Raksts

Latvijas zelta laikus plānojot


Datums:
18. jūlijs, 2006


Autori

Providus


Foto: I. Kalniņš © AFI

Kopumā plānotie dokumenti par ES naudas sadali bieži vien ir neatšifrējami. Kas tad īsti aiz tiem slēpjas? Aktivitāšu definējumi, manuprāt, ir diezgan riskanti. Protams, var jau teikt, ka taisīsim precīzas programmas, konkursu nolikumus, bet galu galā šie dokumenti tiks apstiprināti. Tie kļūs tiesiski dokumenti ar juridisku spēku. Šajā etapā nepieciešama lielāka konkrētība.

Diskusijā piedalās Banku augstskolas rektore Tatjana Volkova, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Helmūts Ancāns, Rīgas Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis, Pašvaldību konsultāciju centra eksperte Inga Vilka, Latvijas Universitātes docents Jānis Vaivads, Baltijas Staptautiskā ekonomikas politikas studiju centra pētnieks Mārtiņš Kazāks. Diskusijas dalībniekus uzklausa finanšu ministrs Oskars Spurdziņš.

Oskars Spurdziņš, finanšu ministrs: Šobrīd noslēguma stadijā ir operacionālo programmu sagatavošana nākamo septiņu gadu ciklam. Finanšu ministrija vēlas dzirdēt Jūsu, kā atzītu un zinošu ekspertu viedokli par to, kā redzat operacionālās programmas. Kas Jums šķiet nepieņems, kas nepietiekami izstrādāts un kas būtu jāuzlabo?

Tatjana Volkova, Banku augstskolas rektore: Problēmas, kas tiek uzskaitītas operacionālajās programmās, neviens nevar apstrīdēt. Uzstādījums sniegts par jautājumu, kā panākt, lai ES fondu investīcijas izglītības saturā un kvalitātē nodrošinātu izglītības piedāvājuma atbilstību darba tirgus pieprasījumam.

Tāpat runāts par nodarbinātību – vai lielāku uzmanību pievērst neaktīvo cilvēku iesaistīšanai darba tirgū, vai tieši pretēji darba tirgū esošo cilvēku kvalifikācijai, pārkvalifikācijai, nepieļaujot to „izkrišanu” no darba tirgus.

Jāsaka, ka šie jautājumi nav tikai Latvijas problēma. Augstskolās šobrīd iepazīstamies ar Eiropas kvalifikācijas ietvarstruktūras modeli. Tas ļaus noteikt un apzināt zināšanas, prasmes un kompetences, kas nepieciešamas augstskolu absolventiem, lai viņi var uzreiz aktīvi iesaistīties darba tirgū.

Manuprāt, problēma ir tā, ka pat darba devējiem ir grūti izprast un definēt, kā mainīsies darba tirgus un tā izvirzītās prasības pēc pieciem gadiem un vairāk, lai augstskolas varētu studiju programmas pielāgot darba tirgus prasībām. Diemžēl šobrīd augstskolās vairāk orientējamies uz zināšanu kopumu, bet vairāk būtu jāattīsta studentu prasmes un kompetences.

Ir zināms, ka jaunieši patlaban vairāk izvēlas sociālo zinātņu studijas, mazāka interese ir par dabas un inženierzinātnēm. Tas arī atbilst Latvijas iekšzemes kopprodukta struktūrai, jo pakalpojumu sektors tajā veido 80 procentus. Protams, mums nepieciešami kompetenti, profesionāli inženieri, kas nodrošina valsts infrastruktūras pašus pamatus, jo bez elektrības, transporta un dažādām sarežģītām būvēm mēs nevaram iztikt. Tāpat uzskatu, ka arī inženieriem būtu nepieciešamas plašākas zināšanas uzņēmuma vadīšanā. Tāpat jādomā par jauno izstrādņu (produktu) komercializēšanu. Ja uzņēmumu vadītāji neveicinās jaunievedumus (gan produktu, gan procesu) un neizpratīs to nozīmi uzņēmumu attīstībā, inženieriem pietrūks vides, kur strādāt. Ir jāveido valsts un privātā partnerība, lai arī šī joma tiktu attīstīta.

Diemžēl Latvijā studiju programmas nav orientētas uz pašnodarbinātību, uz uzņēmējdarbības uzsākšanu. Var, protams, argumentēt, ka mums ir labas uzņēmējdarbības vadīšanas programmas, bet tās lielā mērā gatavo vadītājus jau izveidotam uzņēmumam. Uzņēmējdarbības uzsākšanas programmas vairāk orientētas uz to, kā cilvēkam uzsākt uzņēmējdarbību, ar kādām grūtībām jāsaskaras, dibinot un attīstot uzņēmumu. Tas ir pamats, kas nepieciešams, lai attīstītu domāšanu, uzdrīkstēšanos, cilvēka radošo potenciālu. ASV šāda veida programmas ir ļoti populāras.

Arī turpmāk uzmanība jāvelta pakalpojumu sektora stiprināšanai. Mēs nevaram mesties no viena grāvja otrā. Tagad prioritāte tiks noteikta dabas un inženierzinātnēm un nevis pakalpojumu sektoram. Svarīga ir līdzsvarota tautsaimniecības attīstība. Jāstiprina arī tās industrijas, kuras šobrīd nodrošina strauju iekšzemes kopprodukta kāpumu – finanšu starpniecības, informāciju tehnoloģiju, tirdzniecības, transporta un sakaru, tūrisma, apstrādes rūpniecības un būvniecības nozares. Būtiski ir atraisīt un attīstīt arī radošo valsts potenciālu, t.sk. veicinot kultūras, mākslas, dizaina attīstību

Pēdējie statistikas dati liecina, ka vislielākais brīvo darbavietu skaits ir valsts pārvaldē un aizsardzībā, veselībā un sociālajā aprūpē. Tas norāda, ka vienlīdz liela uzmanība jāpievērš arī valsts pārvaldes kapacitātes stiprināšanai, jo bez sakārtotas vides, bez sakārtotas likumdošanas, bez spējīga valsts administratīvā aparāta arī privātais sektors nav spējīgs nodrošināt nepieciešamo izaugsmi.

O. Spurdziņš: Tātad Jūs ieteiktu virzīt tradicionālos uzņēmumus, kuri jau ir Latvijā un nemeklēt vairs jaunus izaicinājumus?

T. Volkova: Ne gluži. Es norādīju, ka jāstiprina arī tradicionālais. Tai pašā laikā ir jāapzinās, ka jaunu produktu izgatavošanā jāiegulda ļoti lieli līdzekļi. Mēs varam izvirzīt mērķi, ka gribam kļūt par augstu tehnoloģiju līderi. Pasaulē pastāv divu valstu grupas: augsto tehnoloģiju līderi un sekotāji. Šobrīd mēs esam tie otrie. Bet neviens mums neliedz radīt kaut ko jaunu, kas var pārsteigt pasauli. Mēs varam attīstīt fundamentālos pētījumus, nanotehnoloģijas, utt., bet vienlaicīgi jānodrošina atbilstoša vide, infrastruktūra, kas piesaista investīcijas šajā virzienā, un tad sekos arī pasaules līmeņa produktu izstrāde. Manuprāt, jādomā arī par nišas produktu ražošanu, kur ar augstu pievienoto vērtību un zināšanām varam būt konkurētspējīgi. Latvijas uzņēmumiem gandrīz neiespējami konkurēt ar globāliem uzņēmumiem, kuri investē miljardus un izvieto ražotnes visā pasaulē, lai sasniegtu liela mēroga efektu un nodrošinātu zemas izmaksas.

Roberts Ķīlis, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors: Mani pārņem zināma skepse par zinātnes pārvēršanu komercijā. Manuprāt, zinātnieki nespēs to izdarīt. Tāpat manī bažas izraisa pārliecība, ka par panākumu pamatu tiek uzskatītas investīcijas doktorantūras programmās, it īpaši inženierzinātnēs un matemātikā. Pamatojums ir tāds, ka tad mums būs pietiekams skaits doktoru, kas ražos augsto tehnoloģiju produktus un tas savukārt „raus” uz augšu visu ekonomiku. Tas man atgādina sistēmu, kad investē piecās vai desmit inovācijās un tad gaida, kad kapitāls nāks atpakaļ. Bet tā nav. Ne jau visi inovatīvie projekti nes peļņu. No Latvijas viedokļa raugoties, tas ir diezgan dārgs projekts.

Es stingri uzstāju uz divām lietām. Pirmkārt, mūžizglītībai „jāpiešķir” ekonomiskais saturs, nevis jālūkojas uz to kā sociālu sadarbību, kurā iekļāva visus dzīves pabērnus un invalīdus. Otrs – profesionālo apmācību jāsaista ar ilgtspējīgu attīstību, jo, manuprāt, karjeras sistēmas izveidošana fleksibili skan – cilvēkiem ir ne tikai darbs, bet arī ilgtspējīga nodarbinātība.

Ivars Knēts, Rīgas Tehniskās universitātes rektors: Kuras jomas Jūs uzskatāt par būtiskām, kas var veicināt Latvijas izaugsmi?

R.Ķīlis: Izvēle jāizdara starp tā saukto plašo un šauro stratēģiju. Mana atbilde ir tāda, ka lielāka piemērošanās spēja gūstama no plašās izglītības. Diezin vai izglītības sistēmai ir vērts orientēties uz šaurajām jomām, jo tas ir liels risks. Ja cilvēkam ir šaura specialitāte, atrodot darbu viņam, protams, ir ļoti augsta produktivitāte, bet pastāv arī liels risks – daudz cilvēku ar šauru specializāciju, kuriem var nepietikt darba vietu.

T.Volkova: Vajadzētu ievērot augstskolu trīs galvenos uzdevumus: jaunu zināšanu radīšana, zināšanu nodošana studentiem un zināšanu pārnese. Lai šīs funkcijas nodrošinātu, piemēram, Lielbritānijā pastāv Tehnoloģiju pārneses centrs (Technology Transfer Centre), kura uzdevums ir nodrošināt sadarbību starp privāto sektoru un universitāti. Arī Latvijā vajadzētu domāt par šādiem tehnoloģiju pārneses centriem, kas darbotos starp universitāti un privāto sektoru.

Kas attiecas uz darbinieku pārkvalifikāciju un mūžizglītību, piekrītu, ka tam ir jāpievērš pastiprināta uzmanība. Taču, ņemot vērā, ka lielākā daļa no Latvijas uzņēmumiem ir mikrouzņēmumi, jādomā par valsts sadarbību ar privāto sektoru, lai nodrošinātu darbinieku iesaistīšanos mūžizglītībā. Kāpēc nepieciešama mūžizglītība? Atbilde vienkārša – jo zinošāki darbinieki, jo konkurētspējīgāki uzņēmumi.

Apgūstot struktūrfondus, mēs redzam, cik daudz novirzīts infrastruktūrai. Tas arī atspoguļojas iekšzemes kopprodukta attīstībā. Būvniecība, ceļu būve ir tās, kur visvairāk pietrūkst darbinieku. Nākamajā periodā mēs vairāk gribam ieguldīt līdzekļus cilvēkos, kuri spēj gan paši radīt darba vietas, gan radīt produktus ar augstu pievienoto vērtību un kuri prot efektīvāk vadīt uzņēmumus.

Raita Karnīte, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore: Kā problēmu redzu to, ka cilvēkresursu attīstību ļoti cieši saista ar augstāko izglītību un izglītību vispār. Tas nozīmē, ka cilvēkresursu attīstība un, pats galvenais, investīcijas cilvēkresursu attīstībā tiek saistīta ar vienu konkrētu nozari – izglītību – nozari, kurai nav savas stratēģijas.

Izglītības nozares veidošanā jābūt inovatīvākai pieejai. Latvijai ir ļoti svarīgi zināt, vai izglītības nozare, īpaši augstākā izglītība, paredzēta speciālistu sagatavošanai vietējam tirgum, vai arī tā ir domāta kā eksporta (eksportējoša) nozare. Jāzina, vai mēs sagatavojam visus speciālistus šeit, vai arī gatavojam speciālistus citām valstīm un par to paņemam naudu, un par šo naudu mēs maksājam citai valstij, lai sagatavotu savukārt citas nozares speciālistus mums.

Latvijā ir ļoti daudzšķeltņaina tautsaimniecība. Tas nozīmē, ka vienai nozarei nav vajadzīgi daudzi vienas nozares speciālisti. Latvijā vajag dažādus speciālistus, ja tā var teikt, mazās porcijās. Jābūt ļoti spēcīgai valstij un tās izglītības sistēmai, lai varētu sagatavot augstas kvalifikācijas speciālistus tik daudzās nozarēs. Latvija tāda nav un nevar būt. Līdz ar to arī uzņēmējiem rodas sūdzības, ka valsts nesagatavo vajadzīgos speciālistus, īpaši šaurās nozarēs. Ja valsts daļu izglītībai paredzēto līdzekļu novirzītu uzņēmējiem vajadzīgo speciālistu sagatavošanā citās valstīs, tas palīdzētu.

Jānis Vaivads, Latvijas Universitātes docents: Es gribu pievērst uzmanību vienam aspektam: nedrīkstam dogmatizēt situāciju, ka esošais darba tirgus ir vienīgais, kas diktēs izglītības noteikumus. Nekādā gadījumā, jo pašreizējā situācijā Latvijā ražošana ir vāji attīstīta.

Savukārt par zinātni runājot, ir jautājums, vai Latvijā zinātnei ir jau savs profils redzams un kā tas savietojas ar ražošanu? Jā, abām jomām veidojas profili, bet tie ir atšķirīgi. Līdz ar to abu tuvināšanās, zināšanu pārneses prioritāte būs šo struktūrfondu izmantošanas politikas lielākais izaicinājums.

Gribu piebilst vēl vienu lietu – nepieciešama infrastruktūras attīstības koordinācija. Zinātniskās iestādes un augstskolas infrastruktūras attīstības ietvaros veidos savas programmas, iepirks dārgu zinātnisko aparatūru. Esmu gandrīz pārliecināts, ka neviens neinteresējas par to, vai kāds cits arī to pašu nepērk. Nav absolūti nekādu priekšstatu, vai tas saistīsies, piemēram, ar ražošanas iespējām un virzieniem. Koordinācija infrastruktūras līmenī būtu ļoti pat vēlama arī starp ražotājiem un zinātniekiem.

Kopumā par operacionālajām programmām varu teikt, ka, skatoties operacionālo plānu aktivitātes, tās bieži vien ir neatšifrējamas. Kas tad īsti aiz tā būs? Aktivitāšu definējumi, manuprāt, ir diezgan riskanti. Protams, var jau teikt, ka taisīsim precīzas programmas, konkursu nolikumus, bet galu galā operacionālie plāni tiks apstiprināti. Tie kļūs tiesiski dokumenti ar juridisku spēku. Man šķiet, ka šajā etapā nepieciešama lielāka konkrētība.

Helmūts Ancāns, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs: Latvijā problēma ir tāda, ka mums ir viszemākais uzņēmumu skaits Eiropas Savienībā. Mēs varam sagatavot labi kvalificētus cilvēkus, bet tiem nav darba. Mums nepieciešams atrast cilvēkus, kuri būtu motivēti, ieinteresēti un spējīgi uzsākt biznesu. Tāds ir tirgus pieprasījums.

Mums noteikti specifiskos sektoros nepieciešama arī šaura darbinieku specializācija. Tomēr svarīgākais nodrošināt elastību. Tautsaimniecībā neizbēgami būs kādi satricinājumi. Līdz ar to mums nepieciešams elastīgs darbaspēks – plašāk izglītoti cilvēki būs elastīgāki.

T.Volkova: Tas nav operacionālo programmu jautājums, bet valstī kopumā jādomā par radošu vidi. Jārada sistēma, kura sniedz radošu gaisotni, atraisa cilvēkus. Latvijas problēma ir tāda, ka jau no mazotnes bērnudārzā, skolā un ģimenē māca atcerēties faktus, formulas. Atnākot uz augstskolu, studenti bieži vien nav atraisīti, mēģina atbildēt pareizi, tā, kā pasniedzējs ir domājis, lai dabūtu labu atzīmi. Bet mums ir nepieciešams pilnīgi pretējais – iegūt jaunu pieeju, rast jaunus risinājumus, nebaidīties izteikt neordināras domas, kas ļauj atklāt jaunas idejas uzņēmumā.

Manuprāt, drīz ar valsts pasūtījumu vien mēs nespēsim regulēt jomas, kuras cilvēki vēlas studēt vairāk. Studentus sāk arvien vairāk kreditēt komercbankas, viņi domā vairāk no nākotnes nodarbinātības perspektīvas viedokļa, nevis par to, kur valsts piedāvā budžeta vietas.

Mani satrauc vēl tas, ka vairāk nekā puse no akadēmiskā personāla ir vecumā virs 50 gadiem. Ja mēs nākamajā periodā nepievērsīsim uzmanību augstskolu darbības, administratīvās kapacitātes stiprināšanai, infrastruktūras attīstīšanai, pētījumu veikšanai, kas piesaistītu jaunus pasniedzējus, mums jau pavisam drīz varētu saasināties paaudžu nomaiņas problēma.

R.Ķīlis: Augstskolas var tikai sacensties ar kvalitāti. Jau tagad Latvijas augstskolas konkurē ar citām augstskolām, jo cilvēki izvēlas studēt nevis Rīgā, bet Mančesterā. Ir taču Latvijas iedzīvotāji, kuri brauc citur un doktora grādu iegūst tur. Tas jāskata nedaudz plašāk. Doktoru nemaz nav tik maz, bet viņi izvēlas kvalitatīvu izglītību un par to ir gatavi maksāt.

R.Karnīte: Man šķiet, ka Latvijas tautsaimniecības īpatnība šajā plānā nav ņemta vērā. Tāpēc daudzas aktivitātes un pasākumus nebūs iespējams īstenot, tāpat kā tas nav bijis iespējams līdz šim. Galvenais iemesls – nav ņemts vēra, ka Latvijas tautsaimniecības galvenais faktors – inovācijas – ir ārvalstu investoru rokās. Statistika parāda, ka ārvalstu uzņēmumi veicina inovāciju attīstību Latvijā. Bet ārvalstu ieguldītājam nav vajadzīgas inovācijas tādā līmenī, par kādām runāts šajā plānā. Savukārt mazajiem uzņēmumiem investīcijas inovācijās nav pa spēkam.

Programmā ir piedāvāta aktivitāte – nodrošināt Latvijas uzņēmumu pārorientāciju uz zināšanu ietilpību un augsto tehnoloģiju ražošanu un pakalpojumu sniegšanu. Nezinu, kā tas iespējams. Kurš to gribēs darīt? Ražošanas sektorā Latvijā lielā skaitā ir mazie uzņēmumi, vairumā gadījumu tie ir apakšuzņēmēji kādam ārvalstu uzņēmumam (jo savu lielu uzņēmumu nav), tie no kāda ir atkarīgi un līdz ar to viņiem nav iespējams un nav arī motivācija ieguldīt naudu savu inovāciju attīstībai. Savukārt pakalpojumu sektorā problēma ir tāda, ka viss tiek vērsts uz eksakto zinātņu stiprināšanu, bet pakalpojumu sektora attīstībai nepieciešamas sociālās zinātnes. Veselības pakalpojumi, juridiskie un komerciālie pakalpojumi ir ar visaugstāko pievienoto vērtību. Ļoti lielu nozīmi redzu medicīnas pakalpojumiem, bet vēl joprojām nozares galvenais stratēģiskais virziens ir – dabūt naudu no valsts, lai gan šai nozarei jau sen bija jābūt krietni patstāvīgākai.

Vēl operacionālo programmu kontekstā noteikti jārunā par klāsteriem, vai, kā tos sauc latviešu valodā – ķekariem vai puduriem. Latvijā uzskata, ka puduris – klāsteris ir kaut kas īpašs. Tagad plānos ir palikuši tikai divi puduri, bet, manuprāt, jebkuru nozari ir jāskata pēc pudura principa. Tas nozīmē, skatīt katru nozari kompleksi pēc shēmas: patērētājs, piegādātājs, ražotājs un nodrošinātājs (tai skaitā augstskolas, kas nodrošina atbilstošu speciālistu sagatavošanu, mūžizglītības piedāvājums utt). Manuprāt, puduru tehnoloģija ir nepamatoti sašaurināta, tai piedots īpašs spēks. Pietiek identificēt, ka tas un tas ir pudurs un tad tam ir tiesības saņemt valsts atbalstu un resursus. Tas ir ļoti nepareizi!

Mārtiņš Kazāks, Baltijas Staptautiskā ekonomikas politikas studiju centra pētnieks: Ja mēs skatāmies uz operacionālām programmām, tajās iekļauti visi jautājumi, tās ir ļoti vispārīgas, līdz ar to katrs cilvēks var atrast kaut ko sev.

Ja mēs skatāmies uz vienu no galvenajiem punktiem, kas uzsvērts gan šeit, gan Nacionālās attīstības plānā – policentriskā attīstība – netop skaidrs, kāda tad būs šī policentriskā attīstība? Vai tā ir vajadzīga? Manuprāt, šie jautājumi nav pārdomāti līdz galam. Vai mums vajag attīstīt visu Latviju? Ja mēs attīstām visu Latviju, operacionālo programmu mērķiem katrā nodaļā jābūt citādākiem – gan cilvēkresursu, gan zinātnes ziņā. Mēs nevaram veidot visus reģionus līdzīgus Rīgai. Daži reģioni vairāk orientējas uz tūrismu, citi – uz lauksaimniecību, un tādā veidā resursi arī jāiegulda.

Ja mēs skatāmies, kur aiziet visvairāk naudas, līdz šim redzamā aina ir viennozīmīga – infrastruktūrā. Jā, tiešām infrastruktūra ir ļoti sliktā stāvoklī, bet reizē tas arī ir viens no visvieglākajiem risinājumiem – mēs redzam, ka ceļi ir slikti, tātad tie jālabo. Diemžēl no makroekonomiskā līdzsvara viedokļa, mēs varam redzēt arī iespējamus nesabalansējamus riskus. Proti, ja mēs ieguldām lielu resursu daļu būvniecībā, ceļu atjaunošanā, tas nozīmē, ka ārējie stimuli šai nozarei ir ļoti spēcīgi un tas noved pie darbaspēka pārvilināšanas no citām nozarēm. Reizē tas ir sektors, kur grūti uzlabot produktivitātes rādītājus un tas var novest pie nepatīkamas situācijas nākotnē. Varbūt resursu sadalījums jāveido, lai viens sektors ļoti nedominētu. Ja tas nav iespējams, tad jādomā, kādā veidā atrisināt darbaspēka problēmas konkrētajā sektorā. Protams, darbaspēka imigrācijas jautājums nav populārs, bet tā ir viena no iespējām.

Runājot par sektoriem, kurus vajadzētu un kurus nevajadzētu atbalstīt, es domāju, ka tirdzniecībai atbalsts nav nepieciešams. Vairāk jāatbalsta nozares, kas var radīt eksportu. Būtu arī svarīgi identificēt nozares, kurās Latvijas uzņēmumu produktivitāte salīdzinājumā ar ES līmeni ir visaugstākā.

T.Volkova: Man šķiet, ka mēs par daudz koncentrējamies uz eksportu. Ir daudz dažādu citu veidu, kā, piemēram, licencēšana, franšīze, kopuzņēmumu, filiāļu dibināšana, stratēģisko apvienību veidošana u.c., kā uzņēmumam izvērst darbību ārējā tirgū. Jāveicina ne tikai produkta eksportēšana, bet arī uzņēmumu citu darbību attīstība ārpus Latvijas tirgus.

Inga Vilka, Pašvaldību konsultāciju centra eksperte: Jāņem vērā arī Latvijas reģionālās attīstības problēmas – trūcīgais Latgales reģions, kas ir nabadzīgākais no 1 200 Eiropas reģioniem. Šeit mums būtu vajadzīga īpaša pieeja – lai būtu skaidrs, ko mēs gribam. Lai sasniegtu mērķi, struktūrfondi ir tikai viens no līdzekļiem. Atbildot uz jautājumu, vai operacionālās programmas rod atbildi uz jautājumu, kā panākt vienmērīgu Latvijas attīstību, jāsaka, ka situācija ir pretrunīga. Vietām jau atzīmēts, ka konkrētajā jomā īpaša stiprināšana nepieciešama tieši Rīgai. Tas saskan ar mūsu reģionālās politikas pamatnostādnēm – Rīgas starptautiskā konkurētspēja un teritoriju izlīdzināšana. Tātad var teikt, ka jebkas atbilst mūsu reģionālajai politikai. Tomēr tagad būtu jāiet solis uz priekšu un jānosaka instrumenti kā arī tas, ko mēs gribam panākt ar ES fondiem, ko paši ar saviem spēkiem. Operacionālajās programmās vajadzētu parādīties tam, ko katrs pasākums reģionālajā politikā var sasniegt.

Noteikti nevajadzētu aizmirst arī par atbalsta intensitātes diferencēšanu. Tāpat vajadzētu skatīt efektivitātes jautājumu un arī dažādo instrumentu sasaisti, lai ieguldītie struktūrfondu līdzekļi dotu maksimālo efektu. Varbūt varētu palīdzēt lielāka konkrētība, piemēram, likt atskaites rādītājus, lai būtu skaidrs, kur sagaida ātrāku, kur lēnāku attīstības tempu.

Diskusija notika Finanšu ministrijā 2006.gada 26.jūnijā


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!