Foto: G. Dieziņš
Recenzija par Tiesu iekārtas likumprojektu
Tiesu iekārtas likumprojekts tā pieņemšanas gadījumā aizstās patreiz spēkā esošo likumu “Par tiesu varu”, tā izstrādes nolūks bijis stiprināt tiesnešu neatkarību. Šā mērķa sasniegšanai likumprojektā iestrādāti vairāki principiāli jauni instrumenti, proti, Tieslietu padome, Tiesu administrācija, īpaša budžeta sagatavošanas kārtība tiesām. Katrs no šiem elementiem vērtējams pozitīvi, tomēr likumprojekts kopumā, manuprāt, ne visā pilnībā atbilst Latvijas patreizējām vajadzībām.
Tieslietu padomes funkcijas pamatā aprobežotas ar tiesu budžeta veidošanu, tiesnešu kandidātu atlasi un darba gaitas pārraudzību. Nav noliedzams, ka šie ir svarīgi jautājumi, tajā pat laikā tiesu sistēmas darbība nav atkarīga tikai no tiesu budžeta un tiesnešiem. Tiesas nevar funkcionēt bez prokuroriem un advokātiem, bez tiesu izpildītājiem, bez notāriem, Zemes grāmatas tiesnešiem. Sistēmas kopējā efektivitāte ir atkarīga gan no likumiem (civilprocess, kriminālprocess, administratīvais process, materiālās privātās un publiskās tiesības, likumi, kas regulē atsevišķu tiesas sistēmas elementu darbību utt.), gan no sistēmas kopējā finansējuma, gan no darbinieku (pašnodarbināto) kvalifikācijas un tiesiskās kultūras. Tādejādi Tieslietu padome sevi pilnībā attaisnotu, ja regulāri nodarbotos ar sistēmas kopējās stratēģijas veidošanu un tās īstenošanas pārraudzību. Projektā tiesnešu pārstāvniecība padomē ir ievērojama (8 no 12), pie tam neatņemamiem iztiesāšanas dalībniekiem (advokātiem un prokuroriem) ir tikai padomdevēju statuss. Šāds spēku sadalījums Tieslietu padomi faktiski padara par tiesnešu pašpārvaldes institūciju. Arī citu valstu pieredze liecina par tiesnešu pārsvara saglabāšanu, taču netiek radīts nepārvarams “konstitucionāls” vairākums.
Jautājums par varas dalīšanas principu īstenošanu ir visai komplicēts un dažādos laikos dažādās valstīs atšķirīgi traktēts. Kopumā vienmēr tiek atzīta varu neatkarība un vienlaicīga savstarpējā kontrole. Tiesu vara izlemj konkrētus tiesiskus strīdus, tajā skaitā par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei. Likumdevēji savu ietekmi pamatā īsteno caur likumiem un valdības veidošanu. Viens no valdības rokās esošiem līdzekļiem ir valsts finanšu pārvaldīšana. Ne velti budžeta projekta noraidīšana ir vienlīdzīga valdības krišanai. Tas nozīmē, ka valdība nosaka budžeta veidošanas pamata postulātus. Ja šis princips tiek pārkāpts un kādai struktūrai tiek piešķirta iespēja pašai izvēlēties savu tēriņu apmēru, tad valdība zaudē kontroli pār procesu kopumā. Likumprojekts piedāvā, ka tiesu sistēmas budžeta pieprasījumu apkopo Tiesu administrācija un apstiprina Tieslietu padome, un šis pieprasījums līdz valsts budžeta likumprojekta iesniegšanai Saeimā bez Tieslietu padomes piekrišanas nav grozāms. Pilnībā atzīstot pašreiz pastāvošās situācijas nenormālību, kad Augstākā tiesa un Satversmes tiesa netiek pieaicinātas budžeta apspriešanā valdībā, bet pārējo tiesu budžetu veido pati valdība (tieslietu ministrs), likumprojektā piedāvātais budžeta veidošanas variants prasītu pilnveidošanu. Bez tam, valdībai Saeimā parasti ir vairākums, tāpēc Tieslietu padomes patstāvība tur beidzas.
Tiesu administrācija ir plaši pazīstams tiesu sistēmas elements pasaulē. Arī Latvijā jau kopš Prokuratūras likuma pieņemšanas pastāv šāda institūta ekvivalents – prokuratūras administratīvā direktora dienests, kas risina visus saimnieciskos un palīgfunkciju jautājumus, atstājot prokuroru ziņā tiešo prokurora pilnvaru (pienākumu un tiesību kopuma) realizēšanu. Piedāvātais variants ne līdz galam atrisina galveno savas eksistences pamatuzdevumu – pasargāt tiesnešus (arī tiesu priekšsēdētāji ir tiesneši) no saimnieciskās darbības, kas nenovēršami noved pie reāliem un šķietamiem interešu konfliktiem lietu izskatīšanā. Katrs saimnieciskais līgums, jo vairāk, ja tā izpildei tiek lietoti budžeta līdzekļi, rada šaubas par tiesas ieinteresētību. Jāņem vērā, ka, lemjot par tiesas neieinteresētības interpretāciju Eiropas cilvēktiesību konvencijas 6.panta izpratnē, Eiropas cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka nedrīkst pastāvēt situācijas, kad personai var būt pamatotas šaubas par tiesas neieinteresētību. Tāpēc administratīvajam dienestam pilnā apjomā vajadzētu nodrošināt visus ar tiesu materiāli tehnisko apgādi saistītos jautājumus, konkursu rīkošanu, līgumu slēgšanu un saimniecisko darbinieku vadību. Tiesas priekšsēdētājam vajadzētu atbildēt par tiesnešu un viņu biroju (palīgi, sēžu sekretāri) darba organizēšanu, neiejaucoties saimnieciskajos jautājumos. Kanādā, piemēram, tiesas direktors pat saskaņo ar tienešiem plānoto procesu norises ilgumu, dalībnieku skaitu, lai racionālāk izmantotu tiesu zāles, tāpat organizē dokumentu apriti, pavairošanu un citas līdzīgas funkcijas, kas nepieciešamas, lai tiesa spētu produktīvi spriest tiesu.
Kā jau minēts, likumprojektam bez objektīviem kvalitātes kritērijiem svarīgi ir arī atbilst konkrētajai situācijai. Likums, kas ir labs stabilā demokrātijā, var atstāt negatīvu iespaidu pārejas tipa valsts noteiktā posmā. Šobrīd Latvijā ir ļoti svarīgi ne tikai sasniegt abstraktu tiesu varas neatkarību, bet arī veicināt uzticību tiesu varai. Jāņem vērā tiesu varas īpatnība, ka parasti no tiesas zāles aiziet vismaz viena neapmierināta puse, kura pēc tam visādi cenšas nomelnot tiesu, kura esot nepareizi spriedusi, bijusi korumpēta, vai atbalstījusi prokuratūras “safabricētu” lietu. Jo noslēgtākā pašpārvaldes režīmā darbojas tiesneši, prokurori, advokāti, tiesu izpildītāji, jo vairāk būs sabiedrībā baumu par negodīgumu. Iepriekšējo gadu aptaujas par korupcijas līmeni valstī apliecina, ka neuzticība tiesu varai kopumā ir ļoti augsta, bet tikko jautājums tiek precizēts: “Vai Jūs personīgi esiet sastapies ar tiesu korumpētību?”, tā rādītājs daudzkārt samazinās. Tas nozīmē, ka Tieslietu padomei un pie tās izveidotiem instrumentiem vajadzētu mazināt profesionālo norobežotību, kad tiesneši lemj par tiesnešiem, prokurori par prokuroriem, advokāti par advokātiem, tiesu izpildītāji par tiesu izpildītājiem. Laikā, kad arvien pieaugošu nozīmi iegūst profesionālās ētikas jautājumi, Tieslietu padomei vajadzētu nodrošināt augstāko pārraudzību par profesionālās ētikas ievērošanu tieslietās.
Arī tiesnešu kandidātu un tiesnešu karjeras jautājumos nevajadzētu veicināt mākslīgu izraudzīto kastu, bet galveno akcentu likt uz profesionālu sacensību. Prasība pēc maģistra zinātniskā grāda, manuprāt, nav attaisnota. Tiesību zinības kopumā ir visai plašs un sazarots dažādu nozaru kopums. Ja maģistra grāds patiešām atbilst tiesneša karjeras vajadzībām un darba interesēm, maģistrs bez grūtībām to apliecinās konkursa kārtībā. Daudz efektīvāka varētu būt speciālā tālākā izglītība, kas jaunajiem kandidātiem varētu būt obligāta, lai pretendētu uz tiesneša, prokurora amatiem vai advokāta un notāra posteni. Šim nolūkam Tieslietu padomes metodoloģiskā vadībā varētu darboties īpaša skola (kursi) ar iestājpārbaudījumiem, gala pārbaudījumiem, praksi, kas būtu obligāts posms tieslietu darbinieka karjerā. Tā kā nākotnē paredzēts būtiski paaugstināt no valsts budžeta finansējamo tieslietu speciālistu atalgojumu, kandidātiem var izvirzīt papildus prasības un arī papildus investīcijas savu nākotnes plānu īstenošanai. Nākotnē, protams, šāda apmācība varētu tikt saistīta ar vienlaicīgu iespēju iegūt arī maģistra grādu, savukārt, maģistra grāda esamībai nevajadzētu atbrīvot no profesionālās izglītības papildināšanas speciālajā skolā (kursos).
Kopumā visai atzinīgi vērtējot sen iecerēto jauno institūtu iedzīvināšanu, kā galveno trūkumu kopumā likumprojektam saskatu tiesu varas jēdziena sašaurināšanu un tiesnešu zināmu pašizolāciju.