs esat teicis, ka iestādes vadlīnija nevar būt kāda konkrēta lieta. Taču vai nav tā, ka, nosaucot konkrētas lietas, jūs kā iestādes vadītājs arī iezīmējat iestādes prioritāšu kopumu?

Tieši tā, viena lieta vai divas nevar būt iestādes vadlīnija. Viena no prokuratūras funkcijām ir likumā noteiktā kārtībā veikt vai nu izmeklēšanu kriminālprocesā, vai kriminālvajāšanu, un likums konkrēti nosaka, ka attieksme pret visiem ir vienāda. Nevar būt tā, ka, ja ir kāda lieta, kas sabiedrībā nevienu neinteresē, izņemot pašu cietušo, to mēs — ehh! — pa roku galam atstrādājam. Redziet, te ir kāds cits aspekts — šajās lietās ir iesaistītas publiski plaši pazīstamas personas. Līdz ar to šīs lietas iegūst plašu publicitāti un tās tiek izmantotas dažādos variantos — gan lai apvainotu viens otru, gan lai zīmētu dažādas shēmas. Mēs nedrīkstam tajā visā iesaistīties. Mums ir jābūt objektīviem, ar vēsu prātu. Tieši tādēļ šīs lietas ir ar zināmu riska pakāpi — tām tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, taču ne ar ko vairāk. Jā, tās ir apjomīgākas. Jā, tās ir sarežģītākas, tās prasa papildus resursu un cilvēku piesaisti. Bet pateikt, ka tagad visa iestāde strādās tikai uz šīm lietām un uz citām ne — nē, tā kategoriski nevar.


POLITIĶI AR DRAUDZĪBU NEUZMĀCAS

Kā jums kā ģenerālprokuroram pagāja priekšvēlēšanu laiks?

Es domāju, ka relatīvi mierīgi. Nekā tāda nebija. Es pat neteiktu, ka būtu bijuši kaut kādi centieni iesaistīt politikā.


Es drīzāk domāju no kāda cita aspekta. Vismaz savulaik bija tā — jo tuvāk nāca vēlēšanas, jo prokuratūrā strauji pieauga iesniegumu kalni par politiskajiem konkurentiem.

Jā, iepriekš tā bija dzirdēts. Bet es neteiktu, ka uz šīm vēlēšanām būtu izvērtusies tāda nežēlīga kompromatu cīņa. Tā, manuprāt, vairāk risinājās publiskajā telpā. Es nezinu par citām tiesībsargājošajām iestādēm, bet par prokuratūru es varu teikt, ka pilnīgi nekā.


Un tagad, pēc vēlēšanām, nav vairāk tādu cilvēku, kas zvana, sūta īsziņas, grib draudzēties?

Jūs domājat — personiski ar mani?


Jā.

Nē. Es teikšu tā, ka arī iepriekš man nav uzbāzušies ar draudzības piedāvājumiem un ar politiķiem es kontaktējos vienīgi tik, cik man jākontaktējas darba pienākumu veikšanā. Gan Nacionālās drošības komisijas, gan Iekšlietu un aizsardzības komisijas darba sakarā. Tā kā tas viss ir normāli, un tā tam ir jābūt.


Kad mēs tikāmies pirmo reizi, jūs teicāt, ka nezināt, kas ir politiskais spiediens. Maizīša kungs pēc jūsu apstiprināšanas izteicās, ka galvenais ir nepakļauties politiķu spiedienam. 100 dienas ir pagājušas. Joprojām jūs varat teikt to pašu, ka nezināt, kas ir politiskais spiediens?

Tieši tā. Es varu teikt, ka neviens politiķis uz mani nekādu spiedienu nav izdarījis. Ir darba jautājumi, kad man jākontaktējas ar komisijām. Tur var būt dažādas tēmas, kuras tiek apspriestas, viedokļi var nesakrist. Bet lai uz mani uzspiestu vai mani piespiestu — ne.


Varbūt politiskais spiediens izpaužas daudz filigrānāk un ar daudz baltākiem cimdiem?

Nav tā bijis. Nu, ko tur var uzspiest! Ja arī man ir zvanījuši, tad ir tiešām tikai saistībā ar šo komisiju darbību. Bet nē, nav, spiediena nav bijis. Un es domāju, ka šis laiks ir bijis pietiekošs, lai saprastu, ka tas nedos nekādu rezultātu. Nav jau jēgas. Nepanāks neko ar šādiem gājieniem. Bet nav bijis, es godīgi pasaku, ka nav.


Vai pēc stāšanās amatā jūs esat runājis ar Maizīša kungu, prasījis viņam padomu?

Protams, ka esmu. Maizīša kunga pieredze — 10 gadu. Mana — 100 dienas. Dabīgi, ka ir jārunā. Mums nav nekādu problēmu un šķēršļu satikties, izrunāties. Viņš vienmēr ir atvērts kontaktam un atsaucīgs. Jā, viņš man ir ļoti daudz palīdzējis.


Jūs tikāt ievēlēts bez debatēm...

Tas ir jautājums, vai vispār šādām debatēm ir jābūt?


Šis fakts neraisīja pārdomas?

Es nezinu. Tāpēc, ka ne jau es apstiprinu Saeimas darba kārtību. Bija balsojums. Nu, ja Saeima nolēma, ka viņi nedebatē... Es domāju, ka viņi iekšēji šo jautājumu jau bija izdebatējuši. Es piedalījos frakciju sēdēs, mani iztaujāja, un ko tur vairs debatēt.


Jums tagad ir dota liela vara. Kā jūs kā cilvēks jūtaties, tīri personiski?

Ziniet, es jau esmu teicis, ka varas pārbaudījumu es jau esmu izgājis 90. gadu sākumā, kad es, vēl samērā jauns cilvēks, biju sevišķi svarīgu lietu pārvaldes priekšnieks. Tur arī bija diezgan liela vara. Tad prokuroru funkcijas un vara bija lielāka, nekā patlaban. Par personu apcietināšanu lēma prokurors, nevis tiesnesis. Domāju, ka es šim periodam jau sen esmu pāri, lai tīksminātos un izmantotu savu varu. Protams, tad, kad ir jābūt asam un jāreaģē asi un stingri, tad tas ir jādara. Taču vara ir instruments, kurš jāizmanto saprātīgi un uzmanīgi, un tā, lai likums būtu ievērots.


Kas bija pirmais rīkojums, ko jūs parakstījāt?

Rīkojums par to, ka es sāku pildīt savus darba pienākumus.


Par to izdod rīkojumu?

Jā. Es izdevu rīkojumu, ka saskaņā ar tāda un tāda datuma Saeimas lēmumu esmu uzsācis pildīt ģenerālprokurora pienākumus.


Visi ģenerālprokurora rīkojumi neapšaubāmi ir būtiski. Bet kas bija pirmais rīkojums, kas jums pašam radīja īpašu gandarījumu?

Es nevaru nosaukt atsevišķu pavēli vai rīkojumu. Pamatā jau lielākā daļā ir kadru pavēles, kas saistās ar atvaļinājumiem, komandējumiem — tas ir absolūti lielākais vairākums. Vēl ir par disciplinārsodīšanu. Ļoti atbildīgs lauciņš — es piemēroju prokuroram sodu.


Esat jau paspējis?

Jā, esmu. No darba nevienu neesmu atbrīvojis par sliktu darbu, bet otru smagāko disciplinārsodu es esmu piemērojis — uz pusgadu samazinājis darba algu par 20 procentiem.


Daudziem?

Vienam. Bet ir citi, kam ir izteiktas piezīmes, ir rājieni. Taču tas ir otrs smagākais disciplinārsods — to jau cilvēks materiāli izjūt, ja viņš nav pienācīgi pildījis savus pienākumus. Bet šobrīd nekādu fundamentālu izmaiņu prokuratūrā nav. Gandarījums man būs, ja izdosies sakārtot kaut vai finanšu jautājumus tādā līmenī, lai nākamgad nevis būtu novērojama lejupslīde materiāltehniskā jomā, bet izdotos to apturēt, noturēt un pat varbūt nedaudz uzlabot. Tas jau būtu sasniegums.


Mēs runājām par modernajām tehnoloģijām. Ja jums tagad būtu tviterī par 100 šīm dienām jāpasaka viens vai divi teikumi 140 zīmēs, kāds būtu jūsu kopsavilkums?

Mācos un strādāju, un strādājot mācos.


Rakstām iekšā!

Man ir ļoti laba komanda. Man tiešām ir tādi kolēģi, uz kuriem es varu paļauties un kuri saprot, ka man šīs pieredzes šajā amatā varbūt arī nepietiek. Viņi — departamentu virsprokurori, nodaļu virsprokurori, principā visi –—palīdz man. Atsaucība ir liela, komanda ir laba, un es domāju, ka kopīgiem spēkiem mums izdosies īstenot tās ieceres par izglītotiem prokuroriem modernā iestādē un pacelt gan tehnisko līmeni, gan informācijas tehnoloģijas attīstīt. Tas viss prasa laiku un līdzekļus, bet jādzīvo ir ne vienai dienai, jādzīvo ir nākotnei. Tas nav sauklis, tā nav patētika, bet es tiešām tā ceru, ka izdosies.


Ziepes vēl nav gadījies ievārīt?

Pašam?


Jā, tagad, šajās 100 dienās, kā ģenerālprokuroram.

(Trīs reizes piesit pie koka galda)


Nē, nu visi jau mēs mācāmies.

Tieši tā! Es domāju, ka... nē, laikam nav nekas tāds vēl bijis, par ko būtu jākaunas, nemaz nerunājot par citām sekām.

_________________

[1] politika.lv Ē.Kalnmeieru intervēja 18.jūnijā – trīs dienas pēc viņa izvirzīšanas ģenerālprokurora amatam.

[2] Intervija notika 14.oktobrī.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kārlis Streips 20.10.2010 13:47
Kalnmeiera teiktais par prokuratūras materiāli tehnisko stāvokli ir vērtējams precīzi kontekstā ar to, ka Saeima ir atcēlusi algu griestus ministriju darbiniekiem. Tātad -- premjera preses sekretārei var ļaut algu celt no 1145 latiem, bet prokuroriem (kuri diez vai pelnī 1445 latus mēnesī) nevar. Un 25 mašīnas uz visu milzīgo prokuratūru??! Tā taču ir ņirgāšanās. Un ņirgāšanās, kas ir saprotama, ja saprotam, ka mūsu politiskajai "elitei" izdevīga ir tieši novājināta prokuratūra, tāpat kā vājš KNAB. Kārtējais pierādījums par to, ka mums te ir banānu republika ar politikāņiem, kuri jūtas nesodāmi un dara visu iespējamo, lai tas tā arī būtu.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Kurpnieks 255x203

Pēc revolūcijas 38 Autors:Edgars Galzons