Neatkarīgā Rīta avīze, 14.08.2001
Priekšstati par to, kā mūsu valsts un mēs paši no malas izskatāmies ārzemēs, diemžēl ne vienmēr atbilst cerētajam. Tādēļ pievērsīšos Latvijas reālā tēla neatbilstībai mūsu iedomātajam paštēlam, un meklēšu šīs parādības cēloņus.
Īsi sakot – ārzemnieki par mums, latviešiem, un Latvijas valsti zina daudz mazāk un visai bieži domā sliktāk, nekā mums pašiem liekas. Nepatīkami, bet tā tas patiešam ir. Par spīti diezgan lielajam Latvijas draugu, atbalstītāju un labvēļu skaitam aiz mūsu valsts robežām, caurmēra ziemeļeiropietis joprojām rausta plecus, izdzirdot Latvijas vārdu. Par spīti tam, ka Latvija ir tik tuvu un mēs par viņiem sen zinām daudz vairāk, nekā viņi par mums.
Pieskaršos tikai dažiem fenomeniem, kas varētu būt esošā paštēla un tēla neatbilstības seku cēloņi, t. i., mūsu negribēšanai reāli paraudzīties uz sevi no malas, alerģiskajai nepatikai pret jebkādu (arī konstruktīvu) kritiku (īpaši tai, kas skar tā sauktās tabu zonas) un ārzemnieku vērojumiem par tā dēvēto “tipisko latviešu skaudību”.
Mēdz teikt, ka vieglāk būt gudram priekš cita nekā pašam sev. Latvijas paštēla astigmātisma pētījumi nebūtu saistāmi ar “patriotisma trūkumu” vai nepietiekamu “nacionālās pašapziņas” līmeni. Nākamajam solim pēc šī raksta izlasīšanas nevajadzētu būt aizvainojumam vai slikti slēptai bravūrai, bet gan konstruktīvai analīzei, kurai seko rīcība šīs situācijas uzlabošanai. Jo runa nav tikai par Latvijas politiskās elites jeb Latvijas tēla stūrmaņu nemākulību vai reālo sociālekonomisko ainu (kas ietekmē Rietumu medijus), bet arī par mums pašiem. Par mūsu plātīšanos, lielību un, kā izrādās, arī hronisko skaudību citam pret citu, kas nav pagājusi garām nepamanīta pat ārzemniekiem. “Latvietis latvietim vilks” – tas, izrādās, jau sen nav tikai mūsu pašu iekšējais noslēpums.
Rietumu mediju loģika
Cittautiešiem par Latviju un latviešiem galvenokārt ziņo turienes masu mediji – avīzes, žurnāli, radio un televīzija. Ziemeļvalstu gadījumā vairākums ziņojumu par Latviju līdz šim bijuši ļoti kritiski, īpaši tas attiecināms uz avīžu, radio un TV ziņu izlaidumiem, kas nesaudzīgi vēstī par “notikumiem un stāvokli Latvijā”. Žurnālistu kritisko nostāju nosaka demokrātiskas valsts žurnālistu ētikas kodekss un publicistikas tradīcijas, kas pieprasa katru informāciju novērtēt kritiski, atspoguļojot vismaz divus vai trīs pretējus viedokļus par aktuālo tēmu vai jautājumu. Tāpēc Rietumu žurnālistus nevajadzētu uzskatīt par “naidīgi noskaņotiem pret Latviju” tikai tāpēc, ka viņi par valstī notiekošo izsakās kritiski. Tāds ir viņu darba uzdevums un pienākums pret lasītājiem. Galma apdziedātāju un Latvijā tik raksturīgo sponsoru slavinātāju Skandināvijas lielākajos medijos nav. Atbraucot uz Latviju, viņi saskata to, ko redz, un uzpirkt īstu žurnālistu nav iespējams. Arī barojot ar cukurūdeni šos žurnālistus, mēs nepanāksim pozitīvāku Latvijas atspoguļojumu ārzemju presē. Mums, latviešiem, kas esam pieraduši raudzīties uz Latviju ar rozā cerību brillēm, skandināvu ziņojumi no Rīgas bieži liekas nežēlīgi atmaskojoši, pārāk asi. Taču tādu viņi redz mūsu valsti un to arī pavēstī saviem lasītājiem.
Šie ziņojumi zviedru, dāņu vai norvēģu medijos neizskatās īpaši piekasīgi, jo kopējais žurnālistikas fons ir analītisks un kritisks (arī runājot par iekšpolitiskajām tēmām). No šejienes secinājums, ka attīstīto valstu žurnālisti analizē un izsakās daudz kritiskāk nekā latviešu kolēģi, tāpēc viņu parastie, ikdienas raksti par Latviju, iztulkoti latvietim, izskatās pārāk kritiski, pat tendenciozi.
Mūsu sarūgtinājuma izskaidrojums varētu būt arī latviešu lasītāja ieradums regulāri saņemt no medijiem īpaši atlasītu un pozitivizētu informāciju, kā tas bija raksturīgs PSRS laikos. Toreiz komunistu partija stūrēja un grimēja ziņu plūsmu caur saviem medijiem un lasītāji neuzzināja, kas un kā īsti valstī notiek. Lielajā tautu saimē bija vajadzīgas tikai pozitīvas ziņas. Viss sliktais nāca no naidīgajām ārzemēm.
Pašdarbnieks un premjers
Priekšstati reizēm atgādina nosūnojušu akmeni, kurš grūti izkustināms un zem kura ūdens neburbuļo. Šķiet, ka no stagnācijas laika mūsu ikdienā ievazāta lielība un pašslavināšanās. Tolaik normāla darba vietā nostājās darba varoņi un skvērus piepildīja izcilnieku portreti. Sacensībā ar ārzemniekiem bija jāuzvar. Atgriešanās ar fanfarām kļuva par normu. Diemžēl joprojām pašmāju medijos regulāri jālasa par nebeidzamajiem “mūsu koru”, arī “mūsu mākslinieku” un tagad jau “mūsu hokejistu” slavas iekarojumiem ārzemēs. Gandrīz visi pašdarbības un profesionālie kolektīvi, arī sportisti un neskaitāmie individuālie ceļotāji, tūristi un ārzemnieku dzīvesbiedri no Latvijas pēc atgriešanās no ārzemēm nenogurst sniegt intervijas, neiztrūkstoši uzsverot savus grandiozos panākumus par paveikto, ārzemnieku lielo pārsteigumu un sajūsmu par Latviju. Moto “Lai ko mēs darītu – mēs pārsteidzam pasauli” joprojām ir spēkā. Mēģinājumi klusināt šo pašslavināšanos līdz šim bijuši bez panākumiem. Lielās visi – sākot ar pašdarbniekiem un beidzot ar premjerministru.
Pat vēl vairāk – kritiska attieksme pret latviešu politiķu un pašdarbnieku izdarīšanos ārzemēs līdz latviešu lasītājam vai nu nenonāk, vai arī tiek intensīvi apkarota ar atļautām un neatļautām metodēm no augšas un pa horizontāli. Politisko un sadzīves spiedienu ieskaitot. Bieži redzu, ka arī politiķu vai mākslinieku izgāšanās ārzemēs Latvijā parasti tiek traktēta kā panākumi. Viens no pēdējiem, diezgan kliedzošiem piemēriem bija zviedru valdības finansētās J. Raiņa lugas Jāzeps un viņa brāļi iestudējuma pavisam reālā izgāšanās Orion teātrī Stokholmā. Zviedru avīzes šim iestudējumam veltīja ļoti kritiskus rakstus, taču publikācijas Latvijā vēstīja pretējo, apejot zviedru mediju kritiku. Rodas iespaids, ka latviešu lasītājs tiek apzināti manipulēts Latvijas politiskās mūzikas pasūtītāju labā. Latviešu kultūreksporta intereses nevajadzētu aizstāt ar ierēdņu un sponsoru mundieru spodrināšanu, citādi tauta turpinās domāt, ka vainīgie ir ārzemnieki, kas neko nejēdz, nevis mūsējie, kas savā darbā nav bijuši pietiekami labi, lai pārliecinātu ārpasauli par Latvijas unikālo neatkārtojamību.
Mūsējie un nemīluļi
“Jūs esat barga žurnāliste, jo pārāk daudz kritizējat mūsējos,” šonedēļ Vidzemes tirgū Rīgā noskaldīja kāda ziedu pārdevēja, aizrādot par manām kritiskajām reportāžām no Zviedrijas. Mājiens bija nepārprotams – ja neslavināsi pašniekus – nebūsi mūsējā. Staļina laiki it kā jau sen garām, taču vienkāršotais fizkultūras stundas princips iedalīt līdzcilvēkus divās lielās grupās – savējos un ienaidniekos – joprojām dzīvo. Pirmie ne vienmēr ir draugi un otrie – ienaidnieki. Valsts ir jauna, un mums visiem tās liktenis ir svarīgs, taču dīvaini, ka tieši šādā svarīgā laikā, kad kļūdu valsts līmenī ir daudz un amatos bieži sakāpuši nepiemēroti cilvēki, lišķu saldās mēles kļuvušas par visvairāk pieprasīto preci. Lielās ministri, lielās ministrijas, plātās pašdarbnieki un ceļotāji, atgriežoties no tālienes, un patlaban tukša dižošanās sākusi izplatīties ar latvāņiem cienīgu audzelību arī valsts iekšienē.
Līdz šim nopietnu ministriju ziņojumi presei par to, kā strauji aug labklājība Latvijā un ekonomiskā augšupeja, jau faktiski duras debesīs un liek pārsteigumā apsēsties. Zviedrijā vai Norvēģijā pašmāju ministrijas šādu pašslavinošu statistiku neuzdrošinātos cept uz vietas un izplatīt ziņu dienestiem un visai tautai. Rīgas 800 gadu svinību dimdinošās bungas jau sen pārsniegušas ausij, loģikai un saprātam paciešamos decibelus un pārtapušas tukšu mucu rībināšanā. Svinību priekšvakarā pasākuma organizētāju pašslavinošie sižeti vairāk līdzinās PSKP kārtējās gadadienas svinību suminošajām gaidām, nevis nopietnu tautas un valsts svētku uvertīrai.
Liela slava – mazs gods
Kāds gudrs cilvēks savulaik esot teicis, ka pirmā sabiedrības atveseļošanās tendence esot prasme un spēja ar smaidu atvadīties no savām kļūdām. Iespējams, to mēs vēl nemākam, jo nemēdzam stāstīt anekdotes paši par saviem trūkumiem (kā to dara dienvideiropieši) un neuzdrīkstamies, krītot no ēzeļa, smieties pirmie (iekams pārējie atver muti). Profilaktiskās peldes sīrupā ar uzmundrinājumiem “mēs esam lieli”, “mēs esam diženi” un “mēs esam neatkārtojami”, iespējams, ir vajadzīgas tiem, kas patiešām cieš no pašapziņas trūkuma, taču kopumā tauta, manuprāt, necieš no hroniskiem mazvērtības kompleksiem. Ar mums viss ir kārtībā, tieši tāpat kā ar dāņiem, islandiešiem vai norvēģiem. Vienīgā atšķirība, ka mēs savai valstij vēl tikai gatavojamie svinēt spāru svētkus, turpretī viņi jau sen noguruši no mūžīgās seno demokrātiju apmetuma restaurācijas.
Ko viņi zina par mums
Lielākā daļa ārzemnieku par Latviju un latviešiem nezina neko. Tieši tāpat kā caurmēra latvietis neko nezina par Austrumtimoras atbrīvošanās cīņām un Megavati karogu ar bulli, kas indonēziešiem nozīmē to pašu, ko mums sarkanbaltsarkanais karogs. Tas ir pavisam normāli un nav iemesla satraukumam. Pasaule ir pietiekami liela, lai viss uzreiz nebūtu aptverams un saprotams. Vismaz pagaidām. Zviedri jau sen ir samierinājušies, ka “pasaule viņus nepazīst”, tāpēc laikrakstos un žurnālos visai bieži tiek publicēti joki par ārzemnieku (īpaši amerikāņu) analfabētiskajiem izteikumiem par zviedriem un Zviedriju. Piemēram, Zviedrijas troņa mantiniece Viktorija varēja netraucēti un “bez baiļu” pavadīt savu studiju laiku Jēlas universitātē Ņujorkā, kas viņai kādā no Eiropas valstīm nebūtu izdevies tik spīdoši neuzkrītoši. Viņu nepazina, tāpēc lika mierā. “Jūs varat justies laimīgi, ja ārzemnieks zina vismaz divus vārdus – ABBA un Ericcson,” skaidroja kāds populārs zviedru žurnāls saviem lasītājiem “problēmas ar Zviedrijas tēlu ārzemēs”, uzsverot, ka tas ir daudz labāk nekā Britas Eklundas ievazātās “pārseksuālās zviedru blondīnes, kas, pēc itāliešu domām, rēgojoties uz katra Stokholmas ielu stūra”.
Valsts vešana pasaulē
Cits jautājums ir ceļa atrašana pie kaimiņiem. Pēc zviedru domām, par viņiem “ārpasaule zina nepiedodami maz”, tāpēc viņi negaida un rīkojas. Zviedru karaļnams, valdība, industrijas un zinātnes, kā arī mākslas un kultūras stūrmaņi aizvien nopietnāk un profesionālāk veic savas valsts mārketingu ārzemēs, kas daudzos gadījumos ir apbrīnas vērti un atdarināšanas cienīgi pasākumi. Viņi cīnās, lai pasaule zviedrus pazītu un lai ārzemnieki uzzinātu par šo valsti vairāk, nekā ir zināms līdz šim. Šo darbu veic nozarē profesionāli ļaudis, un man grūti iedomāties, ka kāds Zviedrijas valdības vai Zviedrijas institūta reprezentants iedomātos stūrēt šos procesus, vispirms izvēloties dziesmu no populāras zviedru grupas repertuāra ar nosaukumu Aicinām uz mūsu dzimteni! un pēc tam organizējot šīs dziesmas ekranizējuma konkursu, norādot, kas konkrēti bildē ir jāredz, t. i., monumenti, armija utt., kā tas tika norādīts Latvijā nesen izsludinātajā konkursā. Rādās, ka dzelzs ir diezgan, bet tērauda joprojām trūkst.
Latviešu skaudība
Jau samērā senās tautas sakāmvārdu un parunu grāmatās pie burta L var izlasīt patiesību “latvietis latvieša velns”. It kā ikdienā zināma patiesība, taču tabu. Mums par to nepatīk runāt un domāt, pieņemot, ka tādi latvieši bijuši tikai baronu laikos. Diemžēl kādā strīdīgā un dažos aspektos apstrīdamā amerikāņu trīsdesmito gadu žurnālista Donalda Deja grāmatā par Baltiju šis pieņēmums aktualizēts no jauna.
“Kaut arī man Latvijā ir daudz draugu, taisnības labad jāatzīst, ka latviešiem piemīt kāda ārkārtīgi nepatīkama rakstura īpašība. Viņi ir skaudīgi. Esmu to teicis viņiem acīs. Viņi skauž nevis svešos, bet cits citu, īpaši tos savus tautiešus, kas ar sevišķām spējām, neatlaidību un darbu ir panākuši daudz un sasnieguši turību. Šī ir ļoti nepatīkama latviešu īpašība, kas atsver daudzas labās iezīmes (..). Tā vājina latviešu morāli, traucē un paralizē nacionālā gara vienotību. Es domāju, ka šī nelaime vairāk nekā jebkurš cits faktors vainojams latviešu tautas nelaimēs. Vieglāk to ir nosodīt, nekā atrast tai pretlīdzekli,” uzsver autors.
Ar to es vēlējos uzsvērt, ka ārzemju žurnālistu kritiskā acs ne vienmēr ir valsts ienaidnieku binoklis. Tieši tāpat kā lišķu saldā balss nav ceļavējš.
Iedomu fenomens ir pavadījis cilvēkus cauri laikam un gadsimtiem. Par to liecina vēsture un turpina demonstrēt modernā ikdiena, taktiski izskaidrojot šo fenomenu ar dažādiem apzīmējumiem, piemēram, “kultūru konflikts” u. tml., kas pēc būtības ir tas pats vecais “cilvēciskais faktors”, kad cilvēks (cilvēki) iedomājas vienu, bet realitāte rāda pavisam ko citu. Diemžēl. Šīs objektīvās vājības apzināšanās, šķiet, ir ļoti būtisks aspekts mūsu ceļā uz nākotni.
Gailis uz mēslu čupas paliek tas pats gailis arī tad, ja dzied savām vistām par ērgļu vanaga lidojumiem klintīs, tāpat kā neizglītots un savam amatam nepiemērots latviešu politiķis vai ierēdnis ārzemēs nekļūst simpātisks tikai tāpēc, ka ieņem augstu amatu Latvijā vai arī ir iemācījies angļu valodu. Attīstītas sabiedrības cilvēciskās kvalitātes patina ir paaudžu un laika jautājums un ietver sevī ļoti daudzus un niansētus aspektus. Piecdesmit gadu Latvijas izolācija padomijas konservu kārbā ir izsitusi Latviju un latviešus no Eiropas modernā laika aprites daudz pamatīgāk, nekā no malas izskatās, un tagad ir vajadzīga pārcilvēciska piepūle un milzīga godprātība, lai iestūrētu mūsu mazo valsti Eiropas apritē atpakaļ. Šī misija ir ļoti svarīga, un tā attiecas ne tikai uz birokrātu skraidīšanu Briseles virzienā, sinhronizējot likumus, bet arī uz katru no mums. Cimdi paši kaktā neadās, tāpēc paņemsim acis rokā un paskatīsimies, kur deguns rāda.
Ar gudru prātu var padarīt visu. Arī to, kas citiem liekas neiespējami.