Atslēgvārdi:

Latvijas (reāl)ārpolitika 2

Reālpolitikas pieejas pretruna ar Latvijas Ārpolitikas pamatvirzieniem – gan spēkā esošo dokumentu, gan jauno projektu – ir acīmredzama. Tomēr izskatās, ka šī pieeja, kas ir izdevīga ietekmīgām valstīm, tiek Latvijā praktizēta.

Iesaki citiem:
Roklauz 255x203
Foto:A. Jansons

Paredzams, ka decembrī Saeimā nonāks Latvijas Ārpolitikas pamatvirzienu projekts nākamajiem pieciem gadiem. Ir jau arī pēdējais laiks, jo dokumenta izstrāde pabeigta jau pērnajā decembrī un šis gads ir pēdējais, uz kuru formāli attiecas patreiz spēkā esošais Latvijas Ārpolitikas pamatvirzienu dokuments, ko Saeima pieņēma pirms 10 gadiem.

Kopš 1995. gada Latvija ir izpildījusi lielāko daļu no ārpolitikai definētajiem uzdevumiem. Latviešu tautas izdzīvošanas un Latvijas valsts saglabāšanas vārdā esam iestājušies Eiropas Savienībā. Latvijas drošības problēmu un svarīgu ārpolitikas uzdevumu risināšanai turpināta aktīva darbība pasaules un Eiropas starptautiskajās organizācijās – ANO, ODSE, Eiropas padomē, Starptautiskajā parlamentu apvienībā, Baltijas jūras valstu padomē[1].


Kontinuitāte – arī skaidrojuma trūkumā?

Lasot jauno pamatvirzienu projektu[2], šķiet, ka Latvijas ārpolitikā paredzama kontinuitāte. Dokumenta autori turpina atzīt starptautisko organizāciju lielo lomu kā pasaules politikā, tā Latvijas ārpolitikā – „ES šodien ir viens no pasaules politikas svarīgākajiem spēlētājiem. Latvija iestāsies par tādu ES, kura spēj sniegt būtisku ieguldījumu miera un stabilitātes nodrošināšanā Eiropā un pasaulē, gan izmantojot ES instrumentus, gan sadarbojoties ar ANO, NATO un citām starptautiskajām organizācijām. (...) Kā kolektīvās aizsardzības organizācija, Ziemeļatlantijas Alianse ir un paliks svarīgākais drošības garants Eiropā, tādēļ Latvija stiprinās noturīgas sabiedroto attiecības starp NATO dalībvalstīm, veicinot Alianses saliedētību, solidaritāti, vienotību un rīcībspēju. (...) Latvijas skatījumā ANO stiprināšana ir starptautiskās stabilitātes būtisks elements,” teikts projektā.

Viens no jauno Ārpolitikas pamatvirzienu principiem ir „sabiedrības atbalsts Latvijas ārpolitikas mērķiem”. Pagājušā gada nogalē, pabeidzot darbu pie dokumenta projekta, Ārlietu ministrija pat paredzēja dokumenta sabiedrisko apspriešanu.

Taču jāatzīst, ka plaša un vispusīga Latvijas ārpolitikas skaidrošana, kas būtu labs pamats sabiedriskai apspriešanai un veicinātu it kā nepieciešamo sabiedrības atbalstu ārpolitikas mērķiem, nav notikusi.

Nav runa tikai par ārpolitikas pamatvirzienu skaidrošanu. Publiskajā diskursā konsekventi izpaliek Latvijas ārpolitisko lēmumu un rīcības pamatošana un skaidrošana sabiedrībai. Bažas īpaši rada fakts, ka bez kvalitatīvas skaidrošanas tiek pieņemti un īstenoti arī tādi lēmumi, kuru atbilstību ārpolitikas pamatvirzieniem var apšaubīt.

Sevišķi bīstama šķiet situācija, kad dažādos forumos ne tikai politikas pētnieki, bet arī politikas veidotāji un īstenotāji kā pašsaprotamus min tādus politikas realizācijas principus, kas būtībā ir pretrunā ar oficiālajiem ārpolitikas plānošanas dokumentiem. Te domāju pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdēto tēzi par reālpolitikas atgriešanos[3].


Kas tad īsti ir reālpolitika?

Reālpolitika ir politikas īstenošana, balstoties uz praktiskiem, nevis ideālistiskiem vai ētiskiem apsvērumiem. Reālpolitikas pamatā ir pieņēmums, ka nacionālās valstis ir svarīgākie aktieri starptautiskajā politikā, un, spēlējot racionālā aktiera lomu, tās rīkojas, vadoties no savām interesēm, un to rīcības pamatmērķis ir sava drošība. Reālpolitikas ietvaros valstu attiecības nosaka nevis draudzība, bet gan spēks. Vienas valsts ieguvumi ir iespējami tikai tad, ja kāda cita kaut ko zaudē. Vēl viena reālpolitikas raksturīga iezīme ir neticība ilgtermiņa sadarbības iespējām un tādējādi arī aliansēm un starptautiskajām organizācijām.

Reālpolitikas pieejas pretruna ar Latvijas Ārpolitikas pamatvirzieniem – gan spēkā esošo dokumentu, gan jauno projektu – ir acīmredzama. Ārpolitikas pamatvirzienu autori vēl joprojām redz Latvijas drošības garantēšanu caur dalību starptautiskās organizācijās, bet reālpolitikas piekritēji noliedz starptautisko organizāciju lomu un ietekmi, tā vietā runājot par īslaicīgām aliansēm un partnerībām, kas balstās uz konkrētu interešu apmierināšanu.

Vienīgais pamats cerībai, ka Latvijas kā mazas un pagaidām vēl arī vājas valsts (lietojot reālpolitikas terminoloģiju) ārpolitika turpmāk netiks īstenota, balstoties tikai uz reālpolitikas pieeju, ir tas, ka reālpolitikas principu iestrādāšana ārpolitikas pamatvirzienu projektā prasītu pārrakstīt lielāko šī dokumenta daļu.

Protams, optimismam pamats ir vienīgi tad, ja pieņemamam, ka Latvijas ārpolitikas īstenošana patiešām balstās uz politikas plānošanas dokumentos iestrādātajiem principiem, nevis konkrēta mirkļa diktētām interesēm un vajadzībām vai, vēl sliktāk, dažu cilvēku ambīcijām.

Patlaban gan izskatās, ka reālpolitikas pieeja, kas vienmēr ir bijusi izdevīgāka spēcīgām un ietekmīgām valstīm, tomēr tiek praktizēta arī Latvijā. Sekojot politiskās elites skaidrojumiem par nepieciešamību turpināt Latvijas karavīru miera uzturēšanas misiju Irākā, ir dzirdams, ka Latvijas drošības garantēšanai ir vajadzīgs partneris, uz ko var paļauties[4], un, tādu partneri atradusi, Latvija to nedrīkst pievilt[5]. Šī lēmuma skaidrošana Latvijas sabiedrībai (šķiet, ka ASV vēstniecībai esam paskaidrojuši ko vairāk[6]) ir aprobežojusies vienīgi ar to, ka Latvijas karavīri Irākā cīnās par Latvijas drošību[7]. Uzmanības vērts ir fakts, ka ārpolitikas pamatvirzienu projektā ir runāts par transatlantiskās saiknes stiprināšanu, bet nav ne vārda par to, ka mūsu drošību garantē galvenokārt draudzība ar ASV.


Ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta

Jāatzīst, ka reālpolitikas pieeja, konsekvences un ideālisma trūkums nav nekas jauns Latvijas ārpolitikā. Jau deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas dienaskārtībā parādījās divi ar Ķīnas teritoriālo integritāti saistīti jautājumi – par Tibetu un Taivānu.

Tibetas gadījumā, drīz pēc Dalailamas vizītes Latvijā 1992. gadā parlamentā tika izveidota deputātu atbalsta grupa Tibetai, kas pēc Saeimas mājaslapā pieejamās informācijas[8] darbojas vēl tagad. Tikai diemžēl nekas nav dzirdēts par grupas aktivitātēm Tibetas jautājuma aktualizēšanā, piemēram, ANO līmenī.

Taivānas jautājums izrādījās vēl komplicētāks, jo, neskatoties uz diplomātiskajām attiecībām ar Ķīnu, 1992. gadā Rīgā tika atvērts Taivānas ģenerālkonsulāts. Tā kā attiecības ar lielo un ietekmīgo Ķīnu izrādījās svarīgākas, tad Taivānas ģenerālkonsulāts tika slēgts, un sākot ar 1994. gadu Latvijas un Ķīnas attiecības tiek regulāri stiprinātas, par pamatu pieņemot, ka : „Latvijas valdība atzīst Ķīnas Tautas Republikas valdību par Ķīnas vienīgo likumīgo valdību un savā ārpolitiskajā darbībā seko «vienas Ķīnas» politikai.”[9] Interesanti, protams, būtu uzzināt, kādas aktivitātes „vienas Ķīnas” politikas ietvaros realizē Latvijas un Taivānas parlamentu sadarbības grupa, kurā pierakstījusies ceturtā daļa Saeimas deputātu, ieskaitot ārlietu komisijas vadītāju. No otras puses, varbūt „vienas Ķīnas” politika jau beigusies, jo ārpolitikas pamatvirzienu projektā par to nav ne vārda.

Taču atgriezīsimies pie mūsdienām un ārpolitikas pamatvirzienu projekta. Dokumentā vairākkārt un dažādos kontekstos ir runāts par sadarbību arī ar Austrumeiropas valstīm un Centrālās Āzijas valstīm[10]. Tikai viena lieta gan nav skaidra – kuros gadījumos autoritāri valstu vadītāji, iekšpolitiskas, kā arī cilvēktiesību problēmas ir šķērslis Latvijas sadarbībai ar šīm valstīm, bet kuros nav?

Ja gribam būt konsekventi līdz galam un nepievilt sava labākā drauga un partnera uzticību (kas gan nav īpaši svarīgi, ja stingri turamies pie reālpolitikas), tad laikam uz nedemokrātiskām valstīm vajadzētu eksportēt tikai demokrātiju...

____________________________________________

[1] Šie uzdevumi bija definēti dokumentā „Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam”

[2] Skat. „Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2010. gadam”

[3] Piemēram, ar šādiem izteikumiem uzstājās Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ilgvars Kļava UNDP rīkotajā konferencē “Starptautiskā drošība un mazo valstu loma ANO” 28.10.05., kā arī bijušais aizsardzības ministrs un tagad Eiropas Parlamenta deputāts Ģirts Valdis Kristovskis LTV1 raidījumā „Kas notiek Latvijā”, 02.11.2005.

[4] E. Repše LTV1 raidījumā „Kas notiek Latvijā”, 02.11.2005.

[5] Ojāras Kalniņš „Par uzticību un godīgumu ārpolitikā”, "Diena", komentāri un viedokļi, 02.11.2005., pārpublicēts LATO mājaslapā: http://www.lato.lv/html/aktivitates/Jaunumi/27200.html

[6] „Interesanti, ka daži no skaidrākajiem argumentiem mandāta atjaunošanas labā izskanēja no latviešiem, kas paši savām acīm ir redzējuši situāciju Irākā, īpaši no Latvijas Aizsardzības ministrijas, kas nāca klajā ar neapgāžamiem argumentiem, kādēļ mandāta pagarināšana vislabāk kalpo pašas Latvijas nacionālajām interesēm.”: ASV Vēstniecība Latvijā; Paziņojums presei.

[7] E. Repše LTV1 raidījumā „Kas notiek Latvijā”, 02.11.2005.

[8] LR Saeima, parlamentu sadarbības grupas, Latvijas parlamentāriešu atbalsta grupa Tibetai

[9] Einars Semanis, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Ķīnas Tautas Republikā, "Diena", 2002. gada 10. jūnijs; pārpublicēts LR AM mājaslapā: http://www.am.gov.lv/lv/Jaunumi/Latvijas-arlietas/2002/jun/3102/?print=on

[10] LR Ārpolitikas pamatnostādņu projekta izpratnē Austrumeiropas valstis ir - Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Krievija, Moldova, Ukraina, Centrālās Āzijas valstis - Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 27.11.2005 18:40
Tibetas gadījumā, drīz pēc Dalailamas vizītes Latvijā 1992. gadā parlamentā tika izveidota deputātu atbalsta grupa Tibetai, kas pēc Saeimas mājaslapā pieejamās informācijas darbojas vēl tagad. Tikai diemžēl nekas nav dzirdēts par grupas aktivitātēm Tibetas jautājuma aktualizēšanā, piemēram, ANO līmenī.

Nesapratu, kāpēc "diemžēl nav dzirdēts". Vai reālpolitika tiešām prasa strīdēties ar Ķīnas TR tur, kur to var nedarīt? Vai arī Tibetas jautājuma aktualizēšanu ANO līmenī prasa kādi autorei vien zināmi ētiskie vai ideālie apsvērumi? Par 4 miljonu tibetiešu tiesībām Ķīnā, protams, var runāt - šīs tautas kultūra tiek ierobežota un tai var būt noderīga lielāka autonomija. Bet gluži tāpat vajadzētu runāt arī par uiguriem (7 miljoni), žuangiem (10 miljoni), kā arī baijiem, dongiem, hmongiem, kazahiem, lahiem, mongoļiem - visas šīs etniskās minoritātes ir vismaz 1 miljons, un viņu statuss Ķīnā daudz neatšķiras no tibetiešiem. Nez kāpēc par tibetiešiem interesējas daudzi arī Latvijā, bet par citām tautām gandrīz nemaz. Vai autore nevēlas savas domas par Tibetu apspriest ar P.Pildegoviču, E.Kataju, J.Staburovu vai citu labu austrumu kultūru speciālistu?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sherlock 23.11.2005 22:28
Nepatīk.. Ja būtu «iedzelts» ārlietu ministram par to, ka viņam, redz, būšot prātam grūti aptveramas grūtības skaidrot «starptautiskajai sabiedrībai» nepieciešamu un saprātīgu labojumu Satversmes 110. pantā - varbūt patiktu :)

Tas ir vienkārši pazemojoši - reizi no reizes lasīt un klausīties, kā gan vēlētā gan sevi pašu par tādu iecēlusī sabiedriski politiskā elite kā svarīgāko argumentu izvirza mistiskās «starptautiskās sabiedrības» nevis vēlētaju viedokli Latvijā; kā tiesisku argumentu, kas balstītos uz Latvijas Satversmi, likumiem un starptautiskajām saistībam, vietā, tiek piedavatāti nodrāztie (un bieži melīgie vai puspatietiesie) «a Eiropā/citas valstīs dara tā vai šitā.» Šis ir suverēnas un demokrātiskas valsts Ārlietu Ministrs, kas politisko atbildību nes savu vēlētāju priekšā, vai arī - mistiskas «starptautiskās sabiedrības» viedoklim iztapt kārs grūtdienītis?

Citi autora darbi
Bunv 255x203

Skaisto bildīšu dekonstrukcija 13 Autors:Vineta Sprugaine, Kristīne Gaugere