Vakar tika apglabāts policijas kapteinis Andris Znotiņš. Gadu jaunāks par mani. Desmit gadus bijis policijas dienestā. Zārkā gūlies kā Viestura ordeņa kavalieris.
Andri Znotiņu „kolēģa” lode ir gluži vai pienaglojusi pie mūsu sabiedrības vienaldzības krusta. Ir gaužām daudz (daudz par daudz) to, kuri netieši ir līdzatbildīgi viņa nāvē. Katrs mūsu nodokļiem nozagtais un nošķērdētais valsts lats ir ar daļu līdzatbildības šī policista nāvē.
Taču, ne katrs var izdarīt daudz, lai šādā ārkārtas situācijā kaut par milimetru sagrieztu atpakaļ Latvijas nojukušo vērtību sistēmu un no jauna iezīmētu skaidras robežas starp to, kas ir labs un ļauns vai kas ir pareizi un kas ir nepareizi.
Iekšlietu ministre to var. Tas bija un ir viņas personisks pienākums. Lindai Mūrniecei ir politiska atbildība Latvijas sabiedrībai apliecināt, ka valsts nav kārtīs nospēlēta un bandītiem atdota. Viņai nav gari jārunā. Vārdi šeit nepalīdz. Arī jauni plāni un stratēģijas nē. Aiz cieņas pret cilvēka dzīvību un aiz mīlestības pret savu valsti šis ir brīdis, kad savākt mantas un aiziet.
Nākamais ministrs var nebūt labāks par Lindu Mūrnieci. Tiesa. Taču ne tikai vardarbība Jēkabpilī parāda, ka Linda Mūrniece pati nav bijusi labākā ministre. Šis noziegums nav kaut kāds „darba negadījums”. To ir paveikuši Iekšlietu ministrijas elitārākās vienības darbinieki. Nav nemaz tik sen tie laiki, kad šo vienību Mūrniecei nepietika prāta rīdīt virsū baukšķeniekiem, lai demonstrētu savas rūpes par kārtību valstī (precīzāk gan – savu greizo izpratni par to). Vēl vairāk – jauno grēkāzi Ķuzi Mūrniece pati vien bija izvēlējusies. Viņas īstenotos taupības pasākumus iekšlietu sistēmā, kas patiesībā acīmredzot ir likuši vadzim lūzt, pati Mūrniece aizstāvēja kā teju vai sistēmu glābjošus. Tie nu atsijāšot graudus no pelavām – paši labākie palikšot, jo esot gatavi pat bez vēdera tiesas valstij kalpot. Tieši viņas vadītajam aparātam nav pieticis juridiskas kompetences, lai tiesas priekšā aizstāvētu valsts un sabiedrības intereses atbrīvoties no korumpantiem policijas rindās.
Savukārt, iekšlietu ministres izteikumi par iedzimtiem noziedzniekiem liek ļoti nopietni šaubīties par viņas garīgajām un intelektuālajām spējām nest sava amata slodzi. Jebkur saprātīgā sabiedrībā pēc šādiem izteikumiem premjers būtu izmetis ministri ar kaunu. Ja šādu prāta aptumsumu vēl varētu izskaidrot ar skābekļa trūkumu Latvijas politiskās vides piesārņotajā gaisā, tad acīmredzamie Lindas Mūrnieces destruktīvie meli par arodbiedrības vainu nozieguma iespējamībā demonstrē, ka viņa vienkārši ir zaudējusi tādu rakstura stingrību, lai turpinātu vadīt Iekšlietu ministriju.
Bet ne jau augsti politiskās atbildības standarti un vēlētāju domas vai vēlmes ir Latvijas „rīcībpolitikas” pamatā! Ja tā būtu, tad daudzajiem svītrojumiem vēlēšanās Lindu Mūrnieci bija jāpadara par „aizšautu pīli”, kurai sabiedrības un pašas partijas iekšējā spiediena rezultātā vēlākais 25.janvārī ar blīkšķi bija jānokrīt uz zemes. Tomēr kopš koalīcijas izveides ir radies iespaids, ka Vienotībai nav sarkano līniju politikā, bet ir veseli divi lietussargi – un vienu no tiem tur Lembergs. Tieši no viņa Mūrniece krīzē izpelnījās nepārprotamu publisku atbalstu.
„Cilvēka un sabiedrības drošība ir svarīgs priekšnoteikums, lai katrs pilsonis savā valstī justos kā mājās un uzticētos savai valstij.” Utt. mums Vienotība solīja vēlēšanās. Acīmredzot Andris Znotiņš tam noticēja un kalpoja sabiedrībai līdz pēdējai lodei savā ierocī. Savukārt, Linda Mūrniece katram atlikušajam godprātīgajam Latvijas policistam tagad demonstrē, ka tas vienkārši nav tā vērts.