Foto: B. Koļesņikovs © AFI
Aptaujas par partiju popularitāti pirms vēlēšanām pareģo 8. Saeimu gan bez Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP), gan bez Sociāldemokrātu savienības. Pēc sociāldemokrātiem veiksmīgām vēlēšanām Zviedrijā un Vācijā pie mums varētu izveidoties Eiropai neparasts parlaments, kurā nebūtu nevienas kreisas vai kreisi centriskas partijas. Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL), kurai “kreisumu” piedēvē tās krieviskās orientācijas dēļ, neiedziļinoties būtībā, pirmkārt, nav partija, otrkārt, Rīgas domes darbā pierādījusi, ka ideoloģiski dažādo grupējumu vairākums tajā ir konservatīvi (labēji) noskaņots, aizvainojies ne tik ļoti par to, kas Latvijā noticis pēc neatkarības atjaunošanas, bet par to, ka pie “notikšanas” viņiem nav bijis lielas teikšanas un iespēju ko iegūt.
LSDSP ir vienīgā Latvijas partija ar skaidru ideoloģisko programmu, kas tai nevar būt radikāli atšķirīga no pārējo Eiropas sociāldemokrātisko partiju programmām, jo LSDSP ir Eiropas sociāldemokrātu apvienības locekle. Kad man, lemjot par atgriešanos politikā gandrīz desmit gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas, vajadzēja izšķirties par politisko spēku, ar ko vēlos būt kopā, tas bija viens no galvenajiem ieganstiem izvēlei. Nākamais – sociāldemokrāti pasaulē tradicionāli pārstāv to sociālo slāni un aprindas, no kuriem nāku es, tas ir, vidusšķiru, mazos uzņēmējus, trūcīgos un radošos cilvēkus. Nevarēju taču stāties kāda oligarha interešu komandā vai kliķē! Turklāt politiskais kreisums ir īpašības, kas apvieno arī dažādus dažāda laikmeta radošos cilvēkus kā, piemēram, Pols Eliārs, Pablo Pikaso, Paolo Pazolini, Rainis, The Beetles. Politiskais kreisums tuvina arī LSDSP un Latvijas Tautas fronti, jo mūsu lielākās tautu apvienojošās organizācijas otrā programma bija izteikti sociāldemokrātiska. Būtiskas maiņas mākslā un sabiedrībā allaž nāk no kreisās – sirds puses. Nebūs pārspīlēts apgalvot, ka moderno Eiropu tādu, kāda tā ir šodien, izveidojusi sociāldemokrātija.
Vai pilsoņi, kas šodien gatavojas balsot par labējiem grupējumiem, to apzinās? Domāju, ne, un arī tas bija iegansts, kādēļ man šķita svarīgi ne tikai kā vēlētājam iesaistīties sociāldemokrātiskajā kustībā.
LSDSP bieži nonievā par to, ka partijā neesot “īsto eiropeisko” sociāldemokrātu. Taču kur gan viņi radīsies, ja ne augot sociāldemokrātu kustībā, pašā vecākajā no Latvijas partijām?
Protams, partija priekšvēlēšanu laikā daudz zaudējusi šķeldamās, aizejot Egila Baldzēna grupējumam, bet gan jau agrāk vai vēlāk notiks atkalapvienošanās. Protams, pirms Saeimas vēlēšanām partijas zaudējums ir darbs Rīgas domē kopā ar PCTVL, kaut arī īstenībā tas ir ieguvums Rīgai, jo labējo piedāvājums mums bija palikt vai nu opozīcijā, vai kā agrāk ļaut viņiem turpināt galvaspilsētas nozagšanu.Pagaidām nevēlos iedomāties, kas notiks , ja pēc šīm vēlēšanām Saeimā būs tikai dažādu vadoņu un oligarhu komandētas labējo komandas, kas man šķiet gaužām līdzīgas – tikai acīmredzami nespējīgas vienoties kopīgā dziesmā par Latvijas sadalīšanu. Katrā ziņā, tā varētu būt laba, lai arī dārga mācība gan LSDSP, gan tautai, kas tādā veidā būs atbalstījusi saujiņas lieluzņēmēju, lielafēristu, lielbaņķieru, lielkontrabandistu, kuri turpinās aizsākto darbu savā labā, tieksies piepildīt tikai savus sapņus, sabradādami tos, ko mēs kopā redzējām Atmodas laikā. Tos reizē ar LSDSP ienākšanu parlamentā es gribētu reabilitēt. Šo sapņu piepildījums ir pavisam vienkāršs un cilvēcisks – lai mūsu bērni būtu drošībā; lai pensionāri nemirtu badā; lai mums būtu pieejama izglītība un veselības aprūpe, un par šo vajadzētu ar nodokļiem samaksāt tiem, kas spēj vienā rāvienā nopelnīt miljonu un divdesmit deviņu miljonu vekseļus. Kā to panākt? Vai man citēt frāzes “palielināsim”, “ieguldīsim”, “sadalīsim” taisnīgāk, pareizāk, efektīvāk? Vēlētājiem var piedāvāt visfantastiskākās programmas un nekas nemainīsies, ja nemainīsies desmit pēdējos gados labējo un liberālo partiju iedibinātā daudzpartiju diktatūras sistēma. Viņiem ir labi, un ar to pateikts viss. LSDSP zaudējums 8. Saeimas vēlēšanās, kaut būtu laba mācība gan partijai, gan visiem Latvijā, šo pašapmierināto stagnāciju tikai pastiprinātu. Lai kā, LSDSP agrāk vai vēlāk nāksies Augeja staļļus mēzt. Gluži vienkārši, Latvijā pagaidām nav citas partijas, kas vēlētos un kam programmatiski būtu obligāti jāpārstāv visdažādāko darba darītāju un dzīves pabērnu masas, sākot no vidēja uzņēmēja un beidzot ar ubagu. Ne jau velti arī mūsu vienīgais ģēnijs Rainis, būdams neapmierināts gan ar to, kas notiek Latvijas pirmskara politikā, gan viņa partijas iekšienē, tomēr bija un palika LSDSP biedrs, ar to atgādinādams, ka bez sociāldemokrātijas droša, suverēna Latvijas nākotne nav iedomājama.