Foto: R. Traidās © AFI
Lai Latvija varētu veiksmīgi konkurēt Eiropas Savienībā ir jānostiprina NVO un valsts institūciju sadarbība. Citādi – šajā spēlē bumbu var aizsist garām mērķim un mūsu nacionālās pozīcijas var palikt zālienā aiz vārtiem. Taču bieži vien NVO un valsts institūciju sadarbība izpaužas kā ugunsgrēka dzēšana degošā vilcienā.
Diskusijā par NVO iesaistīšanos nacionālo pozīciju gatavošanā piedalās Rasma Pīpiķe, Latvijas Pilsoniskās alianses direktore, Pēteris Krīgers, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs, Jānis Brizga, Pasaules Dabas fonda Vides politikas programmas koordinators, Guna Japiņa, Ārlietu ministrijas ES Koordinācijas departamenta direktore, Vaira Paegle, Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja, Ilmārs Solims, Saeimas Eiropas lietu komisijas vecākais konsultants un Ingus Alliks, Labklājības ministrijas valsts sekretāres vietnieks. Diskusiju vada Ģirts Salmgriezis, Radio SWH.
Vai patlaban nevalstiskās organizācijas Latvijā var ietekmēt dažādu pozīciju izstrādāšanu saistībā ar ES?
Pēteris Krīgers: – Šajā gadījumā ir jārunā par diviem līmeņiem – par teorētisko un praktisko. Ja uz šo jautājumu skatās no teorētiskās puses, tad Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai sadarbība ar valdību notiek jau vairākus gadus. Taču bieži mēs ļoti vēlu saņemam materiālus, dokumentus no ministrijām saistībā ar nacionālām pozīcijām. Reizēm no rīta saņemam dokumentus, bet vakarā jau jāsniedz atbildes. Bieži vien šie materiāli ir angļu valodā, un tādēļ tie vēl jātulko, lai varētu iepazīstināt speciālistus, kuri ir atbildīgi par konkrētiem jautājumiem vai jomām. Šāda situācija savukārt ietekmē darba kvalitāti, un mēs kā nevalstiska organizācija, kurai nav ļoti daudz resursu, ne vienmēr varam operatīvi reaģēt uz notikumu un procesu attīstību. Mūsu sagatavotie atzinumi vienmēr nav augstas kvalitātes viedokļi, jo laika trūkuma dēļ mēs neesam varējuši izrunāties ar visiem speciālistiem. Ja runājam, piemēram, par Darba laika direktīvu, tad mums ir jāiegūst viedokļi un vērtējumi no visām 24 mūsu dalīborganizācijām, un to nav iespējams izdarīt dažu stundu laikā. Tādēļ vadības līmenī mums jāizšķiras, ko teikt par šo dokumentu. Tas būtībā nav pareizi!
Rasma Pīpiķe: – Daudzām ministrijām, institūcijām ES lietas darba kārtībā ir jaunums, un paši ministriju pārstāvji reizēm atzinuši, ka tā ir lēkšana braucošā vilcienā. To pašu var teikt arī nevalstiskās organizācijas.
Mūsu nevalstisko organizāciju iesaistīšanās sadarbības tīklos ES līmenī daudz aktīvāk sākās pēc 2004.gada 1. maija. Līdzdalību nevar apgūt vienā dienā, un nevar pēkšņi kļūt zinoši!
Pirms diskusijas, apjautājot dažādu organizāciju pārstāvjus, viņi man atzina, ka sadarbība ar ministrijām, institūcijām ir bijusi šķidra. Tas skan ne visai pozitīvi! Dažas Latvijas institūcijas atbildīgās situācijās bijušās kā runātājas, nevis procesa vadītājas. Tajā pašā laikā neesmu manījusi, ka Saeimas Eiropas lietu komisija vai ministrijas būtu nākušas klajā ar iniciatīvu, sakot – hei, mācāmies kopā! Nedomāju, ka par efektīvu darbu var nosaukt vienā rītā 28 pozīciju apstiprināšanu parlamentā.
Jānis Brizga: – Mēs regulāri tiekamies ar Vides ministrijas pārstāvjiem. Viens no apspriežamajiem jautājumiem ir Latvijas pozīcijas pirms vides ministru sanāksmēm Briselē. Lielākā problēma nav informācijas saņemšana, bet gan tās apstrādāšana un kvalitatīvas atbildes sniegšana. Mūsu priekšrocība ir tā, ka organizācijā ir vairākas darba grupas, kas atbild par konkrētiem jautājumiem. Šogad mēs esam iesaistījušies vairākās kampaņās, piemēram, ķīmisko vielu regulas Reach apspriešanā. Mums pašiem bija vairāki projekti saistībā ar šo regulu, un līdz ar to bija vieglāk reaģēt uz Vides ministrijas sagatavotajām pozīcijām, jo mums pašiem bija nostiprinājusies sava nostāja.
Viena lieta ir valsts institūciju kritizēšana. Bet cits jautājums – vai pašām nevalstiskajām organizācijām ir savas ilgtermiņa stratēģijas?
R.P.: – Nepiekrītu apgalvojumam, ka valsts institūcijas ir sliktas. Latvijas nevalstiskās organizācijas cenšas izmantot visas iespējas. Taču tās organizācijas, kurām ir sadarbības partneri Briselē, var vieglāk panākt sava viedokļa uzklausīšanu un respektēšanu.
Guna Japiņa: – Taisnība, ka sadarbība ar ministrijām nav nedz Alfa, nedz Omega. Sadarbība ar ministrijām iezīmē Latvijas valdības pozīcijas ietekmēšanu. Arvien vairāk gadījumos tā patiešām arī notiek – Reach regula, transporta jautājumi u.c. Savukārt, runājot par Latvijas NVO sadarbību ar citām ES partnerorganizācijām, ir viens risks, proti, nereti iztrūkst saites ar Latvijas valdību. Tātad – te ir runa par prasmēm un iemaņām, kā arī par klaudzināšanu pie pareizajām durvīm pareizajā brīdī. Iesaistīties tikai pozīciju saskaņošanā uz ES ministru sanāksmēm jau ir par vēlu, lai būtiski ietekmētu ES lēmumus.
Ingus Alliks: – Jā, pilnībā piekrītu tam, ka ne vienmēr ir pietiekami ilgs laiks, gatavojot pozīcijas uz ministru padomes sanāksmēm. Bet tas nav jautājums par to, ka mēs nevēlētos ātrāk izsūtīt dokumentus NVO. Ierobežotais laika termiņš nav mūsu vainas dēļ. Tāpēc nereti arī Saeimas Eiropas lietu komisijā dokumenti nonāk pēdējā brīdī.Vaira Paegle: – Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājas amatā esmu neilgu laiku. Sākumā man bija šoks par to, ka īsā laikā jāizskata ļoti daudz dokumentu ar lielu informācijas apjomu. Uzskatu – mūsu komisija ir kā ugunsdrošā siena nacionālo interešu aizstāvniecībai. Mēs esam pēdējie un galvenie, kuri var pateikt, vai piekrītam ES likumdošanas iniciatīvām. Tā kā Latvija ir parlamentāra valsts, mums svarīgs ir nevalstisko organizāciju viedoklis. Mūsu sēdes ir atklātas un tajās var piedalīties NVO pārstāvji. Izvērtējot pozīcijas mēs skatāmies ne tikai, kāds ir ministriju viedoklis, bet arī raugāmies, vai bijušas konsultācijas ar nevalstiskajām organizācijām.Ilmārs Solims: – Ir mainījusies Saeimas Eiropas lietu komisijas loma, jo pirms iestāšanās ES komisijai bija atšķirīgi uzdevumi un funkcijas. Agrāk vajadzēja sekot līdzi, vai mūsu likumdošana atbilst ES, un arī komisija bija viens no centrālajiem spēlētājiem valsts integrācijā ES. Patlaban galvenais uzdevums ir nacionālo pozīciju apstiprināšana. Tā nav Saeimas iegriba, ka dažkārt nacionālās pozīcijas apstiprinām īsu brīdi pirms ministru padomes sanāksmēm. Tā ir objektīva situācija un acīmredzot jārosina par šo situāciju plašāka diskusija.
G.J.: – Ir ES jautājumi, par kuriem diskusijas sabiedrībā tā arī neizraisās, pat speciāli veicinot konkrētās tēmas aktualitāti. Taču ir jautājumi, kas pēkšņi eksplodē un interese rodas pati no sevis. Tāpēc ļoti svarīga ir sabiedrības informēšana par ES.
I.A.: – Mēs Labklājības ministrijā parasti nojaušam, kuri jautājumi sabiedrībā var izsaukt vislielākās debates. Mēs paši esam ļoti ieinteresēti, lai informāciju nonāktu līdz NVO, un lai organizācijām būtu savs viedoklis.
G.J.: – Tā ir drošākā aizmugure ikvienam, kas pauž Latvijas viedokli. Tas, cik lielā mērā tiek ņemts vērā NVO mainītais viedoklis attiecībā uz kādu konkrētu jautājumu, ir katras nozares ministrijas ziņā. Citās valstīs gadās, ka pozīcijas mainās pa 180 grādiem, bet tas parasti notiek situācijās, kad mainījušies ministri vai valdības. Šādos gadījumos ES parasti ir saprotoša. Taču reizēm Latvijā ir bijuši gadījumi, kad, diskutējot ar ekspertiem, kāds jautājums nav bijis svarīgs, bet vēlāk izrādījies, ka Latvijai pastāv nopietnas problēmas ar to. Šāda situācija nav pieļaujama, un tad ir jautājums, kādēļ eksperti nav agrāk konsultējušies ar sociāliem partneriem. Tā ir tāda kā bērnu slimība, kas kā tendence parādās arvien mazāk. Vislabākās tradīcijas nevalstiskā sektora iesaistē ir tajās valstīs, kur ir apmaksāti nevalstiskā sektora darbinieki. Viņi apstrādā Briseles vai no valsts institūcijām nākošo informāciju ikvienam saprotamā valodā, un pēc tam saņem atbildes no savām organizācijām, kuras vēlāk atkal tiek sagatavotas ierēdnieciskā valodā. Es zinu, ka tas ļoti sekmīgi darbojas Austrijā, un tā ir valsts, kuras prezidēšanas laikā būtībā tika norakta Pakalpojumu direktīva tās sākotnējā variantā. Tādēļ Latvijā ir aktuāli atbildēt uz jautājumu, cik lielā mērā NVO sektors ir gatavs pašorganizēties. Tas ir jautājums par to, vai mazās organizācijas ir gatavas pieslieties lielajām jumta organizācijām, kas savukārt spēj ietekmēt likuma virzīšanas gaitu.
J.B.: – Manuprāt, diez vai Latvijā pienāks tādi laiki, kad NVO pietiks kapacitātes iesaistīties savas jomas visu aktuālo jautājumu risināšanā, jo nav tik daudz organizāciju, kā arī finanšu resursi šiem nolūkiem. Tā rezultātā veidojas situācija, ka organizācijas neseko līdzi visiem jautājumiem. Bieži vien aktivitātes rodas, ja ārzemju partneri palūdz iesaistīties kādos procesos. Tāpēc reizēm liekas, ka visu laiku ir bijis klusums, bet tad pēkšņi rodas dažādas aktivitātes.
P.K.: – Runājot par kapacitāti, ir labi, ka mēs varam iegūt papildus finansējumu no ES fondiem, kas ļauj piesaistīt vairāk ekspertu mūsu darbam. Taču tas ļauj situāciju risināt īstermiņā, nevis ilgtermiņā. Mūsu kaimiņvalstīs NVO un sociālie partneri Eiropas aktivitātēm dažādo dokumentu apstrādē un izskaidrošanā saņem finansējumu no valsts. Latvijā laikam tas ir tāds kā gaišās nākotnes jautājums.
G.J.: – Kad mēs iestājāmies ES, britiem jautājām, vai viņi tiešām seko līdzi visām ES iniciatīvām, jo britiem patiešām ir liela administratīvā kapacitāte. Viņi mums atbildēja, ka seko līdzi tikai svarīgākajām jomām un jautājumiem. Taču atšķirībā no Latvijas, Lielbritānija ir spējīga veidot politiku sev vēlamajā virzienā. Savukārt Latvija pašlaik ir spējīga nodrošināt to, lai nerastos lieli zaudējumi no viena vai otra lēmuma pieņemšanas Eiropas valstu klubā. Mēs šobrīd vairāk aizstāvamies nevis ieguldām kopējās politikas attīstībā. Mūsu rīcība ir nevis proaktīva, bet reaktīva. Varbūt – šajā stadijā tas nebūt nav peļami, jo tas vienkārši ir attīstības jautājums. 2015.gadā Latvija būs ES prezidējošā valsts, un cits nekas mums neatliks kā definēt savas prioritātes ES politiku attīstībai.
Vēl – ES nav bubulis. Manuprāt, pat ļoti jūtīgos jautājumos Brisele ir ieinteresēta pieņemt lēmumus, kas dalībvalstīs būtu daudzmaz akceptējami. Arī bezcerīgākos gadījumos, kuros esam mazākumā, varam mainīt situāciju, ja pietiekami labi sakuļam ūdeni un iesaistām visus politiskos aktierus un spēlētājus. Visiem labi zināmais piemērs ir Pakalpojumu direktīva, kur Latvija un vairākas citas valstis palika mazākumā. Taču beigu beigās rezultāts nav nemaz tik slikts, un tas ir tāpēc, ka tika iesaistīti visi spēlētāji, arī Latvijas ievēlētie Eiropas Parlamenta deputāti.
Jāatceras, ka patlaban Latvijai ES lietas vairs nav ārpolitika, bet gan iekšpolitika.
– Kā varētu uzlabot sadarbību, lai NVO vairāk iesaistītos nacionālo pozīciju izstrādē?
R.P.: – Ir trīs galvenās problēmu jomas: informācijas pieejamība, prasmes un sadarbība. Mūsdienu laikmetā ar informācijas pieejamību nav problēmu, jo nepieciešamā informācija ir atrodama internetā. Runājot par prasmēm, Latvijas Pilsoniskā alianse sadarbībā ar Baltijas – Amerikas partnerattiecību programmu jau divus gadus uz Briseli sūta NVO pārstāvjus, lai cilvēki labāk izprastu, kā darbojas ES institūcijas. Ir jādomā arī par kopējiem informatīviem pasākumiem, lai NVO darbinieki varētu izprast esošo situāciju, kā arī uzzināt, kuras ir vājās vietas. Ir nepieciešama lielāka sadarbība starp NVO un valsts pārvaldi visās trīs jomās.
V.P.: – Pirms brīža mēs runājām, ka mēs novēršam krīzes un likumprojektus, kas neatbilst Latvijas interesēm. Bet mēs esam nonākuši arī pie secinājuma, ka varam veidot savu politiku un nenonākt līdz krīzes punktam. Ir jāsaprot, ka Latvijai ES ir jābūt līdzvērtīgai partnerei lēmumu pieņemšanas procesos.
I.S.: – Domāju – jāveicina lielāka sadarbība ar Latvijas Eiropas Parlamenta deputātiem. Taču Saeimas Eiropas lietu komisijas durvis vienmēr ir atvērtas un esam gatavi uzklausīt dažādus priekšlikumus. Kopējais mērķis ir jau skaidrs, proti, Latvijas interešu aizstāvniecība, bet tajā pašā laikā jādomā par administratīvo resursu palielināšanu.
G.J. – Jāveicina diskusija par ES jautājumiem dažādos formātos.
J.B.: – Patlaban Latvijā NVO pārsvarā strādā no viena projekta līdz nākamajam projektam. Ļoti retos gadījumos šie projekti saistīti ar politikas jautājumiem. Gandrīz neviens fonds un arī Latvijas valdība nedod līdzekļus, lai varētu strādāt ar politiku. Arī citu valstu fondi Latvijas NVO šim nolūkam nepiešķir līdzekļus, jo uzskata, ka tā ir iejaukšanās valsts iekšējās lietās. Ja arī mēs nodarbojamies ar politikas jautājumiem, tad tiek nozagts laiks citiem projektiem.
I.A.: – Manuprāt, jau agrīnā stadijā jāiesaista pēc iespējas plašāks aktieru loks, un valsts institūcijās jāapzinās, ka pēc tam izpildvarai būs vieglāk runāt ar likumdevēja varu par pozīcijām. Ministrijām arī jāstiprina sava kapacitāte!
Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu