Foto: sttijn
Pēc neatkarības atgūšanas valsts pārvalde nav bijusi spējīga pilnībā pārorientēties no visvarenā administratora uz sabiedrībai atsaucīga ierēdņa lomu.
Iepazīstoties ar ilgtspējīgas attīstības stratēģiju Latvija 2030, ir radušās vairākas pārdomas un priekšlikumi saistībā ar stratēģijas sadaļu Inovatīva pārvaldība un līdzdalība.
Galvenais ierosinājums ir pārskatīt līdzdalības sadaļas uzstādījumu, jo inovatīva pārvaldība un līdzdalība ir labas pārvaldības līdzekļi, nevis mērķi. Ja dzīvojam demokrātiskā valstī un vēlamies, lai tā attīstās ilgtspējīgi, tad šīs stratēģijas sadaļas nosaukums un mērķis varētu būt ilgtspējīgu attīstību veicinoša pārvaldība. Ja tiek sasniegts stratēģijā minētais mērķis un Latvija kļūst par Eiropas līderi inovatīvā pārvaldības un sabiedrības līdzdalības mehānismu ieviešanā, tas tomēr vēl automātiski nenodrošina ne labas pārvaldības izveidi, ne ilgtspējīgu attīstību.
Iesaistīt visus, kas vēlas
Laba pārvaldība ir demokrātiska, tā kalpo kopienas un valsts kopējām interesēm. Atšķirībā no stratēģijā vairākkārt minētā, demokrātiskā valstī sabiedrība nav valsts pārvaldes klients, kuram pēc valsts pārvaldes ieskatiem tiek veidoti un sniegti produkti un pakalpojumi. Demokrātijā sabiedrība ir kas vairāk — darba devējs pārvaldei. Līdz ar to pārvaldei jādarbojas saskaņā ar sabiedrības vajadzībām un interesēm. Iespējams, ka viens no iemesliem, kāpēc socioloģiskās aptaujas uzrāda, ka ievērojams skaits Latvijas iedzīvotāju nākotnē varētu atstāt Latviju, ir saistīts ar valsts pārvaldes augstprātīgo attieksmi pret sabiedrību, izturoties pret to kā pret pelēku, maz zinošu, pakļaujamu masu. Valsts pārvalde Latvijā mēdz likt vienlīdzības zīmi starp sevi un valsti, aizmirstot, ka demokrātijā valsts ir iedzīvotāju kopums.
Diemžēl pēc neatkarības atgūšanas valsts pārvalde nav bijusi spējīga pilnībā pārorientēties no visvarenā administratora uz sabiedrībai atsaucīgā ierēdņa lomu. Vēl arvien iedzīvotāji uz saviem iesniegumiem valsts pārvaldes iestādēs nesaņem atbildes pēc būtības — skaidras atbildes un paskaidrojumus par to, kā rīkoties tālāk. Vēl arvien pastāv lieka birokrātija, kas nevajadzīgi apgrūtina uzņēmējdarbību valstī. Piemērs tai ir prasība dokumentu caurauklošanai, tos iesniedzot Uzņēmumu reģistrā. Šādas antikvāras prasības e-pārvaldes ērā ir bezjēdzīgas. Taču stratēģijas 1. redakcijā nepietiekami tiek apskatīts jautājums par pārvaldības efektivitātes palielināšanu darbā ar iedzīvotājiem un pakalpojumu sniegšanā, tajā skaitā samazinot nelietderīgas birokrātiskas procedūras.
Lai Latvija attīstītos ilgtspējīgi, nepieciešams visiem, kas vēlas iesaistīties attīstības procesos, ļaut to darīt. Ilgtspējīga attīstība ir daudzšķautņaina — valsts pārvaldes darbiniekiem nav visas nepieciešamās ekspertīzes attīstības politikas veidošanai un ieviešanai. Valsts pārvaldei jāstrādā kā ilgtspējīgas attīstības koordinatoram, tāpēc tai ir nepieciešamas sabiedrības idejas, viedokļi, izpratne un līdzdalība, jo beigu beigās sabiedrība ir tā, kurai ir jādzīvo saskaņā ar izstrādāto politiku. Pārvaldei no sabiedrības nepieciešami gan eksperti, kas var piedāvāt labākos attīstības risinājumus, gan neeksperti — iedzīvotāji, kuriem ir vietējās zināšanas un ieskati par attīstības jautājumiem un kuriem politikas veidošanas procesa beigu posmā būtu jāpiedalās izvēlē starp vairākiem izvirzītajiem ilgtspējīgiem risinājumiem. Diemžēl līdzšinējā pieredze attīstības plānošanā liecina, ka pārāk bieži lēmumi tiek pieņemti šauru politisko un/vai ekonomisko grupu interešu labad, neņemot vērā ne ekspertu, ne iedzīvotāju viedokli. Šo, vājāko punktu esošajā pārvaldības sistēmā, Latvija2030 vispār neskata. Lēmējvaras pilnīga nošķiršana no pārvaldes/izpildvaras darba ir nepieciešama, lai pārvalde sadarbībā ar ekspertiem un sabiedrības pārstāvjiem varētu sagatavot kvalitatīvākus lēmumprojektus.
Vienpusīga līdzdalība
Galvenais trūkums sabiedrības līdzdalībai pārvaldes procesos ir sadarbības vienpusība starp pārvaldi un iedzīvotājiem, taču tas netiek uzsvērts Latvija 2030 1. redakcijā. Iedzīvotāji vēlas piedalīties un arī piedalās attīstības procesos, tomēr pārvalde minimāli iesaistās atklātā dialogā ar sabiedrību. Galvenais, pārvalde nesniedz argumentētus iemeslus, kāpēc sabiedrības izvirzītie priekšlikumi tiek vai netiek ņemti vērā, nepaskaidro, kāpēc galīgais lēmums ir labāks nekā piedāvātās alternatīvas. Ir nepieciešama atgriezeniskā saikne ar sabiedrību pēc būtības, bet, ja tādas nav, tad sabiedrības vēlme līdzdarboties zūd un pārvaldes pieņemtajiem lēmumiem ir mazāka leģitimitāte.
Kā prioritāti labai pārvaldībai iesaku abpusējas sadarbības stiprināšanu starp pārvaldi un iedzīvotājiem sabiedrības līdzdalības procesos. Iespējamais risinājums — normatīvajos aktos, kas skar sabiedrības līdzdalību, piemēram, būvniecība, plānošana, ietekmes uz vidi novērtēšana, precizēt un papildināt pārvaldes pienākumus attiecībā uz sabiedrības iesaistīšanu un iesniegto priekšlikumu tālāku izmantošanu attīstības politikas veidošanā un lēmumu pieņemšanā.
Sabiedrības viedokļu un priekšlikumu apkopojumam jābūt pieejamam visiem dalībniekiem sabiedrības līdzdalības procesa laikā, lai būtu redzams, uz kādas ideju/priekšlikumu bāzes tiek veidoti lēmumi. Šādu apkopojumu var veikt pārvaldes iestāde, kas koordinē attīstības jautājuma izstrādi, vai arī cita neatkarīga pārvaldes iestāde, kuras tiešais pienākums ir strādāt ar sabiedrību un sabiedrības priekšlikumiem. Pastāv arī iespēja, ka uzdevumu veic nevalstiska organizācija, kurai deleģētas šādas funkcijas. Nav lielas nozīmes veidot jaunas, inovatīvas sabiedrības konsultācijas formas, kā tas ir uzsvērts Latvijas attīstības stratēģijā, ja konsultāciju rezultāti netiek izmantoti attīstības politikas veidošanā un lēmumu pieņemšanā. Sabiedrības daļai, kas iesaistās valsts attīstības procesos, jāredz, ka neieguldot pārcilvēciskas pūles, ir iespējams ietekmēt lēmumus un procesus valstī. Diemžēl pat Latvija 2030 izstrādes laikā šie pārvaldības/sabiedrības līdzdalības labākās prakses principi nav ievēroti, jo viedokļi/priekšlikumi, kas izteikti daudzās organizētajās diskusijās, nav apkopoti tā, lai būtu pieejami sabiedrībai un lai tā redzētu, no kādas ideju kopas ir veidota Latvija 2030 1. redakcija.
Ilgtspējīgas attīstības laikmetā vienam pārvaldes sektoram nav iespējams vienatnē rast pilnvērtīgus risinājumus attīstības jautājumiem. Nepieciešama koordinēta sadarbība starp pārvaldes sektoriem, kā arī koordinēta sadarbība starp dažādiem pārvaldes līmeņiem. Šī starpnozaru pieeja un nozaru institūciju sadarbība ilgtspējīgas attīstības stratēģijā ir atzīmēta kā prioritāte. Tomēr stratēģijā trūkst darbības virziena saistībā ar saskaņotu telpisko pieeju Latvijas attīstībai. Galvenā prioritāte šajā virzienā būtu — izstrādāt un apstiprināt nacionālo plānojumu, bez kura koordinēta plānošana un plānojuma izstrāde zemākajos administratīvajos līmeņos nav iespējama.
Ātrums un kvalitāte nav garantija
Pašlaik Latvijā laba pārvaldība tiek vērtēta pēc tā, cik ātri un cik daudz lēmumu tiek pieņemti. Attīstības plānošanā un politikas veidošanā lēmumu pieņemšanas ātrumam un pieņemto lēmumu skaitam nevajadzētu būt svarīgākajam efektivitātes kritērijam. Daudzi ātri pieņemtie lēmumi, kas neatspoguļo plašākas sabiedrības intereses, nav labas pārvaldības prakse, un visdrīzāk rezultējas lēmumos, kas neveicina ilgtspējīgu attīstību. Līdz ar to Latvija 2030 apgalvojums, ka ”ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai valstij nepieciešams saglabāt ātrumu pašreizējās politikas plānošanas procesā” šķiet nepamatots. Sabiedrības līdzdalībai, viedokļu uzklausīšanai un vērtēšanai, kvalitatīvam dialogam starp dažādu interešu pārstāvjiem un kopsaucēju meklēšanai ir nepieciešams atvēlēt adekvātu laiku. Lietderīgāk vairāk laiku un resursus ieguldīt attīstības plānošanas stadijā, izstrādājot labākus lēmumus, nekā ilgtermiņā sadzīvot ar steigā pieņemtiem neilgtspējīgiem risinājumiem.
Var piekrist stratēģijā paustajam viedoklim, ka ”jāstiprina sadarbību ar nevalstisko sektoru, ar kura palīdzību dažādo grupu kompetences un idejas tiktu novadītas līdz politikas veidotājiem”. Tomēr piederība nevalstiskajām organizācijām (NVO) nedrīkst kļūt par priekšnoteikumu līdzdalībai sabiedrības līdzdalības procesos. Sabiedrības iesaistīšanai attīstības plānošanas procesos un viedokļu uzklausīšanai un ņemšanai vērā jābalstās uz individuālām tiesībām un pienākumiem. Individuāliem viedokļiem saturiski ir tikpat liels svars kā priekšlikumiem, ko izvirza NVO, kas pārstāv vienas sabiedrības daļas īpašās intereses. NVO viedoklim nepiemīt nekādas īpašas kvalitātes garantijas sabiedrības līdzdalības procesos. Vienīgā atšķirība NVO izvirzītajiem priekšlikumiem — lielāks ir indivīdu skaits, kas pārstāv pausto viedokli.
Ievērojams trūkums Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā attiecībā uz pārvaldības jautājumiem ir tas, ka ilgtspējības plānošanai un pārvaldei netiek definēti atbilstoši līdzekļi. Ilgtspējības plānošanai nepieciešama vienotu, ne savstarpēji pretrunīgu ilgtspējīgas attīstības mērķu formulēšana, kritēriju definēšana ilgtspējības novērtēšanai plānošanā, kā arī rādītāji ilgtspējīgas attīstības monitoringam. Viens no lielākajiem izaicinājumiem, veidojot valsts attīstības politiku ilgtermiņā, ir kopsaucēju meklēšana starp dažādām sabiedrības interesēm un attīstības alternatīvu ilgtspējības novērtēšana pret ilgtspējīgas attīstības kritērijiem. Šis būs galvenais izaicinājums gan autoru kolektīvam, izstrādājot Latvija 2030 gala redakciju, gan valsts pārvaldei, lai Latvijas atspēriens līdz 2030. gadam būtu sekmīgs.