Atslēgvārdi:

Lepnums un aizspriedumi

Žurnālistiem būtu jāapzinās, ka Latvijas tiesnešiem šobrīd vēl nav skaidru vadlīniju tam, ko viņi drīkst un ko nedrīkst saskarsmē ar masu medijiem.

Iesaki citiem:
Robi 255x203
Foto:Kai Hendry



Tikai laiks rādīs, vai tiesnešu telefonsarunu skandāls mainīs vidi Latvijas tiesās. Šobrīd kā galvenais pārmaiņu indikators tiek minētas institucionālas pārmaiņas — tiesnešu ētikas komisijas izveide, kurai būtu jāizstrādā skaidrāki kritēriji par tiesnesim piedienīgu uzvedību. Taču skandālam ir vēl cita, slēptāka un grūtāk izmērāma dimensija, proti, kāda būs tā ietekme uz Latvijas tiesnešu domāšanu. Līdz šim ētikas problēmas tiesās bija tiesnešu vidū lielākoties neatzīta problēma — tiesneši ar rūgtumu uztvēra amatpersonu un mediju pārmetumus, uzskatot tos par netaisnīgiem un pārspīlētiem. Mikroklimatu starp trešo un ceturto varu neuzlaboja arī pagājušā gada rudens notikumi, kad divas tiesneses tika aizturētas aizdomās par kukuļņemšanu.



Savstarpējās pretenzijas

Kādēļ tiesneši izjūt aizvainojumu pret žurnālistiem? Vismaz daļēji tas izskaidrojams ar nevienlīdzīgām komunikācijas iespējām. Tiesneši mediju viedokli par savu darbu dzird pastāvīgi, pietiek tikai kāda skaļa tiesas procesa laikā ieskatīties laikrakstu komentāru lapās. Tikmēr žurnālistus atgriezeniskā saikne no tiesnešiem nesasniedz. Providus 2006. gadā veiktais pētījums ļāva gūt ieskatu tiesnešu viedokļos par to, cik sekmīgi žurnālisti veic savu darbu. Rezultāti nav medijiem glaimojoši. Tiesnešiem sāp vairākas lietas. Galvenokārt tas, ka žurnālisti mēdz aplami atspoguļot tiesā notiekošo un nepamatoti kritizēt tiesu savos komentāros. Kāda tiesas priekšsēdētāja to raksturoja šādi: “Bieži mediji pat necenšas iedziļināties. Pat ja ir pieejams pilns spriedums, tad tas ir tik ļoti izrauts no konteksta, ka nevar saprast – kā gan bija iespējams to uztvert tādā veidā? Viņi bieži pat nepalūdz sprieduma norakstu.” [ 1 ]

Arī žurnālistiem ir pretenzijas pret tiesnešiem. Piemēram, tiesneši, atšķirībā no citu profesiju pārstāvjiem, nav brīvi pieejami, lai skaidrotu savus lēmumus.

Gan tiesa, gan mediji ir demokrātijas stūrakmeņi. Latenta spriedze šo institūciju attiecībās ne vienmēr ir veselīga. Visvairāk žurnālistu un tiesnešu saskarsmi apgrūtina nezināšana un aizspriedumi par otra profesijas misiju, pienākumiem un atbildību.



Mediju pienākumi

Vispirms jāsaka, ka žurnālistam ir atļauts daudz. Tas izriet gan no tā, ka vārda brīvība ir demokrātiskas sabiedrības fundamentāla vērtība, gan tāpēc, ka šo brīvību par īpaši sargājamu uzskata Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT). Apskatot pēdējo gadu tiesas spriedumus, var redzēt, ka teju vai visos gadījumos žurnālists no Strasbūras aizbrauc kā uzvarētājs. ECT ir izrādījusi medijiem lielu labvēlību attiecībā uz konfidenciālas informācijas nopludināšanu, goda un cieņas aizskārumiem, atteikšanos atklāt informācijas avotus. Tiesā ir izšķirti vairāki interesanti strīdi arī par žurnālistu un tiesu savstarpējām attiecībām. Šajā rakstā apskatīšu dažus, kas vistiešāk uzrunā Latvijas mediju un justīcijas saskarsmes problēmas.



1. Pienākums ievērot nevainīguma prezumpciju.

Deviņdesmito gadu vidū Francijā norisinājās tiesas process par advokātu un žurnālistu telefonsarunu nelikumīgu noklausīšanos. Noklausīšanos bija organizējusi augsta, prezidentam pietuvināta amatpersona. Procesa laikā divi žurnālisti izdeva par šo skandālu grāmatu, iekļaujot tajā arī konfidenciālus dokumentus.

Līdzīgi kā Latvijā[ 2 ], arī Francijā žurnālistiem ir aizliegta tādu materiālu publicēšana, kas pārkāpj nevainīguma prezumpciju. Francijas tiesa žurnālistus par pārkāpumu sodīja.

Lieta nonāca līdz Strasbūrai, kura nolēma, ka grāmatas autoriem ir taisnība[ 3 ]. ECT spriedumā ir atrodami trīs argumenti, kādēļ šajā gadījumā nav pārkāpta apsūdzētās personas nevainīguma prezumpcija: pirmkārt, sabiedrība vēl pirms grāmatas publicēšanas zināja, ka apsūdzētā persona ir iesaistīta lietā. Otrkārt, Francijas valdība nespēja tiesai pierādīt, ka raksts, kas tika publicēts 10 gadus pirms sprieduma, varēja ietekmēt tiesības uz nevainīguma prezumpciju. Un, treškārt, tiesa uzskatīja, ka apsūdzētais ir spējis publiski sevi aizstāvēt, jo izmeklēšanas laikā sniedza intervijas un rakstīja rakstus.

Šie ir lietas apstākļiem ļoti specifiski iemesli, kas neļauj prognozēt, kāds būtu tiesas lēmums tad, ja, piemēram, raksts tiktu publicēts nedēļu pirms sprieduma. Taču ECT vairākos spriedumos ir uzsvērusi, ka valsts nevar (attaisnojoties ar nevainīguma prezumpciju) aizliegt jebkāda veida diskusijas medijos pirms sprieduma, it sevišķi, ja procesā ir iesaistīta publiska persona. Tomēr arī publiskai personai ir tiesības uz taisnīgu tiesu. Kādā no spriedumiem atrodama tēze raida nepārprotamu brīdinājuma signālu kriminālprocesu komentētāju virzienā. Proti — ja tik pierādīts, ka žurnālista komentārs ir mazinājis personas izredzes uz taisnīgu tiesu, ECT, iespējams, uzskatīs, ka, žurnālistu sodot, nav pārkāptas vārda brīvības robežas[ 4 ].



2. Pienākums neiejaukties lietas izmeklēšanā un iztiesāšanā.

Pienākums neiejaukties lietas izmeklēšanā un iztiesāšanā izriet no Latvijas Krimināllikuma[ 5 ]. Taču ko nozīmē “iejaukšanās”? ECT prakse rāda, ka par iejaukšanos var uzskatīt arī medija aģitāciju par vai pret kādas personas notiesāšanu.

Piemēram, Francijā tika notiesāts žurnālists, kurš publicēja rakstu, no kura skaidri izrietēja, ka viens no apsūdzētajiem ir vainīgs, bet otrs nē. Francijas tiesa žurnālistu sodīja ar kriminālsodu. ECT šo sodu uzskatīja par atbilstošu Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Iemesls: pārkāpta nevainīguma prezumpcija, aizskarta apsūdzētās personas reputācija un papildu apstāklis, ka lietu skatīja zvērināto tiesa, kas varēja tikt vieglāk pakļauties raksta ietekmei, nekā profesionāli tiesneši[ 6 ]. Visi šie apstākļi kopā “pārsvēra” vārda brīvības argumentus.

Vai šāda situācija ir iedomājama arī Latvijā? Protams. Atsevišķos gadījumos krimināllietas pirmajā instancē līdz ar tiesnesi skata arī tiesu piesēdētāji. Tiesu piesēdētāji parasti nav profesionāli juristi. Turklāt nebūt nav teikts, ka juridiska izglītība un ievēlēšana uz mūžu garantē imunitāti pret ietekmēšanos no izteiksmīga komentāra laikrakstā. Jau pieminētajā Providus pētījumā tiesneši tika lūgti atzīmēt Tiesnešu ētikas kodeksa kanonus, kuri Latvijas tiesās tiek nepietiekami ievēroti. Otrais biežāk nosauktais kanons: “tiesnesis, izlemjot lietas, nedrīkst ietekmēties no atsevišķu cilvēku interesēm, sabiedrības protestiem vai bailēm no kritikas.” Tiesnešu pakļaušanās mediju spiedienam tika minēta kā problēma arī atbildēs uz citiem jautājumiem.

Piemērs — medijs procesa laikā publicē veselu rakstu sēriju ar gandrīz neslēptu nolūku noskaņot tiesu attaisnot apsūdzētu personu. ECT ir devusi skaidru signālu, ka neuzskatīs žurnālistu sodīšanu šajos gadījumos par vārda brīvības pārkāpumu. Tāpēc žurnālistiem būtu jāmaina sava prakse tiesu procesu atspoguļošanā, jo tas, ka prokuratūra par šādiem nodarījumiem līdz šim nav cēlusi apsūdzības, nenozīmē, ka tā būs vienmēr.




Tiesnešu pienākumi saskarsmē ar medijiem

Tiesnesis nevar piedalīties lietas iztiesāšanā, ja viņš nav neitrāls pret abām strīda pusēm. Tas ir fundamentāls princips, no kura nevar būt atkāpju. Turklāt tiesnesim ne tikai pašam jābūt pārliecinātam par savu neitralitāti, bet arī strīda pusēm jātic, ka viņš spriedīs objektīvi. Tādēļ tiesnešiem ir daudz lielāki uzvedības ierobežojumi, nekā citiem sabiedrības locekļiem. Tai skaitā — sarunās ar žurnālistiem.

Izņemot dažus universāli akceptētus principus, piemēram — tiesnesim nevajadzētu saturiski komentēt vēl neiztiesātu lietu — standarti attiecībā uz tiesneša saskarsmi ar medijiem dažādās valstīs var atšķirties. Tas atkarīgs gan no profesijai saistošā ētikas kodeksa specifiskām prasībām, gan no ilglaicīgām mediju un tiesnešu komunikācijas tradīcijām. Piemēram, ASV par neētisku atzīta tiesneša rīcība, intervijā aizstāvot savu spriedumu, kurš tobrīd bija pārsūdzēts. Ētikas kodeksa pārkāpums tika atrasts arī gadījumā, kad pirms sprieduma nolasīšanas tiesnesis parādīja un apsprieda sprieduma projektu ar žurnālistu.[ 7 ] Pat tad, ja spriedums nav pārsūdzēts un ir stājies spēkā, ASV tiesnešiem tiek ieteikts atturēties no tā komentēšanas[ 8 ].

Problēmas, kas var rasties tiesnesim dēļ rīcības, kas katram citam pilsonim būtu absolūti leģitīma, raksturo šāds piemērs: Lielbritānijā tiesnesis tika noraidīts tādēļ, ka kādā savā rakstā bija kritizējis Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Noraidījuma pamats: neilgi pirms sprieduma publicētais raksts varēja radīt iespaidu, ka tiesnesim ir aizspriedumi pret tiesībām, kas izriet no konvencijas[ 9 ].

Tomēr tiesnesis, neskatoties uz visiem ierobežojumiem, nav jāizolē no saskarsmes ar žurnālistiem. Piemēram, var tikai apsveikt tiesnešu centienus iepazīstināt medijus ar tiesas darba procedūrām vai to jautājumu komentēšanu, kas skar tiesu varu kā tādu (ļoti sarežģīti gan ir noteikt, kādos gadījumos ir ētiska citu tiesnešu spriedumu vai rīcības kritizēšana). Bez tam — neskatoties uz prasību tiesnesim ievērot varas dalīšanu — no viņa tiek sagaidīta rīcība tad, ja pastāv drauds demokrātijai. Piemēram, no mūsdienu skatu punkta var nosodīt tiesnešu samierniecisko uzvedību nacistiskajā Vācijā vai Dienvidāfrikā aparteīda režīma laikā[ 10 ].

Žurnālistiem būtu jāapzinās, ka Latvijas tiesnešiem šobrīd vēl nav skaidru vadlīniju tam, ko viņi drīkst vai nedrīkst saskarsmē ar medijiem. Viss, pēc kā tiesnesis var vadīties, ir aizliegums radīt iespaidu par neobjektivitāti un vispārīgie ētikas kodeksa kanoni (piemēram, veicināt sabiedrības uzticību tiesas godīgumam un objektivitātei). Šādos apstākļos aicinājums tiesnesim skaidrot savu lēmumu, izteikt viedokli par kolēģu spriedumiem, komentēt jaunpieņemtus likumus un tamlīdzīgi slēpj sevī risku, ka tiesnesis, sniedzot šādus komentārus, pārkāpj likumu vai profesionālās ētikas normas. Šī nenoteiktība neveicina tiesnešu un žurnālistu savstarpējā aizdomīguma mazināšanu. Tāpēc, ja tiks izveidota tiesnešu ētikas komisija, jautājumam par tiesnešu saskarsmi ar medijiem būtu jābūt vienam no dienas kārtības pirmajiem punktiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi