Foto: I. Kalniņš © AFI

Diskriminācija uz vecuma pamata savas pozīcijas kā cilvēktiesību sastāvdaļa vēl tikai nostiprina un Satversmes tiesas spriedums par diskriminācijas nepieļaušanu augstskolās ir progresīvs Eiropas mērogā, bet kāpēc tiesa citādi lēma par vecuma ierobežojumiem civildienestā?

2003.gadā Satversmes tiesa pirmo reizi savā vēsturē ir skatījusi lietas, kas saistītas ar diskrimināciju uz vecuma pamata. Viena no tām – tā sauktā Augstskolu likuma lieta, kurā tika apstrīdētas Augstskolu likuma un likuma „Par zinātnisko darbību” normas, kas vēlētos profesora, asociētā profesora, docenta un administratīvos amatus augstskolās, kā arī valsts zinātniskajās institūcijās un amatus vēlētajās koleģiālajās zinātniskajās institūcijās ļāva ieņemt līdz 65 gadu vecumam[1], bet otra – Civildienesta likuma lieta par normu, ka valsts civildienesta attiecības izbeidzas, ierēdnim sasniedzot pensijas vecumu[2]. Augstskolu likuma lietā Satversmes tiesa konstatēja diskrimināciju uz vecuma pamata un attiecīgo normu pasludināja par spēkā neesošu. Savukārt Civildienesta likuma lietā Satversmes tiesa diskrimināciju uz vecuma pamata nekonstatēja. Vai tā ir atkāpšanās no Augstskolu likuma lietā iedibinātajiem principiem?

Lai arī ideja par personu vienlīdzību un diskriminācijas aizliegumu ir viena no senākajām cilvēktiesību idejām, tomēr diskriminācija uz vecuma pamata savu pozīciju kā cilvēktiesību sastāvdaļa vēl tikai pamazām nostiprina. Ne ANO Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ne Eiropas Cilvēktiesību konvencijā vecums netiek tieši nosaukts kā aizliegtais kritērijs saistībā ar diskrimināciju. Tas saistīts ar to, ka vēl 20.gs. sākumā ar vecumu cēlās cilvēka sociālais prestižs. Taču 20.gs. beigās attieksme pret vecumu bija mainījusies. Vecāku cilvēku sociālais prestižs mazinājās, un viņi aizvien biežāk tika izslēgti no sociālās aprites. 1999.gadā diskriminācija uz vecuma pamata pirmo reizi tika aizliegta kādas valsts konstitūcijā (Šveice, Somija).[3] 2000.gadā šāds aizliegums tika ietverts arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Izstrādājot Satversmes 8.nodaļu, arī bija paredzēts noteikt vecumu kā aizliegto kritēriju diskriminācijai, tomēr Satversmes 8.nodaļā vispār netika iekļauts aizliegto kritēriju katalogs. Taču 2001.gadā diskriminācija uz vecuma pamata tika aizliegta Darba likumā.

Neskatoties uz šo attīstību, situācija ar diskrimināciju uz vecuma pamata tomēr pasaulē un pat Eiropā nav viennozīmīga. Gandrīz visās Eiropas valstīs ir likumi, kas nosaka noteikta vecuma sasniegšanu kā šķērsli kāda amata ieņemšanai. Egils Levits gan uzskata, ka šādi ierobežojumi ir diskriminējoši: „Pilnīgi izslēgti ir ierobežojumi, kas balstās uz pieņēmumu par cilvēka garīgo spēju automātisku samazināšanos novecojot. Pirmkārt, cilvēku garīgā attīstība vecumā ir ļoti dažāda, un vispārīgs pieņēmums par garīgo spēju samazināšanos ir pārāk nedrošs un neprecīzs, lai uz šī pamata varētu akceptēt vispārējus pamattiesību ierobežojumus. Otrkārt, šāds pieņēmums arī normatīvi būtu uzskatāms par nepieļaujamu, jo tas būtu pretrunā ar filozofiskajiem priekšstatiem par cilvēka cieņu (angļu val. – human dignity). Treškārt, normatīvais priekšstats par cilvēka ideālu (vācu val. – Menschenbild) nepieļauj cilvēka pamattiesību apjomu padarīt atkarīgu no vispārīgi prezumētām spējām un inteliģences (kas ir ļoti dažādas visos vecumos). [ ] Darba pārtraukšana un pensionēšanās vecuma dēļ ir un arī turpmāk būs normāla parādība, taču juridiski tās ir indivīda tiesības (sal. Satversmes 109.pants). Turpretim pienākums pārtraukt darbu vai aizliegums to uzsākt, sasniedzot noteiktu vecumu, ir uzskatāms par diskriminējošu.”[4] Tomēr pat Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnešiem ir noteikts vecuma ierobežojums. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 23.pantam tiesnešu pilnvaru termiņš beidzas tiem sasniedzot 70 gadu vecumu. Līdz ar to Satversmes tiesas spriedumu Augstskolu lietā viennozīmīgi var uzskatīt par progresīvu pat Eiropas mērogā. Taču, ņemot vērā šo spriedumu, pamatoti rodas jautājums, kāpēc Civildienesta likuma lietā diskriminācija netika konstatēta un vai Satversmes tiesa tādējādi atteikusies no progresīvās pieejas vecuma diskriminācijai.

Jāsaka uzreiz – Satversmes tiesa nav viennozīmīgi atteikusies no progresīvās pieejas vecuma diskriminācijai. Diskriminācija netika konstatēta, jo Satversmes tiesa uzskatīja, ka atšķirīgā attieksme Civildienesta likuma lietā ir objektīvi pamatota. Taču jāatzīst gan, ka spriedumā izklāstītā argumentācija līdz galam nepārliecina, ka abas izskatītās lietas tiešām ir tik atšķirīgas, lai nonāktu pie pretējiem secinājumiem.

Satversmes tiesa Civildienesta lietā jau secinājumu daļas sākumā norāda, ka abas lietas atšķiras. Augstskolu lietā runa ir par darba attiecībām, bet Civildienesta lietā – par valsts dienesta attiecībām. Satversmes tiesa norāda, ka „ir pieļaujams, ka tiesības pildīt valsts civildienestu, salīdzinot ar darba tiesiskajām attiecībām, regulē citas tiesību normas un šis tiesiskais regulējums var būt atšķirīgs”. Šāds secinājums ir pilnīgi pamatots, un tiesiskais regulējums abos gadījumos tiešām var būt atšķirīgs. Taču tas nevar būt par attaisnojumu jebkurām atšķirībām. Nevienam taču neliktos pieņemami attaisnot atšķirīgu attieksmi uz dzimuma pamata ar to, ka valsts dienestā tiesiskais regulējums var būt atšķirīgs nekā darba attiecībās! Arī Satversmes tiesa neapstājas pie šī secinājuma un mēģina noskaidrot, vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis un vai tā ir samērīga.

Satversmes tiesa konstatē, ka Civildienesta likuma normai ir leģitīms mērķis – labas pārvaldības principa nodrošināšana, demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības sociālās labklājības aizsardzība, un norāda: “Valsts civildienesta likuma mērķis ir noteikt profesionāla, politiski neitrāla valsts civildienesta tiesisko statusu, kas nodrošinātu tiesisku, stabilu un atklātu valsts pārvaldes darbību. [..] Bez tam demokrātiskas valsts pienākums ir rūpēties par tās iedzīvotāju iespējām strādāt, turklāt šīs iespējas ne tikai jāparedz konstitūcijā, bet arī jāīsteno dzīvē. Apstrīdētā norma kalpo tam, lai izlīdzinātu valsts civildienesta struktūru pēc vecuma, kā arī tam, lai nodrošinātu jaunākās paaudzes personām iespēju pildīt valsts civildienestu.” Šie argumenti varētu šķist pamatoti, ja vien Augstskolu likuma lietā tā pati Satversmes tiesa nebūtu tos pilnībā noraidījusi. Augstskolu likuma lietā Saeimas pārstāvis norādīja, ka atšķirīgās attieksmes mērķis esot nodrošināt jaunākās paaudzes speciālistiem iespēju pretendēt uz valsts zinātnisko institūciju vadošajiem administratīvajiem un vēlētajiem amatiem, tādējādi nodrošinot zinātnes attīstību un modernizāciju nolūkā aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu. Satversmes tiesa Augstskolu likuma lietā šos argumentus pilnībā noraidīja, norādot, ka „augstākās izglītības un zinātnes attīstība ir svarīga jebkurai sabiedrībai, ikvienā valsts iekārtā un formā, arī demokrātiskā republikā. Taču nepamatots ir viedoklis, ka 65 gadu vecumu sasniegušu personu atrašanās apstrīdētajās normās minētajos amatos varētu apdraudēt demokrātisko valsts iekārtu.” Līdz ar to Civildienesta lietas spriedumā nav atbildēts uz jautājumu, kāpēc ir nepieciešams izlīdzināt vecuma struktūru civildienestā, bet tas nav nepieciešams augstskolu pasniedzēju vidū un zinātnisko institūciju vadītāju vidū. Un kāpēc 65 gadu vecumu sasniegušu personu atrašanās augstskolu pasniedzēju un zinātnisko institūciju vadītāju amatos nevar apdraudēt demokrātisko iekārtu, bet 62 gadu vecumu sasniegušu personu atrašanās civildienesta amatos demokrātisko sabiedrību apdraud? Var jau būt, ka pamatotas atbildes uz šiem jautājumiem var atrast, bet spriedumā to nav.

Arī izvērtējot ierobežojumu samērīgumu, Satversmes tiesa kā vienu no argumentiem izmanto to, ka „ierēdņu darbs civildienestā ir ne tikai ierēdņu, bet arī visas sabiedrības nodarbinātības politikas jautājums, jo, ierobežojot tiesības strādāt personām, kurām jau ir nodrošināts iztikas avots, proti, pensija, tiek paplašinātas iespējas strādāt tām personām, kuras sev iztiku var pelnīt tikai ar darbu.” Rodas jautājums – vai Augstskolu likuma lietā arī netika skarts visas sabiedrības nodarbinātības politikas jautājums? Arī 65 gadu vecumu sasniegušām personām, kas vēlas strādāt par augstskolu pasniedzējiem vai zinātnisko institūciju vadītājiem, ir nodrošināts iztikas avots – tā pati pensija. Vai, ierobežojot šo personu tiesības strādāt, netiek paplašinātas iespējas strādāt tām personām, kuras sev iztiku var pelnīt tikai ar darbu?

Satversmes tiesas spriedums Civildienesta likuma lietā atstāj virkni neatbildētu jautājumu un rada šaubas, vai izdarītie secinājumi šajā lietā ir pamatoti. Taču gribētos cerēt, ka spriedums Civildienesta lietā ir vai nu viena atsevišķa nejaušība, vai arī tik tiešām rūpīgi izsvērts izņēmums un Satversmes tiesai arī turpmāk jautājumā par diskrimināciju uz vecuma pamata būs progresīva pieeja.

_________________

[1] Satversmes tiesas 2003.gada 20.maija spriedums lietā Nr. 2002-21-01

[2] Satversmes tiesas 2003.gada 18.decembra spriedums lietā Nr. 2003-12-01

[3] Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu –Latvijas Vēstnesis, 2003.gada 8.maijā

[4] Turpat.