LR Saeimas priekšsēdētāja Induļa Emša runa Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 17.gadadienai veltītajā Saeimas svinīgajā sēdē 2007.gada 4.maijā 0

Godātais Ministru prezidenta kungs!
Godātie kolēģi, Saeimas deputāti!
Ministri!
Ekselences!
Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Iesaki citiem:

Esmu dziļi gandarīts un aizkustināts par man uzticēto uzdevumu šodien sveikt Latvijas tautu un jūs visus, kas esat sapulcējušies te, tieši šajās sienās, kas pirms septiņpadsmit gadiem pieredzēja vēsturisku brīnumu - Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu pēc pusgadsimtu ilgas nebrīves.

Es īpaši sveicu visus toreizējos Latvijas Republikas Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputātus, kuriem todien bija dāvāta privilēģija piepildīt tautas pausto gribu un pavērt tai ceļu pretim brīvībai. Arī man šī likteņa dāvātā iespēja paliks atmiņā kā viens no dzīves visspilgtākajiem un nozīmīgākajiem notikumiem.

Paldies jums, kuri šodien esat šeit.
Paldies jums, kuri paliekat ar mums kopā savās atmiņās.
Paldies tiem, kuru vairs nav šajā saulē.
Paldies par jūsu drosmi, neatlaidību un ticību!

Šīs dienas, 4.maija, notikumi dziļi ietekmēja visu tālāko Latvijas attīstību. Mūsu valsts atdzima tieši ar parlamentāras procedūras palīdzību. Tauta pieredzēja, ka tikai demokrātija, tās principi un institūti ir efektīvs ierocis brīvības atgūšanai, tāpēc tā izvēlējās tikai politiskās cīņas metodes un nevardarbīgu pretošanos okupācijas sistēmai, totalitāriem spaidiem un brutālam militāram spēkam.

Nedaudz vēlāk, 1991.gada janvārī, barikāžu un neapbruņotu brīvprātīgo aizsargātā parlamenta ēka visai pasaulei kļuva par Latvijas nācijas mierpilno, taču nesagraujamo neatkarības centienu simbolu.

Tieši mūsu sabiedrības patiesa uzticība demokrātijai ir ļāvusi Latvijai savā attīstībā veiksmīgi risināt daudzas ļoti būtiskas tiesiskās, sociālās un etnisko attiecību problēmas. Tikai tā ļāva mums izvairīties no traģiskām kļūdām, ko vērojam citu Eiropas un Āzijas valstu nesenajā vēsturē vai to sarežģītajā, pat bruņotu konfliktu plosītajā šodienā, kad stabilitātes nodrošināšanai ir vajadzīgi arī Latvijas miera uzturētāji un policisti. Politisko uzskatu vai rīcības ekstrēmisms, jo īpaši totalitāru ideju un naida sludināšana pret citu tautību, rasi vai cilvēka uzskatiem, Latvijā ir pilnīgi margināla parādība. Tā nav savienojama ar mūsu tautas vēsturisko pieredzi. Šādai nekrietnai ideoloģijai pretim arvien stājas gan Latvijas likumi, gan sabiedrības vairākuma nosodījums.

Tieši 1990.gada 4.maijs, apliecinot Latvijas nācijas principiālu izšķiršanos par demokrātiju un tiesiskumu, kļuva par veiksmīgu aizsākumu Latvijas politiskās kultūras ātrai izaugsmei un mūsu spējai īstenot nozīmīgus nacionālos mērķus. Tagad tā ir vainagojusies ar sabiedrības pārliecību par valsts neatkarības neatgriezenisku nostiprināšanos, ko uzskatāmi apliecina Latvijas līdzdalība Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas aliansē.

Atskatoties uz aizvadītajiem parlamenta darba gadiem, redzam, ka tajos, tāpat kā visā atjaunotās Latvijas valsts celtniecībā, dominēja ārpolitiskas prioritātes. Bija daudz jāstrādā, lai panāktu valsts attīstībai un drošībai nepieciešamo līdzdalību starptautiskajās organizācijās, lai Latvijas likumi atbilstu mums izvirzītajām prasībām un lai pārliecinātu skeptiķus par Latvijas nelokāmo apņēmību iedzīvināt mūsdienu Rietumu demokrātijas standartus postsociālistiskā sabiedrībā.

Nekas mums netika uzdāvāts tāpat vien. Sasniegtais prasīja visu līdzšinējo Saeimu, valdību, ierēdņu un Latvijas diplomātu neatlaidību. Īpaša pateicība pienākas mūsu Valsts prezidentei par viņas ieguldījumu Latvijas starptautisko pozīciju nostiprināšanā, par ļoti veiksmīgi un apņēmīgi veikto darbu tieši šajā Latvijai tik nozīmīgajā posmā. Valsts lielākie ārpolitiskie sasniegumi vēsturē paliek kā diža piemiņas zīme Gunta Ulmaņa un Vairas Vīķes-Freibergas izcilajām prezidentūrām.

Tagad, kad lielais darbs ir paveikts un Latvija ir kļuvusi par dalībvalsti divās spēcīgās savienībās, mums ir pienācis laiks mainīt akcentus valsts darba plānos. Neatslābinot valsts diplomātiskās aktivitātes un arī Saeimas starptautisko sadarbību, arvien lielāka uzmanība ir jāpievērš tieši daudziem iekšpolitiskiem jautājumiem. Tādiem, kurus atrisināt līdz šim trūka laika, spēka un arī politiskās gribas.

Mūsu uzmanības lokā ir tagadnes prasībām atbilstoša izglītība, līdzsvarota un tautas labklājību veicinoša ekonomika un arī mūsdienīga, pārskatāma un efektīva valsts drošības sistēma, kas ik cilvēkam ļautu justies aizsargātam.

Šodien mums, 9.Saeimai, ir spēks, apņēmība un arī pieredze, lai izdarītu iekavēto. Un mums ir laiks un iespēja padomāt arī par pašu Latvijas likumu kalvi - par Saeimu.

Pārstāvības demokrātijas padziļināšana, attīstot parlamenta nozīmi valsts pārvaldē un nostiprinot tā reputāciju sabiedrības apziņā, - tie ir jautājumi, kuru pārvērtēšana vērojama daudzviet Rietumu pasaulē un kuri noteikti ieņem svarīgu vietu arī Latvijas iekšpolitikā.

Saeimas lomai Latvijas politiskajā dzīvē ir jābūt daudz redzamākai. No vienas puses, tas vistiešākajā veidā ir atkarīgs no mums pašiem - no deputātiem, no frakcijām, no komisijām un no Saeimas Prezidija. Ļaušanās rutīnai, neveiksmes un neprecizitātes likumu jaunradē, sīkas politiskas ķildas, ko atskaņo radiotranslācijas, mazina sabiedrības respektu pret likumdevējiem. Saeimai jābūt aktīvam, radošam un sabiedrību mobilizējošam spēkam.

Taču, no otras puses, Saeimas spēja uzraudzīt valdības darbu, radīt likumus un noteikt stratēģiskās vīzijas vēl jo vairāk ir atkarīga no Latvijas sabiedrības, no vēlētāju gudrības un drosmes saglabāt uzticības kredītu tiem cilvēkiem, kuriem viņi ir uzlikuši pienākumu lemt par šīs valsts likumiem.

Mēs esam tautas vētīti un izraudzīti likumdevēji, un tas ir augsts gods, ko nevar atņemt ne skaļš pikets pie Saeimas durvīm, ne ņirdzīgs avīzes ievadraksts.

Patlaban Latvijai ir ļoti svarīgi apzināt un plānot ilgtspējīgu politisko un ekonomisko attīstību. Līdz šim Latvijā šādas attīstības programma ir buksējusi, varbūt tādēļ, ka tai nav bijis ne rūpīgi izstrādātas stratēģijas, ne arī iestādes, kas vadītu šīs stratēģijas īstenošanu.

Tieši šeit, šāda uzdevuma izpildē es saskatu mūsu parlamenta - Latvijas Republikas Saeimas - koordinējošo lomu. Tieši Saeima var vadīt starpnozaru ekspertu darba grupu, kas vienotos par mūsu valsts ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, tās struktūru un prioritātēm, vadību, atbildību un finansiālo nodrošinājumu.

Valsts attīstībā vienmēr nepārvērtējama loma ir nacionālajai pašapziņai. Tieši tāpēc valstij ir jāatbalsta savi talanti! Mums, Saeimai, valdībai, ministrijām, ir jādomā par nacionālo uzņēmēju atbalstīšanu un aizstāvēšanu. Citādi Latvijas eksportspējas kāpums un tekošā konta līdzsvars paliks nesasniedzams sapnis. Valsts nav izmantojusi visus savus resursus, lai padarītu Latvijas uzņēmējus konkurētspējīgākus, - šajā jomā mēs nemācāmies no citām valstīm, kuru valdības un diplomāti savu biznesa cilvēku atbalstīšanā iesaistās ar lielu sparu.

Līdzīga situācija ir Latvijas enerģētikā - mums vajadzētu mācīties no Eiropas un citām pasaules valstīm, kas domā par enerģētisko pašnodrošinātību, konkurētspēju, decentralizāciju un taupību. Neizmantotu resursu nākotnes jeb atjaunojamās enerģijas ieguvei Latvijā ir daudz! Dažādojot enerģijas ieguvi, mēs kļūstam ilgtspējīgi, valsts nodrošina ienākumus saviem iedzīvotājiem, jo nauda paliek tepat, mums nav jāpērk enerģija no citiem.

Turpretim par Baltijas enerģētiskās drošības brīnumlīdzekli izsludinātā atomelektrostacija, manuprāt, ir projekts, kas tikai palielinātu Latvijas tekošā konta un drošības deficītu. Tā nav nākotnes enerģija - raugoties ilgtermiņā, kodolstacija ir dārga, jo vēl aizvien nav atrisināti izmaksu un drošības jautājumi, kas saistīti ar tās demontāžu, ar kodolatkritumu pārstrādi un drošu uzglabāšanu. Kodolreaktora projekts ir reāls ekoloģisks drauds, kā arī eventuāls teroristu mērķis, tāpēc šis jautājums jāizvērtē ļoti nopietni. Mums nepieciešamas parlamentārās debates un Saeimas lēmums par stratēģiskā virziena izvēli, no kuras nākotnē būs atkarīgs valsts energonodrošinājums.

Te es minēju tikai pāris no šobrīd aktuāliem Latvijas ekonomikas jautājumiem, kas pelna sabiedrības un Saeimas ievērību. Ilgtermiņa attīstībai šie jautājumi ir ļoti būtiski. Savukārt tie, kas domā īstermiņā, mūs gluži vienkārši nesaprot!

Mēs apzināmies, ka patlaban vērā ņemamus draudus Latvijas attīstībai un politiskajai stabilitātei rada neatrisinātas tautsaimniecības problēmas. Tāpat arī iekavētie procesi starpvalstu kontaktos. Patlaban mēs veiksmīgi runājam un veidojam savas attiecības ar Krievijas Federāciju. Šo attiecību noturība lielā mērā būs atkarīga tieši no to ekonomiskās dimensijas, no savstarpēji izdevīgas saimnieciskās sadarbības.

Robežlīgums, kura parakstīšanu ievadīja Saeimas debates un valdībai dotais pilnvarojums, apliecina parlamenta atbildību un lietpratību izlemt sarežģītus diplomātiskos jautājumus. Tieši tāpēc - pretēji bažām vai apsūdzībām par valsts tiesiskā turpinājuma apdraudējumu - Saeima nostiprināja valsts tiesiskos pamatus un arī savu prestižu Latvijas sabiedrības un mūsu Rietumu sabiedroto acīs.

Likumdevēji vēl dos nopietnu ieguldījumu Latvijas un Krievijas attiecību pilnveidošanā. Tomēr mums noteikti ir jānovelk sava “sarkanā līnija”, kas norobežo neapspriežamas un negrozāmas Latvijas iekšējās lietas. Viena no tām ir jauno pilsoņu integrācijas process - neraugoties uz sarežģīto situāciju, tas ir stabils un slavējams, to kā paraugu izmanto citas valstis, un tā efektivitāti ir spiesti atzīt arī kādreizējie pretinieki.

Starpvalstu attiecībās Latvija vienmēr ir iestājusies par Baltijas valstu ciešu sadarbību, kuras svarīga sastāvdaļa ir arī parlamentu sadarbība. Tāpēc es kā viens no Baltijas Asamblejas dibinātājiem un konsekventiem Baltijas vienotības atbalstītājiem gribu uzsvērt Baltijas Asamblejas Latvijas delegācijas vakar publicētā paziņojuma nozīmīgumu. Mēs nosodām šā gada 26.aprīļa naktī Tallinā notikušos grautiņus un spēkus, kas vainojami to izraisīšanā. Esmu gandarīts, ka šo paziņojumu atbalstījusi arī Baltijas Asamblejas Lietuvas delegācija. Tādējādi kārtējo reizi ir apliecināts tas, cik būtiska ir Baltijas vienotības ideja.

Godātie klātesošie!

Saeima nevar atteikties no sava pienākuma analizēt tautsaimnieciskus jautājumus un veicināt to risināšanu, nevar ierobežot savas ārpolitiskās aktivitātes tikai tāpēc, lai izvairītos no opozīcijas vai formāli ārpuspartijisku sabiedriskās domas veidotāju apsūdzībām, piemēram, “pasūtījuma izpildē”, “ekonomisko aprindu ietekmē” un pārmetumiem par “klanīšanos Austrumu vai Rietumu priekšā”.

Mēs, likumdevēji, tieši tāpat kā mūsu rafinētie kritiķi, apzināmies, ka politika bija, ir un vienmēr būs dažādu sabiedrībā valdošu interešu sadursmju arēna.

Citādi tai nebūtu nekādas jēgas. Izlikties, ka tā nav, ir divkosība. Iespējams, ka daudzas šobrīd aktualizētās agrāko gadu negācijas Latvijas partijām nebūtu jāpiedzīvo, ja tām pietiktu drosmes nekalpot šādai divkosībai, neslēpt no vēlētājiem to, cik liela nozīme ir interešu grupu ietekmei likumdošanā. Un to, cik patiesībā vērtīgs var būt šīs ietekmes pienesums.

Tāpēc viens no patlaban principiālajiem parlamenta uzdevumiem ir reglamentēt lobija arodu kā profesionāli veiktu sabiedrības interešu aizstāvību, palīdzot šai pašai sabiedrībai apzināties skaidru robežu starp likumīgi veiktu skaidrojošu darbību un iespējamu korupciju jeb varas pirkšanu.

Interešu aizstāvji ir viena no redzamākajām un efektīvākajām sabiedrības un likumdevēju saitēm. Tāpēc arī Saeima vienmēr ir atvērusi savu komisiju un frakciju durvis dažādām ietekmīgām interešu grupām. Tās ir arodbiedrības, profesionālās apvienības, uzņēmēju asociācijas, sabiedriskās organizācijas un arī nozaru profesionāļi.

Visi minētie veic lobiju darbu, kaut bieži dusmojas, ka tiek dēvēti šajā vārdā. Šo pilnvaroto pārstāvju cīņa par savu klientu interešu atspoguļošanu likumos veicina Saeimas darba kvalitāti un atbilstību kopējam labumam.

Protams, cīņā par ietekmi uz likumdevējiem uzvar vienotākās grupas un to pārliecinošākie pārstāvji. Tas aizkaitina savrupniekus, inertos un neuzņēmīgos, kas uzskata, ka viņu intereses valstij ir jāapzina un jāapmierina automātiski.

Es gribētu aizrādīt visiem šeit klātesošajiem Latvijas varas atzaru pārstāvjiem, ka tieši šādā savrupnieka lomā bieži nākas būt pašai mūsu valstij, ja mēs izliekamies ticam, ka arī Briseles lēmumiem ir automātiski jākalpo Latvijai, un atsakāmies Eiropas varas gaiteņos izmantot profesionālu pārliecinātāju pakalpojumus, jo, ziniet, kāds sabiedriskās domas veidotājs var to pārprast.

Mēs, likumdevēji, saredzam interešu grupās nopietnu spēku un respektējamu pārstāvniecību, vērtīgu ideju piedāvājumu un ekspertīzi. Tieši tāpēc maija beigās Saeima rīko ar nevalstiskajām organizācijām kopīgu forumu, lai apspriestu arvien veiksmīgākas sadarbības mehānismus.

Tomēr vienlaikus mēs nevaram izlikties nemanām acīm redzamo, proti, to, ka dažas interešu grupas var saņemt no sponsoriem Latvijas apstākļiem neierobežotu finansējumu.

Tādi līdzekļi ļauj pirkt ietekmi, vervēt medijus un viedokļu izteicējus, manipulēt ar sabiedrisko domu, uzspiest valsts politikas darba kārtībai viltus problēmas, mazsvarīgas lietas padarīt par nacionālo traģēdiju, pilnīgi normālus procesus - par kaut ko amorālu. Tā ir neslēpta vēlme, vicinot nevalstisko organizāciju karogu, tautas ievēlētus priekšstāvjus pakļaut pašapmierinātu manipulatoru grupiņas miglainiem mērķiem.

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka demokrātiskā valstī nekas nedrīkst aizstāt Satversmes noteikto parlamenta likumdošanas varu. Ar visu cieņu pret atsevišķām nevalstiskajām organizācijām un plašsaziņas līdzekļiem mums jāpatur prātā, ka tikai Saeima ir izturējusi visas tautas balsojuma un deleģējuma pārbaudi. Un Saeimai nav tiesību no tai uzliktās atbildības atteikties vai aizsegties ar citu domām atbildīgu lēmumu pieņemšanā.

Nevalstiskās organizācijas statuss nevienu nepadara par valsts varas vai sabiedrības soģi. Tā nav licence mutesbajārībai. Morālas runas bez morālas rīcības ir tikai pļāpāšana.

Mums kā sabiedrības vēlētiem priekšstāvjiem, tāpat kā sabiedrībai, vienmēr ir tiesības vaicāt - ko jūs, pamācītāji un vērtētāji, paši esat paveikuši, ko jūs pārstāvat, kā vārdā runājat un kritizējat?

Katram būtu jāsāk pirmām kārtām ar sevi - vai esmu pietiekami patiess un pašaizliedzīgs savos centienos kalpot sabiedrības labumam?

Cienījamie kolēģi, dārgie viesi!

Jau 8.Saeimas laikā mums nereti nācās dzirdēt pārmetumus, ka deputāti zaudē likumprojektu izstrādes iniciatīvu. Tik tiešām, vairums Saeimā izskatāmo dokumentu projektu patlaban top nozaru ministrijās un parlamentam atliek vien tos caurlūkot un pilnveidot. Šie pārmetumi diemžēl sabiedrībā rada priekšstatu par pasīvu “balsošanas mašīnu”, un mūsu pašu vainas dēļ tajā ir daļa taisnības. Protams, tas negatīvi ietekmē Saeimas autoritāti.

Tomēr jāapzinās, ka tas ir objektīvs process, jo ministrijas likumprojektu sagatavošanā nodarbina daudz vairāk attiecīgajā jautājumā kompetentu darbinieku. Saeima nevar algot tik daudz dažādu nozaru speciālistu, lai pati varētu veikt likumu jaunrades darbu atbilstošā profesionālā līmenī. Un diez vai parlamentam to vajadzētu darīt.

Likumdošanā izskatāmie jautājumi kļūst arvien specifiskāki, tehniski komplicētāki, tie ir atkarīgi no ekspertu darba. Tā ir kopēja demokrātijas attīstības dilemma, kas raksturīga visā Eiropas Savienībā.

Tāpēc, kaut arī likumprojektu rakstīšana paliek viens no deputātu būtiskākajiem pienākumiem, tomēr arvien lielāka nozīme šajā darbā ir nozaru ministriju iesniegto projektu bezkaislīgai izvērtēšanai. Ekspertu un ierēdņu kompetence ne vienmēr pasargā viņus no šauri nozariska redzējuma. Pat gluži otrādi. Saeimas deputātu uzdevums ir pieskaņot nozares intereses tautas kopējam labumam. Tieši tā ir lielākā pievienotā vērtība, ko rada likumdevēja darbs.

Tādēļ mums bija nepieciešams pārskatīt mūsdienu apstākļos it kā arhaisko Satversmes 81.pantu, kas deva likumdošanas tiesības Ministru kabinetam. Kaut arī valdības piedāvāto likumprojektu īpatsvars Saeimā tikai palielināsies, pati likuma pieņemšana paliks tikai tautas izraudzīto pārstāvju ziņā. Tas ir apsveicami. Tomēr es atļaušos aizrādīt, ka arī šis ir viens no tiem gadījumiem, kad mēs pārāk spontāni ķērāmies klāt savas valsts pamatlikuma grozīšanai, aizmirstot prognozēt tuvākas vai tālākas nākotnes attīstības scenārijus. Kaut vai to - iespējams, tīri hipotētisko - draudu dēļ, kurus rada “civilizāciju konflikts” vai, citiem vārdiem sakot, terora aktu draudi. Iespējams, 81.pants var izrādīties ļoti nepieciešams izņēmuma stāvokļa vai dabas katastrofas apstākļos, ja Saeimai sanākt nav iespējams.

Saeimas darbā ir jārēķinās ar izaicinošu pretrunu starp sabiedrības vēlmi iesaistīties politikas vērtēšanā un sagaidīt no likumdevēja bieži vien populistiskus un mediokrātijai tīkamus normatīvos aktus, no vienas puses, un parlamenta darba aizvien komplicētāko, pragmatiskāko, uz politiskās lietderības principiem balstīto raksturu, no otras puses. Tāpēc ikviens likumdevējs vienmēr tiek kārdināts ar iespēju jau šodien un bez lielas piepūles kļūt par to labo tēlu, tautas mīlēto politiķi. Jo uz visiem mūsu dzīves sarežģītajiem jautājumiem viņam ir skaidras, vienkāršas un pievilcīgas nepareizās atbildes. Tomēr primitīvs, ausij tīkams lozungs vai skaidrojums ne tikai neatrisina samezglotu diplomātisko vai ekonomisko problēmu, bet gluži otrādi - vēl vairāk to samudžina. Tāpēc taisnīgs ir likteņa spriestais sods, ka bieži vien tukšā lozunga saucējam pašam nākas ar to mocīties un saņemt nievas no saviem agrākajiem apjūsmotājiem.

Mūsu pienākums un sūtība ir rīkoties izsvērti - ne tikai ņemt vērā pašreizējo lietu stāvokli, bet arī izprast notikumus perspektīvā, novērtēt lēmumu ilgtspējību. Mēs nedrīkstam piekāpties sabiedrības šodienas vēlmēm un upurēt tās rītdienas vajadzības. Ir jārēķinās, ka zāles mēdz būt rūgtas. Un tieši par tādām var izvērsties inflācijas apkarošanai nepieciešamo likumu pieņemšana. Diez vai mēs šobrīd varam cerēt uz kreditēšanās riņķa dancī ierauto cilvēku atzinību.

Mēs, likumdevēji, paliekam atbildīgi par visiem saviem lēmumiem, kuru iedarbība uz sabiedrību atklāsies vēl ilgā laikā.

Mūsu atbildība ir smaga, un tai nav noilguma. Es kā zaļi domājošs cilvēks jums to varu ilustrēt ar biedējošu vides katastrofas iespējamību.

Patlaban daudzās valstīs satraucas par bišu bojāeju. Eiropai tie vēl ir tikai draudi, savukārt Ziemeļamerikai - šausminoša realitāte. Amerikas austrumos ir jau zaudēti 70 procenti bišu dravu, rietumos - 60 procenti. Zinātnieki uzskata, ka tas ir saistīts ar vides deformāciju, ko var izraisīt tiklab ģenētiski modificētu augu izplatība, kā arī dažādu sakaru līdzekļu radīts elektromagnētiskais piesārņojums. Bet šīs ekoloģiskās katastrofas pamatā noteikti ir neizsvērti lēmumi, pavirši likumi un viendienīgs dzīvesveids. Sabiedrība ir pakļāvusies negausīga patēriņa vilinājumam.

Šajā sakarā tiek atgādināti Alberta Einšteina vārdi: “Kad bites pazudīs no zemes virsas, cilvēkam atliks vēl tikai četri dzīves gadi. Nav vairs bišu, nav vairs apputeksnēšanās, nav vairs augu, nav vairs dzīvnieku - nav vairs cilvēku.” Būsim tālredzīgi savos lēmumos!

Patlaban bieži dzird piesaucam politisko krīzi, kas esot iestājusies valstī. Tomēr reālas krīzes valstī nav. Nav pat tās izpausmju. Ir tikai pilnīgi dabisks sabiedrības saviļņojums, un tas ir tikai apsveicami, ka ir uzjundīta pilsoņu aktivitāte, vēlme piedalīties sarežģītu politisko jautājumu risināšanā.

Parakstu vākšana referenduma rīkošanai ir viens no daudzajiem demokrātijas mehānismiem, tas ir Satversmes noteikts “drošības ventilis”. Šāda procedūra galu galā nevis rada krīzi, bet novērš tās iespēju, uzskatāmi apliecinot, ka Latvijā varas dalīšanas mehānismi darbojas efektīvi.

Cita lieta, ka ir redzama vēlme izraisīt valdības krīzi, lai pārņemtu varu, nerēķinoties ar sekām, ar draudiem valsts un sabiedrības stabilai un prognozējamai attīstībai.
Ir redzama vēlme nomainīt personālijas, nevis piedāvāt likumdošanas un labas valsts pārvaldības kvalitātes uzlabojumus.

Sabiedrība apzinās, ka Saeimas vairākums tai piedāvā stabilitāti, izaugsmi un vienlaikus arī spēju atrisināt jautājumus, kas agrāk šķita neiekustināmi vai gluži vienkārši nepopulāri.

Sabiedrībai ir nepieciešama lēmumspējīga Saeima un rīcībspējīga valdība, lai atrisinātu šobrīd svarīgos uzdevumus: apkarotu inflāciju; nodrošinātu stabilu valsts ilgtermiņa attīstību un veidotu visus priekšnoteikumus eiro ieviešanai.

Pēdējais no minētajiem uzdevumiem Latvijai neizbēgami kļūs par nacionālā lepnuma jautājumu, tiklīdz eiro ieviešanai patiešām būs vai teiksies esam gatava kāda cita Baltijas valsts.

Koalīcija, kas spēja pierādīt savu koleģialitāti pat karstajā priekšvēlēšanu laikā, ir ļāvusi Saeimai kļūt par valsts attīstību un sabiedrības attiecības stabilizējošu faktoru. Iespējams, Latvijā ir cilvēki un aprindas, kam tas neder, kam pa prātam ir pretrunu plosīta Saeima, ļodzīga un vāja valdība. Varbūt viņi šobrīd cer, ka sabiedrība ļausies nihilisma uzplūdam un jau kuro reizi meklēs jaunu, nekļūdīgi pareizu politisko spēku.

Mēs esam vienojušies ilgam kopējam darbam, lai nopelnītu sabiedrības uzticību ar padarīto un paliekošo. Es ticu, ka pavisam drīz šīs Saeimas uzņēmība un neatlaidība tiks gandarīta ar augstāko balvu - tautas atzinību.

Paldies par uzmanību!
Vēlu jums gaišus svētkus un veiksmīgu darba cēlienu!
Dievs, svētī mūsu tautu un valsti,
Dievs, svētī Latviju!

Runa pārpublicēta no Saeimas mājas lapas

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti

www.saeima.lv saeima.lv