Atslēgvārdi:

Mācīties krieviski 4

Pētnieki Izraēlā konstatējuši, ka pilnīgai bērnu un pusaudžu adaptācijai jaunā valodas un kultūras vidē nepieciešami nevis trīs vai pieci, bet gan deviņi līdz desmit gadi. Tas gan jau sen bija skaidrs padomju pedagogiem un vecākiem, kas deviņdesmitajos gados aizsāka vakarskolas repatriantu bērniem, izvēršot tīklu visā valstī.

Iesaki citiem:

Pie mums, Izraēlā, ļoti mīl repatriantus. Vismaz pie mums par to mēdz runāt, jo repatriantu mīlēšana ir valsts politikas sastāvdaļa, valsts pastāvēšanas pamats. Kā zināms, mīlestība ir akla un neprātīga, turklāt tā nav savienojama ar politkorektumu. Mūsu valstī repatriantus mīl tā, kā mēdz mīlēt mazus bērnus, - rūpējoties, sargājot no nepatikšanām, vēlot viņiem vislabāko un atrisinot visas problēmas viņu vietā. Izvēršot šo metaforu, mēs neizbēgami nonāksim pie tā, ka 90.gados valstī ieradusies krievvalodīgo repatriantu kopiena šobrīd pārdzīvo pārejas vecuma periodu, un tādējādi tās galvenās problēmas gluži dabiski attiecas uz izglītības sfēru.

Izraēlā vēsturiski ir izveidojusies sektorālā izglītības sistēma, kas atspoguļo daudzkrāsaino sabiedrības paleti un kalpo dažādu iedzīvotāju kategoriju interesēm: valstī darbojas nacionālās un nacionāli reliģiskās skolas ebreju sektorā, skolas arābu tautības iedzīvotājiem, kā arī savrupa sistēma, kurā tiek mācīti ortodoksālu bērni un kur nelabprāt ielaiž Izglītības ministrijas inspektorus. Kopējo ainu papildina neliels privāto un neatkarīgo skolu skaits.


Kā māca repatriantus?

Status quo tika saglabāts līdz pat 90. gadu sākumam, kad īsā laikā valstī ieradās simtiem tūkstošu jauno pilsoņu no PSRS/NVS. Līdzīga situācija jau bija piedzīvota 50. gadu sākumā, kad uzreiz pēc Neatkarības kara valstī ieplūda simtiem tūkstošu ebreju no Āzijas un Ziemeļāfrikas zemēm. Šobrīd krievvalodīgo kopiena valstī pārsniedz miljonu cilvēku un šī masa nevar neietekmēt visas sociālās sfēras, tostarp izglītību.

Cik Izraēlā ir skolēnu repatriantu? Precīzu atbildi uz šo jautājumu nezin neviens. Dažādos laikos, sākot ar 90. gadu vidu, repatriantu skaits izglītības sistēmā ir svārstījies no 9 līdz 14%. Absorbcijas ministrijas minētais skaitlis ir 136 tūkstoši skolēnu repatriantu, starp kuriem 80 tūkstoši – ieceļotāji no PSRS/NVS. Oficiālā Izglītības ministrijas mājaslapa min 100 tūkstošus skolēnu, „kuri nav dzimuši Izraēlā un kuru dzimtā valoda nav ivrits”. Tik būtiska atšķirība sniegtajos datos skaidrojama ar vienotas pieejas trūkumu, kas tad īsti ir saucams par repatriantu.

Pirmā gada laikā kopš ierašanās valstī katram skolēnam ir tiesības uz vienu papildstundu nedēļā, kas paredzēta ivrita apgūšanai un palīdzībai galvenajos priekšmetos. Vecāko klašu skolēniem, kuriem jākārto eksāmeni gatavības apliecības saņemšanai, tiek piešķirta vēl viena akadēmiskā stunda nedēļā eksāmenu priekšmetu apguvei.

Šīs stundas apmaksā Izglītības ministrija no speciāla budžeta. Ja skolā mācās pieci tādi skolēni, viņi tiek apvienoti grupā, un tad katrs saņem papildus piecas akadēmiskās stundas. Ja tāds skolēns ir viens, direktors var pievienot stundas no sava rezerves fonda.

90. gadu sākumā, kad valstī iebrauca desmitiem tūkstoši repatriantu gadā un skolās bija daudz bērnu, kam bija tiesības uz papildstundām, bija vērojama patiešām idilliska aina: valsts kase dāsni apmaksāja papildstundas, bērni ātri apguva valodu un salīdzinoši īsā laikā varēja mācīties vienā līmenī ar klasesbiedriem.


Izglītības kvalitāte krītas

Taču realitāte ir tāda, ka šo stundu katastrofāli nepietiek. Ilgu laiku Izraēlā pastāvēja mīts, ka bērnu un pusaudžu adaptācija noris ātri un nesāpīgi, un uz tā pamata tika veidoti integrācijas modeļi. Situācija krasi pasliktinājās 90. gadu otrajā pusē, kad samazinājās imigrantu plūsma, un nonāca pie kritiskā punkta jaunās tūkstošgades sākumā, kad repatriācija praktiski izbeidzās.

Valsts turpina subsidēt papildstundas pēc vecās shēmas, taču, neraugoties uz to, reālais stundu skaits uz katru skolēnu ir būtiski samazinājies. Tomēr stundu skaita samazināšanās nav vienīgais pasliktināšanās iemesls. Doktore Marina Ņizņika no Telavivas universitātes atzīst, ka pēdējos gados iebraukušo bērnu un pusaudžu adaptācija norisinās ievērojami sarežģītāk nekā 90. gadu sākumā. Pēdējā emigrācijas viļņa sociāli ekonomiskais profils un pieaugušo repatriantu izglītības līmenis ir ievērojami zemāks nekā iepriekšējos gados. Šo faktu min lielākā daļa pētnieku, kuri apgalvo, ka tieši vecāku izglītības līmenis, nevis viņu materiālais stāvoklis kļūst par izšķirošo faktoru attiecībā uz bērnu sekmēm skolā.

M.Ņizņika saka, ka bērniem, kas 90.gadu sākumā Izraēlā ieradušies pirmsskolas vecumā un kuru dzimtā valoda ir ivrits (kaut arī viņu vecāki labāk prot krievu valodu), ir saikne ar krievvalodīgo vidi un viņi zināmā mērā ir krievu mentalitātes nesēji. Pirmajā acu uzmetienā viņi šķiet veiksmīgi, tomēr arī viņi nav pilnīgi integrējušies izraēliešu sabiedrībā.


Repatrianti bez atestāta

Saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu katram Izraēlas pilsonim ir tiesības saņemt bezmaksas vidējo izglītību. Turklāt likums neuzliek par pienākumu skolēniem mācīties pēc 16 gadu vecuma sasniegšanas. Arī gatavības apliecības („bagruta”) saņemšana nav obligāta – gandrīz puse Izraēlas absolventu beidz skolu, tā arī nenokārtojuši eksāmenus.

Tiesa gan, pēdējās desmitgades laikā situācija ir ievērojami uzlabojusies. 1996. gadā tikai 38,8% jauniešu, skolu beidzot, saņēma „bagrutu”; 2002. gadā atestātu saņēmušo skaits pirmoreiz pārsniedza pusi no absolventiem (51,6%), bet 2004. gadā tas sasniedza 54,1% atzīmi. Uz šīs optimistiskās tendences fona repatriantu rādītāju pasliktināšanās dara piesardzīgu. Pievērsīsimies skaitļiem.

90. gadu sākumā un vidū repatrianti kārtoja izlaiduma eksāmenus labāk, nekā viņu vidēji statistiskie vienaudži. Viņu rādītāji stabili pārsniedza 50% atzīmi un viņu sekmes varēja pielīdzināt ebreju sektora skolēnu sekmēm, kur rezultāti tradicionāli ir augstāki, nekā arābu tautības iedzīvotāju vidū.

Mācību apstākļu pasliktināšanās un no valsts saņemtās reālās palīdzības samazināšanās 90. gadu beigās un jaunā gadsimta sākumā ietekmēja izlaiduma eksāmena rezultātus: 52,84% repatriantu tika pāri izlaiduma eksāmenu robežai 2000. gadā un tikai 48,54% tika galā ar šo uzdevumu 2004. gadā.

Rādītāju pazemināšanos bez augšminētajiem iemesliem, kas saistīti ar apmācības un adaptācijas problēmām, var izskaidrot vēl arī citādi. Pēdējos gados ir krasi samazinājies repatriantu skaits no NVS valstīm uz kopējā valstī iebraukušo jauno pilsoņu fona. Taču galvenais iemesls ir prasību paaugstināšanās pret absolventiem pēdējo gadu laikā.

Nepietiekamas ivrita zināšanas, nedrošas perspektīvas pēc skolas beigšanas, materiālās problēmas un vēl citi apstākļi spiež daudzus repatriantus jeb „olimus” pamest mācības. Skolēnu atbiruma procents no mācību iestādēm šajā kategorijā ir ievērojami augstāks nekā valstī kopumā. Īpaši tas attiecas uz pusaudžiem, kas iebrauca valstī pēc 1998. gada.


Alternatīvā izglītība

Pirms dažiem gadiem pēc Izglītības ministrijas pasūtījuma Telavivas universitātē tika veikts pētījums „Skolēnu repatriantu sasniegumi mācībās”. Šī darba autores – profesores Ilana Šohami un Ruta Levina – nonāca pie secinājuma, ka pilnīgai bērnu un pusaudžu adaptācijai jaunajā valodas un kultūras vidē nepieciešami nevis trīs vai pieci, bet gan deviņi līdz desmit gadi.

Šis secinājums bija īsts atklājums oficiālo struktūru pārstāvjiem, kuriem nācās steidzami pārskatīt jaunās paaudzes integrācijas koncepciju. Par godu valsts sistēmai jāsaka, ka tā samērā ātri noreaģēja uz šo informāciju, un īsā laikā tika izstrādāti un ieviesti vairāki pilotprojekti, kas vērsti uz skolēnu repatriantu visproblemātiskākajām grupām. Runa ir par ivrita mācīšanu bērniem, kas jau diezgan ilgstoši dzīvo valstī, bet tā arī nav apguvuši nacionālo valodu, - nevis komunikatīvā, bet gan akadēmiskā līmenī.

Tas, ko oficiālās iestādes uzzināja salīdzinoši nesen, bijušajiem padomju pedagogiem un vecākiem bija skaidrs jau no paša sākuma. Pirms 12-13 gadiem vairākās Izraēlas pilsētās sāka parādīties vakarskolas repatriantu bērniem. Šīs skolas, klases un pulciņi ar laiku izveidoja izvērstu tīklu, kas aptvēra praktiski visas apdzīvotās vietas. Vairākumā gadījumu šīs mācību iestādes nesaņēma Izglītības ministrijas akceptu, kā rezultātā tām netiek piešķirta nekāda finansiālā palīdzība no valsts puses. Oficiālās struktūras lika šķēršļus daudzo pēcpusdienas skolu, pulciņu un studiju, kuru skaits visā valstī jau sasniedzis vairākus tūkstošus, dibināšanai. Salīdzinājumam – oficiālajā izglītības sistēmā šobrīd darbojas 3700 skolas.

Patlaban būtu vietā runāt par alternatīvo „krievu” izglītības sistēmu, kas atspoguļo šīs iedzīvotāju daļas vajadzības. Viens no “krievu” izglītības aizsācējiem, doktors Boriss Štiveļmans uzskata, ka tās tapšanā izšķiroša loma bija diviem faktoriem: vecāku neapmierinātībai ar oficiālajās skolās sniegto izglītību un tam apstāklim, ka nebija pieprasījuma pēc milzīgās kvalificēto pedagogu armijas no bijušās Padomju Savienības, kas jaunajā dzimtenē bija palikuši bez darba.

Maksas vakarskolās ir nelielas klases, mācības notiek divas trīs reizes nedēļā un jebkurā skolēnam saprotamā valodā. Ar laiku izveidojušies arī bērnudārzi, kuros mācības notiek divās valodās, kas ļauj repatriantiem saglabāt arī izcelsmes zemes valodu. Pilsētās ar lielu repatriantu īpatsvaru ir izveidojušās skolas, kurās pamatā ir krievvalodīgi skolēni un tās tiek dēvētas par “krievu skolām”. Patiesībā gan mācības tajās notiek pēc parastas Izglītības ministrijas apstiprinātas programmas, kas paredz izvēles priekšmetu apgūšanu.

Izraēlas izglītības sistēmā krievu valoda ir atzīta par vienu no svešvalodām, kas ļauj šajā priekšmetā kārtot eksāmenu atestāta saņemšanai. Tādējādi repatriantiem, kuriem krievu valoda ir dzimtā, šis vieglais priekšmets kļūst par savdabīgu dāvanu, kas atvieglo ceļu pie kārotā diploma.

Ļoti drīz “krievu” izglītības sistēmas pastāvēšana tiks apdraudēta, jo Izraēlā briest skolu reforma, kuras sekas būs obligāta mācību dienas pagarināšana vispārizglītojošajās skolās, tādējādi neformālajai izglītībai atstājot brīvus vienīgi piektdienas rītus. Vienlaikus jāatzīst, ka “krievu” izglītības sistēma tiek arī skeptiski vērtēta. Viens no vadošajiem šīs jomas speciālistiem, Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors, doktors Elizers Feldmans uzskata, ka kopiena ir izveidojusi informācijas un kultūras autonomiju (runa ir par attīstītu masu mediju sistēmu krievu valodā un plaukstošu kultūras dzīvi), taču tai tā arī nav izdevies pārvarēt valsts kontrolētās izglītības sistēmas birokrātiskos šķēršļus.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

agdams 16.05.2005 15:45
Izraēlas iedzīvotāju marginālā daļa var svilināt tādus karogus kā tik tīk. Tik ilgi, kamēr mūsu ārpolitika ir vienas citas ārpolitikas turpinājums, tik ilgi arī Izraēla kā šīs ārpolitikas lielākais stratēģiskais partneris būs mūsu valstij maksimāli draudzīga.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ritvars 13.05.2005 09:19
Nekas, turienes nacionālboļševiki tāpat dedzina Latvijas karogu. Tikai te ne nez kāpēc neziņo.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

bezvardis 13.05.2005 02:49
Eh, apspiez krievvalodiigos arii Izraeelaa, kaa redzams... Vinjiem dereetu uz Latviju pie shtaabistiem atbraukt pamaaciities.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

krasmar 10.05.2005 23:21
Te gan jocīgi nedaudz liekas par tiem pētījumiem, jo tiešām neticu, ka vajadzīgi kaut kādi 10 gadi, lai iejustos jaunā valodas vidē. Pašam sanācis darboties ar jauniešiem, kuri dodas uz ārvalstīm dzīvot un mācīties uz gadu un jau tā beigās absolūti lielākā daļa (ieskaitot šo rindu autoru) jau sapņo un ar sevi runā tās valsts valodā. Protams, ja ģimenē sarunvaloda ir cita un pieejami masu mediji dzimtajā valodā, tad varētu būt grūti iejusties...

Saistītie raksti