Atslēgvārdi:

Lobijs ES – kā ielēkt ejošā vilcienā?

Lobisms ir iespēja, ne garantija. Un tomēr, ja paskatos uz saviem veiksmīgākajiem lobista gadiem, esmu saskaitījis, ka ienākumi, kurus esmu panācis gada laikā saviem klientiem, ir 100 miljoni eiro. Veiksmes un pareizas stratēģijas rezultātā var panākt daudz ko.

Iesaki citiem:

Kā Latvijas uzņēmumam visefektīvāk lobēt savas intereses, cenšoties ietekmēt Eiropas Komisijas lēmumus vai panākt finansējumu kādam projektam?

Visvieglākais ceļš ir iestāties profesionālā asociācijā. Pēc tam uzņēmuma pārstāvjiem regulāri jāapmeklē asociācijas sanāksmes, jāpanāk, ka viņos ieklausās un tad jācenšas ar asociācijas palīdzību ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu.

Jāņem vērā, ka politikas veidošanas process Eiropas Komisijā (EK) ir ļoti lēns, tas prasa pacietību un zināšanas par sistēmu. Tagad jūsu uzņēmumiem var būt visai grūti – ir daudz lietu, kas ir lēmuma pieņemšanas procesā, bet kuras ļoti tieši ietekmēs jūsu uzņēmumu darbu, tāpēc ir jāsāk meklēt ietekmes sviras jau tagad. Piemēram, Somijas uzņēmumi darbu EK gaiteņos sāka jau desmit gadus pirms mūsu valsts iestājās Eiropas Savienībā.


Vai valsts var palīdzēt uzņēmumiem atrast pareizo ceļu Eiropas Komisijas gaiteņos un palīdzēt panākt izdevīga lēmuma pieņemšanu?

Nē, šeit process notiek otrādi. Uzņēmumi drīzāk var palīdzēt valstij, jo viņi caur asociācijām un asociāciju lobistiem ātrāk uzzina EK dienas kārtību. Tad var dot ziņu valstij, lai tā gatavojas kādu noteikumu saskaņošanai vai tamlīdzīgi. Turklāt jāņem vērā, ka asociācijas biedri visbiežāk strādā ne tikai savā valstī vien – tiem ir uzņēmumu filiāles dažādas valstīs un tiem ir jāstrādā ar dažādām valdībām. Tātad lobisma process patiesībā ir no uzņēmuma caur asociāciju un tad ietekme uz EK, bet tikai pēc tam – uz valdību.

Nacionālo valstu valdībām ir visai grūti ietekmēt EK lēmumu, jo ir daudz ticamāk, ka Komisija ieklausīsies profesionālas asociācijas domās, kas rūpējas par nozari kopumā, ne atsevišķas valdības ierēdņu domās.


Tikai retajam no mūsu uzņēmumiem ir filiāles Eiropas Savienības valstīs. Kā Jūs vērtējat, vai mūsu uzņēmumiem pietiks ietekmes, lai pilnvērtīgi strādātu ar profesionālajām asociācijām?

Jāatceras, ka asociācijās lēmums tiek pieņemts koleģiāli – pēc vienprātības principa. Tas nozīmē, ka ir vajadzīga visu biedru piekrišana, lai asociācija varētu uzstāties savu biedru interesēs. Protams, jūsu uzņēmums nevar visu laiku tikai teikt nē. Tāpēc svarīgi būs izvērtēt, kuros jautājumos jāiestājas par savu pozīciju aizstāvību, bet kuros – jāpiekāpjas. Tas būs atkarīgs arī no personas, kuru uzņēmums deleģēs darbam ar asociāciju – no viņa spējas panākt, lai viņa viedoklī ieklausās.

Jebkurā gadījumā asociācija ir labākais ceļš, kā panākt savu interešu pārstāvniecību lēmuma pieņemšanas procesā. Jāatceras, ka ir ļoti dārgi kādu sūtīt uz Briseli pastāvīgā darbā dēļ biroja izmaksām un visa pārējā. Turklāt šādā gadījumā nevar nemaz zināt, vai EK pārstāvji pat ieklausīsies viena uzņēmuma lobistā, bet asociācijas ietvaros jūs zināt arī to, kas aktuāls pārējiem jūsu sfēras uzņēmumiem. Tā ir vieta, kur dibināt kontaktus. Turklāt asociācijā iespējams arī uzzināt, kā citi uzņēmumi risina līdzīgas problēmas citās valstīs un kā strādā ar savu valstu valdībām.


Kuras ir ietekmīgākās ar EK strādājošās asociācijas?

Tas, protams, atkarīgs no tā, cik katrai nozarei ir svarīgi EK lēmumi un kādas ir tās specifiskās intereses. Vispārīgi skatoties, ķīmiskā industrija tiek uzskatīta par spēcīgāko, tās asociācijas visbiežāk panāk savu interešu ievērošanu lēmuma pieņemšanas procesā.


Latvijā ir daudz lielu un ar ES valstīm sadarboties gatavu lauksaimniecības produktus ražojošo uzņēmumu. Kādas ir šādu uzņēmumu iespējas ietekmēt ES lēmumus?

Lauksaimniecībā intereses ir ļoti sadrumstalotas. Un tomēr, lobisms ir kā mārketings – jums jācenšas pārdot savas idejas, censties, lai tās atbalstītu arī citi nozares uzņēmumi un, visbeidzot, lai tiktu panākts EK akcepts. Jāatceras, ka drošas garantijas jums nedos neviens lobists. Tas ir tāpat kā ar reklāmu – jūs ejat uz reklāmas aģentūru, pasūtat kampaņu, tā tiek izveidota, bet 100% garantijas, ka visi tagad pirks jūsu produktu, neviena aģentūra nedos. Lobisms ir iespēja, ne garantija. Un tomēr, ja paskatos uz saviem veiksmīgākajiem lobista gadiem, esmu saskaitījis, ka ienākumi, kurus esmu panācis gada laikā saviem klientiem, ir 100 miljoni eiro. Tātad veiksmes un pareizas stratēģijas rezultātā var panākt daudz ko.


Kā novilkt robežu starp lobismu un korupciju? Cik tālu atbildīgo ierēdņu pārliecināšanā drīkst iet lobists?

Tas ir vienkārši. Lobisms – tā ir diskusija, kukulis – tā ir naudas vai citu labumu nelikumīga piedāvāšana un nodrošināšana. Korupcija ir nelikumīgu priekšrocību radīšana. Kā lobists tu vari piedāvāt atbildīgajam ierēdnim pusdienas, vari uzaicināt uz biznesa tikšanos golfa laukumā. Nosacītā summa, pēc kuras dāvana vai labumi tiek uzskatīti par kukuli, ir 100 eiro. Lobisms ir tiešs personu kontakts, kurā galveno lomu spēlē lobista spēja pārliecināt, un tas nav krimināli sodāmi, atšķirībā no kukuļošanas.


Un tomēr, ja atskatāmies vēsturē, EK ir bijis ne viens vien kukuļošanas skandāls. Tāpēc jājautā, vai oficiālais lobisms ir pietiekams, lai uzņēmums vai asociācija panāktu savām interesēm atbilstošu lēmumu?

Lobistu darbā ir savas vadlīnijas, kuras pamatā es jau uzskaitīju. Tāpat EK ierēdņiem ir savi ētikas un godprātīgas darbības kodeksi. Turklāt ir krimināllikumus. Zinu, ka bijuši korupcijas skandāli, tomēr, manuprāt, šīs lietas jaukt ir nepareizi un profesionālam lobistam, kurš spēj pilnvērtīgi pārstāvēt klienta intereses, nav jāķeras pie krimināliem paņēmieniem.


Igaunija ir atvērusi savu pārstāvniecību Briselē, Latvijā vēl tikai tiek diskutēts, vai valstij vai galvaspilsētai būtu nepieciešama pārstāvniecība tieši Briselē, kas vajadzības gadījumā varētu strādāt kā lobists. Vai Jūs redzat nepieciešamību pēc šādas pārstāvniecības?

Katra valsts vai pilsēta izvēlas savu veidu, kā panākt Komisijas ieklausīšanos. Pavisam Briselē ir aptuveni 10 līdz 15 tūkstoši lobistu. Tie pārstāv kompānijas, asociācijas, vai arī pilsētas, valstis un reģionus. Šāds Briseles birojs ir diezgan dārgs, tāpēc daži no maniem Somijas kolēģiem mēdz teikt, ka labam lobistam ofisu nevajag – pietiek tikai ar internetu. Es tam daļēji piekrītu. Proti, birojs patiešām nav obligāts, taču tev kā lobistam jābūt pietiekami mobilam, lai tu itin bieži varētu apmeklēt Briseli darba vizītēs. Patiešām, ar pāris stundām var pietikt, bet pārējo var izrunāt ar e-pasta starpniecību. Bet no otras puses, uzturoties Briselē, iespējams nodibināt labu cilvēcīgo kontaktu ar atbildīgajām personām un tas nebūt nav mazsvarīgi. Tā, ka katram variantam ir savu plusi un mīnusi.


Jūs nepārtraukti pieminat cilvēciskā faktora lomu. Proti, daudz kas atkarīgs no lobista. Kāds tad, Jūsuprāt, ir šis ideālais lobists, kurš panāk savu klientu interešu ievērošanu?

Ja kāds grib lobēt birojā, kurā strādā francūži, ir jāpārzina viņu kultūra. Ja atbildīgais ierēdnis ir vācietis, jums jāzina viņa ierašas. Ir jāspēj uzrunāt cilvēkus, jāspēj argumentēt un, pats galvenais, labi jāpārzina sistēma. Ir jāzina, kur un kad tiek apspriesti projekti, kādas naudas atvēlētas projektiem un kādiem uzņēmumiem vai reģioniem tos var piedāvāt. Jāseko līdzi likumiem un izmaiņām noteikumos. Kā jau runājām, ir daudz dažādu formu, kādās lobists strādā – no biroja Briselē, ar interneta starpniecību, tieši meklējot kontaktus vai tamlīdzīgi. Vispirms ir jāzina, ko tieši gribat panākt.

Par labu lobistu var kļūt žurnālisti, juristi, sabiedrisko attiecību speciālisti vai ekonomisti, vai jebkuri citi akadēmiski izglītoti cilvēki. No Briselē strādājošajiem lobistiem daudzi nākuši no valsts pārvaldes struktūrām, daudzi ir bijušie ES ierēdņi, citi no privātbiznesa. Pats galvenais – šim cilvēkam ir jāpārzina sistēma un tad jau neiztrūks arī panākumi. Domāju, tuvāko gadu laikā Briselē ienāks arī spēcīgi lobisti no Latvijas.


Kādas varētu būt Latvijas uzņēmumu lielākās problēmas sākot darbu ES struktūrās?

Pirmā problēma ir apzināt, kas ir tās ES normas, kuras jūs ietekmē, kādas ir prognozējamās sekas un ko darīt, lai rezultāts būtu labāks. Piemēram, 1995.gadā, kad Somija iestājās ES, uzņēmumiem nebija daudz pārsteigumu, jo bijām jau praktizējušies darbam ES. Savukārt, jūs šobrīd lecat ātri ejošā vilcienā. Protams, kad jūs vilcienā būsiet ielekuši, straujā kustība apstāsies, bet jautājums ir, cik viegli jums būs to panākt. Jautājums, cik labi jūs jau tagad zināt, kā strādā EK mašinērija? Tas var sagādāt vislielākās problēmas.


Tātad galvenais ir pārzināt sistēmu?

Jā. Un prast izmantot tās vājāko posmu – cilvēkus.


Kādas bija galvenās problēmas, ar kurām tomēr Somijai nācās saskarties, iestājoties ES?

Somija tanī brīdī pārdzīvoja ekonomisko lejupslīdi. No vienas puses, Somijai bija pieredze veidojot tirdzniecību ar Padomju Savienību, lielā mērā visa Somijas ekonomika bija būvēta uz šiem tirdzniecības līgumiem. Un tad, brūkot Padomju Savienībai, sašūpojās arī Somijas ekonomika. Somijas industriālā rūpniecība bija jāpārveido, jāliberalizē uzņēmējdarbības vide. Tā bija lielākā ekonomiskā lejupslīde, kādu Somija vispār ir piedzīvojusi. Tomēr no otras puses, Somijai bija pieredze darbā ar Maskavu. Un tas palīdzēja arī veidot attiecības ar Briseli. Protams, lobisms Maskavā un Briselē atšķiras, bet kopīgs ir tas, ka tev pašam ir jābūt aktīvam, pašam jāpiedāvā un pašam jāstrādā ar Komisiju. Padomju laikos tā bija speciālā tirdzniecības komisija, Briselē – Eiropas Komisija.


Pēc Jūsu pieredzes, cik lielu lomu lēmuma pieņemšanas procesā spēlē komisārs, kurš, lai arī pārstāv komisijas intereses, taču praktiski ir un paliek kādas konkrētas valsts pārstāvis – visbiežāk politiķis.

Protams, ka ar jūsu pašu komisāru ir vieglāk, tomēr komisārs viens pats neraksta lēmumus. To dara ierēdņi, komisāri tikai dod virzību. Turklāt vēl jau ir arī parlamenta lēmums. Tiesa gan, to lobisti izmanto tikai tad, ja Komisijā viss nogājis greizi, tā ka uz savas valsts deputātu palīdzību īpaši cerēt nav vērts. Komisijā ir daudz lielākas brīvības iespējas.

Ja atgriežamies pie jautājuma par komisāra nacionalitātes lomu, tad jāatgādina, ka viens komisārs nevar lēmuma pieņemšanas procesā aizstāvēt tikai savas valsts uzņēmumu intereses – tas būs uzkrītoši un šādi lēmumi Komisijā atbalstu negūs. Detaļās, protams, ir vieglāk, ja komisārs ir tautietis. Tomēr, manuprāt, galvenais ir prast strādāt ar Komisijas ierēdņiem. Šī sistēma ir kompleksa un to visvieglāk ietekmēt tanī brīdī, kad radusies ideja par noteikumiem vai kāds likums ir agrīnajā rakstīšanas stadijā. Tad diskusijai un lobismam ir vairāk brīva laukuma nekā tad, kad galīgi neizdevīgs lēmums jau sasniedzis parlamentu.

________________

Arto Jokinens uzstājies Birojs 2000 organizētajā konferencē "LOBĒŠANA jeb kādēļ uzņēmumiem un asociācijām ir jāietekmē lēmumi Eiropas Savienībā?"

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!