Raksts

Lavierēšana izglītības politikā


Datums:
14. maijs, 2002


Autori

Raita Karnīte


Foto: B. Koļesņikovs © AFI

Jūtams, ka gan Izglītības attīstības koncepcijas izstrāde, gan turpmākā rīcība balstās, galvenokārt, uz izstrādātāju un ieviesēju intuīciju, jo plānoti tikai nedaudzi pētījumi. Trūkst arī ekonomiskā mehānisma, kam jānodrošina vēlamās izglītības sistēmas finansēšana.

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sagatavotās un nesen publiskotās Izglītības attīstības koncepcijas galvenā nozīme ir – ka tā vispār ir izstrādāta. Tas nozīmē, ka Latvijas valdība ir gatava vismaz formāli paust rūpes par izglītību un sākt veidot pamatu pašas deklarētajai vēlamajai tautsaimniecības sistēmai – uz augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu orientētai, uz zināšanām un inovācijām balstītai utt. Ja dokuments tiktu pieņemts un ja tautsaimniecības attīstība un valsts un pašvaldību budžeta ieņēmumi uzlabotos, koncepcija varētu kalpot par pamatu mērķtiecīgām investīcijām izglītības sistēmā, kas ir būtisks nosacījums sistēmas darbības uzlabošanai.

Koncepcija atgādina, ka “pārmaiņas mūsdienu sabiedrībā un tautsaimniecībā izvirza jaunas prasības izglītības sistēmai”. Bez minētās koncepcijā apkopotas vēl neskaitāmas citas pareizas frāzes un izteikumi, tomēr jūtams, ka koncepcija rakstīta, “lavierējot” starp to, ko vajadzētu, un to, ko pieļautu augstākās lēmējinstitūcijas. Rezultātā iegūts izglītības sistēmas darbības uzlabošanai nepieciešamo “profesionālo” rīcības virzienu apkopojums, kuram pietrūkst divas svarīgas lietas – pamatojums, kā jādara un kāpēc jādara tieši tā, un ekonomiskais mehānisms, kas nodrošinātu vēlamās izglītības sistēmas finansēšanu. Kaut gan autori uzskata, ka Koncepcijas uzdevums nav atklāt darbības plānu, jo tā izstrāde un koncepcijas ieviešana pieder turpmākajai rīcībai, kas sīkāk raksturota koncepcijas 10.sadaļā, jau tagad redzams, ka vairākas izglītības sistēmas uzlabošanas iespējas nav ņemtas vērā.

Pirmkārt, koncepcijā nav noteikta privāto izglītības iestāžu loma un valsts attieksme pret tām, kaut gan privātās izglītības iestādes pastāv un darbojas, un ir zināms, ka to darbības finansu nosacījumi nav vienādi ar valsts izglītības iestāžu darbības nosacījumiem.

Otrkārt, koncepcija orientējas uz valsts un pašvaldību budžetiem kā galvenajiem finansēšanas avotiem, un tajā nav norādīti konkrēti pasākumi izglītības sistēmas finansēšanas uzlabošanai. Koncepcijā stūrgalvīgi ignorēts būtisks izglītības sistēmas finansēšanas un kvalitātes uzlabošanas mehānisms – darba devēju iesaistīšana strādājošo studiju maksas segšanā. Trīs gadu periodā paredzēts tikai “sagatavot priekšlikumus ekonomiskās veicināšanas sistēmas ieviešanai uzņēmumiem, kas sniedz atbalstu izglītībai (ko tas varētu nozīmēt?) un nodrošina prakses vietas izglītojamajiem profesionālās vidējās un augstākās izglītības programmās”, un šis pasākums neatspoguļojas nevienā no prioritāšu tabulām. Pamatojoties uz vairākkārtējiem darba devēju priekšlikumiem, Tautsaimniecības padome, izskatījusi koncepciju, ierosināja vismaz veikt pētījumus, lai izvērtētu, kādi būs valsts ieguvumi nākotnē un likumdošanā paredzot, ka :

darba devēja izmaksas darbinieku izglītošanai diploma vai zinātniskā grāda iegūšanai attiecina uz ienākumiem, par kuriem nav jāmaksā algas nodoklis, tāpat kā pašlaik algas nodoklis nav jāmaksā par darba devēja segtiem izdevumiem par darbinieka apmācību (darbā, profesijā, amatā, arodā nepieciešamo iemaņu iegūšanai un uzlabošanai un zināšanu papildināšanai) un profesionālās sagatavotības paaugstināšanu,
tiks pielietoti uzņēmuma ienākuma nodokļa atvieglojumi darba devējiem, kuri nodrošinās prakses vietas izglītojamiem un iesaistīsies profesiju standartu izstrādē.

Kaut gan priekšlikuma īstenošana visticamāk dotu vairāk pozitīva (izglītības finansēšanas palielinājums, netieša izglītības kvalitātes kontrole no darba devēja puses), nekā negatīva efekta (nodokļu ieņēmumu samazināšanās), tas neiepatikās ne IZM, ne vēl jo vairāk – Finansu ministrijai. Noraidījuma arguments ir smieklīgs – uzņēmēji centīšoties negodīgi izmantot dotās priekšrocības.

Treškārt, koncepcijā iezīmējas vēlme koncentrēt izglītības iestādes šaurā pārvaldībā – nodot visas valsts vidējās profesionālās izglītības iestādes un valsts augstākās izglītības iestādes (izņemot tās, kurās, saskaņā ar tiesību aktiem, mācības un dienestu regulē dienesta reglamenti) IZM padotībā un steidzami iesniegt Ministru kabinetam universitāšu reformu programmu. Ņemot vērā, ka IZM ar grūtībām tiek galā ar tās atbildībā esošajām izglītības satura un formas problēmām, jāšaubās, vai ir prāta darbs tai uzvelt vēl arī atbildību par īpašuma pārvaldīšanu.

Ceturtkārt, ir jūtams, ka gan koncepcijas izstrāde, gan turpmākā rīcība notiks, pamatojoties, galvenokārt, uz izstrādātāju un ieviesēju intuīciju, jo plānoti tikai nedaudzi pētījumi.

Tautsaimniecības padome uzskatīja, ka ir pāragri noteikt koncepcijā ieteikto pāreju pamatā uz triju gadu programmām pamatstudijās augstākajā izglītībā visos augstākās izglītības veidos vienlaikus, jo akadēmiskajās izglītības standartiem atbilstošajās pilna laika pamatstudiju programmās kontaktstundu skaits trijiem gadiem ir pārāk liels. Šāda rīcība ļautu palielināt augstāko mācību iestāžu beidzēju skaitu, bet ne darba devēja vajadzībām atbilstošu labu speciālistu skaitu.

Kā jebkurā dokumentā, koncepcijā var atrast gan atbalstāmus, gan kritizējamus priekšlikumus. Tomēr tā ir uzskatāma par darbības programmu, un tāpēc ir svarīgi, ka tā tiek apstiprināta izpildei.


Indras Dedzes recenzija par "Izglītības attīstības koncepciju"

Izglītības attīstības koncepcija 2002. - 2005. gadam


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!