LR Sākotnējais ziņojums par 1979.gada 18.decembra konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu izpildi Latvijas republikā laika posmā līdz 2002.gada 1.janvārim

1979.gada 18.decembra ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu Latvijai ir saistoša kopš 1992.gada 14.maija. Konvencija paredz Komitejas sieviešu diskriminācijas izskaušanai izveidi, kura gan izskata dalībvalstu sniegtos ziņojumus par konvencijas izpildi, gan arī sniedz ieteikumus konvencijas principu ievērošanas veicināšanai.

Kļūstot par Konvencijas dalībvalsti, Latvijai ir pienākums sniegt regulārus pārskatus par Konvencijas izpildi Latvijā. Sākotnējais ziņojums ir veidots atbilstoši Komitejas pieņemtajām vadlīnijām šādu ziņojumu izstrādē. Ziņojums sniedz informāciju par Latvijas tiesību aktiem, kas attiecas uz konvencijā regulētajiem jautājumiem, kā arī informāciju par Latvijas politisko, ekonomisko un sociālo nostāju attiecībā uz sieviešu tiesību aizsardzību un jebkādas diskriminācijas izkaušanu. Iespēju robežās sniegti arī statistikas dati.

Iesaki citiem:

LATVIJAS REPUBLIKAS

SĀKOTNĒJAIS ZIŅOJUMS

PAR

1979.GADA 18.DECEMBRA KONVENCIJAS PAR JEBKURAS SIEVIEŠU DISKRIMINĀCIJAS IZSKAUŠANU

IZPILDI

LATVIJAS REPUBLIKĀ LAIKA POSMĀ LĪDZ 2002.GADA 1.JANVĀRIM

IEVADS

1. Latvijas Republikas sākotnējais ziņojums par 1979.gada 18.decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (turpmāk – Konvencija), kura ir spēkā Latvijas Republikā no 1992.gada 14.maija, pamatojoties uz Konvencijas noteikumiem un saskaņā ar tās 18.pantu, sniedz informāciju par Latvijas Republikas tiesību aktiem, kā arī par valsts politisko, ekonomisko un sociālo nostāju attiecībā uz sieviešu tiesību aizsardzību un jebkādas diskriminācijas izskaušanu.

2. Šī ziņojuma sagatavošanai tika izveidota īpaša darba grupa, kurā tika pārstāvēta Ārlietu ministrija, Iekšlietu ministrija, Tieslietu ministrija, Labklājības ministrija un Kultūras ministrija un kuru, saskaņā ar 1998.gada 17.marta Ministru kabineta noteikumiem Nr. 92 "Noteikumi par ministru kabineta pārstāvēšanu starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās", vadīja Ministru kabineta pilnvarots Pārstāvis. Savus komentārus un priekšlikumus par darba grupā sagatavoto ziņojumu sniedza Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūts, Valsts cilvēktiesību birojs, Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība, Latvijas Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācija "Papardes zieds", Resursu centrs sievietēm "Marta" un Brīvo arodbiedrību savienība.

3. Pilnveidotais ziņojums tika izskatīts un akceptēts Ministru kabinetā 2003.gada 16. aprīlī.

Konvencijas 1.pants

4. Kopš neatkarības atjaunošanas Latvija ir ratificējusi daudzus starptautiskos cilvēktiesību instrumentus, kuri aizliedz jebkāda veida diskrimināciju, ieskaitot arī sieviešu diskrimināciju visās tās sociālajās, ekonomiskajās un politiskajās izpausmēs. Latvijai ir saistošs 1966.gada 16.decembra starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, 1952.gada 20.decembra konvencija par sieviešu politiskajām tiesībām. Papildus norādams, ka Latvija ir ratificējusi 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kuras 14.pants paredz jebkādu konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošanas nodrošināšanu bez jebkādas diskriminācijas.

5. Latvijas Konstitūcija – Satversme noteic, ka "Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem", kā arī, iekļaujot gan diskriminācijas aizlieguma principu, gan vienlīdzības principu, noteic, ka "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Tādejādi Satversmes nodaļā "Cilvēka pamattiesības" iekļautās tiesības dažādās cilvēktiesību sfērās sievietēm Latvijā ir pieejamas tāpat kā vīriešiem.

6. Latvijas tiesību aktos nav noteikti jebkādi ierobežojumi sievietei īstenot savas tiesības politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras, pilsoniskajā vai jebkurā citā sfērā saistībā ar viņas ģimenes stāvokli.

Konvencijas 2.pants
7. Cilvēktiesību īstenošana bez jebkādas diskriminācijas Latvijā ir noteikta konstitucionālā līmenī Satversmes 91.pantā, kas ietilpst Satversmes 8.nodaļā[1]. Savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība norāda, ka Latvijas tiesību aktos nav iekļauta netiešās diskriminācijas definīcija. Šajā sakarā nepieciešams atzīmēt, ka netiešās diskriminācijas definīcija paredzēta jaunajā Darba likumā, kas stājās spēkā 2002.gada 1.jūnijā.

8. Papildus Satversmei sieviešu diskriminācijas aizliegums ir ietverts citos normatīvajos aktos konkrētās jomās, piemēram "Izglītības likums" noteic, ka katram Latvijas Republikas pilsonim un personai, kurai ir tiesības uz Latvijas Republikas izdotu nepilsoņa pasi, personai, kurai ir izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, kā arī Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, kam izsniegta termiņuzturēšanās atļauja, un viņu bērniem ir vienlīdzīgas tiesības iegūt izglītību neatkarīgi no mantiskā un sociālā stāvokļa, rases, tautības, dzimuma, reliģiskās un politiskās pārliecības, veselības stāvokļa, nodarbošanās un dzīvesvietas.

9. "Radio un televīzijas likums" noteic, ka programma nedrīkst ietvert mulsinājumu uz nacionālo, rasu, dzimumu vai reliģisko naidu, uz nacionālā goda un cieņas pazemošanu. "Reklāmas likums" noteic, ka reklāmā aizliegts paust diskrimināciju pret cilvēku viņa rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa vai citu apstākļu dēļ.

10. Saskaņā ar Satversmi, ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi, kā tikai saskaņā ar likumu. Ne Kriminālprocesa kodeksa, ne Civilprocesa likuma normas neparedz kādu tiesību nenodrošināšanu vai ierobežošanu dzimumu atšķirības dēļ.

11. Likums "Par tiesu varu", kurš nosaka tiesu varas darbības pamatprincipus, paredz, ka visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā un tām ir vienādas tiesības uz likuma aizsardzību. Tiesu Latvijā spriež tiesa neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas, politiskajiem vai citiem uzskatiem. Šis tiesu darbības pamatprincips garantē sievietēm neatkarīgi no to nodarbošanās, izcelsmes, sociālās, reliģiskās vai kultūras piederības, iespēju aizstāvēt savas aizskartās pamattiesības un brīvības Latvijas tiesu institūcijās līdztiesīgi ar vīriešiem.

12. Valsts institūciju un iestāžu rīcību nosaka šo institūciju un iestāžu darbību regulējošie normatīvie akti, kas ir pakārtoti Satversmei un saskaņoti ar to, tādējādi garantējot šo institūciju rīcībā vīriešu un sieviešu līdztiesības nodrošināšanu. Savukārt sieviešu diskriminācijas no jebkuras personas, uzņēmuma vai organizācijas puses nepieļaušanu garantē tiesību normas, kas iekļautas specifiskas nozares regulējošos tiesību aktos.

13. Sabiedrībā iesakņotās paražas un tiesību piemērošanas prakse izvairās no dzimumu lomas uzsvēršanas dažādu tiesību īstenošanā. Jāuzsver, ka ne Krimināllikums, ne Kriminālprocesa kodekss neparedz tiesību normas, kas būtu diskriminējošas attiecībā pret sievietēm.

Konvencijas 3.pants
14. Latvijas Republikā ir izveidota normatīvā bāze sieviešu un vīriešu vienlīdzības veicināšanai, dzimumu diskriminācijas aizliegšanai, kā arī sieviešu attīstības tiesiskajam regulējumam.

15. Kopš 1999.gada janvāra Labklājības ministrijas Sociālās politikas attīstības departaments ir atbildīgā struktūrvienība, kura koordinē dzimumu līdztiesības jautājumus valstī. 2000.gadā tika izveidota Sabiedrības integrācijas un dzimumu līdztiesības nodaļa.

16. Dzimumu līdztiesības jautājumu koordinatora galvenie uzdevumi ir: veikt dzimumu līdztiesības politikas ieviešanas pārraudzību; koordinēt stratēģijas dzimumu līdztiesības īstenošanai izstrādi; veikt kopējās situācijas monitoringu un politikas ietekmes novērtēšanu caur dzimumu līdztiesības prizmu; sadarboties ar vietējām un starptautiskajām institūcijām dzimumu līdztiesības veicināšanā; veikt normatīvo aktu saskaņošanu un integrētās pieejas piemērošanu dažādu nozaru programmu nodrošināšanā; pārraudzīt un izvērtēt dzimumu līdztiesības veicināšanas programmas un projektus.

17. 2001.gada 16.oktobrī Ministru kabinetā tika akceptēta koncepcija dzimumu līdztiesības īstenošanai Latvijā, kurā ir iestrādāts institucionālais mehānisms dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanai. 2001.gada beigās tika izveidota koordinācijas darba grupa dzimumu līdztiesības jautājumos, kurā ir iekļauti pārstāvji no ministrijām, sabiedriskām organizācijām, pētniecības institūcijām. Darba grupas uzdevumi ir: izstrādāt programmas projektu dzimumu līdztiesības īstenošanai, koordinēt dzimumu līdztiesības principu iestrādāšanu jau pieņemtajos un turpmākajos politikas plānošanas dokumentos, normatīvajos aktos un projektos. Savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība norāda, ka, pieņemot iepriekšminēto Koncepciju, netika apstiprināta dzimumu līdztiesības veicināšanas centra izveide un dzimumu līdztiesības strīdu izskatīšanas mehānisma izveide. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība uzskata, ka šo lēmumu varētu nākties laika gaitā pārskatīt, jo plānots, ka katrai Eiropas Savienības dalībvalstij būs jāveido institūcija, kas veicinātu dzimumu diskriminācijas novēršanu[2].

18. Savukārt Valsts Cilvēktiesību birojs savos komentāros Latvijas nacionālajam ziņojumam par Konvencijas izpildi norāda, ka formāli dzimumu līdztiesība Latvijas normatīvajos aktos ir garantēta, taču tas ir tikai pamats, lai veidotu dzimumu līdztiesību visās dzīves jomās. Valsts Cilvēktiesību birojs norāda, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš tiesību normu iedzīvināšanai un to realizācijas mehānismiem.

19. Konkrēti veiktie pasākumi dažādās jomās sieviešu vispusīgas attīstības un progresa nodrošināšanai, lai garantētu viņām cilvēka tiesību un pamatbrīvību realizēšanu un izmantošanu, pamatojoties uz vienlīdzību ar vīriešiem, ir aplūkoti turpmāko Konvencijas pantu izpildes iztirzājumos.

Konvencijas 4.pants
20. Tā kā dzimumu līdztiesība tiek garantēta konstitucionālā līmenī, Latvijai nav raksturīgi īpaši pasākumi de facto vienlīdzības nodrošināšanai. Savukārt informācija par paveikto dažādās jomās sieviešu vispusīgas attīstības un progresa nodrošināšanai ir sniegta turpmāko Konvencijas pantu izpildes iztirzājumā.

Konvencijas 5.pants
21. Latvijā sieviešu un vīriešu izturēšanās sociālo un kultūras modeļu izveidi noteikusi valsts vēsture un kultūra, uz kuru paliekošu iespaidu ir atstājuši dažādi Latvijas teritorijā pastāvējuši politiskie režīmi un dominējošās kultūras formas. Kā vislielāko iespaidu atstājušās ir jāmin Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūra, kristietības tradīcijas un kanoniskās tiesību normas, valstiskās neatkarības perioda starp I un II Pasaules karu demokrātijas un autoritārisma tradīcijas, padomju varas gadu kultūra un sievietes pozīcija sabiedrībā, kopš neatkarības atjaunošanas veidotās politiskās un sadzīves kultūras tradīcija. Visi Latvijas sabiedrībai tradicionālie kultūras un sociālās uzvedības modeļi iekļauj sevī veselīgu un cieņas pilnu attieksmi pret sievietes kā mātes lomu ģimenē. Savukārt sievietes un vīrieša kopīgās atbildības atzīšanas par savu bērnu audzināšanu un attīstību analīze iekļauta Konvencijas 16.panta iztirzājumā.

22. Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūras bāze ir patriarhāla zemnieku ģimene, kurā sieviete galvenokārt ieņem mātes lomu. Šajā kontekstā sieviete tiek īpaši cienīta un saņem privilēģijas sadzīvē, savukārt sabiedrības sociālajā struktūrā sieviete ieņem patriarhālajam ģimenes modelim raksturīgo pozīciju.

23. Kristietības tradīcijas un kanonisko tiesību normu ietekme uz sievietes lomu sabiedrībā Latvijas teritorijā pamatā ir saistāmas ar katolicisma (Latgalē) un luterānisma (Kurzemē un Vidzemē), kas ir visizplatītākās konfesijas Latvijā, ietekmi. Tomēr padomju varas gados šī tradīcija ir zaudējusi lielāko savas ietekmes daļu.

24. Demokrātijas tradīcijas un dzimumu līdztiesības tradīcijas Latvijas teritorijai atrodoties cariskās Krievijas sastāvā attīstījās salīdzinoši ātrāk, kas ir saistāms ar iedzīvotāju augstāko izglītības līmeni un dzīves standartu. Par šo ideju iesakņošanos sabiedrībā pirmajiem apliecinājumiem var uzskatīt abu dzimumu aktivitāti 1905.gada revolūcijas laikā un pilsoniskās sabiedrības veidošanās procesā līdz I Pasaules kara sākumam.

25. Līdz ar neatkarīgas valsts nodibināšanu 1918.gadā sievietes ieguva vienlīdzīgas politiskās un pilsoniskās tiesības, kas arī tika plašos apmēros izmantotas gan demokrātijas, gan autoritārisma periodā.

26. Padomju varas gados tika kultivēta brutāla vīrieša un sievietes vienlīdzības koncepcija, kas bieži vien noveda pie sociālo funkciju nepārdomātas vienādošanas, neievērojot sievietes specifiskās fizioloģiskās un psiholoģiskās vajadzības. Lai gan šāda koncepcija balstījās uz vispārēju sieviešu tiesību atzīšanu un ieviešanu dzīvē, tā bieži vien panāca pretēju, sievieti kā pilntiesīgu sabiedrības locekli degradējošu efektu.

27. Kopš neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Latvijā lēnām mainās attieksme jautājumā par dzimuma līdztiesību. Sabiedrībai ir pieejami materiāli par feminisma kustību un par tādu sieviešu organizāciju, kustību, politisko partiju un apvienību darbību, kas saistīta ar stereotipu maiņu. Pamatā visi sabiedrības masu saziņas līdzekļi sabiedriskās domās attieksmē pret jautājumu par dzimumu līdztiesību pakāpeniski un arvien noteiktāk pauž stereotipu un sabiedrības pamatvērtību maiņu. Dzimumu līdztiesības jautājumu risinot, tiek piedāvāti dažādi savstarpējo attiecību modeļi, kas ir tolerantāks vērtējums šai problemātikai, un arvien biežāk tiek akcentēta sievietes personiskā izvēle un tās nozīme. Tāpat ir veikts būtisks darbs, lai garantētu sievietei vienlīdzīgas iespējas izdarīt personīgo izvēli un to realizēt. Latvijā kopš 2000.gada maija darbojas Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība, kas, kā nevalstiska organizācija palīdz valdībai propagandēt dzimumu līdztiesības idejas.

28. Sievietes Latvijā iesaistās dzimumu līdztiesības problēmu risināšanā gan tieši, gan netieši. Šā jautājuma izskatīšanai tiek organizētas konferences (piem., 2001.gada maijā notika 1.nacionālā konference par dzimumu līdztiesības jautājumiem, kuru organizēja Labklājības ministrija sadarbībā ar Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienību). Rakstnieces, filozofes, aktrises, uzņēmējas un politiskās darbinieces, publiski izsakot savus uzskatus un attieksmi pret dzīvi, apliecina sievietes garīgās, intelektuālās spējas un uzskatu dažādību dzimumu līdztiesības jautājumā.

29. Īpašu nozīmi uz masu mēdijos pausto viedokli par sievietes lomu sabiedrībā ir atstājis fakts, ka Latvijā populārākos žurnālus un dienas preses izdevumus veiksmīgi vada sievietes, un viņu sekmīgā uzņēmējdarbība lauž stereotipus par ierasto lomu dalījumu sabiedrībā ietekmīgāk nekā to dara atsevišķi raksti un publikācijas. Tā, piemēram, Latvijas lielākā dienas laikraksta "Diena" galvenā redaktore ir S.Ēlerte. Savukārt izdevniecību "Žurnāls "Santa"", kas izdod lielāko daļu nedēļas un mēneša žurnālu ar vislielāko tirāžu gan vīriešiem, gan sievietēm, vada S.Dancberga – Anča. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam norāda, ka dažas sievietes vadošos amatos nav spējīgas lauzt stereotipus sabiedrībā kopumā, salīdzinājumam atsaucoties uz datiem par sievietēm - darba devējām un sievietēm, kas ieņem vadošus amatus civildienestā. Tāpat Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība atzīmē, ka līdz šim publikācijām un raidījumiem par dzimumu līdztiesību ir bijusi nenozīmīga ietekme uz sabiedrisko domu par to, kas piemērots sievietēm un kas vīriešiem, tāpēc ne tikai nevalstiskajām organizācijām ir jāatzīst sistemātiska darba nepieciešamība.

30. Latvijā ir divi valsts televīzijas un divi lieli komerctelevīzijas kanāli. Ziņu dienestos, kultūras un mākslas raidījumos, ģimenes programmās strādājošo žurnālistu vidū lielākā daļa ir sievietes. Abu veidu televīzijas kanālos veidotajos raidījumos, kas domāti ģimenēm, akcentētas abu vecāku līdzvērtīgas rūpes par ģimeni, vienlīdzīgas iespējas profesionālās karjeras veidošanā.

31. Arī Latvijas valsts radio un komercraidstacijās sagatavotajās pārraidēs nav jūtama sieviešu un vīriešu īpaša pretstatīšana, vērojams, ka uzsvērtas tiek sievietes profesionālās īpašības un viņas karjeras izaugsmes iespējas. Aizvien biežāk, runājot par sabiedriskiem jautājumiem, radio raidījumos kā vērtība tiek atzītas sievietes tiesības uz brīvu personisku izvēli.

32. Ietekme uz sabiedrisko domu Latvijā notiek, nostiprinoties un paplašinoties Latvijas sadarbībai ar Skandināvijas valstīm, kur sieviešu emancipācijas kustība ir tradicionāli spēcīga un kur tā apliecinājusi savu nozīmi un dzīvotspēju. Ir notikušas konferences, semināri un pieredzes apmaiņas braucieni, kur piedalījušās Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sievietes. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam norāda, ka Latvijas pārstāvji ir piedalījušies ANO 1995.gada Beidžinas konferencē par sievietēm, kā arī Beidžinas + 5 aktivitātes 2000.gadā (Ņujorkā, Ženēvā, Viļņā un citur).

33. Savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam Valsts Cilvēktiesību birojs norāda arī to, ka, lai gan Valsts Cilvēktiesību birojā nav iesniegts liels sūdzību skaits par vardarbības gadījumiem ģimenē, tomēr pat dažas atsevišķas sūdzības vai arī presē izskanējuši traģiski notikumi par laicīgi nerisinātiem vardarbības ģimenē gadījumiem, liek uzskatīt sievietes diskrimināciju drošības jomā par reālu Latvijas problēmu. Lai gan tiesību aktos ir noteikta kriminālatbildība par fizisko vardarbību, Valsts Cilvēktiesību birojs uzskata, ka Latvijas tiesībsargājošās institūcijas nepievērš pienācīgu uzmanību fiziskās vardarbības izpausmēm ģimenē, gadījumos, kad sievietei nodarītie miesas bojājumi nav kvalificējami kā smagi vai vismaz vidēji smagi. Turklāt tiesību aktos nav atrunāta psiholoģiskā vardarbība ne darba vietā, ne ģimenē, kā arī neeksistē tās novēršanas mehānisms. Valsts Cilvēktiesību birojs uzskata, ka šie aspekti vairo sieviešu neuzticību un nevēlēšanos ziņot par notikušajiem vardarbības gadījumiem tiesībsargājošajām institūcijām un bez valsts atbalsta un nopietnām izmaiņām Krimināllikumā, kā arī bez policijas darbinieku attieksmes maiņas pret vardarbību ģimenē, neuztverot to tikai kā ģimenes strīdu, bet gan kā kriminālnoziegumu, un bez valsts un pašvaldību sociālās palīdzības nodrošinājuma vardarbības upuriem šī problēma netiks atrisināta.

34. Lai risinātu vardarbības pret sievietēm ģimenēs problēmu, jau vairākus gadus Valsts policijas Galvenā kriminālpolicijas pārvalde kopā ar citiem dienestiem sadarbojas ar krīzes centru "Skalbes", kura darbinieki (psihologi, psihoterapeiti, sociālie darbinieki, kuri sniedz anonīmu palīdzību krīzes situācijās nonākušajiem) vada izglītojošus un informatīvus seminārus Valsts policijas darbiniekiem par cilvēku reakcijām krīzes situācijās, par vardarbības problēmu valstī, par vardarbību ģimenē, stresa menedžmentu. Šīs sadarbības ietvaros 2002. gadā, piemēram, divas grupas Valsts policijas darbinieču tika apmācītas darbam ar seksuālās vardarbības upuriem. Tā rezultātā seksuālajā vardarbībā cietušajām sievietēm patreiz ir iespējams Rīgas pilsētā un rajonā, Jūrmalā un Valmierā vērsties pie policijas darbiniecēm sievietēm, kas augstāk norādītajās apmācībās apguvušas saskarsmes prasmes darbā ar seksuālās vardarbības upuriem, kā arī stresa mazināšanas stratēģiju. Tāpat Valsts policija sadarbojas arī ar vairākām citām nevalstiskajām organizācijām, piemēram, ar medicīnisko centru "Genders" psiholoģiskās un medicīniskās palīdzības jomā, kura tiek sniegta seksuāli izmantotām, vardarbībā cietušām sievietēm, ar "Sorosa fondu Latvijā" piedaloties kopējos projektos dažādās jomās, kā arī ar Sociālās rehabilitācijas centru informācijas apmaiņā un palīdzības sniegšanā vardarbībā cietušām sievietēm. Turklāt ir izveidotas arī starpdisciplinārās grupas, kurās medicīnas, psiholoģiskās un sociālās palīdzības organizāciju darbinieki apspriež problemātiskos jautājumus ar Valsts policijas un pašvaldību policijas pārstāvjiem, risinot katru konkrēto vardarbības gadījumu ģimenē, kā arī Valsts un pašvaldību policijas kopēji rīkotajos reidos tiek nodrošināta psihologu piedalīšanās, lai konkrētajā situācijā iedzīvotājiem sniegtu nepieciešamo palīdzību. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas Informācijas centra datiem par noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu ģimenē, kur cietušas sievietes, 2000. gadā par vardarbību ģimenē tika ierosinātas tikai 3 krimināllietas, bet 2001. gadā – jau 13 krimināllietas. Šī informācija norāda uz to, ka gan vardarbībā cietušās sievietes arvien vairāk uzticas policijai un kļūst drošākas, ziņojot par izdarīto vardarbību, gan arī policijas darbinieki kļūst informētāki par vardarbības problēmu ģimenē.

35. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam norāda, ka 2001.gada nogalē veiktais pētījums "Iedzīvotāju izpratne un attieksme dzimumu līdztiesības jomā" (pasūtītājs – Labklājības ministrija) liecina par to, ka Latvijas sabiedrībā joprojām pastāv uzskats, ka eksistē ierobežojumi personas dzimuma dēļ. Šajā aptaujā Latvijas iedzīvotāji biežāk ir norādījuši, ka atšķirības dažādos ierobežojumos abu dzimumu starpā vismazāk ir vērojamas tieši tiesību ziņā (60,2%), kamēr attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām šāda atbilde sniegta retāk (36,7%). Tāpat aptaujas dalībnieki biežāk ir atzinuši, ka reāli tieši sievietēm iespēju ziņā pastāv lielāki ierobežojumi (47,4%). Tāpat Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros kā negatīvu aspektus min jēdzienu "sieviešu literatūra", "sieviešu pasaule" tiražēšanu masu saziņas līdzekļos, kā arī atšķirīgo sociālo lomu eksistences atzīšanu.

Konvencijas 6.pants
36. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības seksuālās ekspluatācijas novēršanā un ar 1992.gada 13.jūliju Latvijā ir spēkā 1949.gada 2.decembra ANO Konvencija par cīņu ar cilvēktirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses. Saskaņā ar šo Konvenciju prostitūcija nevar tikt atzīta par profesiju, un Latvijā spēkā esošie tiesību akti un to piemērošanas prakse ir balstīta uz šādu izpratni.

37. Saskaņā ar 2001.gada 22.maija Ministru kabineta noteikumu Nr.210 "Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi" 11.punktu Latvijā ir aizliegta jebkura trešās personas darbība, kas veicina prostitūciju. Šie Noteikumi paplašināja aizliegto darbību kategorijas loku prostitūcijas veicināšanā un iekļauj šajā darbību kategorijā gan publisko namu uzturēšanu, vadīšanu, apzinātu finansēšanu vai piedalīšanos šāda nama finansēšanā. Attiecīgi par šo noteikumu pārkāpšanu ir paredzēta administratīvā atbildībā, kā arī kriminālatbildība, ja šādas darbības tiek izdarītas atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda piemērošanas.

38. Papildus Krimināllikums paredz atsevišķi kriminālatbildību par citiem noziedzīgiem nodarījumiem prostitūcijas un prostitūcijas ekspluatēšanas jomā. Krimināllikuma 164.pants "Par piespiešanu nodarboties ar prostitūciju" nosaka sankciju – brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai arestu, vai naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par personas iesaistīšanu prostitūcijā, ļaunprātīgi izmantojot tās uzticēšanos vai ar viltu, vai izmantojot personas atkarību no vainīgā vai tās bezpalīdzības stāvokli soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt divdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par nepilngadīgā pamudināšanu vai piespiešanu nodarboties ar prostitūciju vai par telpu nodošanu nepilngadīgām personām prostitūcijai – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par mazgadīgā pamudināšanu vai piespiešanu nodarboties ar prostitūciju – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.

39. Krimināllikuma 165.pants nosaka atbildību par sutenerismu. Par tādas personas izmantošanu iedzīvošanās nolūkā, kura nodarbojas ar prostitūciju, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās vai arī tās izdarītas attiecībā uz nepilngadīgām personām – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem, konfiscējot mantu. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas attiecībā uz mazgadīgām personām, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu.

40. Krimināllikuma 165.1. pants, kura patreizējā redakcija stājās spēkā 2000.gada 15.jūnijā, paredz atbildību par personas nosūtīšanu seksuālai izmantošanai. Saskaņā ar šo pantu par personas nosūtīšanu ar tās piekrišanu uz ārvalsti seksuālai izmantošanai soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas iedzīvošanās nolūkā vai attiecībā uz nepilngadīgo, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par minētajām darbībām, ja tās izdarījusi organizēta grupa vai ja tās izdarītas attiecībā uz mazgadīgo, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no astoņiem līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu.

41. Par tādu pornogrāfiska vai erotiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, publisku demonstrēšanu, reklamēšanu vai citādu izplatīšanu, kuros aprakstīta vai attēlota bērnu seksuāla izmantošana, cilvēku seksuālas darbības ar dzīvniekiem, nekrofilija vai pornogrāfiska rakstura vardarbība, kā arī par šādu materiālu glabāšanu tādā pašā nolūkā soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Savukārt par nepilngadīgā iesaistīšanu vai izmantošanu pornogrāfiska vai erotiska rakstura materiālu izgatavošanā (ražošanā) soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem vai ar naudas sodu līdz astoņdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par mazgadīgā iesaistīšanu vai izmantošanu pornogrāfiska vai erotiska rakstura materiālu izgatavošanā (ražošanā) soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.

Statistikas dati par krimināllietu skaitu, kas ierosinātas atbilstoši Krimināllikuma pantiem un kur cietušās personas ir sievietes.




42. Lai gan Latvijas tiesību akti paredz atbildību gan par prostitūcijas veicināšanu, gan arī par cilvēktirdzniecību, ir aktivizējusies tūrisma prostitūcija, kā arī cilvēktirdzniecība. Noziedzīgie grupējumi, nodarbojoties ar cilvēktirdzniecību, ieved Latvijā sievietes no Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas, Lietuvas un pēc tam viņas, bezpalīdzības stāvoklī nonākušās, iesaista prostitūcijā vai izmanto par modeļiem erotiskos un pornogrāfiskos izdevumos. Sievietes, ieskaitot arī nepilngadīgās meitenes, tiek izvestas darbam prostitūcijā uz citām valstīm – galvenokārt uz Centrāleiropas valstīm un Skandināvijas valstīm. Uztraucoši Latvijā ir fakti par nepilngadīgo iesaistīšanu prostitūcijā. Apmēram 10 – 12% no visām prostitūtām Latvijā ir nepilngadīgas meitenes. Pētījumi apliecina, ka intīmklubos vispieprasītākās ir prostitūtas, kuras ir jaunākas par 16 gadiem. Tāpat pētījumu dati liecina par to, ka lielākoties prostitūcijā iesaistās meitenes un sievietes, kuras agrāk bērnībā tikušas seksuāli izmantotas, kurām nav patstāvīgas dzīvesvietas, darbs un ienākumi, kā arī ir nepietiekama izglītība. Šai riska grupai būtu nepieciešama savlaicīga rehabilitācija un sociālā integrācija, taču šobrīd Latvija sociāli – ekonomisko apstākļu dēļ pilnā mērā nespēj to nodrošināt.

43. Lai ierobežotu cilvēktirdzniecību seksuālās ekspluatācijas nolūkos ir veikti vairāki pasākumi: Latvijas tiesību akti ir saskaņoti ar ES prasībām; ir izveidota specializēta policijas vienība; tiek stiprināta tiesībsargājošo institūciju starptautiskā sadarbība; tiek organizēti informatīvie pasākumi potenciālo upuru atturēšanai no piekrišanas iesaistīties prostitūcijā; tiek veicināta sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām. ES prasībām;

44. Latvijā ar cilvēktirdzniecības, un prostitūcijas ekspluatēšanas no trešo personu puses novēršanu, izmeklēšanu un izmeklēšanas koordināciju nodarbojās specializēta policijas vienība – Tikumības policija. Šī policijas struktūrvienība tika izveidota saskaņā ar 1997.gada 24.februārī Eiropas Savienības Padomē pieņemto Vienotās rīcības programmu, kas pamatojas uz K3 pantu Eiropas Savienības Līgumā par pasākumiem cīņā pret cilvēktirdzniecību un bērnu seksuālo izmantošanu. 2001.gadā Tikumības policijas darbība tika paplašināta (līdz 20 darbiniekiem), tomēr joprojām tās darbība, galvenokārt, aptver tikai Rīgu un trūkst kapacitātes aptvert reģionu lielākās pilsētas.

45. Tiesībsargājošo institūciju ciešākas sadarbība veicināšanai liela loma ir Baltijas jūras reģiona valstu speciālās komisijas organizētās noziedzības apkarošanai (Task Force), kas patlaban izstrādā priekšlikumus turpmākai dalībvalstu policijas sadarbībai, tai skaitā priekšlikums uzskatīt par prioritāru sieviešu tirdzniecības novēršanu; veicināt dalībvalstu tiesībsargājošo institūciju divpusēju sadarbību informācijas apmaiņā, izmeklējot krimināllietas; veicināt apmaiņu ar lietu izmeklējošajiem policistiem un veidot kopējas izmeklēšanas vienības; Task Force sieviešu tirdzniecības novēršanas ekspertiem rūpīgāk analizēt iegūto informāciju un apmainīties ar analīzes rezultātiem; papildus noziegumu izmeklēšanas laikā veikt to finansiālās puses pārbaudi.

46. Interpol Latvijas birojam ir izveidojusies sekmīga sadarbība ar vairāku ārvalstu tiesībsargājošām iestādēm, risinot jautājumus saistībā ar izmeklēšanām par personu nosūtīšanu prostitūcijai uz ārvalstīm. Kā viens no veiksmīgākajiem starpvalstu policijas sadarbības rezultātiem ir minama starptautiskā operācija "Spānijas ceļš". Tā tika uzsākta 2000. gada februārī pēc Interpol Latvijas biroja un Daugavpils kriminālpolicijas darbinieku iniciatīvas ar mērķi noskaidrot un likvidēt starptautisku organizētu grupējumu, kura dalībnieki nodarbojās ar Latvijas sieviešu nosūtīšanu prostitūcijai uz VFR, un tālāk uz Spāniju. Operācijā iesaistījās Lietuvas, VFR, Spānijas Interpol biroji un šo valstu attiecīgo reģionu tiesībsargājošās iestādes. Vairāk nekā gadu ilgušās operācijas rezultātā Daugavpils rajona kriminālpolicijas par sieviešu vervēšanu darbam ārzemēs prostitūcijai ierosināja krimināllietu pret kādu Latvijas pilsoni, savukārt VFR tika aizturētas četras personas, kas iesaistīja no Latvijas nosūtītās sievietes darbā striptīza bāros un citās izklaides vietās VFR.

Konvencijas 7.pants
47. Latvija ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai novērstu sieviešu diskrimināciju politiskajā un sabiedriskajā dzīvē.

Sieviešu tiesības vēlēt un tikt ievēlētām

48. Nepastāv ne aktīvo, ne pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi atkarībā no personas dzimuma. Satversme noteic, ka tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu. Saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likumu tiesības vēlēt ir Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu, ja vien uz viņiem neattiecas kāds no šā likuma 2.pantā minētajiem ierobežojumiem. Tiesību vēlēt nav personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās; aizdomās turētajām, apsūdzētajām vai tiesājamajām personām, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums; personām, kuras likumā paredzētajā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām.

49. Saskaņā ar Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumu tiesības vēlēt domi (padomi) ir Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu, ja vien uz viņiem neattiecas kāds no šā likuma 6.pantā minētajiem ierobežojumiem. Šis likums noteic, ka tiesību vēlēt nav personām, kuras likumā noteiktajā kārtībā ir atzītas par rīcības nespējīgām. Balsošanā nav tiesīgas piedalīties arīdzan personas, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, kā arī aizdomās turētās, apsūdzētās vai tiesājamās personas, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums.

50. Izvēloties vietu, kur piedalīties Saeimas vai vietējo pašvaldību vēlēšanās, sieviete nav saistīta ar saviem vīriešu kārtas ģimenes locekļiem vai to dzīves vietu – tiesības izvēlēties vēlēšanu vietu personām ir vienlīdzīgas neatkarīgi no to dzimuma. Saeimas vēlēšanu likums noteic, ka Saeimas vēlēšanās persona var balsot jebkurā vēlēšanu iecirknī visā valstī. Vietējo pašvaldību vēlēšanās persona pēc sava ieskata var vēlēt tās pašvaldības teritorijā, kur tā ir pierakstīta vai kur atrodas tās likumā noteiktajā kārtībā reģistrēts nekustamais īpašums. Personai, kura vēlēšanu dienā nekur nav pierakstīta, ir tiesības vēlēt tās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kur ir tās pēdējā pieraksta vieta.

51. Pasīvās vēlēšanu tiesības sievietēm tiek konstitucionālā līmenī garantētas Satversmē, kas paredz, ka Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu. Savukārt vietējās pašvaldībās var ievēlēt jebkuru Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir sasniedzis 21 gada vecumu, ja viņš attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā bez pārtraukuma ir pierakstīts vismaz pēdējos 12 mēnešus pirms vēlēšanu dienas vai nostrādājis šajā teritorijā vismaz pēdējos sešus mēnešu pirms vēlēšanu dienas, vai ja viņam pieder nekustamais īpašums šajā teritorijā. Pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi ir vienādi abu dzimumu personām.

52. Saeimā nevar tikt ievēlētas personas, kuras likumā paredzētajā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām; izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās; ir bijušas sodītas par tīšiem noziegumiem, kas ir noziegumi Latvijā arī šā likuma spēkā stāšanās brīdī, un kurām sodāmība nav dzēsta vai noņemta, izņemot reabilitētos; izdarījušas noziedzīgu nodarījumu nepieskaitāmības stāvoklī vai arī pēc nozieguma izdarīšanas saslimušas ar gara slimību, kas atņēmusi tām iespēju apzināties savu darbību vai to vadīt, un kurām sakarā ar to piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis vai arī lieta izbeigta bez šāda piespiedu līdzekļa piemērošanas; ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki; pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās; neprot valsts valodu atbilstoši augstākajai (trešajai) valsts valodas prasmes pakāpei. Tādi paši ierobežojumi attiecas uz personas ievēlēšanu vietējās pašvaldībās.

53. Jāuzsver, ka laika posmā kopš 1995.gada nav ierosināta neviena krimināllieta pēc Krimināllikuma 90.panta "Kavēšana realizēt vēlēšanu tiesības un piedalīties tautas nobalsošanā", kurā cietusī persona būtu sieviete.

54. Kā liecina Centrālās vēlēšanu komisijas sniegtie dati par sieviešu dalību Saeimas un vietējo pašvaldību vēlēšanās, sievietes aktīvi izmanto savas pasīvās vēlēšanu tiesības (skat.tabulu).




55. Jāpiebilst, ka 7.Saeimā ievēlēto sieviešu skaits pieaudzis salīdzinājumā ar 5. un 6. Saeimā ievēlēto sieviešu skaitu – kā 5., tā 6.Saeimā tika ievēlētas 15 sievietes. Savukārt deputātu izmaiņu rezultātā 2001.gada jūlijā 1/5 daļa jeb 20 no 7.Saeimas deputātiem bija sievietes. Savukārt pašvaldību vēlēšanu rezultātu apkopojums pierāda, ka, jo mazāka pašvaldība, jo lielāks ir sieviešu īpatsvars deputātu vidū. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība uzskata, ka Saeimas vēlēšanām izvirzīto sieviešu kandidātu īpatsvars attiecībā pret pašvaldību vēlēšanu kandidātēm liecina par kandidātu sarakstu veidotāju politisko partiju vidē izplatītajiem stereotipiem attiecībā uz abu dzimumu līdztiesīgu darbību politikā. Lai šādu sievietēm diskriminējošu rīcību novērstu, 6.Saeimā tika ierosināts kandidātu sarakstos iekļaut ne vairāk kā 75% vīriešu dzimuma kandidātu un ne mazāk par 25% - sieviešu. Saeimā šis ierosinājums tika noraidīts.

56. Saeimā ievēlētās sievietes aktīvi piedalās Saeimas komisiju darbā, tajā skaitā sievietes bija 7.Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijas, Pilsonības likuma izpildes komisijas, Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājas (līdz ievēlēšanai Rīgas Domē 2001.gada martā arī Budžeta un finansu komisijas priekšsēdētāja bija sieviete) un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas, Eiropas lietu komisijas, Pilsonības likuma izpildes komisijas, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās attīstības komisijas priekšsēdētāja biedres. Turklāt sievietes vadīja arī trīs no septiņām 7.Saeimas frakcijām.

Sieviešu tiesības piedalīties valsts politikas formulēšanā un ieņemt amatus valsts institūcijās

57. Latvijas tiesību aktos nepastāv ierobežojumi sievietēm piedalīties valsts politikas formulēšanā un ieņemt amatus valsts institūcijās, kā arī izpildīt visas valsts funkcijas visos valsts pārvaldes līmeņos.

58. Kopš 1999.gada augusta augstākā valsts amatpersona, tai skaitā valsts bruņoto spēku augstākais vadonis, ir sieviete. Jāmin, ka V.Vīķe-Freiberga pēc statistiskas datiem kopš ievēlēšanas ir bijusi populārākā politiķe valstī.

59. Tāpat sievietes ir pārstāvētas arī Latvijas izpildvaras galvenajā institūcijā – Ministru kabinetā. Pirmajās divās valdībās kopš neatkarības atjaunošanas sievietes vispār nebija pārstāvētas, vēlākajās valdībās sieviešu skaits ir svārstīgs (skatīt tabulu).




60. Sievietēm nepastāv ierobežojumi ieņemt amatu valsts civildienestā. Saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 7.pantu uz ierēdņa amatu var pretendēt persona:

1) kura ir Latvijas Republikas pilsonis;

2) kura pārvalda latviešu valodu;

3) kurai ir augstākā izglītība;

4) kura nav sasniegusi likumā noteikto pensijas vecumu;

5) kura nav sodīta par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem vai ir reabilitēta vai kurai ir noņemta vai dzēsta sodāmība;

6) kura nav atbrīvota no ierēdņa amata ar tiesas spriedumu krimināllietā;

7) kura nav atzīta par rīcībnespējīgu likumā noteiktajā kārtībā;

8) kura nav vai nav bijusi PSRS, Latvijas PSR vai kādas ārvalsts valsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata darbinieks;

9) kura nav vai nav bijusi ar likumiem vai tiesas nolēmumiem aizliegto organizāciju dalībnieks;

10) kura nav iestādes vadītāja vai tiešā priekšnieka radinieks (persona, kura ar ierēdni ir laulībā, svainībā vai radniecībā līdz pirmajai pakāpei, kā arī brāļi un māsas). Ministru kabinets var noteikt izņēmumus gadījumos, ja citādi attiecīgā iestāde nevar nodrošināt tai noteikto funkciju izpildi.

61. Kaut arī nekāda veida tiesiski vai politiski ierobežojumi sievietēm nepastāv, tomēr šobrīd nedz lēmējvaras, nedz izpildvaras institūcijās sievietes nav pārstāvētas proporcionāli salīdzinājumā ar vīriešiem.

62. Tabulā norādīts statisitikas datu apkopojums par sieviešu un vīriešu nodarbinātību ne tikai valsts institūcijās, bet arī visās tautsaimniecības, tirdzniecības, ražošanas un pakalpojumu sfērās (tūkst. cilvēku)



Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi