Atslēgvārdi:

Liekie latvieši

"Neatkarīgā rīta avīze", 18.05.2004.

Iesaki citiem:
Nra166

Brīvā valstī par galveno "latviešu problēmu" tiek turēti krievi

Liekos matus arī sauc par matiem. Un liekos zobus. Silikona pupi arī skaitās krūtis.

Un es jau diezgan sen jūtos afroamerikānis (ar izņēmumiem pilnmēness laikā, kad jūtos arābs). Bet Jānis Jurkāns ir krievs. Un tā Anna Ezeriņ, ko pazīstu Saratovā un kas teicās esam dzimusi 1926. gadā tikai no latviešiem vismaz piecās paaudzēs, protams, arī ir krieviete. Bet daži te iemanījušies vēl trakāk – tie iemanījušies būt uzreiz gan vācieši, gan latvieši, vai – būt ij zviedri, ij latvieši. Un tad, kad šiem sajūk, kurā vietā tie jūtas zviedri, kurā – latvieši, politikā (un šiten viscaur melšu tikai par to politisko, politisko, nevis etnisko būšanu) notiek trakas lietas. Tad politikā cūkas atdala no govīm, lai cūkas justos kā cūkas un govis kā govis. Bet ar cilvēkiem vēl smalkāk – ik vakarus kopā ar laika ziņām tiek paziņots, kā rīt būs modē politiski justies – kā cūkai vai kā govij...

Bet šitādu pļāpāšanu, vai to piekopju es, vai Jānis Jurkāns, vai valsts prezidente, sauc par neirolingvistisko manipulēšanu. Proti, katrs stāsta citiem to pasaku, kas šim jāstāsta saskaņā ar subjektīvi vēlamajām beigām, nevis objektīvo īstenību.

Pieļauju, ka mēģenē var vienlīdz labi uztaisīt gan latvieti, gan krievu.Vienā filmā redzēju, kā viens krievu aktieris mēģināja kaut ko taisīt ar lietuviešu aktrisi caur karti (caur papīru) tajā vietā, kur galvaspilsēta. Varoņu politiskā jutoņa ne zem kartes (lietuviete), ne uz kartes (krievs) filmā netika pausta, tāpēc diemžēl jāpieņem, ka tas tur bija parasts sekss, nevis dziļi simbolisks politiskās nācijas tapšanas akts. Protams, arī ar (nevis caur) papīru un ar muti var daudz panākt ne tikai seksā, bet arī politikā. Te labs piemērs nav pārāk tālu jāmeklē. Vēl ne tik sen čukča etniski vai – pareizāk (lai nesajūk ar nacionāli) – etnogrāfiski varēja justies kā čukča, latvietis – kā latvietis, bet politiski tiem bija jājūtas tikai un vienīgi kā padomju cilvēkiem, kā padomju tautai. Līdzko latvietis (piemēram, Berklavs vai cits) iedomājās (nacionāl)politiski kaut cik justies kā latvietis, bet krievs – pat krievs! – kā krievs, tā šos aizsūtīja vai nu pie lāčiem vai uz Parīzi.

Ja jau būtu ne tikai varas mutē, bet no tiesas izdevies to padomju tautu uztaisīt, tad PSRS arvien stāvētu. Bet – ar muti, papīru un piespiešanu vien – nesanāca. Lai arī itin daudzi tad jutās tieši tā, kā vajadzēja. Tamdēļ mani māc bažas – vai ar papīru, muti un politisku manipulēšanu vien būs diezgan, lai uztaisītu to politisko latviešu nāciju. Tāds mehānisks, ar pirkstu taisīts process sanāk. Turklāt varas partijām pašām vārds "latviešu" šajā vārdu trijotnē šķiet vairāk vēlētāju makšķerēšanai un politiskām klaigām nekā jēgai lietots (tās nav spējušas pat tik daudz kā konkrēti definēt nācijas intereses ES). Vārdiem "latviešu nācija" – ciktāl tā apcerēta kā valstiskuma nesēja – cītīgi maukti virsū eiroprezervatīvi; šie vārdi atbīdīti politisko principu perifērijā, vienlaikus ar dažādiem politiskas kontracepcijas līdzekļiem iedarbojoties, piemēram, uz nacionālo lauksaimniecību vai nacionālo ražošanu, lai apliecinātu to neauglību. Tas nozīmē, ka latvieši nav sociālpolitiski pienācīgi gatavoti integrēt lielu masu savā valodā. Tas liecina, ka integrētājiem nav vajadzīga nācija,bet – masa vai kontingents. Tas – no vienas puses.

No otras puses – lai gan daudziem, protams, ir patīkami dzirdēt –, ja kāds krievs te nejūtas latvietis, tad viņam jādzīvo Krievijā, jādomā arī, kāpēc šeit, brīvā valstī par galveno "latviešu problēmu" jau nez cik gadu tiek turēti krievi, nevis nācijas nostiprināšana un konsolidācija. Latvijas varas paštēls liek domāt, ka varu veido divas referentas grupas, no kurām viena darbojas Briseles, otra – Maskavas interesēs. Jo Latvijas intereses varas centrā netop definētas. Latvija – sevišķi pirms vēlēšanām – izskatās nevis pēc valsts, bet pēc divu komandu spēles laukuma, kurā tiek apzināti mobilizētas visas iespējamās fobijas. Nesaskaņa starp mērķiem un izvēlētajiem līdzekļiem liecina, ka svarīgāka par nacionālā satura nostiprināšanu ir tā aizvietošana ar unificētiem sociokulturāliem standartiem, kas tiek sludināti kā apriori autoritatīvi. Svarīgāka ir rekolonizācija, jo tradicionālie nacionālie standarti top nevis bagātināti, bet mehāniski aizvietoti ar importa standartiem. Latviešu un krievu politiskā plēšanās vis nenostiprina šos katra tradicionālos, nacionālos standartus, bet veicina to bastardizāciju. Acīmredzot tas ir izdevīgi.

Un – kad tad īsti tas krievs priekš latvieša skaitīsies politiski gatavs latvietis? Ja zinās valodu, kļūs pilsonis? Skatoties uz Saeimu, kur visi ir pilsoņi un zina valodu, arī tas nav labs. Un nebūs. Pirmkārt, kamēr šo kašķi inspirēs ārējas, ne latviešu un ne krievu intereses. Otrkārt, kamēr politiķi gribēs vienlaikus braukt divos virzienos, kamēr tie vairāk gribēs kompensēties (gandarīt savus vēsturiskos kompleksus), nekā panākt deklarēto rezultātu. Sapārot integrāciju ar "kā tikt vaļā" (dekolonizāciju) pat caur liekulību nebūs iespējams. Kāda jēga tiekties pēc formālas integrācijas, piedāvājot realitātei idejas vai retoriku, kas ne uz kādu vienotību neved, bet liecina, ka arī integrētais krievu kopums tiks politikā uztverts kā liekie mati vai liekie latvieši. Pagaidām politiskajās attiecībās un attieksmēs cita perspektīva nav nolasāma.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!