Latvijas politikas mazā intelektuālā vēsture 2

Politiskā virsbūve Latvijā ir mākslīgi uzkonstruēta, tajā nav atpazīstams tautas sentiments – uz sociālā taisnīguma ideju balstīts kreiss pamatinstinkts. Liberālās demokrātijas imports bija apmātības brīdis, vienkārši neprasme menedžēt politiku.

Iesaki citiem:
Talis 255x203
Foto:© AFI

Nesen publicētajā Eiropas vērtību mērījumā parādījās fakts, ka latviešiem ir izteikta ģimenes vērtība. Vai tas būtu saglabājies no sociālisma laikiem, kad ģimene bija vienīgais patvērums no režīma?

No futūristiska aspekta te varētu būt runa par neoklasiskajām vērtībām. Es gan nezinu, kas ir neoklasiskā vai klasiskā sabiedrība, bet Jundzis to nesen piedāvāja kā nākotnes vīziju pēc 10, 15 gadiem. Es domāju, ka notiks atgriešanās pie nacionālisma, stipras valsts idejas, ģimenes, iespējams, reliģiozitātes kā vērtības, pie senām un stabilām sociālām struktūrām. Nākotnē ģimenes vērtība varētu pieaugt.

To varētu arī saistīt ar globalizāciju, atvērtību, nedrošību. Ģimene šajā gadījumā ir drošības meklējums, atgriešanās pie vecā, pārbaudītā. Iespējams, ka tas nedarbojas pašreiz. Pašreiz, iespējams, darbojas tas, ka liela daļa cilvēku ir trūcīgi, līdz ar to ģimene ir vienīgā īstā dzīvesvieta, citas dzīves iespējas ārpus ģimenes nav. Ģimenē trūkuma dēļ varētu būt skandāli, nesaskaņa, depresijas. Tik un tā, tā ir ligzda, kas dod elementāru drošību, sociālās saites, kas dod pirmos pakalpojumus. Varbūt ģimenes vērtības latviešiem ir mantotas no kultūras. Latviešiem ģimene vienmēr bijusi cieņā, vai ne?

Kāpēc tu domā, ka pieaugs prasība pēc stiprās varas?

Es tā nedomāju, es tā jūtu. Es tā pat nejūtu, bet man liekas, ka tā varētu būt. Ko visi saka un arī redz attiecībā uz nākotni – robežas atveras, gāžas iekšā preces, produkti, ražojumi, cilvēki vairāk ceļo, migrācija pieaug. Līdz ar integrāciju Eiropā politiskā lemšana attālināsies. Latvieši sāks domāt – kas mēs esam un kā mums sevi aizstāvēt. Man šķiet, nacionālais instinkts latviešiem ir ļoti spēcīgs. Varbūt caur to cilvēki sāks domāt, ka arī valstij ir sava jēga priekš latviešu tautas.

Kā tu izskaidro to, ka vēl arvien var rasties jaunas partijas?

Ikdienas cilvēkam ietekmēšanas spēja caurmērā Latvijā ir vāja, viņu ar politiku saista cerības, vilšanās un griba. Un vēl – personiskā pieredze. Vilšanās ir saistāma ar to, ko viņš ir gaidījis un nesaņēmis. Daudz cilvēki ļoti daudz ko gaida dēļ tā, ko viņi paši nevar izdarīt savā dzīvē. To pierāda aptaujas – pastāv augsts prasību līmenis attiecībā pret valsti. Viņi to gaida, un tas nosaka viņu attieksmi – cerības, vilšanās. Ja viņi nav saņēmuši, tad viņi ir vīlušies. Griba izceļ cilvēku kā subjektu, kā rīcības aģentu. Jo augstāka ir gribas pakāpe cilvēkam, jo lielāka ir viņa paša autonomija, viņa personība, kas tālāk ekstrapolējas viņa sociālajā pozīcijā. Eventuāli tas ir cilvēks ar augstāku izglītību, augstāku profesionālo pozīciju, augstāk uzkāpis pa karjeras kāpnēm, cilvēks, kurš ieguvis lielāku autonomiju un kontroli pār savu dzīvi un caur to arī sasniedzis savas dzīves mērķus. Šāds cilvēks, iespējams, mazāk gaidīs un prasīs no politikas. Bet, ja cilvēkiem ir vājāka griba, tad viņi nokrīt cerību un vilšanās stadijā, kurā politiskie spēki var ļoti viegli uzrunāt. Un tad politiķi var sacīt - jūs esat vīlušies, jums ir apnikuši kandidāti, jums ir līdz kaklam korupcija un birokrāti, jūs gribat tādus un tādus labumus, tādas ir jūsu cerības, tas ir jūsu jaunais ideāls – mēs nākam to izpildīt.

Kāpēc 10 gadu laikā, darbojoties pēc šiem principiem – gaidas un vilšanās, cilvēki vienalga iekrīt uz to pašu. Vai tad neveidojas pieredze?

Politiskā pieredze un politiskā atmiņa ir ļoti īsa. Runājot ar gudrākiem cilvēkiem, es vienmēr brīnos, kā viņi visu to atceras, kā viņi var izsekot partijas vai politiķu biogrāfijai un uzskaitīt, ko labo un slikto tas cilvēks ir darījis. Reti kuram ir šāda pagarināta politiskā atmiņa. Daudzi cilvēki ir acumirkļa politiski dzīvnieki vai subjekti, kurus uzrunā acumirkļa politiskā aģitācija un mediju kampaņa. Varbūt cilvēki arī tic neviltotībai, ir kaut kāds neviltotības lādiņš, cilvēki nepieņem, ka politika var būt principāli maziska un zemiska, bet domā, ka politikas kodols principā ir pozitīvs.

Kā tu skaidro, kāpēc cilvēki tic, kāpēc vispār tas viss ir balstīts uz ticības kategoriju?

Ticība ir pamats. Filozofiski – cilvēki rīkojas un ir atkarīgi. Ja tu netici otram, kas rīkojas, tu nevari savu rīcību ne prognozēt, ne vadīt, ne virzīt uz mērķi vai nacionāliem mērķiem. Tas ir iedzimts gandrīz, sociāls instinkts – uzticēties.

Tu vari paraksturot Latvijas publisko politiku?

Es domāju, ka politikā ir kodols kā olai dzeltenums, kas ir ļoti radniecīgs ar morāli. Politikai ir politikas sfēra, kurā kaut kas notiek, interešu saskaņošana. Bet vēl ir politikas zona, ko tā politika ietekmē. Piemēram, Kuģniecības tankeri. Tie maksā 40 miljonus, samaksāja 50 miljonus. Eventuāli kāds cilvēks būs kaut ko iebāzis savā kabatā. Šis nav politikas dzeltenums, morālais uzdevums publiskajā sfērā – pakalpot visiem vai saskaņot intereses, lai visiem būtu labi. Šis nav arī politikas baltums, vai politikas sfēra, kurā notiek interešu sabalansēšana. Tā ir politikas zona, kuru politika ietekmē. Droši vien sabiedrībā ir tāda zona, kuru politika neietekmē. Savukārt, tajā pašā politikas centrā, saulītē, vajadzētu būt augstiem morāliem uzstādījumiem – kas ir politikas jēga sabiedrībā? Veicināt sabiedrības attīstību, tautas labklājību, katra indivīda labklājību, sabalansēt intereses un tamlīdzīgi. Latvijā tas lielā mērā tā arī notiek, tāpēc, ka neapšaubāmi ir politiskie ideālisti un entuziasti, katrā partijā tādi ir. Gan jau ka daži nāk pilnīgi ar neviltotām idejām. Latvijas publiskajā politikā ir tas dzeltenums, tā ir tā tehniskā politika. Nesen runāju ar Laimdotu Straujumu no Zemkopības ministrijas. Tur ir diezgan unikāla lieta – Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome, kurā ietilpst 50 organizācijas – graudu ražotāji, bioloģiskie zemnieki, lauku jaunieši, jaunie fermeri utt. Viņi visi diezgan regulāri sanāk kopā, bļaustās viens uz otru, bet vismaz viņi izrunā savas intereses. Tas ir viens publiskās politikas dzimšanas piemērs, tehniskajā līmenī, politikas sfēras līmenī.

Pēc avīzēm, medijiem vari pateikt, ka šīs intereses tiek izdiskutētas? Piemēram, par politiskām partijām?

Es nezinu, kur partijas izdiskutē savas intereses un kā tas notiek. Tai vajadzētu būt publiskai politikai, jo partijas ir viens no ietekmīgākajiem publiskās politikas aģentiem. Drīzāk pēc avīzēm rodas iespaids, ka partijās publiskuma pakāpe ir diezgan zema. Politisko partiju sfērā nav komunikācijas.

Esmu dzirdējis izskaidrojumu, ka viņi vienkārši nemāk komunikēt, nevis tas, ka kaut ko slēptu no savas reālās darbības.

Politikas forumā, kad bija runa par pelēkajiem kardināliem, viens no politiķiem teica, ka pelēko kardinālu funkcija ir palīdzēt komunicēt politiķiem, kuri savā starpā nesarunājas vai neprot sarunāties. Komunikators, mediators – tā ir laba funkcija, labs amats.

Kas būs tēmas, ko piedāvās nākamā vēlēšanu kampaņa? Kas būtu ejošs?

Ejošs būtu daudz kas. Viņi noteikti piedāvās plakanu plakātu, ko lietos mediji, televīzija. Politiķiem ir pārliecība, ka politiskā reklāma ir tas pats, kas preču mārketings, kur jāparāda kvalitāte, jāizceļ preču atšķirība un tā tālāk. Bet viņi hroniski nesaprot, ka politiskā reklāma ir politiskās jēgas izcelšana. Pat tie gudrākie gudrīši, kas pretendē uz supergudrību, aiziet uz politiskajām kampaņu veidošanas tehnoloģijām. Šī tehnoloģiskā produkta saturs ir absolūti ārpus politiskās jēgas. Kas varētu būt alternatīva? Piemēram, parādīt nevis politiķi x, bet parādīt partiju, kura ir gājusi pie vienkāršā cilvēka un vēlēšanu gadā ir devusi vietējai kopienai, vietējai iniciatīvas grupai 100 latus, pēc tam izsekojusi, kā tie tiek kolektīvā rīcībā iztērēti. Kā ar 100 latiem var ģenerēt kolektīva rīcību mikrovidē un kā cilvēki ir mobilizējušies un izdomājuši, kā viņi labāk sev palīdzēs 100 latu ietvaros? Viņi ir iemācījušies komunicēt, saskatījuši kaut niecīgu risinājumu un ir iemācījušies iegūt 100 latu rezultātu, viņi ir ieguvuši augstāku pašcieņu, un nedaudz, par pusprocentu uzlabojuši savu psiholoģisko, sociālo un ekonomisko un situāciju. Ja viena partija parādītu savā reklāmas kampaņā – lūk, tā ir īstā politika, tā taisa politiku. Vienā šādā precedentā vispārināti ieliekam visu nacionālo politiku - gan attīstības vīziju, gan vienoto ES programmēšanas dokumentu, gan mūsu 35 nacionālās prioritātes. Mēs parādām – te ir viens konkrēts piemērs, kā mēs caur prioritātēm novedam nacionālo finansējumu līdz aģentam, kurš pats rīkojas, kurš pats dabū rezultātu un sabiedrība no tā iegūst.

Vai vēlētāji būtu spējīgi to uztvert?

Nezinu, kā no mediju viedokļa, bet es šādā piemērā saskatu visu publiskās politikas jēgu. Kāpēc reklāmas un kampaņu veidotāji tik maz uzrunā publiskās politikas jēgu, bet tik daudz uzrunā publiskās politikas fasādi, ko identificē ar elementāras preces mārketingu? Tehnoloģija, protams, ir perfekta, bet tas produkts nav īstais.

Bet strādā!

Gan strādā, gan nestrādā. Pašvaldību vēlēšanas pierādīja, ka figūras, kas bija izlīmētas, principā neiedarbojās un droši vien ka vēlētāji strādāja pēc citiem selekcijas kritērijiem, nevis pēc tā, cik daudz parāda tieši tēlu un sižetu. Vairāk ieguldītas naudas nenozīmē dabūt lielāku ievēlēšanas pakāpi. Piemēram, zaļie, kas nemaz netiek reklamēti.

Es lasīju, ka Godmanis kādā intervijā teicis - jāsāk nodarboties ar polittehnoloģijām, jo tevi nomet malā, ja nepārzini to mehānismu. Ar klasiskajiem paņēmieniem vispār nespēj funkcionēt.

Te ir tas apstāklis, ka politiskās partijas, elite, kura tiek ievēlēta no reizes uz reizi, tiek konstruēta ar mediju tehnoloģijas palīdzību. Tāpēc viņiem jāsacenšas savā starpā, kuram būs augstāks reitings, lai tiktu savas partijas listē augstāk, viņiem jāsacenšas, kurš tiks uz attēliem, reklāmas sižetiem un tamlīdzīgi. Viņu izpratnē Godmaņa teiktais varētu norādīt, ka tehnoloģija ir iekšējā konkurence. Bet tā arī nav par politikas jēgu.

Vai piekrīti tam, ka, ja cilvēks Latvijā grib uzzināt par lietām, daudzmaz saprast, kas notiek, tad viņš to var.

Jā, vajadzētu varēt. Es principā uzskatu, ka var. Jautājums, ka daudzi to nedara, arī pētnieciskie žurnālisti ne. Piemēram, tankkuģu gadījums. Tur taču varētu pētnieciskā žurnālistika aiziet pie pārdevēju firmas, pie pircēja, uz privatizācijas aģentūru, izsekot vēsturi, valsts politikas analīzi, ko konkrētie aģenti darījuši. Man liekas, ka to varētu izdarīt. Pat, ja cilvēki negribētu runāt, viņi daudz ko pateiktu. Principā informācijas pieejamība uzlabojas it visās institūcijās.

Tad tas ir vienkārši slinkums?

Es nedomāju, ka slinkums, tā ir vienkārši neattapība. Vai arī – kam tad tas būtu svarīgi? Ne jau tantei Pampāļos vai brālēnam Jelgavā. Tas prasa arī zināšanas. Un cik tad mums ir pētnieku? Man liekas, ka pētot konkrētu lietu nelielā laikā daudz ko var noskaidrot.

Otra tendence, ko es nespēju saprast, un kas parādījās 11. septembra sakarā – cilvēki nediskutē par lietām publiskās politikas līmenī. Es neredzu ne antiamerikāniskas diskusijas, ne proamerikāniskas diskusijas. Galu galā – tā pati ES nav izdiskutēta intelektuālās diskusijas līmenī. Kāpēc neparādās šāda diskusija? Nav dalībnieku?

Nav dalībnieku, ir maza kopiena, kura tajā būtu ieintersēta. Diskusijai vajadzīga provokācija.

Bet ir taču pietiekami nopietnas provokācijas.

Provokācija ir negaidīts vai kontrastējošs viedoklis par kādu notikumu. Es pavēroju Dienas Sleju pēc 11. septembra notikumiem. Mani piesaistīja tas, ka tur parādījās apjukums, neskaidrība, miglaina un daudznozīmīga izteikšanās, pēc iespējas miglaināk, lai varētu būt gan tā, gan šitā. Parādījās bailes būt provokatīvam, kas ir diskusijā vajadzīgs.

Kāpēc baidās no provokācijām?

Tāpēc, ka baidās no sankcijām, no nosodījuma, no konvencijām, kā pieklātos domāt. Tas liecina, ka intelektuālā vēsture pārāk maza, lai būtu spēcīga provokācija un kritiska pieeja. No otras puses, tas liecina, ka sabiedrībā nostabilizējas kanonizētas ideoloģijas, no kurām arvien grūtāk nākošiem intelektuāļiem būs atkāpties. Viena no tādām kanonizētām ideoloģijām – par vai pret Eiropas integrāciju.

Bet šeit jau vispār par to nav notikušas diskusijas! Ir kaut kāds ‘par’/’pret’ līmenis, bet diskusijas nav bijis vai arī tās ir mākslīgi inscenētas. Bet par to, kādas reālas pārmaiņas notiks sabiedrībā, runāts netiek. Es gribētu redzēt, cik un kādi mūsu sabiedrībā ir viedokļi. Es to neredzu. Tas neattiecas tikai uz avīzēm.

Tas varbūt attiecībā uz Eiropu. Kas vēl?

Piemēram, ko Latvijai nozīmē Krievijas un Amerikas attiecības. Es redzu tikai pozīcijas, kas ir jāizbīda.

To varētu nosaukt par pozitīvo blokādi, kad doma ir nobloķēta. Visiem viss jau ir skaidrs. Ir pilnīgi skaidri mērķi, kuri netiek apšaubīti.

Bet reālais saturs, kas ietilpst šajos mērķos? Vai tā ir neprasme diskutēt?

No vienas puses – tur ir bailes, naturālas bailes. Man arī ir bailes, kad es palaižu muti pārāk daudz. Ir grupas, vides, kur viedoklis ir kanonizēts, tā ir nelokāma politiska virzība. Nu, ej nu izlec, it sevišķi, ja tu tajā vidē apgrozies. Vēl ir viena tāda lieta, ko es iemācījos Latgalē, kur es taisu projektu. Es braucu pie cilvēkiem, viņi taisa partnerību, es esmu novērotājs un komentēju. Mans uzdevums ir veicināt viņu pašnovērtējumu. Pēc gada mēs sasaucam sesiju, lai novērtētu, kā mums ir gājis. Tāpat ar šiem lielajiem politiskajiem virzieniem vajadzētu veikt inventarizācijas, novērtēšanu, kur mēs vēlreiz izdiskutējam tos jautājumus, vai tā ir tā integrācija, kuru mēs joprojām gribam, kad pagājis gads, vai tie ir tie virzieni, kuros mums joprojām patīk strādāt. Vismaz vajadzētu rosināt monitoringa tipa diskusiju.

Varbūt diskusijas nemaz nav šeit nepieciešamas, tāpat viss notiek? Varbūt ka nav tāds iztrūkums?

Saruna varētu noritēt jēgas līmenī. Vai arī virspuses līmenī. Sabiedrībā notiek viļņošanās. Mediji atspoguļo. Tajā viļņošanās līmenī nekas nenotiek. Ja tu lasi tikai avīzes, tu nesajūti, kas notiek, un nesaproti, ko tas nozīmē – tie īstie procesi, apakšējie. Neviens nenosauc daudzas lietas īstajos vārdos, skaidri nedeklarē savus mērķus. Bīda intereses ar aplinkus ceļiem. Kad nonāk līdz risinājumiem, tad tie mehānismi ne vienmēr ir saprotami, ne vienmēr pietiekami publiski. Es neteiktu, ka tas ir visur politikas līmenī. Piemēram, zemkopības piemērs ir vienkārši izcils. Mēs gribam politiski lobēt vienu ideju – kā iestāties ES, lai daļa reģionālo līdzekļu aiziet vienam speciālam pasākumam, partnerību atbalstam. Partnerības jēga ir saistīta ne tikai ar ekonomiski spēcīgajiem, kuri tāpat izkulsies, bet ar to sabiedrību, kurai vajag aktivizēt sociālo kapitālu. Virzījām šo ideju valsts sekretāru sanāksmē. Tagad mēs, 50 cilvēki, iesim uz apaļo galdu, sniegsim pozitīvo piemēru aprakstu, parādīsim rezultātus, teiksim – ņemiet mūs! Ir ļoti lēns process, kamēr ieved politisku novitāti.

Man liekas, ka ir virspusējais līmenis, no kura nekā īsti nevar saprast. Un ir reālās rīcības, reālās komunikācijas process, kas ved pie kaut kāda rezultāta – politiska, ekonomiska vai sociāla. Tā droši vien ir prasme saukt lietas īstajos vārdos un lietas uztvert.

Kādas lietas šeit netiek sauktas īstajos vārdos?

No lielās politikas. Bet vai tā ir liela politika, piemēram Lattelekom monopols. Visi gadījumi ar Kuģniecību. Vai man viens kompetents, zinošs cilvēks, politiķis tās būtu izskaidrojis vienkāršos vārdos - notiek tas, un Latvijas valstij būtu izdevīgi tas un tas. Tagad viens saka, ka monopols ir Latvijas valstij izdevīgs, otrs saka, ka viņš ir jāpārtrauc, bet neviens īsti nepasaka. Es neesmu tik stulbs, lai nesaprastu, ja man izskaidrotu vienkārši. Tātad – kāpēc man nepasaka lietas īstajos vārdos? Varbūt, ka viņi neattop vai nemāk to izdarīt?

Vai kreisums varētu kļūt Latvijā dažādāks, ne tikai Bojāra sociāldemokrātijas izpratnē?

Kreisums noteikti Latvijā tiktu atbalstīs. Latvieši taču ir taisnīga tauta – vienādi visiem, visiem zemnieku saknes. Tāpēc kreisām idejām liels spēks teorētiski. Dažādāks?

Vai mums ir potenciāls kreisai sabiedrībai, kā, piemēram, Rietumu sociāldemkrātu partiju atbalstītāji? Ir taču viedoklis Rietumos, ka normāls intelektuālis ir kreiss, piemēram.

Man liekas, ka caurmēra sociālais pamata instinkts ir kreiss. Balstīts uz sociāla taisnīguma ideju. Tā ir tautas pašsajūta. Mani ģimenes locekļi visi ir kreisi, egalitāri tendēti. Arī uzņēmēji – es pats esmu uzņēmējs, man ir firma, bet tas nemazina manu kreisumu. Ciktāl es mērķracionāli domāju par savu kabatu, man ir relatīvi štrunts par savu tuvāko, bet psiholoģiski un ideoloģiski es esmu kreiss. Tāpat daudzi mazie un vidējie uzņēmēji Latvijā. Politiskā virsbūve Latvijā ir diezgan mākslīgi uzkonstruēta, tajā nav atpazīstams tautas sentiments. Ja es gribētu balsot par savu reprezentantu.... Liberālās demokrātijas imports bija apmātības brīdis, kas uzturēja politisko sistēmu. Liberālā demokrātija un labējums, kas tika sakonstruēti, tie parādīja, manuprāt, vienkāršu neprasmi menedžēt politiku. Viņi teica – tagad lai tirgus nosaka visu, ļausim ekonomiskajiem spēkiem veidot dzīvi labāku, viņi atkāpās no savas politiķa funkcijas, vispār to nesaprata un nemācēja darīt. Ārēji viņi ieņēma tirgu atbalstošu pozu, bet viņi nesaprata, ka arī labējā politika ir šausmīgi dramatiska, mērķtiecīga politika, regulēšana, uzņēmēju atbalstīšana, sociālā politika. Tā vairs nav nekāda brīvā tirgus politika. Manuprāt, tāpēc tā labējā identitāte ir dziļā krīzē, katastrofā. Es nesaprotu, kāpēc viņi visi tur bāžas, kāpēc Repše netaisa sociālismu vai sociāldemokrātiski partiju – ko viņš ir saskatījis tajā labējā. No tās savas bankas viņš nesaprot, kas notiek.

Man arī šķiet, ka tā ir diezgan brīva niša.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pūķis 09.01.2002 10:08
Probleema vareetu rasties tad, kad tautas sentiments nonaak radikaalaa pretrunaa ar, teiksim, ekonomiski iespeejamo. Ja ignoree ekonomikas likumsakariibas, tad ir viegli nonaakt pie Argentiinas modelja.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


klasters 08.01.2002 22:33
Ievadaa staav rakstiits -zhurnaalists runaasies ar sociologu-.Varbuut tikai shajaa vielisko shkjirtiibu riiveejumaa var dzimt tie murgi ,kas te skan.Oppaa super ...,lai jums izdodas pieglausties pie tiem kaarnajiem sociaalo zinaatnju LZA grantiem .....