Atslēgvārdi:

Latvijas TV strādā ar peļņu

Vadošo žurnālistu atalgojums ir robežās no 500 līdz 800, 1000 latiem uz papīra.

Iesaki citiem:

Latvijas Televīzijas (LTV) ģenerāldirektori gan nemainās tik bieži, cik valdības, taču politiskās konjunktūras spiediens uz vienu no ietekmīgākajiem medijiem, it īpaši priekšvēlēšanu gadā, liek sevi manīt. Arī šoreiz, vismaz tā uzskata LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins. Vai politiķi ar Nacionālās Radio un televīzijas padomes (NRTP) starpniecību tikai piekasās, vai varbūt arī no LTV puses, piemēram, nacionālā pasūtījuma izpausmes kvalitāte un arī kvantitāte varētu būt augstāka – Neatkarīgā sarunājas ar LTV vadītāju.

Tradicionāli par sabiedriskajām raidorganizācijām ir priekšstats, ka tās nevar savilkt galus kopā, bet izrādās – pagājušā gada peļņa bezpeļņas SIA LTV esot 400 000 latu.

– Reālā peļņa mums bija 79 000 latu. Pārējā 313 000 latu tā sauktā peļņa ir grāmatvedības politikas jautājums – tas ir uzkrājums, kas bija jāveido 2003. gada Eirovīzijas rīkošanas laikā dažādiem riska maksājumiem. Tas tiks norakstīts. Taču pamatā strādājam bez peļņas, bet, ja arī kāda parādās, tiek novirzīta parādu segšanai.

No NRTP puses izskanējusi LTV vadības kritika par Kiviča vienpusēju taisnošanos ēterā par Millera piekaušanu, kā arī par Panorāmas ziņu komentēšanu objektīvu faktu atspoguļošanas vietā. Kritiku jūs esat tulkojis kā vēlmi sašūpot jūsu krēslu. Vai to saistāt ar vēlēšanu tuvošanos vai arī atzīstat, ka esat nedaudz pārspīlējis?

– Arī vairāki bijušie LTV ģenerāldirektori Rolands Tjarve, Olafs Pulks, Uldis Grava un Imants Rākins no savas pieredzes teikuši, un es arī apgalvoju, ka gadi pirms Saeimas vēlēšanām vienmēr ir nestabili, un man šķiet, ka tur ir kaut kas simptomātisks. Pēdējos gados pirms vēlēšanām parasti sākas pastiprināta sabiedriskās televīzijas, nedaudz arī radio, darba izvērtēšana. Es nevaru nekādā gadījumā apgalvot, ka tie iemesli, kāpēc tika atbrīvoti iepriekšējie ģenerāldirektori, ir vai nav pamatoti, bet tāds aizdomīgs šis gads pirms vēlēšanām ir.

Nevaru noliegt – patiešām bija Radio un televīzijas likuma pārkāpums, kad Andris Kivičs, būdams LTV ārštata darbinieks, raidījuma vadītājs, izmantoja ētera laiku, lai kārtotu savas personiskās attiecības ar Juri Milleru. Tas nav pieļaujams, turklāt bija arī zvani, kuros tika aicināts uz vardarbību, un raidījuma Sems vadītāja nepārtrauca šos aicinājumus. Mēs saņēmām pretenziju no Millera, un no mūsu puses uzreiz sekoja stingra bezprecedenta rīcība – mēs pārtraucām darba attiecības ar Sems producentu, kas gan bija ne tikai šā gadījuma dēļ, tika izteikti brīdinājumi raidījuma režisoriem, un Kivičam trīs gadus liegts vadīt raidījumus. Mēs panācām arī mierizlīgumu ar Milleru, tāpēc, kad NRTP mēnesi pēc tam mums izteica brīdinājumu saistībā ar šo lietu, tas šķiet drusku neadekvāti asi. Vienlaikus parādījās raksts, kurā NRTP priekšsēdētājs Aivars Berķis izteica kritiku par ziņu raidījumiem, un raksts, kurā Vladimirs Molčanovs kritizē manu darbību sakarā ar viņa atbrīvošanu no Utro 7 raidījuma vadīšanas. Tas viss raisīja asociācijas par iepriekšējo vadītāju likstām pirmsvēlēšanu gadā.

Par ziņu sižetiem kritiku savukārt paudusi ne tikai NRTP, bet ne reizi vien arī politiķi. Vai, ņemot vērā šo pastiprināto politiķu jūtību, kā arī to, ka ziņu dienests proporcionāli noēd lielu daļu budžeta un vienlaikus dzirdētas baumas par pirktiem sižetiem, arī ir stingrāka kvalitātes kontrole?

Ziņas tiešām ir dārgs produkts, un arī pasaulē jebkurā telekompānijā tas ir dārgākais produkts, jo tur jāiesaista vislielākie ražošanas resursi. Ziņas gan, pretēji kādā no rakstiem paustajam, neapēd pusi LTV raidījumu budžeta, bet aptuveni trešo daļu. Ziņas kā sabiedriskās televīzijas prioritārais produkts ir mazāk izjutis finanšu problēmas un spaidus nekā citi raidījumu un raidījumu ciklu veidotāji. Jāpiekrīt, ka ziņu nodaļa bijusi tādā kā privileģētā situācijā un pēdējo trīs četru gadu laikā nedaudz suverenizējusies. Gribētos, lai ziņu dienests organiskāk iekļaujas LTV kopējā kolektīvā, lai gan tam jāsaglabā zināma autonomija darba specifikas dēļ. Ziņu cilvēks pamazām no korespondenta izaug un kļūst spējīgs komentēt, analizēt notikumus – tad viņam būtu ceļš uz informatīvi dokumentāliem raidījumiem. Manuprāt, šī aprite ziņu dienestā ir nedaudz traucēta. Cilvēkiem vairāk gribas izpausties, tāpēc daudz no ziņu laika aizņem komentāru sadaļa. Šiem cilvēkiem būtu jādod perspektīva, jāiesaista analītisku, dokumentālu raidījumu veidošanā, ko mēs arī grasāmies darīt. Man par šiem jautājumiem bijis ļoti daudz pārrunu ar ziņu nodaļas vadītāju Gundaru Rēderu. Ja kādam ir informācija par sižetu pirkšanu, kas ir kaut kā pierādāma, es aicinu informēt, un tiks pieņemti visstingrākie mēri. Es nevienu neesmu noķēris.

Manuprāt, kontrolē vislabāk ir iesaistīt neatkarīgus ekspertus, ko mēs, neraugoties uz slikto finanšu situāciju, arī grasāmies darīt. Mēs domājam pasūtīt fokusa grupu pētījumu, kas analizētu ziņu raidījumus, to, kas saista šajos raidījumos, kas nesaista, kas šķiet pieņemami, kas ne, kas par daudz, kas par maz. Lai gan nekad neesmu iejaucies ziņu saturā, man bijušas pietiekami smagas sarunas ar ziņu diensta vadītāju. Piemēram, kāda svētdienas Panorāma bija dramatiski pārsātināta ar šausminošiem, negatīviem sižetiem, 80% drūmas, pesmistiskas ziņas, vienas nelaimīgas ģimenes, pašnāvības, viena korupcija, vardarbība. Man bija pārrunas par to, kas tad ir svētdienas Panorāmas būtība. Es, vienkāršais skatītājs, gribu gatavoties nākamajai nedēļai, saņemt pozitīvu lādiņu, enerģiju. Ziņu raidījums ir reitingu līderis, un mums jādomā par kaut kādu atlasi, sabalansētību.

Vai ziņu dienesta darbinieku atalgojums ir pietiekams, lai nerastos kārdinājums vai nenotiktu talantīgo kadru aizplūšana uz komerctelevīzijām?

– Es uzskatu, ka vadošo žurnālistu atalgojums ir pilnīgi adekvāts, un šaubos, vai viņi saņemtu labāku piedāvājumu no komerctelevīzijām. Atalgojums ir diferencēts – ir pamatalga, maksa par sižetiem, principā robežās no 500 līdz 800, 1000 latiem uz papīra.

Ziņas ir viens no produktiem, ar ko tiek pildīts nacionālais pasūtījums, tajā pašā laikā tas LTV neatšķir no komerctelevīzijām, kuras arī veido ziņas, kas ceļ televīzijas kopējo reitingu.Ja es paskatos aktuālo LTV programmu, tad redzu, ka ir seriāli, seriāli, seriālu atkārtojumi, televeikals, pa vidu. Vai, jūsuprāt, šīs nacionālā pasūtījuma izpausmes kvalitātē un kvantitātē ir pietiekamas un attaisno LTV uzturēšanu no iedzīvotāju maksātajiem nodokļiem?

– Tās ir tik pietiekamas, cik pietiekams ir valsts budžeta finansējums. Tieši raidījumu veidošanai spējam novirzīt tikai 20% no visa mūsu budžeta – no valsts dotācijas 4,5 miljoniem latu gadā tikai viens miljons paliek programmu ražošanai. Pārējais aiziet raidtorņa apmaksās, ēkas uzturēšanā, milzīgos nodokļos, kas atgriežas valstij. Es šaubos, vai citos medijos tik liela summa nodokļos tiek valstij samaksāta. Salīdzinoši Eiropā sabiedrisko telelevīziju budžeti ir 10, 30 un 50 reižu lielāki.

Pēc definīcijas visas programmas, ko LTV veido, ir nacionālais pasūtījums, bet, protams, ir kaut kāds kopums, ko mēs noteikti ražotu, ja mums nebūtu savu nopelnīto ieņēmumu, kas šobrīd veido 50% no mūsu budžeta. Tās būtu ziņas, informatīvie, kultūras, bērnu raidījumi, kaut kas no sporta. Jā, tagad vasarā, kā jebkura televīzija, arī LTV strādā uz atkārtojumiem. Vasarā skatītāji pie TV ekrāniem pavada ļoti maz laika, tāpēc nav jēgas te investēt, šaut ar lielgabalu zvirbuļus. Bet mēs ļoti nopietni gatavojam kultūras slejas reorganizāciju no septembra beigām. Bērnu raidījumi sestdien, svētdien tāpat būs mūsu prioritātes. Tā nav, ka nav. Septītajā kanālā pietiekami daudz sporta raidījumu skatāmi, augustā rādīsim pasaules čempionātu vieglatlētikā, nākamgad, cerams, ja pietiks naudas – ziemas olimpiādi, pasaules čempionātu futbolā.

Komerctelevīzijas runā par nepieciešamību izslēgt sabiedrisko TV no reklāmas tirgus, argumentējot ar to, ka sabiedriskā TV, kas saņem vēl valsts budžetu, nosit reklāmas cenu, kā rezultātā komercnieku cenu lapas kļūst konkurētnespējīgas, ieņēmumi tik zemi, ka nevar producēt labus raidījumus. Vai piekrītat šādam risinājumam?

– Eiropā ir dažādi. Jāatzīst, ka 85% gadījumu tomēr sabiedrisko mediju finansējums ir jauktais – pamatā abonentmaksas, kas Latvijā nav, un pašu ieņēmumi no reklāmas, kas veido diezgan lielu procentu. Šis jautājums ir diskutabls. Protams, valsts dotācija garantē mums zināmu iztikas minimumu un dod iespēju veidot raidījumus bez rūpēm par to, vai mēs tos bez reklāmas atpelnīsim. Šie ir bērnu, kultūras, izglītojošie raidījumi, raidījumi minoritātēm, kurus nez kāpēc komerctelevīzijas neveido.

Viņi saka: pasūtīet mums par valsts budžetu šos raidījumus, un mēs uztaisīsim lētāk!

– Es īsti par to neesmu pārliecināts. Jā, ja viņi paņemtu atsevišķi vienu vai divus raidījumus, varbūt. Šobrīd, protams, viņi var lielīties, ka viņu štats ir desmit reizes mazāks nekā sabiedriskajā televīzijā, bet paskatieties, cik viņi paši veido raidījumus! Ir pirktās programmas, tāpēc jau arī štats nav vajadzīgs – ne administratīvais, ne ražojošais! Tiklīdz sākas raidījumu ražošana, tūlīt nepieciešama arī apkopēja, elektriķi, grāmatvedis un tā tālāk. Es nesaskatu neko traģisku tajā, ja sabiedriskā televīzija atteiktos no reklāmām. Kā gan uzskata daži Eiropas eksperti, tā mēs lejam ūdeni uz komercnieku dzirnavām, viņi iegūs, un sabiedriskais medijs nonāks pamesla lomā. Nē, kāpēc? Atsakoties no reklāmām, mēs spētu noturēt savu līmeni, vienīgi, tad, protams, jābūt budžeta finansējumam.

Vai jūs domājat, ka politiķi būtu gatavi atbalstīt atteikšanos no reklāmām sabiedriskajās raidorganizācijās, zinot, ka tā nozīmētu arī atteikšanos no politiskajām priekšvēlēšanu reklāmām?

– Ja mums būs nepieciešamais finansiālais nodrošinājums, mēs arī politiskās reklāmas varētu nerādīt. Bet jebkurā gadījumā sabiedriskajiem medijiem pirms vēlēšanām būtu vispusīgi jāatspoguļo, jāanalizē politikā notiekošais. Bet diez vai politiķi būtu uz to gatavi.

Valdība nesen atbalstījusi jaunas LTV ēkas būvi un Zaķusalas ēkas pārdošanu. Jaunās ēkas būve bija viens no jūsu solījumiem, pirms nedaudz vairāk nekā gada stājoties amatā.

– Manuprāt, nav tādas preces, ko nevar pārdot – jautājums ir par cenu. Interese par ēku ir, ekspertu vērtējumā 11,5 miljoni latu noteikti varētu būt. Es prognozēju, ka tā varētu būt starta cena, bet galējā – kādi 20 miljoni latu. Jo ir ārkārtīgi izdevīga vieta, šeit ir spēcīga satiksme, netālu Rīgas centrs un lidosta, kas būtu izdevīgi vai nu biroju kompleksam, vai viesnīcai. Lai gan oficiālas pārrunas vēl nav bijušas, dažas vēsmas liecina, ka iespējamie pircēji ir nopietni interesējušies. Pat ja mēs Zaķusalas ēku pārdosim tikai par 11,5 miljoniem, šī summa pilnībā segs jauna, modernāka televīzijas kompleksa būvniecisko daļu. Ja mums izdosies pārdot dārgāk, varētu iegādāties arī jaunu tehnisko aprīkojumu. Mums nav jēgas pārņemt šo novecojošo, lūstošo tehniku. Pirmais, kur ieguldīsim, būs tehnika. Ja tiešām ieņēmumi nebūs tik lieli, lūgsim valdībai investīcijas tehnoloģiju iegādei.

Kā otru uzdevumu jūs minējāt abonentmaksu ieviešanu.

– Abonentmaksa neapšaubāmi ir principiāli pareizākais risinājums sabiedriskajiem medijiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!