Atslēgvārdi:

Lībija: no „slikti” uz „vēl sliktāk” 19

Centieniem ar militāras intervences palīdzību tikt vaļā no Kadāfi var būt katastrofālas sekas.

Iesaki citiem:
Lodes 255x203
Foto:B.R.Q

Pēdējā mēneša notikumi Lībijā kārtējo reizi liek pārdomāt militāras iejaukšanās lietderību. ANO Drošības Padome (DP) 17. martā pieņēma Rezolūciju 1973, kas paredzēja gan lidojumu aizlieguma zonas izveidošanu Lībijas gaisa telpā, gan arī dažādu ierobežojumu piemērošanu attiecībā uz Muammara Kadāfi ģimenes locekļiem, atsevišķām režīmam lojālām personām un Lībijas varas iestādēm. Tomēr minētajā rezolūcijā ir ierakstīts, ka sauszemes karaspēka ievešana Lībijā ir aizliegta.[1]

Pēc rezolūcijas pieņemšanas tika veikti pasākumi tās ieviešanai, ieskaitot gaisa triecienus Kadāfi lojālo spēku militārajai infrastruktūrai. Arī Latvija politiskajā līmenī ir paudusi atbalstu Francijas, Lielbritānijas un citu valstu centieniem izmantot militārus līdzekļus, lai neļautu Kadāfi izrēķināties ar nemierniekiem. Es neapstrīdu to, ka valstis, cenšoties palīdzēt Lībijas nemierniekiem, rīkojas, vislabāko nodomu vadītas, tomēr pieņemtais lēmums situāciju Lībijā var padarīt vēl sliktāku. Rakstā pirmajā daļā es cenšos šo viedokli pamatot. Savukārt raksta otrā puse ir veltīta Latvijā izskanējušajiem argumentiem par labu militārajai intervencei.

Sāpīgā režīma maiņa

Cik veiksmīgi līdz šim ir bijuši centieni mainīt netīkamus režīmus ar ārējas militāras iejaukšanās palīdzību? Valstis, kas piedalās ANO DP Rezolūcijas 1973 ieviešanā, ir uzstādījušas mērķi panākt režīma maiņu Lībijā. Francijas, ASV un citu valstu līderi ir paziņojuši, ka Muammaram Kadāfi ir pienācis laiks atkāpties. Tā kā šis nav pirmais mēģinājums panākt režīma maiņu kādā valstī, tad ir vērts noskaidrot, kas par līdzšinējo pieredzi ir sakāms sociālo zinātņu pētniekiem.

Vienu no interesantākajiem pēdējā laika pētījumiem ir veicis Entonijs Daunss, kurš ir aplūkojis ārēji izraisītas režīmu maiņas laika posmā no 1816. līdz 2008. gadam. Daunsa pētījumam ir vairāki secinājumi. Pirmkārt, ārējas intervences izraisīta režīma maiņa palielina pilsoņu kara izcelšanās risku. Savukārt gadījumā, ja ārējas iejaukšanās nolūks ir atjaunot amatā līderi, kurš ir zaudējis varu, tad pilsoņu kara izcelšanās iespējas samazinās. Otrkārt, ja režīma maiņa valstī tiek veikta pēc tam, kad tā ir cietusi sakāvi karā, tad pilsoņu kara izcelšanās iespēja palielinās. Treškārt, ja režīma maiņa notiek ārējas iejaukšanās rezultātā sabiedrībās, kas ir etniski, reliģiski vai kā citādi neviendabīgas un piedevām vēl nabadzīgas, tad pilsoņu kara izcelšanās iespēja vēl vairāk palielinās.[2] Lībija ir neviendabīga un nabadzīga valsts, kurā režīma maiņa notiktu zaudēta kara rezultātā, tāpēc es nebūtu pārsteigts, ja šajā valstī ārējas iejaukšanās rezultātā izceltos pilsoņu karš. Ir maz ticams, ka režīma maiņa (ja tāda vispār notiks) būs vienkārša un nesāpīga, un pilsoņu kara izcelšanās ir iespējama.

Vai Kadāfi tiešām bija gatavs sarīkot asinspirti?

Militārā intervence Lībijā tika pamatota ar nepieciešamību aizsargāt Bengazi iedzīvotājus no Kadāfi dusmām . Plaši tika tiražēts Kadāfi „solījums” sarīkot asinspirti un nežēlot nemierniekus. Protams, šāds izteikums izraisīja plašu rezonansi, jo varēja saskatīt līdzības ar Ruandas 1994. gada genocīdu, kura rēgs vēl joprojām vajā gan pašas Ruandas iedzīvotājus, gan politiķus, kuri tolaik neiejaucās. Lai Lībijā novērstu iespējamo asinspirti, ANO pieņēma lēmumu iejaukties un palīdzēt nemierniekiem, kas bija patvērušies Bengazi pilsētā. Taču rodas jautājums, vai Kadāfi patiešām bija plānojis sarīkot asinspirti, kurā ietu bojā tūkstošiem cilvēku? Tāda iespēja, protams, pastāv, taču ir pamats to apšaubīt, turklāt ir vairāki neatbildēti jautājumi. Kāpēc šoreiz noticēja Muamara Kadāfi vārdiem, ja autoritāru valstu līderu paziņojumi bieži tiek apšaubīti un pat vispār netiek ņemti par pilnu? Kāpēc virsroku guva nemiernieku sniegtā informācija, ja Rietumvalstu atbalsta rašana viņiem bija vienīgā iespēja paglābties no drošas sakāves?

Alans Kūpermans raksta, ka nu jau divus mēnešus ilgušo cīņu laikā nekas neliecina, ka Muammara Kadāfi mērķis būtu iznīcināt lielu skaitu Lībijas iedzīvotāju. Līdzšinējās kaujās kontrole pār atsevišķām pilsētām ir mainījusies vairākas reizes, taču tajās ne reizi nav tikusi sarīkota asinspirts. Protams, nogalināto skaits ir ievērojams, taču to nekādā gadījumā nav iespējams uzskatīt par genocīdu. Ir ziņas, ka Mumars Kadāfi pat bija solījis apžēlot tos, kuri noliks ieročus, un piedāvāja nemierniekiem pamest valsti.[3]

Ja mērķis ir samazināt upuru skaitu, tad pašreizējie notikumi Lībijā raisa bažas, jo konflikts ir ieildzis. Kadāfi lojālie spēki cenšas konsolidēt kontroli pār pēc iespējas lielāku Lībijas daļu, kamēr NATO spēki cenšas samazināt Kadāfi lojālistu militārās spējas. Bruņotās cīņas konflikta gaitā varētu kļūt nežēlīgākas, un, lai izvairītos no NATO spēku triecieniem, aizvien vairāk varētu tikt izmantota slēpšanās aiz civiliedzīvotājiem. Savukārt civiliedzīvotāju upuru skaits varētu pieaugt. Doma, ka izvairīties no liela upuru skaita varēja gadījumā, ja Kadāfi tiktu ļauts apspiest nemierus un atjaunot kontroli pār valstī notiekošo, ir ķecerīga, tomēr upuru skaits būtu mazāks. Šāds scenārijs nebija pieņemams Rietumvalstu līderiem, kuri iestājas par proaktīvu ārpolitiku un idejām, ka labākas pasaules tapšana ir jāpaātrina.

Vai gaisa triecieni nesīs kāroto rezultātu?

Šis ir diskutabls jautājums, un nevar ar lielu pārliecību apgalvot ne to, ka triecieni nedos cerēto rezultātu, ne arī to, ka triecieni piespiedīs Kadāfi padoties. Gaisa triecieni deva cerēto rezultātu Kosovas kara laikā, tomēr vēl joprojām ir diskusijas par to, kas būtu noticis, ja toreizējais Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Miloševičs nebūtu padevies. Lībijas līderim nav iemesla padoties, jo viņu varētu piemeklēt Slobodana Miloševiča liktenis. Jāņem vērā, ka ANO DP Rezolūcija1973 faktiski aizliedz izmantot sauszemes karaspēku un okupēt Lībijas teritoriju, tāpēc Kadāfi mērķis ir izturēt pēc iespējas ilgāk un cerēt, ka Rietumvalstu degsme panākt režīma maiņu Lībijā pamazām izsīks. Tā kā nevienai no NATO dalībvalstīm režīma maiņa Lībijā nav dzīvības un nāves jautājums, tad šādas cerības var izrādīties visai pamatotas. Tiesa gan, jo ilgāk konflikts turpinās, jo lielāki zaudētāji būs visi Lībijas iedzīvotāji un jo lielāki būs cilvēku upuri.

Viena pavirša analoģija

Vai Latvijā izskanējušie apgalvojumi atbalstam intervencei Lībijā ir pamatoti? Konflikta norises gaitā ir dzirdēts, ka Latvijai ir jāatbalsta Lībijas nemiernieki, jo mums pašiem 1990. gadu sākumā bija nepieciešams citu valstu atbalsts. Šo argumentu par labu nepieciešamībai iejaukties Lībijā ir izmantojis Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks.[4] Politiķiem analoģiju izmantošana publiskajā retorikā ir pierasta lieta, jo ar to palīdzību savu viedokli var padarīt cilvēkiem saprotamāku. Tomēr analoģijas bieži tiek izmantotas nekorekti, ko ir atzīmējuši pētnieki, kas analoģiju izmantošanu politiskajā retorikā ir pētījuši padziļināti. Piemēram, Ernests Mejs ir apgalvojis, ka politiķi vēstures mācības izmanto ļoti neprasmīgi un ka analoģiju izvēle ir pavirša, proti, tiek paņemta pirmā analoģija, kas gadās pa rokai.[5] Šis gadījums nav izņēmums, un izmantotā analoģija ir vāji argumentēta. Artis Pabriks ir vilcis paralēles starp Baltijas republiku iedzīvotāju vēlmi saņemt palīdzību no Rietumvalstīm PSRS pastāvēšanas beigu periodā un Lībijas nemiernieku saucieniem pēc palīdzības.

Konkrētā analoģija ir neveiksmīga vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ja Latvijas PSR teritorijā tiktu izmantoti militāri līdzekļi nemieru apspiešanai, tad Rietumvalstis „nemierniekiem” nepalīdzētu, jo tas nozīmētu militāru iejaukšanos PSRS teritorijā. Īpaši jāuzsver, ka šajā gadījumā runa ir par militāru, nevis morālu atbalstu. Lībijā iejaukšanās ir iespējama tikai tādēļ, ka Muammara Kadāfi režīms ir militāri vājāks par Rietumvalstu armijām un tā rīcībā nav kodolieroču. Otrkārt, situācija Lībijā ir atšķirīga, jo Padomju Savienība sastāvēja no ļoti daudzām etniskajām grupām, kuru palikšanu PSRS varēja nodrošināt tikai ar piespiešanu. Lībijas gadījums ir pilnīgi atšķirīgs, proti, Kadāfi režīms nav uzspiests Lībijas iedzīvotājiem no ārpuses. Tas ir vairāk nekā 40 gadus pastāvējis, pateicoties ne tikai brutālai piespiešanai, bet arī Lībijas iedzīvotāju atbalstam. Paralēles starp notikumiem Baltijas republikās PSRS iziršanas laikā un pašreizējiem notikumiem Lībijā ir baltiem diegiem šūtas.

Es, pasaul’s daļa, atbildīgs...

Pēdējā mēneša laikā ir dzirdēts arī arguments, ka Latvijai ar piekrišanu Lībijas intervencei ir jāapliecina sava piederība Eiropas valstīm. To ministrs sacīja jau minētajā intervijā LNT raidījumā 900 sekundes. Šis ir dīvains arguments, jo acīmredzot divas Eiropas valstis — Itālija un Vācija, kuras paziņojušas, ka nepiedalīsies gaisa triecienos Kadāfi lojālajiem spēkiem, laikam neatrodas Eiropā, turklāt Vācija ANO DP balsojumā atturējās.

Vai tiešām Latvijai vienmēr būtu jāpiekrīt savu partneru riskantajām idejām? Manuprāt, nē. Latvijas nozīmīgākais pienākums ir ievērot NATO vienotības principu tajos gadījumos, kad apdraudēta ir kāda dalībvalsts. Mēs ļoti uzsveram 5. paragrāfa nozīmi, tāpēc Latvijai šo pienākumu ir jāuztver nopietni. Visos pārējos gadījumos Latvija var pati brīvi izlemt, vai tā vēlas atbalstīt NATO valstu avantūras ārpus alianses robežām. Atteikšanās iesaistīties kādā operācijā, kas nav tieši saistīta ar NATO aizsardzību, nav jāsaprot kā novēršanās un izolēšanās. Latvijai nevajadzētu traucēt saviem sabiedrotajiem, kad tie vēlas padzīt kādu diktatoru, taču Latvijai nav pienākuma atbalstīt šādus plānus un piedalīties rēķina apmaksāšanā, kad Lībiju kādam nāksies atjaunot.

Kāpēc NATO dalībvalstīm vispār vajadzētu būt vienotām attiecībā uz Lībiju? Vienotība ir nepieciešama nopietnu ārējo draudu atvairīšanai. Visos pārējos gadījumos runa, visticamāk, būs par gadījuma koalīcijām (coalitions of the willing), un uzbāzīga prasība pēc vienotības var aliansei nodarīt vairāk ļaunumu nekā labumu, jo alianses dalībvalstīm var nākties iesaistīties avantūrās, par kurām tām nav nekādas intereses.

Rīcības alternatīvas Lībijas kontekstā līdz šim ir pozicionētas kā izvēle starp neiejaukšanos, kas nestu milzīgus civiliedzīvotāju upurus, un iejaukšanos, kas palīdzētu aizsargāt civiliedzīvotājus un atbrīvotu Lībiju no Muammara Kadāfi. Pirmā izvēle ir traktēta kā slikta, un es tam piekrītu, taču otrā izvēle ir pozicionēta kā laba un pareiza. Tam es nevaru piekrist, jo, manuprāt, šī alternatīva ir vēl sliktāka par pirmo. ANO rezolūcijas uzliktie ierobežojumi, līdzšinējā militāro intervenču pieredze, ASV nevēlēšanās šajā izrādē spēlēt galveno lomu, Lībijas sabiedrības neviendabība un augstais vardarbības līmenis vedina domāt, ka problēmu būs vairāk nekā ieguvumu.

Rietumvalstu politiķi ir „iekrituši” uz Ziemeļāfrikā notiekošajām pārmaiņām. Režīma maiņa Tunisijā un Ēģiptē radīja iespaidu, ka ilgi gaidītās pārmaiņas ir iespējamas un ka Ziemeļāfrikas un Tuvo austrumu reģiona valstis ir kā domino kauliņi, kas gatavi sekot Tunisijas un Ēģiptes piemēram. Izrādījās, ka diktatori citās valstīs no varas nevēlas šķirties. Varbūt Muammaram Kadāfi ir izdevies apturēt pārmaiņu vilni. Es par to nepriecājos un man nav simpātiju pret Muammaru Kadāfi, tomēr centieniem ar militāras intervences palīdzību tikt vaļā no Kadāfi var būt katastrofālas sekas.

Pēc kāda laika mēs uzzināsim, kā tālāk attīstīsies notikumi Lībijā. Es ceru, ka iznākums nebūs tik pesimistisks, kā esmu to ieskicējis, tomēr man ir aizdomas, ka tuvākajā laikā no Lībijas var gaidīt sliktas ziņas.

_______________________


[1] Security Council Approves ‘No-Fly Zone’ Over Libya, Authorizing ‘All Necessary Measures’ to Protect Civilians, by Vote of 10 in Favour with 5 Abstentions. UN Security Council, 17 March 2011. http://www.un.org/News/Press/docs/2011/sc10200.doc.htm

[2] Downes, A.B. Catastrophic Success: Foreign Imposed Regime Change and Civil War. Working paper. Duke University, 2010.

[3] Kuperman, A.J. False Pretense for War in Libya? Boston.com, 14.04.2011. http://articles.boston.com/2011-04-14/..

[4] Pabriks, A. Ministrs kritizē skeptiķus, kuri ir pret iesaistīšanos Lībijas konflikta risināšanā. 22.03.2011. http://apollo.lv/portal/printit_v2/233025/0

[5] May, E.R. „Lessons of the Past”. The Use and Misuse of History in American Foreign Policy. Oxford University Press, 1973. xi lpp.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (19) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bubinduss 03.05.2011 22:55

Vismaz vēl var izlasīt publiski pieejami viedokli, balstītu uz analīzi ( nevis propogandu). Lai analizētu, ir jāzin vēsture, analoģijas, fakti, Atliek nožēlot, ka Latvijas Republikas Arlietu un Aizsardzības ministrijā trūkst analītiķu, pārsvarā ir "pareizas domāšanas" virzīti karjeristi. Izplatītās ministru un ierēdņu rotācijas liecina, ka nevienā no pārstāvētām nozarēm netiek veidotas ilggadīgas iestrādes. Tas ir likumsakarīgs rezultāts, kad ministrijas, iestādes vada politiķi(karjeristi), nevis profesionāļi (speciālisti).
Tas izriet arī no pašreiz acīmredzamās nevēlēšanās valsts nacionalās drošības intereses uzskatīt par primāram attiecībā ar t.s.sabiedroto interesēm, cienīt citu tautu un valstu reliģijas , neradot precedentus, kuri aizvaino un provocē . Tā ir globalizācijas nevelēšanās pieņemt citu cilvēku uzskatu tiesības , kā līdzās pastāvēt cienīgu citu dzīves veidu bez banku verdzības iekārtas , ievērot starptautiskās tiesības un tiesikumu valstu attiecībās. ASV, Izraēlas, Francijas un Itālijas interešu un darbību bezierunu atbalstīšana nevar būt Latvijas neatkarīgas valsts ārpolitikas mērķis. Protams, provokāciju meklēšana trešajam pasaules karam ir loģiska, jo likumsakarīgi izriet no ekonomiskās krīzes ( globālās ekonomikas tēvu izraisītas ) un demokrātisko sabiedrību likumsakarīgas evolūcijas izslavēto rietumu demokrātiju sabiedrībā.
Jāapzinās, ka tiek veikts ne tikai globāls mēģinajums izraisīt trešo pasaules karu, bet arī ar militārām misiju, soda, tīrīšanas un likvidācijas operācijām ieviest vairākumā sabiedrību locekļu bailes, kas tiek realizēts metodoloģiski ar mērķi izskaust pastāvīgi domājošos. Baiļu , histērijas un zaimu izpausmes masveidā ( ASV korāna dedzinašana, L.Vilka karikatūras, rasistiska galvassegu aizliegšana Francijā uc.) ir tuvojoša pasaules kara insciniācijas neapgāžams pierādījums. Un tajā tiek iesaistīti armiju, drošības un izlūkošanas resoru un finasistu resursi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ahmeds 01.05.2011 12:10

Tur jau tā lieta, ka viņi ir visdažādākie cilvēki:
1) Cilšiskuma motivētie - vēlas pārdalīt amatus.
2) Al-kaida
3) Ikhuvāni - "Musulmaņu brālība"
4) CIP jau desmitiem gadu atbalstīta "opozīcijas grupa", kura tagad uzmetusies par galvenajiem nemiernieku pārstāvjiem (ar entuziastisku ASV atbalstu) (tie nav karotāji, tikai "trimdas" Vīnes komfortam pieraduši indivīdi)
5) Kirenikas nacionālisti
6) Rojālisti (tos es vispār nesaprotu, ko par to var runāt, ja "dinastija" (bija gan tikai viens karalis) ir beigta? Vismaz neko par viņiem nedzird...
7) Sanusi ordeņa sūfiji (pārsedzās ar rojālistiem, jo sanusi sūfiju rebelis pret Itāliju arī kļuva par karali)
8) Sekulāristi, jurististi un tamlīdzīgi "rietumnieki", bet tie nav karotāji - šlipses traucē
9) studenti (starp kuriem vienmēr var atrast visvisādu ideju radikāļus - komunisti, anarhisti, ieroču demokrāti un sazin kas vēl
10) vienkārši bandīti, kuri izmanto iespējas
11) avantūristi
12) dažādu domu, nereti neskaidru, vai vispār bez - parastie lībieši, kuriem pieriebies nestabilais Kadafi. Gribās normālāku valsts vadītāju, bet kā visbiežāk šajās situācijās - fantazē, ka būs labāk, nevis dabūs rietumnieku pakalpiņu zagli.
13) Algotņi, kuri pievienojušies kādai no grupām par maksu (Ikhuānu un Al-Kaidas brīvprātīgos nevar tur ieskaitīt)
14) Varbūt ir kādi ne-al-kaidas un ne-ikhvānu musulmaņi - vietējie vai brīvprātīgie (Kadafi vērtējums ir ļoti atšķirīgs. Nav tā, ka viņš ir pret Islāmu, bet viņš ir parasts cilvēks no 20.gs. - bez jēdzīgām zināšanām un ar tradīciju skatījumu uz Islāmu un vienlaikus galva pilna ar puskomunistiskām, pusanarhistiskām idejām (ja pieņem, ka viņš nopietni uztver vai ir pat sarakstījis "Zaļo grāmatu").
Nacionālās drošības dienests, kā jau visbiežāk šādās valstīs, ir vairāk vai mazāk ārpus prezidenta kontroles, un tas pietiekami baidās no Islāma. Lībieši apliecina, ka, ja ej uz rīta lūgšanām masdžidā, tad tiec ielikts drošības dienesta sarakstos. No otras puses - prostitūcija, narkotikas, alkohols ir aizliegts un aizliegums tiek diezgan centīgi pieskatīts. Daži izsmej rebeļu studentu daļu, ka tā ir tā "brīvība" par ko viņi cīnās.
Tāpēc arī valstī karo ikhvāni, al-kaida un varbūt ar šiem nesaistītas musulmaņu grupas. Savukārt citi atbalsts Kadafi kā neatkarīgu un Islāmam tā īsti nenaidīgu, kas ir izņēmums starp mūsdienu muslimu valstu vadītājiem.

Kompetenti Islāma zinātnieki (ar to es izslēdzu ikhvānu Karadavi un al-kaidas pseido-ulemā) neatbalsta rebeļus, jo no Islāma viedokļa Kadafi nesasnieda to līmeni, lai būtu tiesības sacelties pret viņu.

Tā nu nav vienas izteiktas spēcīgas grupas starp nemierniekiem. Citiem vārdiem sakot - Somālija. Kā "diktators" ir prom, tā visi pret visiem. (Dažas grupas gan izstātos no cīņas, kā tie vienkāršie lībieši, kuriem pieriebies Kadafi.) Savukārt Somālija nevar būt, jo Lībijā ir nafta. Ja nonāks līdz Somālijai, tad varbūt ienāks Ēģipte.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

KasparsM 01.05.2011 08:03

Par Kadāfi viss ir vairāk vai mazāk skaidrs. Bet man nav nekādas informācijas, kas ir Lībijas nemiernieki. Vai tā ir nabadzīgā apspiestā tauta, kuras ciešanu mērs nu ir beidzies? Maz ticami, jo tagad ir pierādīts, ka Lībija nemaz nav tik nabadzīga. Vai tie ir teroristi, kuri vienkārši grib sagrābt varu? Varbūt tās ir nacionālo vai reliģisko atšķirību uzkurinātās cilšu cīņas? Un no kurienes šiem it kā nevainīgajiem un apspiestajiem civiliedzīvotājiem ir tik daudz ieroču? Nu labi, uz šo jautājumu jau atbildi es zinu – viņus paslepus apbruņo ASV vai kāda cita valsts, kurai tas ir izdevīgi, lai gan oficiāli tas tiek noliegts.

Šī informācija par nemierniekiem šajā konfliktā ir visnozīmīgākā, jo no tā ir atkarīga šīs valsts nākotne. Diemžēl šī informācija nekur nav atrodama. Es varu nonākt tikai pie secinājuma, ka šī informācija būtu graujoša esošajai oficiālajai pasaciņai par militārās intervences cēloņiem. Tā kā žurnālisti raustās atklāt patiesību, ir jāgaida uz wikileaks stila atklājumiem, lai cik tie arī nepatīkami nebūtu valdošajai ideoloģijai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ahmeds 29.04.2011 20:25

_neviens nespēj atzīt savas kļūdas_
=========
Nāktos vēl atzīt to, ka Kadafi (lai kādas nejēdzības darījis) tomēr nebija nemaz tik slikts Lībijas vadītājs. Naftas nauda ir izlietota gan infrastruktūrai, gan Lībijai tik svarīgajai "Man Made River", gan jauki izdalīta tautai dažādās sociālās palīdzības, ekonomikas atbalsta un izglītības programmās. Var jau jautāt - bet ja nebūtu naftas? (Un var jautāt - vai LR 20 gadu valdības nav vērtējamas citādi kā vājas?)
Bet nafta ir, un lai arī kā dažām ciltīm sagribējās pārdalīt piķi un amatus, un lai kā daudziem lībiešiem piegriezās viņu nestabilais Muamars, tomēr nevar teikt, ka viņš bija slikts pret viņiem.

Tagad gan - kurai gan valdībai nav tiesības izrēķināties ar rebeļiem?


Arābu pasaulē pret Kadafi ir ļoti pretējas jūtas. Daudziem, tāpat kā daļai lībiešu, ir pieriebies šāds nestabils un neparedzams indivīds, kura hobijs ir atbalstīt jebkurus nemierniekus, lai kāda nebūtu to ideoloģija un mērķi. Kadafi ir arī veicis neglītas lietas daudzās valstīs.
Bet no otras puses, daudziem arābiem un muslimiem patīk tas, ka Kadafi neatkarīgas valsts vadītājs, ir daudz tērējis naudu āfrikā (arī Dienvidfilipīnās un citur) kā palīdzību vai investīcijas.
Tāpēc par spīti 80-to gadu Āfrikas valstu šausmām par Lībijas mēģinājumu iekarot/pakļaut Čadu, lielākā daļa mūsdienu Āfrikas valstu atbalsta Kadafi. Kaut vai nesenais African Union priekšlikums izlīgumam starp Kadafi un nemierniekiem, kuru gan Kadafi neuzskata par sev tagad izdevīgu.

Lielākā problēma ir ar to, ka, ja vien Rietumi neatbalstīs Kirenikas atdalīšanos, tad Kadafi uzvarot būs viņam jāizrēķinās ar neleģitīmajiem dumpiniekiem, un tas nekad neizskatās labi.
Bet tikmēr arābu pasaulē, piemēram, šeit Khartūmā, tiklīdz istabā ieskanās vārds "Kazafi" vai "zanga zanga" (dumpis vai nemieri vai kaut kas tamlīdzīgs) tā sākas karstie strīdi starp Kadafi atbalstītājiem un pretiniekiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

KasparsM 29.04.2011 07:35

Āron: Paldies par novērtējumu, tā jau ir. Es gan nekādi neesmu saistīts ar akadēmiju, tāpēc mani vairāk interesē saturs un patiesi fakti nevis forma un ārišķīgās pieklājības. Bet tā ir Latvijas inteliģences problēma – neviens nespēj atzīt savas kļūdas, jo tas taču būs nepieklājīgi. :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ārons 28.04.2011 19:10

Raksts kopumā ir interesants, vēl nav zināms, kā viss beigsies Lībijā.
P.S. Komentētājs "KasparsM" ir agresīvs, un tas neliecina par inteliģenci. Šajā portālā diskutēt (un arī strīdēties) vajadzētu tā zolīdāk (akadēmiskāk).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

KasparsM 28.04.2011 04:22

asset: Šeit ir vēl sliktāk nekā Delfi, jo Delfi ir dzeltenā avīze, no kuras neviens negaida dziļu un precīzu analīzi. Savukārt šeit katrs raksta pilnīgas muļķības, pretendējot uz gudru un mācītu vīru statusu.

Vladimirs Vladimirovičs: Kārtējais bla-bla un piekasīšanās sīkumiem tā vietā, lai docents atzītu savu kļūdu par Lībijas (ne)-nabadzību. Vienkārši nožēlojami.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

asset - yndi halda 27.04.2011 15:51

Atvainojos par familiaritāti, protams, šeit tomēr nav Delfi.

Taču es neuzskatu, ka visi žurnālisti, kas raksta Rietumu avīzēm, ir uzskatāmi par absolūto pēdējo patiesību Lībijas jautājumā. Vai strādāšana un mācīšanās Eiropā pati par sevi garantē, ka tiek pieņemtas demokrātiskas vērtības Eiropas izpratnē? Muhameds Ata arī bija strādājis un mācījies Eiropā. Vai kaut vai teorētiski mēs varam pieņemt, ka Eiropā gan var apgūt praktiski pielietojamas zināšanas vienā vai otrā jomā un tai pat laikā pārliecināties, ka Eiropā pastāvošā dzīves kārtība un sistēma ir absolūti nesavienojama ar islama vērtībām? es neapgalvoju, ka tas noteikti attiecas uz Lībijas gadījumu, bet vai tāds viedoklis būtu uzreiz jāatmet?

Stratfor.com un cato.org par šo jautājumu raksta daudz izsvērtāk un analītiskāk un pareizi, manuprāt, apgalvo, ka pēdējais, pēc kā vajadzētu vadīties, ir aurojoši vīri ar automātiem rietumu TV ekrānos, jo tie nav īstie organizētāji un darītāji. Galu galā starp dumpinieku vadoņiem ir pietiekami daudz bijušo Gadafi režīma augsta ranga vadoņu (ja nemaldos, otrais cilvēks režīmā - iekšlietu ministrs - arī). Vai tad tie nu ir tie, kas vedīs visu tautu uz gaišo demokrātijas nākotni?

Un otrkārt - arī autors grēko, uzskatot, ka visi lībieši ir vienādi. Lībija tomēr sastāv no divām vēsturiskām daļām (faktiski trim, bet trešā ir pamatā tuksnesis) - Tripolitānijas (rietumos) un Kirenaikas (austrumos). Gadafi pats ir no Tripolitānijas, viņa pretinieki no Kirenaikas. Viens otru abu daļu iedzīvotāji uzskata gandrīz vai par svešiniekiem.

Un retorisks jautājums - ko darīs NATO, ja Gadafi pretinieki pēc režīma gāšanas sāks sēdināt cietumos un šaut Gadafi atbalstošus civiliedzīvotājus?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

yndi halda - asset 27.04.2011 14:37

Jūs nepazīstu, tāpēc īsti nesaprotu Jūsu familiaritātes iemeslus.

No žurnālistiem, kas atrodas Lībijā un raksta rietumu avīzēm. Starp režīma pretiniekiem galvenokārt ir juristi, ārsti, inženieri, studenti, kas Eiropā strādājuši vai mācījušies un tur sapratuši, kas ir demokrātiska valsts. Starp Kadafi atbalstītājiem lielākoties ir vietējās izpildvaras pārstāvji un neizglītotākā lībiešu daļa, kas atkarīga no diktatora pabalstiem.

Kadafi pretinieks nav kāds vietējais feodālis, bet gan valsts inteliģentākā populācijas daļa, kuri vēlas pārmaiņas. Tas arī izskaidro, kāpēc viņiem nav bruņojuma un pasvītro, kāds absurds ir uzbrukt ar tankiem un artilēriju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ahmeds 27.04.2011 14:16

Lībiju nevar saukt par nabadzīgu valsti. Lībija bija nabadzīga pirms Kadafi (naftas) 40 gadus atpakaļ. Ne jau tagad. Tagad (pirms gada) tā bija diezgan bagāta valsts, vēl jo vairāk ņemot plašās sociālās garantijas, palīdzību, zemos nodokļus un zemās cenas. Krietni turīgāka par LR.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vladimirs Vladimirovičs - KasparsM 27.04.2011 13:59

Labāk KasparM neklabini pa taustiņiem. Savādāk "akadēmiskai videi" nāksies nosarkt uzzinot, ka viens no viņas biedriem (man tā iekas) uzzskata, ka CIA ir starptautiska organizācija.

Ja nav grūti, lūdzu uzskaiti šīs starptautiskās organizācijas dibinātājvalstis un pašreizējos locekļus.

Lai gan, labāk paklusē, mīļais. OK?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

KasparsM 27.04.2011 11:30

kauns: Akadēmiskā vide sāk izplatīt muļķības, kuras pat katrs skolēns var apgāzt ar vienkāršiem datiem no pasaules bankas, CIA un citām starptautiskām organizācijām. Es pat nezinu, vai mums tagad ir jākaunas vai jāsmejas par šādiem docentiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

asset - yndi halda 27.04.2011 10:34

Kas tev liek domāt, ka Lībijas un vispār Ziemeļāfrikas iedzīvotāji vēlas demokrātiju tādā izpratnē, kā to saprotam mēs?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

yndi halda 27.04.2011 04:01

Vai pareizi saprotu, ka pēc autora kunga domām garīgi nestabils diktators ir labāk nekā dot valsts iedzīvotājiem iespēju pašiem veidot demokrātisku valsti? Šķiet, rakstu ir radījis grāmatvedis, jo loģika šāda: Izvēle A - x mirušie, izvēle B - y mirušie, ja x>y, tad B labāks par A?

Vai autors ir apglabājis Ziemeļāfrikas iedzīvotāju sapņus pēc demokrātijas? Jo šāds domu gājiens šķiet pareizs tad, kad ilgtermiņā pārmaiņas nav iespējamas. 40 gadus Kadafi bija iespēja mainīties, cik viņam būtu jādod vēl?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Armands 27.04.2011 02:11

>>> Daunsa pētījumam ir vairāki secinājumi. Pirmkārt, ārējas intervences izraisīta režīma maiņa palielina pilsoņu kara izcelšanās risku. ...
Lībija ir neviendabīga un nabadzīga valsts, kurā režīma maiņa notiktu zaudēta kara rezultātā, tāpēc es nebūtu pārsteigts, ja šajā valstī ārējas iejaukšanās rezultātā izceltos pilsoņu karš. Ir maz ticams, ka režīma maiņa (ja tāda vispār notiks) būs vienkārša un nesāpīga, un pilsoņu kara izcelšanās ir iespējama.
======
Ko tur vairs atsaukties uz pētījumiem par varbūtībām - Lībijā tagad faktiski NOTIEK pilsoņu karš (un tāds notika arī pirms NATO gaisa triecieniem). Ja kāda no iespējamībām ir jau īstenojusies, tad tās varbūtība = 1. Notikuša notikuma varbūtību nekas nevar vēl vairāk palielināt.

>>> ... Šis ir dīvains arguments, jo acīmredzot divas Eiropas valstis — Itālija un Vācija, kuras paziņojušas, ka nepiedalīsies gaisa triecienos Kadāfi lojālajiem spēkiem
=====
Pirms divām dienām Silvio Berluskoni apstiprinājis Itālijas līdzdalību gaisa uzbrukumos (līdz tam Itālija piedāvāja savus aerodromus, gaisa telpu un infrastruktūru; bet tagad viņi paši lidos un bombardēs). Sk. http://www.bbc.co.uk/news/world-africa-13188951 .

Kā jau allaž - var strīdēties par šāda uzbrukuma lietderību (šis jau ir 3 militārais konflikts, kurš VIENAIKUS notiek Tuvajos Austrumos ar NATO līdzdalību). Bet absurdības (piemēram, par pilsoņu kara izcelšanās varbūtībām, ja tas jau ir sen kā izcēlies) nevajag rakstīt un arī citus faktus vajag pārbaudīt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

keits midltons - xxx 26.04.2011 18:45

Autora liberālisms aiziet tik tālu,ka ne NATO ne Štati neko nedrīkst darīt tikai klusēt lupatiņā.Priekš kam tad Amerika bruņojas,ja ne dēļ vēlmes nopelnīt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

kauns - Ekonomists 26.04.2011 18:22

tad nu gan atradis avotu no kā ņemt informāciju, wikipedi izmanto tikai skolnieki, lai iegūtu info ZP, akadēmiskajā vidē wikipēdis netiek izmantots.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ekonomists 26.04.2011 17:07

Pievienoju linku. http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_countries_by_GDP_(PPP)_per_capita

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ekonomists 26.04.2011 17:07

Lībija ir neviendabīga un nabadzīga valsts...
---
Ko nu lej, docentiņ? Lībija GDP uz vienu iedzīvotāju pēc PPP ir apmēram vienā līmenī ar Latviju, kas Āfrikas apstākļiem ir samērā augsts. Lībija ir Ziemeļāfrikas visbagātākā valsts un līdz ar to nosaukt Lībiju par nabadzīgu nav korekti.

Citi autora darbi
Es karogi

Bez mazuma piegaršas* 4 Autors:Toms Rostoks

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Energy: Pulling the Baltic Sea Region Together or Apart? Autors:Andris Sprūds, Toms Rostoks u.c.