Foto: T. Kalniņš © AFI
Latvijas pētnieki runā par darbaspēka aizbraukšanu uz 3 – 5 gadiem un atgriešanos, kad ekonomiskā situācija Latvijā būs uzlabojusies. Bet kas to uzlabos, ja daudzi augsti kvalificēti strādnieki šobrīd pamet valsti? Vai valsts interesēs nav veicināt atgriešanos un pat neaizbraukšanu?
Latvijas iedzīvotāju aizbraukšana un darbaspēka brīvas kustības ierobežojumu atcelšana visā ES teritorijā kļuvis par nozīmīgu tematu ne tikai politikas veidotājiem un ekspertiem, bet arī sabiedrībai.
Pagaidām tikai Somija, Portugāle un Spānija ar šī gada maiju domā pievienoties Lielbritānijai, Īrijai un Zviedrijai, kas atvērušas savus darba tirgus strādniekiem no astoņām jaunajām ES dalībvalstīm. Lielākoties, šīs ziņas tiek komentētas ar nožēlu, proti, ka latviešiem – tāpat kā poļiem, čehiem, slovākiem, igauņiem, lietuviešiem, ungāriem un slovēņiem – nebūs iespējas brīvi braukt uz visām ES dalībvalstīm darba meklējumos. Nereti arī izskan aizvainojums par netaisnīgu attieksmi pret jaunpienācējiem un iespējām, kas ar šiem ierobežojumiem tiek liegtas. Taču varbūt ir pienācis laiks uz šiem procesiem raudzīties ne tikai no indivīda un ģimenes, bet valsts ilgtermiņa attīstības pozīcijām?
Divi ekonomiski “protams”
Pēc oficiālajiem datiem, līdz šim no Latvijas strādāt citās ES dalībvalstīs izbraukuši ne vairāk kā 5% Latvijas darba spēka. Taču SKDS aptauja liecina, ka viņiem pievienoties varētu no 138 līdz pat 450 tūkstošiem strādnieku[1]. Tie lielākoties ir gados jauni cilvēki, kas ārpus Latvijas pārsvarā tiktu nodarbināti transporta sektorā, celtniecībā, pārstrādē, lauksaimniecībā, kā arī apkalpojošajā sfērā. Tās ir jomas, kurās arī citi jauno ES dalībvalstu pilsoņi nodarbināti līdz šim.
Protams, katram strādniekam personiski un arī viņa ģimenei darbs ārpus Latvijas ir ekonomiski izdevīgs. Strādājot, piemēram, Īrijā, latvietis nopelna daudz vairāk nekā Latvijā, daļu ienākumu sūtot ģimenēm un veidojot iekrājumus, kurus lielākajā daļā gadījumu domā ieguldīt Latvijā[2]. Arī no valsts ekonomikas ilgtermiņa pozīcijām raugoties, strādnieku atgriešanās un ārzemēs nopelnīto iekrājumu ieguldīšana Latvijā ir apsveicama, lai arī prombūtnes laikā šis strādnieks nemaksā nodokļus Latvijas kasē, bet iegulda tās valsts ekonomikas izaugsmē, kurā strādā[3].
Protams, darba – un lielākoties labāk apmaksāta darba – atrašana ārpus Latvijas ir nenovērtējami svarīgi katram indivīdam, īpaši, ja Latvijā darbu bijis grūti dabūt. No valsts nodarbinātības politikas pozīcijām raugoties, strādnieku aizbraukšana uz ārzemēm samazina darbaspēka piedāvājumu, tādējādi palielinot pieprasījumu pēc darba rokām vietējā tirgū. Rezultātā samazinās bezdarbnieku skaits un palielinās algu līmenis, kas arī ir apsveicami[4]. Taču šie argumenti aizmirst citu darbaspēka kustības realitāti, proti, augsti kvalificētu strādnieku aizbraukšanu.
Kas brauc?
Eiropas Komisijas dati[5] liecina, ka lielākā daļa vecajās ES valstīs iebraukušo jauno dalībvalstu strādnieku ir ar augstāku izglītību nekā vietējais darbaspēks. Piemēram, tikai 21% jauno ES strādnieku ir ar pamatskolas izglītību, kamēr šis īpatsvars sasniedz 31% starp citu veco ES dalībvalstu un citu ārzemju strādniekiem. Citiem vārdiem, starp jauno ES dalībvalstu strādniekiem katrs piektais ir ar zemu kvalifikāciju, bet veco dalībvalstu un ārzemju strādnieku vidū tāds ir katrs trešais[6]. Vidējā izglītība un vidējā speciālā izglītība ir 57% jauno dalībvalstu strādnieku, kas iebraukuši vecajās ES dalībvalstīs, un tikai 46% pārējo tur strādājošo. Tikmēr augsti kvalificētā darba spēka proporcijas ir līdzīgos apjomos. Tas nozīmē, ka no jaunajām ES dalībvalstīm vairāk izbraukuši strādnieki ar nepabeigtu augstāko vai augstāko izglītību.
Lai arī kvantitatīvu pētījumu par no Latvijas izbraukušo strādnieku kvalifikāciju pagaidām nav, ir pamats domāt, ka liela daļa aizbraukušo ir ar vidējo vai augstāko izglītību. Vēl jo vairāk, pētījumā par latviešu strādniekiem Īrijā atklājies, ka liela daļa “strādā savai izglītībai un spējām neatbilstošu un mazāk kvalificētu darbu”, piemēram, ekonomiste Īrijā strādā par oficianti[7]. Te arī ir atklājas nozīmīgs fakts, kas nebūt nav apsveicams, raugoties no valsts pozīcijām, proti, cilvēks ir labi izglītots lielākoties par valsts līdzekļiem[8], bet tad šeit iegūto kvalifikāciju neiegulda Latvijā, vēl jo vairāk – strādā zemākas kvalifikācijas darbu ārpus Latvijas. Bažas rada arī tikko vidusskolu pabeigušo aizbraukšana. Arī tas ir viens no smadzeņu aizplūšanas veidiem.
Kas paliks?
Daži uz tikko teikto varētu atbildēt ar apgalvojumu, ka viņi taču atgriezīsies! Migrācijas pētnieki jau pirms paplašināšanās apgalvoja, ka emigrācija no astoņām jaunajām ES dalībvalstīm būs īstermiņa un cirkulējoša, proti, lielākā daļa ārzemēs strādāšot dažus gadus un varētu pārmijus strādāt mājās un ārzemēs[9]. Arī Latvijas pētnieki runā par darba spēka aizbraukšanu uz trim līdz pieciem gadiem[10] un atgriešanos, kad ekonomiskā situācija būs uzlabojusies. Bet kas to uzlabos, ja daudzi augsti kvalificēti strādnieki šobrīd pamet valsti? Un, vai valsts interesēs nav nevis tikai gaidīt, bet veicināt viņu atgriešanos un pat neaizbraukšanu?
Atcerēsimies, ka Latvijas ekonomiskā un demogrāfiskā situācija ir viena no sliktākajām ES valstīs. Ja labas darba rokas un smadzenes Latviju pamet, tad uzlabojumus panākt būs grūtāk un ilgāk. Tas nenozīmē, ka Latvijas valsts interesēs būtu redzēt ilgāku veco ES dalībvalstu darba tirgu aizvēršanu jauno dalībvalstu strādniekiem. Protams, valsts interesēs ir nodrošināt, ka indivīdiem ir izvēles iespējas. Taču tajā pat laikā vajadzētu vairāk domāt par valsts ilgtermiņa attīstību. Tās dēļ pienācis laiks domāt par instrumentiem, kā veicināt augsti kvalificētā darba spēka palikšanu Latvijā, piemēram, piedāvājot atlaides izglītības kredītiem, ja cilvēks atgriežas Latvijā, un piesaistot investīcijas tā, lai augsti kvalificētam darba spēkam varētu radīt atraktīvas darba vietas. Radīt mudinājumus, lai Latvijas iedzīvotāji paliek vai ātri atgriežas Latvijā, ir valsts interesēs.
____________________________________________
[1] “Sabiedrības attieksme pret darbaspēka migrāciju”, SKDS, 2005. gada decembris.
[2] “Latvija un brīvā darbaspēka kustība: Īrijas piemērs”, Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dibinātās stratēģiskās analīzes komisijas starpdisciplinārs, uz kvalitatīvām metodēm balstīts pētījums, 2005.gada novembris – 2006.gada janvāris.
[3] Bez nodokļu maksāšanas, latvietis Īrijā maksā īri, atpūšas, pērk pārtiku un tamlīdzīgi, tādējādi palielinot pieprasījumu pēc šīm precēm un pakalpojumiem.
[4] 2004.gada aprīlī Latvijā bezdarba līmenis bija 9%, 2006.gada janvārī – 7,5%. Centrālās statistikas pārvaldes un Nodarbinātības valsts aģentūras dati.
[5] “Report on the Functioning of the Transitional Arrangements set out in the 2003 Accession Treaty (period 1 May 2004-30 April 2006)”, Brussels, COM(2006), Communication from the Commission to the Council, the European Parliament, The European Economic and Social Committee and the Committee of Regions. 12.lpp.
[6] Eiropas Komisijas dati apkopoti par visām desmit jaunajām ES dalībvalstīm, nenodalot Maltu un Kipru, pret kurām nav ieviesti nekādi darbaspēka kustības ierobežojumi. Citi ārzemnieki ir strādnieki no citām zemēm, kas nav ES dalībvalstis.
[7] “Latvija un brīvā darbaspēka kustība: Īrijas piemērs”, 4.lpp.
[8] Valsts finansē vidusskolas izglītību, arī augstskolās ir budžeta vietas, lai arī arvien lielāks skaits studentu šodien paši maksā par savu izglītību.
[9] “Opening and closing borders: migration and mobility in East-Central Europe”, Claire Wallace, Journal of Ethnic and Migration Studies, Vol 28, No.4: 603-635, October 2002.
[10] “Latvija un brīvā darbaspēka kustība: Īrijas piemērs”, 16.lpp.